Hieronims. Dzīve un darbs, kas izraisīja domstarpības

TRIDENTAS koncilā 1546. gada 8. aprīlī tika paziņots, ka Vulgātu, Bībeles tulkojumu latīņu valodā, ”ir apstiprinājusi [katoļu] Baznīca, ..un nekādā gadījumā neviens nedrīkstētu to noraidīt”. Lai gan Vulgāta bija izveidota vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem, gan par šo darbu, gan par tulkotāju Hieronimu ilgu laiku tika izteikti krasi atšķirīgi uzskati. Kas bija Hieronims? Kāpēc viņš un viņa Bībeles tulkojums izraisīja domstarpības? Kā viņa darbs ietekmē Bībeles tulkošanu mūsdienās?

Zinātnieka tapšana

Eisebijs Hieronims bija dzimis apmēram 346. gadāa Romas provincē Dalmācijā, Stridonā, netālu no tagadējās Itālijas un Slovēnijas robežas. Hieronima vecāki bija diezgan turīgi, un viņš jau agri izjuta to, ka turība sagādā zināmas priekšrocības, — viņš izglītojās Romā pie slavena gramatikas speciālista Donāta. Hieronims apliecināja, ka viņam ir dotības gramatikā, retorikā un filozofijā. Tajā laikā viņš sāka mācīties arī grieķu valodu.

366. gadā Hieronims atstāja Romu, daudz ceļoja un galu galā apmetās Itālijā, Akvilejā, kur iepazinās ar askētismu. Tā kā viņam uzskati par pilnīgu sevis noliegšanu likās pievilcīgi, viņš kopā ar draugiem vairākus gadus dzīvoja askētisku dzīvi.

373. gadā nezināmu iemeslu dēļ grupa izjuka. Pārdzīvodams vilšanos, Hieronims devās uz austrumiem, šķērsoja Bitīniju, Galatiju un Kilikiju un beigās nonāca Sīrijā, Antiohijā.

Ilgā ceļošana bija prasījusi savu. Hieronims bija galīgi izvārdzis, slims, viņu kratīja drudzis, un viņš gandrīz nomira. ”Ak, ja vien Kungs Jēzus Kristus mani pēkšņi varētu aiznest pie tevis..,” viņš rakstīja vēstulē kādam draugam. ”Mans nabaga ķermenis, kas ir nespēcīgs arī tad, kad esmu vesels, ir saņēmis pamatīgu triecienu.”

It kā ar slimību, vientulību un iekšēju konfliktu nebūtu gana, Hieronims pārcieta vēl kādu krīzi — tā bija garīgas dabas. Sapnī viņš redzēja sevi ”aizrautu pie tiesas troņa”, kurā sēdēja Dievs. Kad tur Hieronimam jautāja, kas viņš ir, Hieronims atbildēja: ”Esmu kristietis.” Bet tas, kas sēdēja tronī, asi sacīja: ”Tu melo, tu esi Cicerona, nevis Kristus sekotājs.”

Līdz pat tam laikam Hieronims galvenokārt aizrāvās ar pagānu klasiķu darbu, nevis Dieva Rakstu studēšanu. ”Mani mocīja smagi sirdsapziņas pārmetumi,” Hieronims teica. Cerēdams visu labot, Hieronims sapnī svinīgi apsolīja: ”Kungs, ja man atkal kādreiz piederēs laicīgas grāmatas vai arī ja es kaut reizi atkal kādu no tām lasīšu, tad es būšu Tevi noliedzis.”

Vēlāk Hieronims apgalvoja, ka no viņa nevar prasīt atbildību par sapnī dotu solījumu. Tomēr viņš bija apņēmības pilns to izpildīt vismaz galvenajos vilcienos. Tāpēc Hieronims pameta Antiohiju un meklēja vientulību Sīrijas tuksnesī, Kalsā. Dzīvodams eremīta dzīvi, viņš nodevās Bībeles un teoloģiskās literatūras studijām. Hieronims pats stāstīja: ”Es lasīju Dieva grāmatas dedzīgāk, nekā jebkad biju lasījis cilvēku grāmatas.” Viņš arī iemācījās sīriešu valodu un sāka studēt senebreju valodu — viņam palīdzēja kāds ebrejs, kas bija pievērsies kristietībai.

