Atona kalns — ”svēts kalns”?
PĒC vairāk nekā 220 miljonu pareizticīgās baznīcas locekļu ieskatiem, Atona kalns, kas atrodas klinšainā pussalā Grieķijas ziemeļos, ir ”vissvētākais kalns pareizticīgajā pasaulē”. Daudziem no viņiem svētceļojums uz Atonu, ”svēto kalnu”, ir senlolots sapnis. Kas ir šis ”svētais kalns”? Kā tas kļuva par tik nozīmīgu vietu? Vai tas ir tas ”kalns”, kur dievbijīgajiem jāmeklē garīgā vadība un patiesā pielūgsme?
Bībelē ir atrodams vārdu savienojums ”svētais kalns”. Tas tiek saistīts ar svēto, šķīsto un cildeno patiesā Dieva Jehovas pielūgsmi. Senajā Jeruzalemē par ”svētu kalnu” kļuva Ciānas kalns, kad ķēniņš Dāvids uz turieni atveda derības šķirstu. (Psalms 15:1; 43:3; 2. Samuēla 6:12, 17.) Kad Morija kalnā tika uzcelts Salamana templis, vārdu ”Ciāna” attiecināja arī uz tempļa atrašanās vietu, tāpēc Ciāna joprojām palika Dieva ”svētais kalns”. (Psalms 2:6; Joēla 4:17.) Tā kā Dieva templis atradās Jeruzalemē, reizēm arī pašu pilsētu sauca par Dieva ”svēto kalnu”. (Jesajas 66:20, NW; Daniēla 9:16, 20.)
Bet kā ir mūsu laikos? Vai Atons vai kāds cits kalns ir ”svētais kalns”, uz kuru jāplūst cilvēkiem, lai pielūgtu Dievu tā, kā viņam tas ir patīkami?
Klosteru ”svētais kalns”
Atons atrodas Halkidikes pussalas austrumu galā, uz šauras zemes strēles, kas iestiepjas Egejas jūrā, — austrumos no Saloniku pilsētas. Iespaidīgais marmora kalns ir 2032 metrus augsts, un tā kraujās nogāzes apskalo jūra.
Atons jau izsenis tika uzskatīts par svētu vietu. Grieķu mitoloģijā tas bija dievu mājoklis, pirms par dievu mitekli kļuva Olimps. Kādu laiku pēc Konstantīna Lielā valdīšanas (ceturtais gadsimts m.ē.) Atonu par svētu vietu sāka uzskatīt kristīgās baznīcas. Kā vēstī kāda leģenda, kad ”jaunava” Marija Jāņa Evaņģēlista pavadībā esot devusies uz Kipru apciemot Lācaru, ceļā izcēlusies liela vētra un viņi esot piestājuši malā pie Atona kalna. Kalna skaistums tā iespaidojis Mariju, ka viņa par to esot aizlūgusi Jēzum. Tāpēc Atonu sauc arī par ”Svētās Jaunavas dārzu”. Bizantijas impērijas pastāvēšanas vidus posmā visa klinšainā pussala kļuva pazīstama kā Svētais kalns. 11. gadsimta vidū šo nosaukumu oficiāli apstiprināja imperatora Konstantīna IX Monomaha izdotais rīkojums.
Tā kā Atons ir klinšains un atrodas nomaļus no apdzīvotām vietām, tas ir piemērots askētiskai dzīvei. Gadsimtu gaitā uz turieni no visām pareizticīgajām zemēm ir devušies reliģiozi cilvēki — grieķi, serbi, rumāņi, bulgāri, krievi un citi —, kas te uzcēluši ļoti daudzus klosterus un baznīcas. Apmēram 20 klosteri ir saglabājušies līdz mūsu dienām.
Atona kalns mūsu laikos
1926. gadā ar īpašu likumu Atonam tika piešķirts autonoma apgabala statuss. Pēc gadiem ilga reliģiskās dzīves apsīkuma patlaban Atonā dzīvojošo mūku skaits ir pieaudzis līdz vairāk nekā 2000.
