Esmu centies būt ”krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties”

PASTĀSTĪJIS ANDRĒ SOPA

Plosījās Otrais pasaules karš, atnesdams neaprakstāmu postu un izmisumu. Dienējot par signalizētāju Vācijas kara flotē netālu no Narvīkas Norvēģijā, es pats savām acīm redzēju, ar kādu nežēlību cilvēki izturas cits pret citu. Naktīs fjordu stāvo krastu aizsegā es vēroju ziemeļblāzmu un dziļi pārdomāju dzīvi. Es biju pārliecināts, ka Dievs, kas ir radījis tādu skaistumu, nevar būt atbildīgs par kara šausmām.

ES PIEDZIMU 1923. gadā trūcīgā zemkopju ģimenē netālu no Čehijas robežas kādā ciematā, ko sauca Lasota (tagad tas atrodas Polijas teritorijā). Mani vecāki bija katoļi, un reliģijai bija ļoti liela nozīme mūsu dzīvē. Tomēr jau diezgan agri man radās šaubas par mūsu reliģiju. Mūsu ciematā dzīvoja trīs protestantu ģimenes, un katoļi tās bija izstūmuši no sava vidus. Es nespēju saprast, kāpēc tā bija jārīkojas. Skolā mums mācīja katehismu. Taču, kad palūdzu priesterim izskaidrot mācību par trīsvienību, vienīgā atbilde, ko saņēmu, bija desmit sitieni ar nūju. 17 gadu vecumā mana vilšanās baznīcā kļuva vēl dziļāka. Bija nomiruši mātes vecāki — vispirms viens un pēc mēneša otrs —, un mātei nepietika naudas diviem piemiņas dievkalpojumiem. Viņa priesterim lūdza, vai nevarētu samaksāt vēlāk. ”Jūsu vecākiem taču kaut kas piederēja, vai ne tā?” priesteris pavaicāja. ”Pārdodiet to un naudu izlietojiet bērēm.”

Pēc tam kad 1933. gadā pie varas bija nācis Hitlers, mēs vairs nedrīkstējām runāt poliski, bet tikai vāciski. Tie, kas atteicās to darīt vai nevarēja iemācīties vācu valodu, cits pēc cita pazuda — kā vēlāk uzzinājām, viņi bija nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm. Pat mūsu ciemata nosaukums tika nomainīts ar vācisku — Grīnflīsa. 14 gadu vecumā es pārstāju iet skolā, bet atrast darbu nebija viegli, jo nebiju Hitleriskās jaunatnes savienības biedrs. Beigu beigās mani pieņēma darbā par kalēja mācekli. Iesākoties karam, baznīcā varēja dzirdēt lūgšanas par Hitleru un vācu karaspēku. Es spriedu, vai tikai nav tā, ka līdzīgas lūgšanas par uzvaru tiek teiktas arī pretinieka pusē.

Dienests Vācijas kara flotē

1941. gada decembrī es pieteicos Vācijas kara flotē un 1942. gada sākumā tiku nosūtīts uz Norvēģijas piekrasti dienēt uz izlūkkuģa. Mūsu kuģim bija jākursē no Tronheimas uz Oslo un jāpavada kuģi, kas pārvadāja kareivjus, munīciju un dažāda veida kravas. Reiz uz kuģa es nejauši dzirdēju divus jūrniekus runājam par to, kas Bībelē ir pravietots par pasaules galu. Atklāti runāt viņi baidījās, tomēr man pastāstīja, ka abu vecāki biedrojoties ar Jehovas lieciniekiem, bet viņi paši ne. Tā bija pirmā reize, kad izdzirdēju par Jehovas lieciniekiem.

Beidzoties karam, briti mūs saņēma gūstā un nodeva amerikāņiem, lai tie aizvestu mūs atpakaļ uz Vāciju. Gūstekņiem, kuru dzīvesvieta pēc kara atradās Padomju Savienības ietekmes zonā, bija jādodas uz karagūstekņu nometni Ljevēnā Francijas ziemeļos un jāstrādā akmeņogļu raktuvēs. Tas bija 1945. gada augustā. Atceros, kā pavaicāju sargam, kas pēc tautības bija francūzis, pie kādas reliģijas viņš pieder. ”Pie katoļu,” viņš atbildēja. Arī es biju katolis, tāpēc pajautāju, kā varēja notikt, ka kļuvām ienaidnieki. ”Nav vērts censties to saprast. Tā vienkārši notiek,” viņš atteica. Man likās absurdi, ka vienas un tās pašas reliģijas piekritēji cīnās savā starpā un nogalina cits citu.