Pāvesta dotais uzdevums

Pēc apmēram piecu gadu ilgas mūka dzīves Hieronims atgriezās Antiohijā, lai turpinātu studijas. Taču ieradies viņš atklāja, ka baznīcā valda dziļas nesaskaņas. Jau tad, kad Hieronims vēl dzīvoja tuksnesī, viņš, vērsdamies pie pāvesta Damasija pēc padoma, tam bija rakstījis: ”Baznīca ir sašķēlusies trijās grupās, un katra no tām cenšas dabūt mani savā pusē.”

Pēc kāda laika Hieronims izlēma pievienoties Paulinam — vienam no trim cilvēkiem, kas pretendēja uz Antiohijas bīskapa titulu. Hieronims bija ar mieru, ka Paulins viņu ieceļ garīdznieka kārtā, taču ar pāris nosacījumiem. Pirmkārt, viņš vēlējās netraucēti īstenot savus plānus, kas bija saistīti ar mūka dzīvi. Otrkārt, viņš kategoriski nevēlējās uzņemties nekādus priestera pienākumus noteiktā baznīcā.

381. gadā Hieronims devās Paulinam līdzi uz Konstantinopoles koncilu, bet vēlāk kopā ar Paulinu ieradās Romā. Pāvests Damasijs drīz vien pamanīja Hieronima izglītotību un valodnieka dotības. Jau pēc nepilna gada Hieronims ieguva ievērojamu stāvokli — viņu iecēla par Damasija personīgo sekretāru.

Arī šajā amatā Hieronims nevairījās no domstarpībām, pat šķita, ka viņš nevarēja neizraisīt strīdus. Piemēram, pāvesta greznajā galmā viņš joprojām dzīvoja askētiski. Turklāt, sludinādams atturīgu dzīves veidu un kaismīgi nosodīdams garīdznieku pasaulīgās pārmērības, Hieronims iemantoja ne vienu vien ienaidnieku.

Kaut gan Hieronimu daudzi nopēla, tomēr pāvests Damasijs viņu it visā atbalstīja. Pāvests pilnīgi pamatoti mudināja Hieronimu turpināt Bībeles studijas. Tajā laikā bija izplatīti daudzi Bībeles tulkojumi latīņu valodā. Liela daļa no tiem bija iztulkoti nevērīgi, un tajos bija rupjas kļūdas. Damasijs bija norūpējies arī par to, ka valoda šķīra baznīcu Austrumos un Rietumos. Austrumos tikai nedaudzi zināja latīņu valodu, bet Rietumos vēl mazāk cilvēku saprata grieķu valodu.

Tāpēc pāvests Damasijs ļoti vēlējās, lai latīņu valodā parādītos pārstrādāts evaņģēliju tulkojums. Damasijs gribēja, lai tulkojums precīzi atbilstu grieķu valodas oriģinālam, taču lai tas būtu labskanīgā un skaidrā latīņu valodā. Hieronims bija viens no tiem, kas varēja veikt šādu tulkojumu. Viņš brīvi runāja grieķu, latīņu un sīriešu valodā, kā arī pietiekami labi zināja senebreju valodu, tāpēc viņu uzskatīja par atbilstošu šim darbam. Tā Damasija uzdevumā Hieronims uzsāka darbu, kas prasīja vairāk nekā 20 gadus no viņa mūža.

Domstarpības saasinās

Lai gan Hieronims evaņģēlijus tulkoja ātri, viņš to darīja precīzi un ar īstu zinātnieka attieksmi pret darbu. Viņš salīdzināja visus toreiz pieejamos manuskriptus grieķu valodā un tad attiecīgi laboja latīņu tekstu gan stila ziņā, gan pēc būtības, lai tulkojums precīzi atbilstu grieķu tekstam.

