Jehova mani ir mācījis kopš manas jaunības

Esmu aizsteidzies notikumiem priekšā. Sākšu no paša sākuma. Es esmu dzimis Kanādas pilsētā Kalgari Otrā pasaules kara gados. Četrdesmito gadu beigās pie mūsu mājas durvīm reiz pieklauvēja gados jauns pionieris, vārdā Donalds Freizers, un mana māte piekrita viņa piedāvājumam mācīties Bībeli. Viņa no visas sirds iemīlēja patiesību, bet sliktās veselības dēļ bieži vien nevarēja apmeklēt draudzes sapulces. 1950. gadā mana māte kristījās, taču pēc nepilniem diviem gadiem nomira. Tajā laikā mans tētis vēl nebija Jehovas liecinieks, bet viņš bija ar mieru, ka bērēs ar runu uzstājas Jehovas liecinieks.

Pāris dienas pēc mātes bērēm kāda gados veca, ar garu svaidīta kristiete, vārdā Alise, uzaicināja mani uz draudzes sapulci. Alise mani pazina jau iepriekš, jo tajās reizēs, kad mammas veselība viņai bija ļāvusi doties uz sapulci, es biju gājis viņai līdzi. Es palūdzu tētim atļauju iet uz sapulci. Viņš neiebilda un izlēma arī pats ”tikai vienu reizi” aiziet uz sapulci, lai pateiktos brālim, kas bija runājis manas mammas bērēs. Tovakar bija teokrātiskās kalpošanas skola un kalpošanas sapulce, un tas bija lieliski, jo tētis bija interesējies par oratora mākslu. Sapulcē dzirdētais viņu tā aizrāva, ka viņš sāka iet uz šīm sapulcēm ik nedēļu. Ar laiku viņš sāka apmeklēt arī pārējās sapulces.

Tolaik teokrātiskās kalpošanas skolas vadītājs pirms sapulces mēdza skaļi nosaukt tos brāļus, kuri bija pieteikušies skolā, un ikkatrs atbildēja: ”Esmu.” Reiz es vadītājam palūdzu, lai nākamajā sapulcē nosauktu arī mani. Viņš mani uzslavēja, bet viņam neienāca prātā pavaicāt, vai es esmu sapratis, ko nozīmē tas, ka tiek nosaukti brāļu vārdi.

Man nebija ne jausmas, ka īstenībā esmu pieteicies uzstāties ar runām teokrātiskajā kalpošanas skolā, — es tikai biju gribējis, lai visu priekšā izskan arī mans vārds! Nākamajā nedēļā, izdzirdis, ka vadītājs nosauc mani, es lepni atbildēju: ”Esmu!” Pēc sapulces daudzi brāļi un māsas mani sirsnīgi uzslavēja. Jau pēc dažām nedēļām es rokās turēju sākumā minēto lapiņu.

Kādu brīdi stāvēju kā apstulbis. Tolaik teokrātiskās kalpošanas skolā bija jāuzstājas ar sešas līdz astoņas minūtes garu runu par uzdoto tēmu, bet tāda uzdevuma kā Bībeles lasījums nebija. Nekas cits neatlika kā cītīgi gatavoties. Tētis man palīdzēja izveidot runu un lika to izmēģināt veselas 20 reizes. Pēc uzstāšanās vadītājs man deva vairākus vērtīgus padomus. Kopš tā laika Jehova mani ir mācījis — viņš mani ir mācījis ar tēta starpniecību, ar ticības biedru un ar viņa organizācijas starpniecību.

DAUDZ KO MĀCOS

Iepriekšminētā māsa Alise man mācīja sludināt. Tajos gados mēs centāmies katram, ar ko uzsākām sarunu, nolasīt trīs Bībeles pantus un tad piedāvāt kādu grāmatu. Kad bija pienākusi mana kārta runāt, Alise iesāka sarunu, stādīdamās priekšā, un pēc tam palūdza, lai es nolasītu pirmo no trijiem pantiem. Tālāk saruna bija jārisina man pašam. Es nolasīju arī otro un trešo pantu un piedāvāju grāmatu. Drīz vien es iemācījos pats iesākt sarunu. 1954. gada beigās mans tētis kristījās, un turpmāk viņš pats daudz ko darīja, lai es apgūtu prasmi sludināt Bībeles vēsti. Viņš visiem spēkiem centās ieaudzināt manī mīlestību pret patiesību. Viņš bija ļoti apzinīgs — mēs neizlaidām draudzes sapulces un katru nedēļas nogali priekšpusdienās sludinājām.

