Lai jūsu spēks nekļūst par jūsu vājumu
Grezno okeāna laineri Titāniks, kam bija 16 ūdensnecaurlaidīgi nodalījumi, uzskatīja par nenogremdējamu. Kad tas 1912. gadā devās savā pirmajā ceļojumā, uz tā klāja bija tikai apmēram puse no vajadzīgajām glābšanas laivām. Kuģis sadūrās ar aisbergu un nogrima, bojā gāja vairāk nekā 1500 cilvēku.
DIEVBIJĪGAIS senās Jeruzalemes ķēniņš Usija bija izcils karavadonis. Ar Jehovas palīdzību viņš sakāva ienaidniekus vienu pēc otra. ”Tā viņa [Usijas] slava izplatījās visai tālu, jo viņam tika sniegta brīnišķa palīdzība, kamēr viņš kļuva varens.” Bet pēc tam ”viņš sirdsprātā kļuva augstprātīgs.., jo viņš sacēlās pret to Kungu, savu Dievu”. Savas augstprātības dēļ Usija tika sodīts — viņš kļuva spitālīgs. (2. Laiku 26:15—21; Salamana Pamācības 16:18.)
Šie divi gadījumi liecina, ka spējas vai priekšrocības, kas nav līdzsvarotas ar gudrību, sava patiesā stāvokļa apziņu un pazemību, ļoti viegli var kļūt par trūkumiem. Tas liek nopietni padomāt, jo ikvienam no mums ir kādas spējas jeb dotības un mēs vēlamies, lai tās nāktu mums par labu un sagādātu prieku gan mums pašiem, gan citiem cilvēkiem, bet īpaši — mūsu Radītājam. Mūsu pienākums ir izmantot visas Dieva dāvātās spējas, cik vien labi varam, bet tajā pašā laikā tās ir jākontrolē, lai tās paliktu vērtīgs ieguvums.
Piemēram, kādam cilvēkam ļoti patīk viņa darbs, bet šī pozitīvā iezīme var kļūt par trūkumu, ja viņš ar darbu aizraujas pārmērīgi. Piesardzīgu cilvēku nevar viegli apmānīt, bet viņš varbūt ir tik ļoti piesardzīgs, ka vispār izvairās pieņemt lēmumus. Ir labi domāt par efektivitāti, bet, ja to uzskata par galveno un aizmirst cilvēcisko faktoru, attiecības kļūst vēsas un cilvēki jūtas nelaimīgi. Padomājiet brīdi: kādas jums ir spējas? Vai jūs tās protat labi izmantot? Vai citiem tās nāk par labu? Pats galvenais: vai jūs tās lietojat, lai godātu Jehovu, no kura nāk ”katrs labs devums”? (Jēkaba 1:17.) Paturot to prātā, pievērsīsim uzmanību dažiem piemēriem, kas parāda, ka spējas var pārvērsties par trūkumiem, ja tās nekontrolē.
Gudri izmantojiet savas prāta spējas
Ass prāts noteikti ir priekšrocība. Tomēr tas var būt mūsu trūkums, ja kļūstam pašpārliecināti vai iedomīgi, — īpaši viegli šīs īpašības var attīstīties tad, ja citi mūs ļoti slavē vai mums glaimo. Vai arī var notikt tā, ka mēs sākam raudzīties uz Dieva Rakstiem un Bībeles studēšanai domātajām publikācijām no intelektuālisma viedokļa.
Pašpārliecinātība var izpausties visdažādākajos veidos. Piemēram, ja cilvēks ar labām prāta spējām saņem uzdevumu uzstāties kristiešu sapulcē ar publisku runu vai runu Teokrātiskajā skolā, viņš varbūt atliek gatavošanos uz pēdējo brīdi un varbūt pat nelūdz Jehovam svētību. Viņš paļaujas uz savām zināšanām un spēju izteikties bez iepriekšējas gatavošanās. Kādu laiku iedzimtās spējas varbūt slēps viņa nolaidību, bet bez Jehovas svētības viņa garīgā izaugsme kļūs lēnāka un varbūt pat apstāsies. Labās dotības neko nebūs devušas! (Salamana Pamācības 3:5, 6; Jēkaba 3:1.)
Kā jau bija minēts, ja cilvēkam ir ass prāts, viņš var sākt raudzīties uz Bībeli un Bībeles studēšanai domāto literatūru no intelektuālisma viedokļa. Taču šādas zināšanas tikai ”dara uzpūtīgus” — cilvēka patmīlība piepūšas kā balons —, tās ’neceļ’ jeb neveido kristīgas attiecības, kurās valda mīlestība. (1. Korintiešiem 8:1; Galatiešiem 5:26.) Savukārt garīgs cilvēks, lai kādas būtu viņa prāta spējas, vienmēr lūdz Dievam, lai viņam tiktu dots Dieva gars, un paļaujas, ka tas viņam palīdzēs. Viņš tikai iegūst no savām spējām, jo pieaug viņa mīlestība, pazemība, zināšanas un gudrība, turklāt šīs īpašības ir pareizā līdzsvarā. (Kolosiešiem 1:9, 10.)
