Es nekad neesmu bijis viens

VECĀKU PRIEKŠZĪME

Mūsu ģimene dzīvoja Sanhuanā del Montē, kas ietilpst Filipīnu galvaspilsētas Manilas aglomerācijā. Mani vecāki bija dedzīgi katoļi, bet, kad viņi uzzināja, ka Dievu sauc Jehova, viņi kļuva par Jehovas lieciniekiem. Tēvs, kas pēc profesijas bija koktēlnieks, pārstāja darināt Jēzus figūriņas un lika lietā savas amata prasmes, lai mūsu mājas pirmo stāvu pielāgotu draudzes sapulču rīkošanai. Tā bija pirmā valstības zāle Sanhuanā del Montē.

Es piedzimu 1952. gadā un biju jaunākais no astoņiem bērniem. Vecāki manis un manu četru vecāko brāļu un trīs vecāko māsu reliģiskajai audzināšanai pievērsa lielu uzmanību. Tēvs mani rosināja ik dienu izlasīt vienu Bībeles nodaļu un, mācīdams man Bībeli, izmantoja daudz Jehovas liecinieku izdoto publikāciju. Laiku pa laikam mūsu mājās nakšņoja ceļojošie pārraugi un Jehovas liecinieku organizācijas filiāles pārstāvji. Visiem mūsu ģimenes locekļiem patika klausīties, ko stāsta šie pieredzējušie brāļi, un šādas sarunas mūs mudināja par galveno dzīvē izvirzīt kalpošanu Jehovam.

Mani dziļi iespaidoja vecāku dedzīgums kalpošanā un uzticība Jehovam. Diemžēl mana mīļā mamma smagi saslima un nomira. Pēc viņas nāves mēs abi ar tēti kļuvām par pionieriem — tas notika 1971. gadā. Bet jau 1973. gadā, kad man bija 20 gadu, tētis nomira. Mani pārņēma neaprakstāma tukšuma sajūta un uzmācās vientulība. Tomēr Bībelē atrodamā ”drošā un stiprā” cerība man palīdzēja izturēt un nekrist izmisumā. (Ebr. 6:19.) Drīz pēc tēta nāves mani iecēla par speciālo pionieri un man uzdeva sludināt Koronā — salā, kas ietilpst Palavanas provincē.

SASTOPOS AR GRŪTĪBĀM

Kad ierados Koronā, man bija 21 gads. Tā kā biju uzaudzis pilsētā, es biju pieradis pie pilsētas dzīves ērtībām, un dzīve salā mani pārsteidza. Daudzās mājās nebija elektrības un ūdensvada, un uz ceļiem tikai paretam parādījās kāda automašīna vai motocikls. Lai gan Koronā bija daži Jehovas liecinieki, man nebija pastāvīga partnera, ar ko sadarboties kalpošanā, un reizēm es sludināju viens pats. Pirmajā mēnesī man ārkārtīgi pietrūka radu un draugu. Atceros, kā es naktīs vēros zvaigžņotajās debesīs un nespēju valdīt asaras. Tā vien gribējās atmest visam ar roku un braukt atpakaļ.

Tādos brīžos es lūgšanās Jehovam stāstīju visu, kas man uz sirds. Man atausa atmiņā vērtīgas atziņas, ko biju lasījis Bībelē un mūsu literatūrā. Bieži vien es domāju par 19. psalma 14. pantu. Es aptvēru, ka tad, ja ”manas sirds domas” būs patīkamas Jehovam un es vairāk domāšu par viņa veikumu un viņa īpašībām, viņš kļūs par ”manu Klinti un manu Izpircēju”. Man ļoti palīdzēja Sargtorņa raksts ”Mēs neesam vieni”a. Es to lasīju un pārlasīju daudz reižu, un manī nostiprinājās pārliecība, ka es neesmu viens — ar mani kopā ir Jehova. Vienatne man dāvāja lielisku iespēju lūgt Jehovu, iedziļināties Bībelē un pārdomāt lasīto.