Hieronima veiktos visu četru evaņģēliju tulkojumus lasītāji lielākoties uzņēma atsaucīgi, tāpat kā psalmu grāmatas pārstrādāto tulkojumu latīņu valodā, kurš bija balstīts uz Septuagintu — Ebreju rakstu tulkojumu grieķu valodā. Tomēr atradās cilvēki, kas kritizēja viņa darbu. ”Vairāki nicināmi radījumi,” rakstīja Hieronims, ”tīšām uzbrūk man ar apvainojumiem, ka es esot centies atsevišķas vietas evaņģēlijos pārtaisīt pretēji senatnē pieņemtajām tradīcijām un visas pasaules viedoklim.” Šādi apvainojumi izskanēja aizvien biežāk pēc pāvesta Damasija nāves — viņš nomira 384. gadā. Tā kā Hieronima attiecības ar jauno pāvestu nekādi nevarēja nosaukt par labām, viņš izlēma atstāt Romu. Atkal patvērums tika meklēts austrumos.

Hieronims kļūst par senebreju valodas speciālistu

386. gadā Hieronims apmetās Betlēmē un palika tur līdz pat mūža beigām. Viņam bija devusies līdzi neliela uzticīgu sekotāju grupiņa, starp tiem arī bagāta dižciltīga romiete Paula. Hieronima sprediķu ietekmēta, Paula bija pārņēmusi askētisku dzīves veidu. Ar Paulas sniegto materiālo atbalstu Hieronims nodibināja klosteri. Tur viņš turpināja studijas un pabeidza sava mūža lielāko darbu.

Dzīve Palestīnā Hieronimam deva iespēju uzlabot senebreju valodas zināšanas. Lai varētu apgūt arī visgrūtāko šajā valodā, Hieronims vienojās ar vairākiem ebrejiem, ka tie viņu par maksu mācīs. Taču pat ar skolotāja palīdzību Hieronimam negāja viegli. Par vienu no skolotājiem — Tiberijas Baraninu — Hieronims izteicās: ”Kā es biju nomocījies un cik daudz naudas biju izdevis, pierunājot Baraninu, lai viņš mani pa nakti mācītu!” Kāpēc mācībām bija jānotiek naktī? Baranins baidījās no tā, ko teiks vietējie ebreji, kad uzzinās, ka viņš satiekas ar ”kristieti”.

Tajā laikā ebreji bieži vien izsmēja citu tautu pārstāvjus, kas runāja ebreju valodā, un iemesls bija tas, ka šie cilvēki neprata pareizi izrunāt guturālās skaņas. Tomēr, krietni nopūlējies, Hieronims iemācījās tās izrunāt. Hieronims arī transliterēja daudzus ebreju vārdus latīņu valodā. Tā viņš varēja tos vieglāk atcerēties, turklāt tādā veidā tika saglabāta toreizējā ebreju valodas izruna.

Vislielākās domstarpības, ko izraisīja Hieronims

Nav skaidri zināms, cik lielu Bībeles daļu pāvests Damasijs bija paredzējis dot Hieronimam tulkot. Taču varam nešaubīties par Hieronima nostāju šajā jautājumā. Viņš pilnībā pievērsās dotajam uzdevumam un ķērās tam klāt ar lielu apņēmību. Hieronims dedzīgi vēlējās radīt tādu darbu, kas būtu ”derīgs Baznīcai un ko būtu vērts atstāt nākamajām paaudzēm”. Tāpēc viņš nolēma no jauna pārtulkot latīņu valodā visas Bībeles grāmatas.

Ebreju rakstu grāmatas Hieronims bija domājis tulkot no Septuagintas. Septuagintu — trešajā gadsimtā p.m.ē. izveidoto Ebreju rakstu tulkojumu grieķu valodā — daudzi uzskatīja par Dieva iedvesmotu. Tāpēc Septuagintu tajā laikā izmantoja ļoti daudzi kristieši, kas runāja grieķiski.