Spējas var pārvērsties par trūkumu arī tad, ja sākam justies pārāki par citiem un zaudējam pazemību. Apdāvināts cilvēks un tie, kas viņu apbrīno, varbūt aizmirst, ka Jehova ”neuzlūko nevienu pašgudro, nevienu, kas pats sev šķiet gudrs savā sirdsprātā esam”, lai gan šim cilvēkam var piemist kādas dotības. (Ījaba 37:24.) ”Īstenā atziņa mīt pazemīgajos,” teikts Dieva Rakstos. (Salamana Pamācības 11:2.) Lai gan apustulim Pāvilam bija dziļas zināšanas un viņš bija labi izglītots, viņš sacīja korintiešiem: ”Es, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību.. [..] ..es ierados pie jums nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā. Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.” (1. Korintiešiem 2:1—5.)
Īsti gudru cilvēku nepieviļ pasaulē valdošais viedoklis par intelektu un uzskati par panākumiem. Mērķis, kam īsti gudrs cilvēks veltī savas dotības, nav citu cilvēku atzinības iegūšana vai bagātības krāšana — viņš dod pašu labāko Tam, kurš viņam ir devis dzīvību un visas spējas. (1. Jāņa 2:15—17.) Tāpēc viņš savā dzīvē par vissvarīgāko uzskata Dieva Valstību, līdzinādamies auglīgam ”kokam, kas stādīts pie ūdens upēm”. Nevis paša talantu, bet Jehovas svētības dēļ viņam ”Viss, ko viņš dara, ..labi izdodas”. (Psalms 1:1—3; Mateja 6:33.)
Lai kristīgā ticība vairo jūsu spējas
Kristietībai pēc savas būtības ir tik daudz priekšrocību, ka pasaules filozofijas tās priekšā nobāl. Piemēram, kristīgs dzīves veids cilvēkus dara par labākiem vīriem un sievām, patīkamākiem kaimiņiem, labākiem darbiniekiem — cilvēkiem, kas ir godīgi, čakli, izturas pret citiem ar cieņu un cenšas saglabāt mieru. (Kolosiešiem 3:18—23.) Turklāt kristieši mācās publiski uzstāties un mācīt citus, tāpēc viņiem ir viegli veidot attiecības kolektīvā. (1. Timotejam 4:13—15.) Nav nekāds brīnums, ka kristiešiem darba devēji bieži uztic lielāku atbildību un piedāvā paaugstinājumu. Bet, ja kristietis neuzmanās, tad viņš savas priekšrocības var izmantot nepareizi. Paaugstinājums darbā vai kārdinošs darba piedāvājums praktiski var nozīmēt ziedošanos kompānijai, un tāpēc viņš var sākt izlaist kristiešu sapulces un atraut vērtīgo laiku ģimenei.
Austrālijā kādam kristiešu draudzes vecākajam un ģimenes tēvam, kas bija arī ļoti sekmīgs uzņēmējs, bija visas iespējas vairot bagātību un celt savu prestižu. Taču viņš nepakļāvās kārdinājumam gūt visu iespējamo, ko piedāvā tagadējā sistēma. ”Es vēlējos vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni, kā arī kristīgajā kalpošanā,” viņš sacīja. ”Tāpēc mēs ar sievu nospriedām, ka, rīkodamies apdomīgi, es samazināšu savu darba laiku. Kāpēc gan man būtu jāstrādā piecas dienas nedēļā, ja tas nav tik nepieciešams?” viņš piebilda. Izdarot dzīvē dažas labi pārdomātas izmaiņas, draudzes vecākais varēja apgādāt ģimeni, strādādams arī trīs vai četras dienas nedēļā. Ar laiku viņam piedāvāja papildu priekšrocības kalpošanā, piemēram, piedāvāja iesaistīties vietējās kopsanāksmju zāles komitejā un organizēt apgabala kopsanāksmes. Šis brālis gudri izmantoja savas iespējas, tāpēc viņš pats un viņa ģimenes locekļi bija priecīgi un apmierināti.
Līdzsvarota attieksme pret priekšrocībām
Kristīgi vīrieši tiek mudināti tiekties pēc priekšrocībām kalpošanā. ”Ja kas tiecas pēc bīskapa [”pārrauga”, NW] [vai kalpošanas palīga] amata, tas iekāro teicamu darbu.” (1. Timotejam 3:1.) Tāpat kā daudz kas cits iepriekš minētais, arī vēlēšanās uzņemties papildu pienākumus ir jālīdzsvaro ar labu spriestspēju. Nevienam nebūtu jāuzņemas tik daudz darbu, ka viņš zaudētu prieku kalpošanā Jehovam. Vēlēšanās darīt vairāk ir slavējama, tā ir pat vajadzīga, jo Jehovam nav patīkami cilvēki, kas pārmērīgi taupa sevi, — bet tai jābūt cieši saistītai ar savu patieso spēju apziņu un ’prātīgumu’. (Titam 2:12; Atklāsmes 3:15, 16.)