Neilgi pēc ierašanās Koronā mani iecēla par draudzes vecāko. Tā kā es salā biju vienīgais vecākais, es vadīju gan teokrātisko kalpošanas skolu, gan kalpošanas sapulci, gan draudzes grāmatstudiju, gan Sargtorņa apspriešanu, turklāt ik nedēļu uzstājos ar publisko runu. Man vairs nebija laika, kad ieslīgt grūtsirdībā un domāt par savu vientulību.

Koronā cilvēki labprāt klausījās Bībeles vēsti, un daži no maniem Bībeles skolniekiem kristījās. Bet es sastapos arī ar grūtībām. Reizēm līdz sludināšanas teritorijai man bija jāiet kājām puse dienas un es nezināju, kur dabūšu naktsmājas. Mūsu draudzes teritorijā ietilpa arī daudz saliņu, līdz kurām varēja nokļūt tikai ar motorlaivu. Man bija jāpārvar bailes, jo es neprotu peldēt. Bieži, kad iesēdos laivā un devos ceļā, jūra bija nemierīga. Tomēr Jehova mani vienmēr sargāja un atbalstīja. Vēlāk es sapratu, ka tajā laikā Jehova mani gatavoja krietni grūtākiem uzdevumiem, kas man bija priekšā.

PAPUA-JAUNGVINEJA

1978. gadā mani aizsūtīja sludināt uz Papua-Jaungvineju — valsti, kas atrodas uz ziemeļiem no Austrālijas un teritorijas ziņā ir gandrīz tikpat liela kā Spānija. Lielu daļu Papua-Jaungvinejas klāj kalni. Šīs valsts iedzīvotāji, kuru tolaik bija apmēram trīs miljoni, runā vairāk nekā 800 valodās. Par laimi, lielākā daļa iedzīvotāju prot melanēziešu pidžinu, ko dēvē par tokpisinu.

Sākumā es piederēju pie angļu valodas draudzes galvaspilsētā Portmorsbi, bet pēc kāda laika pārgāju uz tokpisina draudzi un sāku apmeklēt tokpisina kursus. It visu, ko uzzināju kursos, es tūlīt pat liku lietā sludināšanā un tā diezgan ātri apguvu šo valodu. Jau drīz vien es spēju uzstāties ar publisko runu tokpisinā. Kad nepilnu gadu pēc manas pārcelšanās uz Papua-Jaungvineju man uzdeva vairākās lielās provincēs apmeklēt tokpisina draudzes, es biju gaužām pārsteigts.

Draudzes bija tālu cita no citas, tāpēc man bija jāorganizē daudz nelielu rajona kongresu un es bieži biju ceļā. Sākumā nebija viegli — man atkal uzmācās vientulības sajūta, jo es biju svešā zemē, visapkārt dzirdēju svešas valodas un sastapos ar svešu kultūru. Kalnainā reljefa dēļ ceļu tīkls nebija attīstīts, un man gandrīz ik nedēļu bija jālido ar lidmašīnu. Reizēm es biju vienīgais pasažieris sagrabējušā vienmotora lidaparātā. Šāda ceļošana kutināja manus nervus tikpat stipri kā braukšana pa jūru motorlaivā.

Telefons bija reta parādība, un es rakstīju draudzēm vēstules. Bieži vien es ierados tad, kad draudze vēl nebija saņēmusi manis sūtīto vēstuli, un man pašam konkrētajā vietā bija jāuzmeklē Jehovas liecinieki. Vietējie brāļi un māsas ikreiz mani uzņēma tik sirsnīgi, ka visas grūtības tūlīt pat aizmirsās. Jehova visdažādākajos veidos mani atbalstīja, un manas attiecības ar viņu kļuva vēl ciešākas.

Jauku gadījumu es pieredzēju Bugenvila salā. Jau pirmajā sapulcē pie manis pienāca kāds vīrs un sieva un ar platu smaidu sejā jautāja, vai es viņus atceroties. Atcerējos gan! Es viņiem biju sācis mācīt Bībeli tad, kad dzīvoju Portmorsbi. Pēc manas aizbraukšanas Bībeles nodarbību vadīšanu bija pārņēmis kāds vietējais brālis. Viņi abi jau bija kristījušies. Man ir palicis daudz patīkamu atmiņu par tiem trim gadiem, ko pavadīju Papua-Jaungvinejā.