Skolā es nebiju nekāds teicamnieks. Tomēr 12 skolas solā pavadītie gadi nebija velti, jo dažos priekšmetos iegūtās zināšanas man ir noderējušas visa mūža garumā. Es labi apguvu matemātiku un angļu valodas gramatiku. Viss, ko iemācījos angļu valodas stundās un rakstniecības kursā, man lieti noder tagad, kad strādāju literatūras nodaļā.

Man bieži jautā, kā radusies mana interese par mūziku. Abiem maniem vecākiem mūzika bija sirdslieta. Kad man bija septiņi gadi, es sāku iet uz klavierstundām. Taču klavierskolotājai likās, ka no manis nekas neiznāks, un viņa manam tētim teica, lai vairs nesūta mani uz šīm stundām. Es gluži labi saprotu, kāpēc viņa tā domāja, — man tolaik nebija ne mazākās vēlēšanās apgūt klavierspēli.

Tomēr tētis neatlaidās un pēc dažiem mēnešiem mani pierakstīja pie citas skolotājas, kura man mācīja kā klavierspēli, tā dziedāšanu. Viņai izdevās mani iekustināt. Man bija diezgan augsta balss, un es uzvarēju dažos dziedāšanas konkursos. Biju izdomājis, ka kļūšu par mūzikas skolotāju un tā sevi uzturēšu, kad būšu pionieris. Taču studiju laikā es aptvēru, ka būs ļoti daudz jāmācās, lai nokārtotu eksāmenus harmonijā, mūzikas vēsturē un kompozīcijā, tāpēc pārtraucu mācības un kļuvu par pionieri. Tas notika 1963. gadā.

KALPOJU PAR PIONIERI

Gadu es biju pionieris, bet tad mani iecēla par speciālo pionieri un man uzdeva sludināt Ontārio provinces pilsētā Kapuskeisingā. Sludināšanā es pastāvīgi sadarbojos ar Danielu Skineru, kas bija divreiz vecāks par mani. Viņš man palīdzēja izprast, kā darbojas draudze. 20 gadu vecumā mani iecēla par draudzes kalpošanas komitejas locekli, tāpēc man bija daudz jāmācās. Es ļoti priecājos, ka Jehovas organizācija atkal uzsver, cik svarīgi ir sagatavot gados jaunus brāļus dažādu pienākumu veikšanai. Ikviens, kas cenšas, arī jaunībā var ļoti daudz ko darīt kalpošanā Jehovam.

Kapuskeisingā ziemā temperatūra noslīdēja līdz pat mīnus 44 grādiem. Tiesa, reizēm laiks ”iesila” līdz mīnus 33 grādiem. Mēs ar Danielu gandrīz visur gājām kājām. Vislielāko prieku man sagādāja iepazīšanās ar dedzīgu sludinātāju Lindu Kolu, ar ko es vēlāk apprecējos.

Linda prasmīgi risināja sarunas ar cilvēkiem un pie daudziem atgriezās atkārtoti. Mani piesaistīja viņas sirsnība, dāsnums un sabiedriskums. Viņas māte Goldija bija Jehovas lieciniece, bet tētim Elenam sākumā bija noraidoša attieksme pret patiesību. Tomēr Lindas māte regulāri veda meitu un dēlus Džonu un Gordonu uz sapulcēm un ņēma līdzi sludināšanā. Viņi visi ik pa laikam bija pionieri. Lindas tētis vēlāk tomēr kļuva par Jehovas liecinieku, un viņš aktīvi darbojās savā draudzē.

1965. gadā mani uzaicināja uz mēnesi ilgiem valstības kalpošanas kursiem, kam bija jānotiek Kanādas Bētelē. Kad es biju tur, mani uzaicināja pieteikties mācībām Gileādas skolā. Man šķita, ka es neesmu piemērots, lai kļūtu par misionāru, tomēr es aizpildīju iesniegumu. Mani iekļāva 42. grupā. Mācību laikā pasniedzēji pastāvīgi vērtēja mūsu sekmes un izsniedza sekmju lapas. Pirmajā lapā, ko saņēmu, pasniedzēji mani mudināja mācību laikā pēc iespējas vairāk uzzināt par Jehovas organizāciju. Tolaik man bija tikai 21 gads, tāpēc tas bija vērtīgs padoms.