Gaismas stars akmeņogļu raktuvēs

Kad pirmo dienu sāku strādāt raktuvēs kopā ar vietējiem ogļračiem, viens no viņiem, vārdā Evanss Emiots, iedeva man daļu no savām sviestmaizēm. Viņš bija dzimis Amerikas Savienotajās Valstīs, Ohaio štatā, bet nu jau vairākus gadus dzīvoja Francijā. Viņš man pastāstīja par pasauli, kurā vairs nebūs karu. Mani pārsteidza šī vīrieša laipnība. Viņš neizturējās pret mani naidīgi, lai gan es biju no Vācijas, bet viņš bija amerikānis. Nākamreiz tikāmies tikai 1948. gada sākumā, kad viņš man iedeva brošūru ”Miera lielskungs”. No šīs brošūras es beidzot uzzināju par labestīgu Dievu, kas ienīst karu, — par tādu Dievu, kādu biju iedomājies, raugoties ziemeļblāzmā. Es nolēmu atrast reliģiju, kas to māca. Bet, tā kā Evanss strādāja citā raktuvju daļā, es nevarēju viņu satikt. Apstaigāju visas reliģiskās grupas, kādas bija karagūstekņu nometnē, bet neviens par šo brošūru nekā nezināja.

Visbeidzot 1948. gada aprīlī mani izlaida no nometnes un es kļuvu par brīvu strādnieku. Tad kādu svētdienu izdzirdēju uz ielas zvana šķindoņu. Kā es priecājos, ieraugot tur Evansu! Viņš kopā ar citiem Jehovas lieciniekiem nesa reklāmas plakātus, uz kuriem bija uzrakstīts publiskās runas nosaukums. Zvanu šķindināja Marso Leruā, kas pašlaik ir Jehovas liecinieku Francijas filiāles komitejas loceklis. Mani iepazīstināja ar vācu valodā runājošu poli Jozefu Kulčaku, kas ticības dēļ bija atradies koncentrācijas nometnēs. Viņš mani uzaicināja vakarā atnākt uz sapulci. Es daudz ko nesapratu no tā, kas sapulcē tika runāts, bet, kad visi klātesošie pacēla roku, es pavaicāju savam blakussēdētājam, kāpēc viņi tā dara. ”Roku ceļ tie, kas nākamnedēļ var braukt uz Denkerku sludināt.” ”Vai es arī drīkstu?” es pajautāju. ”Protams,” viņš atbildēja. Pienāca nākamā svētdiena, un es devos sludināt pa mājām. Kaut arī ne visi gribēja mūs uzklausīt, sludināšana man sagādāja prieku, un drīz es sāku sludināt regulāri.

Mācos savaldīt savu straujo dabu

Pēc neilga laika liecinieki sāka sludināt kazarmās, kur dzīvoja no gūsta atbrīvotie vācieši. Tur sludināt man nebija viegli, jo šiem cilvēkiem bija labi zināma mana straujā daba. Ja kāds negribēja mani uztvert nopietni, es mēdzu piedraudēt: ”Piesargies, ka neiedzīvojies nepatikšanās!” Reiz es raktuvēs pat iesitu kādam, kas izsmēja Jehovu.

Tomēr ar Jehovas palīdzību es izmainīju savu personību. Kādu dienu, kad sludinājām šajās kazarmās, bariņš par daudz iedzērušu vīru nedeva mieru dažiem lieciniekiem. Zinādami, ka ātri aizsvilstos, brāļi, ar kuriem biju kopā, centās mani atturēt no iejaukšanās, bet tad viens no iedzērušajiem vīriem draudīgi iznāca man pretī un sāka vilkt nost žaketi. Es nokāpu no velosipēda un, iedevis to viņam pieturēt, iebāzu rokas kabatās. Mana rīcība viņu tā pārsteidza, ka viņš manī ieklausījās. Es viņam ieteicu iet mājās, izgulēties un pēc tam atnākt uz publisko runu. Tā arī notika — trijos pēcpusdienā vīrs bija klāt. Kopumā apmēram 20 bijušo ieslodzīto pieņēma Dieva Rakstu vēsti. Es pats kristījos 1948. gada septembrī.