NODIBINU ĢIMENI

Koronā es biju iepazinies ar Adelu — pievilcīgu un pašaizliedzīgu pionieri, kas audzināja dēlu un meitu un rūpējās par savu māti. 1981. gada maijā es atgriezos Filipīnās un apprecējos ar Adelu. Pēc kāzām arī es kļuvu par pionieri, un mēs kopīgiem spēkiem gādājām par bērniem un Adelas māti.

Kaut arī mūsu ģimenē bija bērni, 1983. gadā mani atkal iecēla par speciālo pionieri. Mūs lūdza pārcelties uz Linapakanas salu, kas ietilpst Palavanas provincē. Šajā salā nebija Jehovas liecinieku. Pēc gada Adelas mamma nomira. Mēs to smagi pārdzīvojām, bet sludināšana mums deva spēku. Ļoti daudz cilvēku mācījās Bībeli un vēlējās apmeklēt sapulces, bet nebija telpas, kur pulcēties. Tāpēc mēs kopā ar Bībeles skolniekiem uzbūvējām nelielu ēku sapulcēm. 1986. gadā uz Atceres vakaru atnāca 110 cilvēki, no kuriem daudzi vēlāk kristījās.

Pēc trim Linapakanā pavadītiem gadiem mēs pārcēlāmies uz Kulionas salu, jo mani nosūtīja uz turieni. Pāris gadu vēlāk arī Adelu iecēla par speciālo pionieri. Kulionā atradās lepras slimnieku kolonija. Sākumā mēs bažījāmies sludināt kolonijas iedzīvotājiem, bet vietējie ticības biedri pastāstīja, ka šie cilvēki ir izārstēti un iespēja, ka mēs inficēsimies, ir niecīga. Daži bijušie lepras slimnieki pat apmeklēja sapulces, kas notika kādas mūsu māsas mājā. Pavisam drīz mūsu uztraukums pagaisa, un mēs izjutām, cik brīnišķīgi ir sludināt cilvēkiem, kam liekas, ka viņi nav vajadzīgi ne citiem cilvēkiem, ne Dievam. Bija saviļņojoši redzēt, kādu prieku viņiem sagādā Bībeles vēsts, ka nākotnē viņiem būs nevainojama veselība. (Lūk. 5:12, 13.)

Lai mūsu bērniem Semjuelam un Šērlijai Kulionā būtu, ar ko draudzēties, mēs ar Adelu uzaicinājām divas gados jaunas kristietes pārcelties no Koronas uz Kulionu. Viņi visi četri mācīja Bībeli daudziem bērniem, bet mēs ar Adelu mācījām Bībeli šo bērnu vecākiem. Vienubrīd Bībeli mācījās veselas 11 ģimenes. Drīz vien tika izveidota draudze.

Tā kā tajā apvidū es biju vienīgais draudzes vecākais, Filipīnu filiāle man lūdza vadīt visas sapulces ne tikai Kulionas pilsētā, kur bija astoņi sludinātāji, bet arī Marili ciemā, kur dzīvoja deviņi sludinātāji un līdz kuram no Kulionas bija jābrauc pa jūru trīs stundas. No Marili mēs ar Adelu un bērniem gājām pāri kalniem uz Halsi ciemu, jo tur daudz cilvēku gribēja mācīties Bībeli. Ceļš no Marili uz Halsi prasīja vairākas stundas.

Ar laiku gan vienā, gan otrā ciemā daudzi kļuva par Jehovas lieciniekiem, un mēs abās vietās uzbūvējām valstības zāli. Tāpat kā Linapakanā, arī Marili un Halsi būvdarbos lielākoties piedalījās vietējie Jehovas liecinieki un Bībeles skolnieki, un viņi paši arī sagādāja lielāko daļu būvmateriālu. Marili zālē bija 200 sēdvietu, un vajadzības gadījumā ēku viegli varēja padarīt lielāku, tāpēc tur tika rīkoti kongresi.