Taču darba gaitā Hieronims atklāja, ka grieķu valodā rakstītie manuskripti savā starpā nesakrīt, gluži tāpat kā nesakrīt latīņu teksti. Hieronima neapmierinātība auga augumā. Beigu beigās viņš secināja, ka tādā gadījumā, ja viņš vēlas izveidot tulkojumu, uz ko varētu paļauties, viņam jāliek pie malas grieķu manuskripti, to vidū arī tik augstu vērtētā Septuaginta, un jāķeras tieši pie sākotnējā senebreju teksta.

Šāds lēmums sacēla sašutuma vētru. Hieronimu sauca par teksta viltotāju, par Dieva zaimotāju, kas atmetis baznīcas tradīcijas, lai izpatiktu ebrejiem. Pat baznīcas tā laika ievērojamākais teologs Augustīns lūdza, lai Hieronims atsāktu tulkot no Septuagintas; viņš rakstīja: ”Ja tavu tulkojumu sāks lasīt daudzās baznīcās, būs ļoti bēdīgi, ka starp latīņu un grieķu baznīcām radīsies atšķirība, kad tiks lasīta kāda Rakstu vieta.”

Augustīns raizējās, ka baznīca sašķelsies, ja Rietumu baznīcas izmantos Hieronima tulkojumu latīņu valodā, kurš balstīts uz senebreju tekstu, bet grieķu baznīcas Austrumos joprojām izmantos Septuagintu.b Turklāt Augustīns izteica bažas par to, kas notiks, ja baznīcās atsacīsies no Septuagintas par labu tulkojumam, ko var aizstāvēt vienīgi Hieronims.

Kā Hieronims reaģēja uz šādām kritiķu apsūdzībām? Pilnīgi atbilstoši savai dabai viņš kritiķus vienkārši neņēma vērā. Hieronims turpināja darbu, tulkodams tieši no senebreju valodas, un 405. gadā bija pabeidzis tulkot Bībeli latīņu valodā. Ar laiku viņa tulkojumu sāka saukt par Vulgātu jeb vispārpieņemtu tulkojumu (latīņu vārds vulgātus nozīmē ’vispār pazīstams, izplatīts, ieviesies’).

Ilgstoši sasniegumi

Hieronima Ebreju rakstu tulkojums bija daudz kas vairāk nekā tikai jau esošā teksta pārstrādāts variants. Turpmāk Bībeli pētīja un tulkoja citādi, nekā tas tika darīts līdz tam laikam. Vēsturnieks Vills Djūrents rakstīja: ”Vulgāta ir ceturtā gadsimta izcilākais un ietekmīgākais literārais sasniegums.”

Hieronimam bija asa mēle un ķildīga daba, taču tieši viņa darba iespaidā vēlākie Bībeles pētnieki pievērsa uzmanību Dieva iedvesmotajam senebreju tekstam. Viņš ļoti rūpīgi pētīja un salīdzināja senos Bībeles manuskriptus senebreju un grieķu valodā, kuri tagad mums vairs nav pieejami. Masoreti savu darbību sāka tikai krietni vēlāk. Tāpēc Vulgāta ir ļoti noderīga, kad jāsalīdzina dažādi Bībeles pantu tulkojumi.

Lai gan nevar neņemt vērā galējības Hieronima reliģiskajos uzskatos un viņa pārāk stingro dzīves veidu, tomēr cilvēki, kas mīl Dieva Rakstus, augstu vērtē milzīgās pūles, ko Bībeles tulkošanā ieguldīja Hieronims — cilvēks, kura dzīve un darbs izraisīja tik daudz domstarpību. Hieronims patiešām sasniedza savu mērķi — viņš radīja tādu darbu, ”ko būtu vērts atstāt nākamajām paaudzēm”.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 28. lpp.]

Hieronima skulptūra Betlēmē

[Norāde par autortiesībām]

Garo Nalbandian

[Norādes par attēlu autortiesībām 26. lpp.]

Augšā pa kreisi — manuskripts senebreju valodā: Courtesy of the Shrine of the Book, Israel Museum, Jerusalem; lejā pa kreisi — manuskripts sīriešu valodā: Reproduced by kind permission of the Trustees of the Chester Beatty Library, Dublin; augšā vidū — manuskripts grieķu valodā: Courtesy of Israel Antiquities Authority