Jēzus lēnprātība, sapratne un iejūtība ļāva pat visvienkāršākajiem cilvēkiem justies viņa klātbūtnē labi. Arī mūsdienās ikviens jūtas nepiespiesti tādu cilvēku sabiedrībā, kuru stiprā puse ir līdzjūtība un vēlēšanās rūpēties par citiem. Kristiešu draudzē sirsnīgi vecākie, kuriem droši var tuvoties, patiešām tiek uzskatīti par vērtīgām ”dāvanām cilvēku veidā”. Viņi ir kā ”patvērums pret auku un kā pavēnis pret negaisu, kā ūdens strauts izkaltušā zemē un kā augstas klints ēna iztvīkušā un izslāpušā zemē”. (Efeziešiem 4:8, NW; Jesajas 32:2.)
Bet vecākajiem jālīdzsvaro tas laiks, ko viņi pavada, palīdzot citiem, ar laiku, kas viņiem pašiem nepieciešams, lai studētu Bībeli, pārdomātu uzzināto, lūgtu Dievu un sludinātu. Protams, precētiem draudzes vecākajiem ir arī jāatvēl laiks ģimenei, jo tieši ģimenes locekļi ir tie, kuriem jāpalīdz pirmām kārtām.
Spējīgas sievietes — brīnišķīga svētība
Līdzīgi spējīgiem draudzes vecākajiem, garīgi noskaņotas sievietes Jehovas organizācijā ir ļoti vērtīgas. Sievietēm parasti piemīt lieliska spēja interesēties par citiem cilvēkiem — tā ir īpašība, ko Jehova augstu vērtē un uzskata par vēlamu. Neraugieties ”katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām”, rakstīja apustulis Pāvils. (Filipiešiem 2:4.) Tomēr personiskajai interesei par citiem ir zināmas robežas, jo neviens kristietis nevēlas būt tāds, ”kas jaucas svešās lietās”, un kristiešiem arī nav jātenko. (1. Pētera 4:15; 1. Timotejam 5:13.)
Sievietēm ir arī daudz citu dotību. Piemēram, kristīgai sievai varbūt ir izcilākas prāta spējas nekā viņas vīram. Tomēr ”augsti tikumīga sieva”, kurai ir bijība pret Jehovu, ciena savu vīru un izmanto savas dotības, lai atbalstītu vīru, nevis lai sacenstos ar to. Savukārt gudrs, pazemīgs vīrs neapskauž sievu un nejūtas aizvainots — tieši otrādi, viņš priecājas par sievas spējām. Vīrs skubina sievu izmantot dotības ģimenes labā un palīdzēt bērniem ’bīties to Kungu’ tāpat, kā viņa bīstas. (Salamana Pamācības 31:10, 28—30; 1. Mozus 2:18.) Pazemīgiem vīriem un sievām ir laimīga laulība, kas patiesi godā Jehovu.
Ja cilvēkam ir spēcīga personība
Ja cilvēkam ir spēcīga personība un viņš tiecas pēc taisnības un Jehovas gribas pildīšanas no visas sirds, tad spēcīga personība, kam piemīt arī pazemība, ir lielisks ieguvums. Tomēr spēcīgs raksturs var kļūt par trūkumu, ja cilvēks sāk valdīt pār citiem vai iebiedēt citus. Īpaši tam jāpievērš uzmanība kristiešu draudzē. Kristiešiem savā starpā jājūtas nepiespiesti, arī draudzes vecāko klātbūtne nedrīkst radīt saspringtu gaisotni. (Mateja 20:25—27.)
Savukārt draudzes vecākajiem jājūtas brīvi citam cita sabiedrībā. Kad notiek vecāko sanāksme, lēmumi ir jāpieņem svētā gara, nevis kāda spēcīgās personības ietekmē. Svētais gars spēj ietekmēt ikvienu draudzes vecāko, arī gados jaunu vai klusu cilvēku. Tātad tiem, kam ir spēcīga personība, pat tad, ja viņiem šķiet, ka taisnība ir viņu pusē, ir sevi jākontrolē, mācoties izturēties godbijīgi un ar cieņu pret pārējiem vecākajiem. (Romiešiem 12:10.) Salamana Mācītāja grāmatā 7:16 ir lasāms laipni izteikts brīdinājums: ”Neesi pārliecīgi taisns un neturi sevi par pārliecīgi gudru, jo kāpēc tu gribi pats sev kaitēt?”
Jehova, no kura nāk ”katrs labs devums”, savas neaptverami varenās spējas tur absolūtā līdzsvarā. (Jēkaba 1:17; 5. Mozus 32:4.) Viņš ir mūsu Skolotājs. Tāpēc mācīsimies no viņa un pūlēsimies gan pilnveidot mūsu iedzimtās spējas jeb dotības, gan gudri, ar pazemību un mīlestību tās kontrolēt. Tad mēs citiem būsim par īstu svētību!
[Attēli 27. lpp.]
Garīgā izaugsme ir atkarīga no Bībeles studēšanas, lūgšanām un paļaušanās uz Jehovu
[Attēls 29. lpp.]
Personiska interese par citiem, kas līdzsvarota ar pazemību, ir svētība
[Norāde par attēla autortiesībām 26. lpp.]
Courtesy of The Mariners’ Museum, Newport News, VA