Darbojos aktīvi un ar prieku

Man bija jārūpējas par sludināšanas teritorijām un jāatrod vieta, kur sapulcēties uz publisko runu. Lai to izdarītu, es tajās dienās, kad bija jāstrādā vakara maiņā, reizēm pirms darba nobraucu ar motociklu aptuveni 50 kilometru. Nedēļas nogalēs uz izraudzīto teritoriju ar autobusu devās divi vai četri sludinātāji kopā ar oratoru. Kad kādā lielākā pilsētā bija atrasta piemērota vieta, mēs salikām ceļasomas citu uz citas un izmantojām to par pulti. Bieži mēs staigājām ar reklāmas plakātiem, uz kuriem bija publiskās runas nosaukums, un aicinājām cilvēkus šīs runas noklausīties.

1951. gadā es iepazinos ar Žaneti Šofūru, liecinieci no Reimsas. Mēs iemīlējām viens otru no pirmā acu uzmetiena un pēc gada, 1952. gada 17. maijā, apprecējāmies. Vēlāk pārcēlāmies uz kalnrūpniecības pilsētu Pekenkūru, kas atrodas netālu no Duē. Diemžēl drīz man radās problēmas ar veselību. Man tika konstatēta silikoze — plaušu slimība, ko bija izraisījis darbs raktuvēs —, bet citu darbu es nevarēju atrast. Tāpēc, kad 1955. gadā starptautiskajā kopsanāksmē, kas norisinājās Vācijas pilsētā Nirnbergā, mūs palūdza, vai mēs nevarētu palīdzēt nelielai draudzei Kēlē, rūpniecības pilsētā Reinas krastā, mūs nekas nekavēja turp doties. Tolaik draudzē bija tikai 45 sludinātāji. Kēlē mēs nokalpojām septiņus gadus, un pa to laiku sludinātāju skaits pieauga līdz 95.

Jaunas priekšrocības kalpošanā

Redzēdami, ka draudze Kēlē ir nostiprinājusies, palūdzām biedrībai, lai mūs norīko uz Franciju kalpot par speciālajiem pionieriem. Par lielu pārsteigumu, mēs tikām norīkoti uz Parīzi. Astoņos mēnešos, ko pavadījām šajā pilsētā, mēs pieredzējām daudz prieka. Kopā ar Žaneti vadījām 42 Bībeles studijas. Pieci no mūsu Bībeles skolniekiem kristījās šo astoņu mēnešu laikā, un vēl 11 patiesību pieņēma vēlāk.

Dzīvodami Latīņu kvartālā, mēs bieži satikām Sorbonnas universitātes pasniedzējus. Kāds pensionēts filozofijas pasniedzējs, kas dziedināja ar ticību, piekrita studēt Bībeli un vēlāk kļuva par Jehovas liecinieku. Reiz es uzsāku sarunu par Bībeli ar kādu inženieri celtnieku, kas bija labi pazīstams ar jezuītu skolotājiem. Viņš atnāca pie mums trijos pēcpusdienā un aizgāja desmitos vakarā. Taču jau pēc pusotras stundas viņš atkal stāvēja pie mūsu durvīm. Vīrietis bija runājis ar kādu jezuītu par Bībeles pravietojumiem, bet tas nebija varējis atbildēt uz viņa jautājumiem. Vienos naktī viņš aizgāja mājās — un septiņos no rīta atkal bija klāt. Pēc kāda laika arī viņš kļuva par Jehovas liecinieku. Sastopot cilvēkus, kas tik ļoti bija izslāpuši pēc patiesības, mēs ar sievu guvām lielu uzmundrinājumu.