Gileādas skolā mūs mācīja arī, kā pārstāvēt Jehovas organizāciju saziņā ar radio, televīziju un presi. Man šis kurss šķita interesants. Vēlāk tajā apgūtās zināšanas man lieti noderēja.

SENEGĀLĀ

Mani un Mihaelu Hēli nosūtīja par misionāriem uz Senegālu, un dažas dienas pēc izlaiduma mēs abi bijām ceļā. Tolaik šajā Āfrikas valstī bija apmēram 100 sludinātāju.

Pēc nepilna gada man palūdza vienu dienu nedēļā strādāt mūsu organizācijas filiālē. Visa ”filiāle” bija tikai viena istaba misionāru mājā. Bet filiāles pārraugs Emanuels Paterakis man bieži atgādināja, ka filiāle konkrētajā valstī pārstāv visu Jehovas organizāciju. Reiz viņš man uzdeva uzrakstīt uzmundrinošu vēstuli visiem misionāriem. Tajos gados nebija iespējams vienkārši un lēti pavairot vēstules, tāpēc katra vēstule bija jāraksta ar rakstāmmašīnu. Tas bija liels darbs, īpaši ņemot vērā to, ka vēstulēs nedrīkstēja būt neviena kļūda.

Kad vēlu vakarā es biju pabeidzis šo darbu un grasījos doties mājās, Emanuels man iedeva aploksni un teica: ”Deivid, organizācija tev ir uzrakstījusi vēstuli.” Un ko es ieraudzīju, vēlāk atvēris aploksni? Vienu no manis paša rakstītajām vēstulēm! Šis gadījums vairoja manu cieņu pret organizāciju, un es sapratu, ka visas organizācijas filiāles — kā lielas, tā mazas — veic svarīgu darbu.

Es sadraudzējos ar daudziem vietējiem Jehovas lieciniekiem un sestdienu vakaros parasti ciemojos pie viņiem. Tas bija patiešām jauks laiks. Mēs ar viņiem joprojām sazināmies. Senegālā es apguvu franču valodu, un vēlāk tā man noderēja, kad bija jāapmeklē filiāles citviet pasaulē.

1968. gadā mēs ar Lindu saderinājāmies. Pēc tam vairāku mēnešu garumā es meklēju Senegālā pusslodzes darbu, kas ļautu mums abiem būt pionieriem, bet uzņēmēji pieņēma darbā tikai vietējos. Tā nu es atgriezos Kanādā, kur mēs apprecējāmies. Mūs abus iecēla par speciālajiem pionieriem, kam jāsludina Edmundstonā — mazā Ņūbransvikas provinces pilsētiņā tieši pie Kvebekas provinces robežas.

PIONIERI ŅŪBRANSVIKĀ UN KVEBEKĀ

Edmundstonā nebija vietējo Jehovas liecinieku, bet bija daži Bībeles skolnieki. Katoļticība bija iespiedusies ikvienā dzīves sfērā, un gandrīz uz visu māju durvīm bija uzraksti ”Jehovas liecinieki netiek gaidīti”. Tajos gados mēs tam nepievērsām sevišķu uzmanību un vienalga klauvējām pie visu māju durvīm. Katru nedēļu kāda katoļu organizācija laikrakstā aicināja: ”Sarīkosim Jehovas lieciniekiem raganu medības!” Pilsētā bija tikai četri Jehovas liecinieki — Viktors un Velda Norbergi un mēs ar Lindu —, tāpēc bija pilnīgi skaidrs, pret ko vērsts šis sauklis.

Man ir iespiedusies atmiņā tā reize, kad mūs Edmundstonā pirmo reizi apmeklēja rajona pārraugs. Pēc kopīgi sludināšanā pavadītas nedēļas viņš mums teica: ”Ziniet, ja jums izdosies lauzt aizspriedumu ledu, tas vien jau būs liels sasniegums, ne uz ko vairāk patlaban neceriet.” Tas kļuva par mūsu mērķi, un cilvēku attieksme pamazām mainījās — viņi sāka saskatīt atšķirību starp Jehovas lieciniekiem un iedomīgajiem katoļu garīdzniekiem. Tagad Edmundstonā ir neliela Jehovas liecinieku draudze.