Katram klosterim ir sava saimniecība, baznīcas un dzīvojamās ēkas. Pēdējais eremītu jeb mūku vientuļnieku patvērums ir Karulijas apmetne, kas izvietota lielā augstumā, Atona kalna virsotnes stāvajās kraujās. Šo būdiņu puduri var sasniegt, tikai izlīkumojot pa taciņu un akmens kāpņu mudžekli, kurā nostieptas ķēdes. Mūki Atonā joprojām katru dienu ievēro seno liturģiju un dzīvo pēc bizantiešu pulksteņa (diena sākas ar saules rietu) un Jūlija kalendāra (par 13 dienām atpaliek no Gregora kalendāra).
Lai gan šī vieta esot kļuvusi ”svēta” sievietes dēļ, Atonā dzīvojošie mūki un eremīti jau 1000 gadu neļauj, ka visā pussalā spertu kāju sievietes un dzīvnieku sievišķā dzimuma pārstāvji, kā arī vīrieši ar kropļotiem dzimumorgāniem vai bez bārdas. Nesen likums ir nedaudz mīkstināts, ļaujot pussalā atrasties vīriešiem bez bārdas un dažu dzīvnieku sugu mātītēm, taču sievietēm joprojām ir stingri aizliegts nonākt Atonam tuvāk nekā 500 metrus no krasta.
”Svēts kalns” visiem
Vai Atons ir ”svētais kalns”, uz kurieni dievbijīgiem cilvēkiem jādodas pielūgt Dievu? Jēzus, runādams ar kādu samarieti, kas uzskatīja, ka Dievs jāpielūdz Garicima kalnā, paskaidroja, ka turpmāk vairs neviens kalns uz zemes nebūs īpaša vieta Dieva pielūgsmei. ”Nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā [Garicimā], nedz Jeruzālemē,” sacīja Jēzus. Kāpēc? ”Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā.” (Jāņa 4:21, 24.)
Pravietis Jesaja, norādot uz mūsu laiku, paredzēja, ka simbolisks ”tā Kunga nama kalns stāvēs jo stingri savos pamatos un pacelsies pāri par visiem kalniem un pakalniem” un pārnestā nozīmē pie tā plūdīs cilvēki no visām tautām. (Jesajas 2:2, 3.)
Gan vīrieši, gan sievietes, kas vēlas iegūt Dieva atzinību, tiek aicināti pielūgt Jehovu ”garā un patiesībā”. Miljoniem cilvēku visā pasaulē ir atraduši ceļu uz ’Jehovas kalnu’. Viņi kopā ar daudziem citiem piekrīt kādai grieķu juristei, kas par Atonu sacīja: ”Es šaubos, vai garīgums ir rodams kādās īpašās vietās vai klosteros.” (Salīdzināt Apustuļu darbi 17:24.)
[Papildmateriāls 31. lpp.]
Ilgi slēpti dārgumi
Gadsimtu gaitā Atona mūki ir savākuši īstus dārgumus: pēc aptuveniem aprēķiniem, viņu īpašumā ir ap 15 000 manuskriptu, no kuriem daži datējami ar ceturto gadsimtu; tātad tā ir viena no vērtīgākajām kolekcijām pasaulē. Viņiem pieder rakstu rituļi, evaņģēliju, psalmu un himnu manuskripti — gan pilni, gan tikai dažas to lapas —, tāpat ļoti vecas gleznas, svētbildes, skulptūras un metālmākslas darinājumi. Kā tiek lēsts, Atonā atrodas ceturtā daļa pasaulē esošo grieķu manuskriptu, lai gan daudzi vēl arvien nav ierakstīti katalogos. 1997. gadā mūki pirmo reizi atļāva parādīt publikai dažus no saviem dārgumiem — šī izstāde notika Salonikos.
[Norāde par attēla autortiesībām 31. lpp.]
Telis/Greek National Tourist Organization