Pēc tam es saņēmu uzaicinājumu kalpot par ceļojošo pārraugu Francijas austrumos. Mēs ar lielu prieku apmeklējām franču un vācu valodas draudzes, stiprinādami mūsu brāļus. Ciemojoties Rombas draudzē Lotringā, es iepazinos ar Staņislasu Ambroščaku. Viņš bija polis, kas bija dienējis sabiedroto zemūdens flotē un kara laikā cīnījies pie Norvēģijas. Mēs bijām kuģojuši vienās un tajās pašās jūrās, bet pretējās karojošajās pusēs. Tagad bijām brāļi un vienprātīgi kalpojām mūsu Dievam Jehovam. Kādā citā reizē, atrazdamies kopsanāksmē Parīzē, es ieraudzīju kādu, kas man šķita pazīstams. Tas bija vīrietis, kas bija bijis komandants tajā karagūstekņu nometnē Francijas ziemeļos, kurā biju ieslodzīts. Cik patīkami mums bija kopīgi strādāt kopsanāksmes laikā! Dieva Rakstiem ir tāds spēks, ka tie bijušos ienaidniekus spēj padarīt par brāļiem un tuviem draugiem.

Kad ceļojošā pārrauga pienākumus biju veicis 14 gadus, vājās veselības dēļ man šī kalpošana diemžēl bija jāatstāj. Tomēr abi ar sievu bijām apņēmušies turpināt kalpot Jehovam, cik labi vien mūsu apstākļos tas bija iespējams. Tāpēc Milūzā, kas atrodas Francijas austrumos, atradām mājvietu un darbu un kļuvām par pionieriem (pilnas slodzes labās vēsts sludinātājiem).

Vēl pa šiem gadiem man ir bijis prieks piedalīties Ķēniņvalsts zāļu celtniecībā. 1985. gadā mani palūdza organizēt strādnieku brigādi, kas varētu darboties Francijas austrumos. No prasmīgiem amatniekiem un citiem, kas bija gatavi apgūt celtniecības darbus, mēs izveidojām brigādi, kas Jehovas pielūgsmei uzcēla vai rekonstruēja vairāk nekā 80 zāļu. Cik priecīgs es biju, ka 1993. gadā varēju strādāt kopsanāksmju zāles un piecu Ķēniņvalsts zāļu celtniecībā Franču Gviānā (Dienvidamerika)!

Arī grūtībās turpinu kalpošanu

Es ar pilnu pārliecību varu teikt, ka savas 50 gadu ilgās teokrātiskās darbības laikā esmu piedzīvojis daudz prieka un saņēmis daudz priekšrocību kalpošanā. Diemžēl 1995. gada decembrī nomira mana mīļā sieva, ar kuru bijām nodzīvojuši kopā 43 gadus. Tas bija dziļu bēdu laiks — un es vēl joprojām sēroju —, bet Jehovas piešķirtais spēks un garīgo brāļu un māsu mīlestība un atbalsts man palīdz pamazām pārvarēt sāpes.

Es vēl aizvien skaidri atceros vārdus, ko man teica kāds svaidītais brālis kopsanāksmē, kas 1963. gadā notika Vācijas pilsētā Minhenē. ”Andrē,” viņš sacīja, ”neskaties ne pa labi, ne pa kreisi. Brāļi koncentrācijas nometnēs izturēja pārbaudījumus. Tagad mums ir jāturpina darboties. Mēs nedrīkstam sevi žēlot. Uz priekšu!” Es vienmēr to esmu paturējis prātā. Tagad, kad vājās veselības un vecuma dēļ vairs nevaru darīt tik daudz, cik iepriekš, es smeļos uzmundrinājumu no vārdiem, kas rakstīti Ebrejiem 6:10: ”Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā.” Patiesi, kalpot Jehovam ir vērtīgākā priekšrocība, kādu vien var iegūt. Aizvadīto 50 gadu laikā es esmu centies un joprojām cenšos būt ”krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties”. (2. Timotejam 2:15.)

[Attēls 22. lpp.]

Uz šāda kuģa es dienēju Norvēģijas fjordos

[Attēls 23. lpp.]

Sludināšana Francijas ziemeļos

[Attēls 23. lpp.]

Mēs salikām ceļasomas citu uz citas un izmantojām to par pulti, pie kuras teikt publiskās runas

[Attēli 24. lpp.]

Kopā ar Žaneti mūsu kāzu dienā; 1952. gads