Pēc gada mūs uzaicināja pārcelties uz Kvebekas pilsētu un pievienoties lielai draudzei. Tās draudzes brāļi un māsas bija ļoti viesmīlīgi. Bet vēl pēc pusgada mani iecēla par rajona pārraugu.

Turpmākos 14 gadus mēs apmeklējām draudzes Kvebekas provincē. Tas bija aizraujošs laiks! Sludināšanai bija lieliskas sekmes, un gandrīz ikkatrā draudzē, ko apmeklējām, mēs redzējām veselas ģimenes, kas gatavojas kristīties.

PAŠAIZLIEDZĪGIE KVEBEKAS SLUDINĀTĀJI

Mēs no visas sirds iemīlējām franču valodā runājošos brāļus un māsas. Viņi izsakās tieši, viņi ir dzīvespriecīgi un dedzīgi kalpošanā. Tajos gados kvebekiešiem nebija viegli kļūt par Jehovas lieciniekiem, jo ģimenes locekļi bieži vien bija noskaņoti pret viņu jauno ticību. Dažiem jauniešiem vecāki izvirzīja ultimātu: ”Vai nu pārtrauc saieties ar Jehovas lieciniekiem, vai arī izvācies no mājas!” — bet viņi nepadevās un palika uzticīgi Jehovam. Jehova ar viņiem ļoti lepojas.

Es noteikti vēlos pieminēt pionierus un speciālos pionierus, kas tajos gados darbojās Kvebekā. Lielākā daļa no viņiem bija pārcēlušies uz Kvebeku no citām Kanādas provincēm. Viņus neatturēja ne tas, ka viņiem bija jāmācās franču valoda, ne tas, ka bija jācenšas iepazīt vietējo kultūru un izprast mentalitāti, ko spēcīgi bija ietekmējusi katoļticība.

Speciālie pionieri bieži vien tika norīkoti sludināt tādās vietās, kur nebija Jehovas liecinieku. Iedzīvotāju negatīvās attieksmes dēļ viņiem bija grūti atrast dzīvesvietu un vēl grūtāk bija atrast iespēju piepelnīties. Nesen precēti pāri nevarēja atļauties īrēt atsevišķu dzīvesvietu, tāpēc zem viena jumta daudzviet mitinājās pat divas, trīs vai četras ģimenes. Šie dedzīgie pionieri bija prasmīgi sludinātāji, kas no visas sirds rūpējās par saviem Bībeles skolniekiem. Tagad liela daļa no toreizējiem pionieriem ir pārcēlušies uz citām vietām, jo Kvebekā ir pietiekami daudz vietējo sludinātāju.

Tajos gados, kad es biju rajona pārraugs, sestdienu priekšpusdienās mēs ar Lindu parasti sludinājām kopā ar draudzes jauniešiem. Sarunās ar viņiem mēs uzzinājām, ar kādām grūtībām viņi sastopas un kā viņi ar tām tiek galā. Daži no tiem, ar ko mēs tolaik sadarbojāmies, tagad ir misionāri, bet daži veic citus svarīgus pienākumus Jehovas organizācijā.

Ne visas draudzes varēja mums palīdzēt finansiāli, un reizēm mēneša beigās mēs bijām bez līdzekļiem. Mēs nevienam par to neteicām, to zināja tikai Jehova. Mēs pilnībā paļāvāmies uz viņu, un viņš mums nelika vilties — ar viņa atbalstu mēs vienmēr tikām līdz nākamajai draudzei.

MĀCOS NO CITIEM BRĀĻIEM

Kā jau minēju, Gileādas skolā mums stāstīja arī par sabiedrisko attiecību veidošanu. Kvebekā man bija daudz iespēju informēt radio, televīziju un presi par Jehovas lieciniekiem. Es bieži sadarbojos ar rajona pārraugu Leonu Krepo, kas bija pieredzējis saziņā ar medijiem. Ziņu dienestu vadītājiem viņš stādījās priekšā nevis kā sabiedrisko attiecību speciālists, bet kā reliģiskas organizācijas pārstāvis un teica: ”Cienītais kungs, mēs ar manu biedru neesam nekādi eksperti sabiedrisko attiecību jomā, mēs esam reliģiski kalpotāji. Bet mūs palūdza informēt pēc iespējas plašāku sabiedrību par to, ka Jehovas liecinieki rīko lielu kongresu. Mēs būsim ļoti pateicīgi par jebkuru palīdzību, ko jūs mums varēsiet sniegt.” Tāda pieeja mums atvēra daudzas durvis.

