Nebūsim egoistiski!

DAUDZI cilvēki uzskata, ka viņi ir pelnījuši īpašu attieksmi pret sevi un ka viņiem ir īpašas tiesības. Lai kā citi censtos apmierināt viņu prasības, viņiem nekad nav gana. Bībelē jau sen bija pravietots, ka cilvēki mūsu laikos būs patmīlīgi un augstprātīgi. (2. Tim. 3:2.)

Var teikt, ka patmīlība ir tikpat veca kā pasaule. Ādams un Ieva izlēma, ka viņi paši noteiks, kas ir labs un kas ir ļauns, un sekas bija briesmīgas. Daudzus gadsimtus vēlāk Jūdas ķēniņam Usijam ienāca prātā, ka viņš drīkst templī dedzināt kvēpināmo, taču viņš rūgti maldījās. (2. Laiku 26:18, 19.) Farizeji un saduceji uzskatīja, ka ir pelnījuši īpašu Dieva labvēlību tikai tāpēc vien, ka viņi ir Ābrahāma pēcnācēji. (Mat. 3:9.)

Mēs ik dienu sastopam godkārīgus un patmīlīgus cilvēkus, tāpēc ir jāuzmanās, lai mēs nekļūtu tādi paši kā viņi. (Gal. 5:26.) Apkārtējo ietekmē mēs varētu sākt domāt, ka arī mums kaut kas pienākas vai ka esam pelnījuši īpašu attieksmi pret sevi. Kā neiekrist tādās lamatās? Vispirms mums ir jāsaprot, kāds par to visu ir Jehovas viedoklis. Apskatīsim divus Bībeles principus.

Tikai Jehovam ir tiesības noteikt, kas kam pienākas. Lūk, dažas jomas.

• Ģimene. Vīram ir jājūt, ka sieva viņu ciena, bet sievai ir jājūt, ka vīrs viņu mīl. (Efes. 5:33.) Dzīvesbiedriem ir jābūt savstarpēji uzticīgiem. (1. Kor. 7:3.) Bērniem ir jāklausa vecāki, bet vecākiem ir jāmīl bērni un par viņiem jāgādā. (2. Kor. 12:14; Efes. 6:2.)

• Draudze. Kristiešiem ir jāciena draudzes vecākie, jo tie daudz dara ticības biedru labā. (1. Tes. 5:12.) Tomēr vecākajiem nav ļauts būt noteicējiem pār brāļu un māsu dzīvi. (1. Pēt. 5:2, 3.)

• Valsts. Ikvienam ir jāciena valsts vara un jāmaksā nodokļi. (Rom. 13:1, 6, 7.)

Jehova aiz mīlestības mums dod kaut ko daudz labāku, nekā esam pelnījuši. Tā kā esam grēcīgi, vienīgais, ko esam pelnījuši, ir nāve. (Rom. 6:23.) Taču Jehova ļoti mīl cilvēkus, tāpēc viņš tiem dāvā daudz ko labu. (Ps. 103:10, 11.) It visas viņa dāvanas ir tikai un vienīgi viņa labestības izpausme. (Rom. 12:6—8; Efes. 2:8.)

KĀ SARGĀTIES NO EGOISMA

Neuzskatīsim, ka esam pelnījuši kaut ko labāku nekā citi. Tāds uzskats ir visnotaļ izplatīts, un tas var ietekmēt arī mūs. Viena no Jēzus stāstītajām līdzībām liecina, cik viegli cilvēkam var rasties tādas domas. Viņš stāstīja par strādniekiem, kas bija nolīgti darbam par vienu denāriju dienā. Vieni sāka strādāt agri no rīta un strādāja augu dienu saules svelmē. Bet citi, kas bija nolīgti vakarā, paspēja nostrādāt tikai vienu stundu. Dienas beigās saimnieks visiem izmaksāja vienādu algu. Tie, kas bija strādājuši visu dienu, uzskatīja, ka viņiem pienākas lielāka samaksa, jo viņi bija pūlējušies vairāk. (Mat. 20:1—16.) Ko no Jēzus stāstītā var secināt? Kristiešiem ir jābūt apmierinātiem ar to, ko Dievs viņiem dāvā.

Būsim pateicīgi, nevis pieprasīsim kaut ko no citiem. (1. Tes. 5:18.) Mēs varam mācīties no apustuļa Pāvila. Kad viņš uzturējās Korintā, viņš neprasīja, lai vietējā draudze viņu uzturētu, kaut arī viņam bija tādas tiesības. (1. Kor. 9:11—14.) Mums jābūt pateicīgiem par visu labo, ko saņemam, nevis kaut kas jāpieprasa no citiem.

Būsim pazemīgi. Ja cilvēks ir pārāk augstās domās par sevi, viņam drīz vien sāk likties, ka viņš pret sevi ir pelnījis īpašu attieksmi. Vislabākās zāles pret to ir pazemība.

Ļoti pazemīgs cilvēks bija pravietis Daniēls. Viņš nāca no dižciltīgas dzimtas, bija izskatīgs, gudrs un talantīgs. Viņš būtu varējis domāt, ka viņam pelnīti pienākas augstais stāvoklis, kāds viņam bija piešķirts. (Dan. 1:3, 4, 19, 20.) Tomēr Daniēls palika pazemīgs, un tāpēc viņš Jehovam bija bezgala dārgs. (Dan. 2:30; 10:11, 12.)

Sargāsimies no egoisma un godkāres un būsim pateicīgi par visu, ko Jehova mums augstsirdīgi dāvā!