Valstības sludinātāji stāsta

Teokrātiskais pieaugums Namībijā

DIVDESMITO gadu beigās labā vēsts par Dieva Valstību pirmo reizi sasniedza Namībiju. Kopš tā laika šajā valstī uz Dieva vēsti par glābšanu ir atsaukušies simtiem godprātīgu cilvēku. Tālāk minētie gadījumi parāda, kā Jehova pulcina savā ganāmpulkā šos cilvēkus, kas viņa acīs ir ”pats dārgākais”. (Hagaja 2:7.)

◻ Pauluss, kāds zemnieks no Namībijas ziemeļaustrumiem, pirmoreiz sastapa Jehovas lieciniekus, kad viņš bija ieradies galvaspilsētā Vindhukā. Drīz vien Pauluss pārliecinājās, ka ir atradis patiesību. Mājās viņš atgriezās ar grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes. Vēlāk Pauluss devās uz Runtu, tuvāko pilsētu, kurā bija Valstības zāle, atrada lieciniekus un lūdza, lai tie viņu apmeklē.

Tomēr Pauluss dzīvoja tik tālu, ka liecinieki nevarēja katru nedēļu ierasties pie viņa un vadīt Bībeles nodarbības. Taču tas Paulusu neapturēja — viņš sāka studēt Bībeli pats. Turklāt visu, ko viņš iemācījās, Pauluss aizrautīgi stāstīja citiem. Tā ar laiku izveidojās Bībeles studiju grupa. Kad viņi pa radio dzirdēja, ka Runtu notiks Jehovas liecinieku kopsanāksme, par saviem niecīgajiem līdzekļiem viņi kopīgi noīrēja transportu, lai varētu tur nokļūt.

Šie cilvēki jutās ļoti saviļņoti, pirmo reizi tiekoties ar Jehovas lieciniekiem. Drīz vien tika nokārtots, lai šo Bībeles studiju grupu turpmāk regulāri apmeklētu pieredzējuši brāļi. Tagad ciemā, kurā dzīvo Pauluss, ir seši sludinātāji.

◻ Johannai radās interese par Dieva personvārdu, kad viņa izdzirdēja kādu slikti izsakāmies par Jehovas lieciniekiem. Viņa stāsta: ”Līdzko es pirmo reizi dzirdēju vārdu Jehova, tas neizdzēšami iespiedās manā prātā, un es sāku domāt, kas gan ir Jehova. Mēs ar vīru dzīvojām netālu no Volfišbejas, kas atrodas Namībijas piekrastē. Kādu dienu mēs devāmies uz pilsētu, un tur uz ielas es ieraudzīju dažus lieciniekus, kas piedāvāja cilvēkiem žurnālu Sargtornis. Es paņēmu vienu žurnālu un, tā kā es vēlējos uzzināt atbildes uz daudziem jautājumiem, lūdzu, lai ar mani sāk studēt Bībeli. Kad viņi man paskaidroja, ka nevar atbraukt pie mums, jo ir salūzusi viņu mašīna, es nespēju novaldīt asaras. Pēc neilga laika nomira mans vīrs un es pārcēlos uz Kītmanshūpu. Kāds speciālais pionieris (pilnas slodzes labās vēsts sludinātājs), kas bija norīkots kalpot šajā pilsētā, iedeva man grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi. Lasot šo grāmatu, jau no paša sākuma es sapratu, ka tajā ir stāstīta patiesība.

Pēc kāda laika mani uzaicināja piedalīties sludināšanā, bet es ārkārtīgi baidījos no cilvēkiem. Ejot no vienām durvīm pie otrām, es lūdzu, lai Jehova man labāk ļauj nomirt nekā liek sludināt. Kad es pirmo reizi devos sludināt ielās, es paslēpos kādā mazā ieliņā cerībā, ka neviens mani neieraudzīs. Beigu beigās es tiktāl saņēmu drosmi, ka sniedzu kādam garāmgājējam žurnālu, un tikai pēc tam man izdevās kaut ko arī pateikt. Ar Jehovas palīdzību tajā dienā es daudziem cilvēkiem pastāstīju par savu uz Bībeli balstīto cerību.

Tagad, 12 gadus pēc šī notikuma, es augstu vērtēju savu dārgo privilēģiju kalpot par pionieri un, kaut arī esmu nabadzīga, gūstu neaprakstāmu prieku, stāstot citiem patiesību par Valstību.”