Vēlāk jautājumos, kas varētu piesaistīt lielu plašsaziņas līdzekļu uzmanību, filiāle man uzdeva sadarboties ar organizācijas juristu Glenu Havu. Man lieti noderēja Gileādas skolā gūtās zināšanas un pieredze, ko biju guvis, sadarbojoties ar Leonu Krepo. Es dziļi apbrīnoju brāli Havu. Viņš drosmīgi aizstāvēja Jehovas liecinieku tiesības, un viņš ļoti mīlēja Jehovu.

1985. gadā mēs ar Lindu sākām apmeklēt draudzes Kanādas rietumos, netālu no turienes, kur dzīvoja mans tētis. Tā mēs varējām viņam palīdzēt. Diemžēl pēc trim mēnešiem mans tētis aizmiga nāves miegā. Mēs palikām Kanādas rietumos līdz pat 1989. gadam, kad mūs uzaicināja uz ASV Bēteli, kas tolaik atradās Ņujorkā, Bruklinā. Tas bija negaidīts pavērsiens, jo es gandrīz 19 gadu biju bijis rajona pārraugs. Mēs esam bezgala pateicīgi visiem brāļiem un māsām, kas šo gadu laikā mūs uzņēma savās mājās un cēla galdā pašu labāko.

PĀRCEĻAMIES UZ ASV

Kad ieradāmies Bētelē, es sāku strādāt kalpošanas nodaļā. Tur es daudz ko iemācījos, piemēram, sapratu, cik svarīgi ir noskaidrot visus faktus, lai neizdarītu pārsteidzīgus secinājumus. 1998. gadā mani pārcēla uz literatūras nodaļu. Darbs ir ļoti interesants, jo es visu laiku mācos. Daudzus gadus es palīdzēju literatūras komitejas koordinatoram Džonam Bāram. Viņš bija ļoti jauks brālis. Man ir siltas atmiņas par kopā pavadīto laiku, un es augstu vērtēju visu, ko apguvu, strādājot ar viņu plecu pie pleca.

Brāļi un māsas, kas strādā literatūras nodaļā, ir pazemīgi, un ar viņiem ir viegli sastrādāties. Viņi nepaļaujas uz savām dotībām, viņi apzinās, ka savu darbu spēj paveikt tikai ar Jehovas garu, tāpēc pastāvīgi lūdz Jehovam atbalstu.

Gadu gaitā mēs ar Lindu esam pabijuši 110 zemēs un visur esam izjutuši ticības biedru nesavtīgo mīlestību. Mēs esam tikušies ar misionāriem, filiāļu komiteju locekļiem un citiem pilnas slodzes kalpotājiem. Mūs ir dziļi iespaidojusi brāļu un māsu dedzība un tas, ka viņi paliek uzticīgi Jehovam gan tur, kur plosās karš, gan tur, kur pastāv lielas ekonomiskas grūtības, gan tur, kur Jehovas kalpi tiek vajāti savas ticības dēļ. Es ne mirkli nešaubos, ka Jehova viņus visus sirsnīgi mīl.

Linda man ir īsta Jehovas dāvana — visa mūža garumā viņa man ir sniegusi nenovērtējamu atbalstu. Viņa ļoti mīl savus ticības biedrus un no sirds vēlas ikvienam palīdzēt. Vienmēr esmu apbrīnojis, cik viegli viņai padodas uzsākt sarunas visdažādākajās situācijās. Linda daudziem ir palīdzējusi iepazīt Jehovu, bet vairākiem cilvēkiem viņa ir palīdzējusi atgriezties pie Jehovas. Tagad mums vairs nav tik daudz spēka kā jaunībā, un mēs esam pateicīgi gados jaunajiem brāļiem un māsām, kas mūs dažnedažādos veidos atbalsta. (Marka 10:29, 30.)

Kad pārdomāju visu, ko esmu pieredzējis, manu sirdi pilda dziļa pateicība Jehovam. Es piekrītu vārdiem, ko teica 71. psalma sacerētājs: ”Dievs, tu mani esi mācījis kopš jaunības, un līdz šai dienai es sludinu tavus brīnumainos darbus.” (Ps. 71:17.) Cildināt Jehovu, kamēr vien dzīvošu, ir mana karstākā vēlēšanās.