BĒDAS UN VIENTULĪBAS SAJŪTA, KO PĒC KĀDA LAIKA NOMAINA PRIEKS

1993. gadā, kad mūsu bērni bija izauguši un uzsākuši patstāvīgu dzīvi, mani atkal iecēla par rajona pārraugu un mēs ar Adelu sākām apmeklēt draudzes. 2000. gadā mani uzaicināja mācīties draudzes vecāko un kalpotāju skolā, kur mani sagatavoja par šīs skolas pasniedzēju. Es jutos nepiemērots šim uzdevumam, bet Adela mani allaž uzmundrināja, iedvesdama manī pārliecību, ka Jehova man noteikti dos vajadzīgo spēku. (Filip. 4:13.) Adela pati bija pārliecinājusies, ka Jehova saviem kalpiem dod spēku, — viņa tika galā ar visiem saviem pienākumiem kalpošanā par spīti veselības problēmām.

2006. gadā Adelai diagnosticēja Parkinsona slimību. Šī ziņa mūs satrieca. Man likās, ka man jāpārtrauc speciālā kalpošana, lai es varētu rūpēties par viņu, bet Adela teica: ”Vienīgais, ko es lūdzu: atrodi man labu ārstu! Gan Jehova mums palīdzēs turpināt speciālo kalpošanu!” Pienāca laiks, kad viņa vairs nespēja staigāt, bet tad viņa sludināja, sēdēdama ratiņkrēslā. Kad slimības dēļ Adelai kļuva grūti runāt, viņa sapulcēs atbildēja ar vienu vai diviem vārdiem. Brāļi un māsas viņai regulāri rakstīja kartītes un sūtīja īsziņas. Viņus dziļi iespaidoja Adelas ticība un izturība. Pat būdama smagi slima, Adela ar prieku kalpoja Jehovam un nemaz nesūrojās. 2013. gadā mana mīļā sieva nomira. Vairāk nekā 30 gadu man līdzās bija bijusi uzticama un mīloša dzīvesbiedre, bet nu es atkal biju viens un mani māca dziļas bēdas.

Adela bija gribējusi, lai es nepārstātu veikt man uzticētos pienākumus. Es biju aizņemts kalpošanā, un tas man palīdzēja tikt galā ar vientulības sajūtu. 2014. gadā man uzticēja apmeklēt tagalu valodas draudzes valstīs, kur Jehovas liecinieku darbība bija ierobežota. No 2017. gada es apmeklēju tagalu valodas draudzes Taivānā, ASV un Kanādā. Bet 2019. gadā Indijā un Taizemē es biju pasniedzējs valstības sludinātāju skolā, kur mācības notika angļu valodā. Visi šie uzdevumi man ir sagādājuši lielu prieku. Tad, kad es no rīta līdz vakaram esmu aizņemts kalpošanā, es jūtos laimīgs.

MUMS VIENMĒR IR PIEEJAMA PALĪDZĪBA

Ikvienā vietā, kur es kalpoju, es iemīlēju vietējos brāļus un māsas, un man no viņiem bija grūti šķirties. Man palīdzēja tas, ka es pilnībā paļāvos uz Jehovu. Manā dzīvē ir bijis daudz pārmaiņu, bet es esmu varējis saglabāt pret tām pozitīvu attieksmi, tāpēc ka vienmēr esmu izjutis Jehovas atbalstu. Tagad es dzīvoju Filipīnās un esmu speciālais pionieris. Es esmu labi iejuties savā draudzē, un brāļi un māsas par mani ļoti rūpējas. Man ir prieks, ka Semjuels un Šērlija kalpo Jehovam tikpat dedzīgi, kā to bija darījusi viņu māte. (3. Jāņa 4.)

Tiesa, man dzīvē ir bijis diezgan daudz pārbaudījumu. Man bija sāpīgi redzēt, kādas ciešanas manai mīļajai sievai sagādāja slimība, un vēl sāpīgāk bija viņu zaudēt. Man bieži ir bijis jāpielāgojas jauniem apstākļiem. Bet es esmu pārliecinājies, ka Jehova ”nav tālu nevienam no mums”. (Ap. d. 17:27.) Viņa ”roka nav par īsu”, un viņš var atbalstīt un stiprināt savus kalpus, lai kur tie atrastos. (Jes. 59:1.) Visa mana mūža garumā Jehova ir bijis man līdzās — viņš ir mana Klints. Es nekad neesmu bijis viens.