Nav nekā labāka par patiesību
Pastāstījis K. N. Van der Beils
Tas notika 1941. gada jūnijā. Mani nodeva gestapo rokās un nogādāja Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē, kas atradās Vācijā, netālu no Berlīnes. Tur es kļuvu par ieslodzīto nr. 38190, un es paliku šajā nometnē līdz pat 1945. gada aprīlim, kad man bija jādodas briesmīgajā nāves maršā. Bet, pirms sāku stāstīt par šiem notikumiem, ļaujiet man paskaidrot, kāpēc mani apcietināja.
ES PIEDZIMU 1914. gadā Nīderlandē, Roterdamā, drīz pēc tam, kad bija sācies Pirmais pasaules karš. Mans tēvs bija dzelzceļa darbinieks, un mūsu mazais dzīvoklītis atradās blakus dzelzceļam. Kad karš 1918. gadā gāja uz beigām, es redzēju, kā garām dārdēdami traucās daudzi sanitārie vilcieni. Protams, tajos visos atradās ievainoti karavīri, ko veda no frontes mājā.
Kad man bija 12 gadu, es pametu skolu, lai sāktu strādāt. Pēc astoņiem gadiem es pieteicos darbā par stjuartu uz pasažieru kuģa un nākamos četrus gadus pavadīju reisos no Nīderlandes uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
1939. gada vasarā mūsu kuģis iebrauca Ņujorkas ostas dokā, tas bija laiks, kad draudēja izcelties jauns pasaules karš. Tāpēc, kad uz mūsu kuģa uzkāpa kāds vīrs un man piedāvāja grāmatu Government (”Valdība”), kurā bija stāstīts par taisnīgu valdību, es to labprāt paņēmu. Atgriezies Roterdamā, es sāku meklēt darbu uz cietzemes, jo dzīve jūrā vairs nešķita droša. 1. septembrī Vācija iebruka Polijā un tautas tika ierautas Otrajā pasaules karā.
Uzzinu Bībeles patiesību
Tas bija 1940. gada martā: kādu svētdienas rītu biju devies apciemot savu brāli, kas tolaik jau bija apprecējies. Es atrados viņa mājās, kad pie durvīm piezvanīja kāds Jehovas liecinieks. Es sacīju lieciniekam, ka man jau ir grāmata Government, un uzdevu jautājumu par debesīm, kā arī, kuri cilvēki dodas uz debesīm. Saņēmu tik skaidru un saprātīgu atbildi, ka sev teicu: ”Tā ir patiesība.” Es nosaucu lieciniekam savu adresi un uzaicināju viņu atnākt pie manis uz mājām.
Jau pēc trim apmeklējumiem, kuros mēs pamatīgi apspriedām Bībeli, es pievienojos šim lieciniekam sludināšanā pa mājām. Kad bijām aizgājuši līdz sludināšanas teritorijai, viņš man parādīja, no kuras vietas sākt, un es sludināju viens pats. Tajā laikā daudzi jaunpienācēji sāka sludināt šādā veidā. Man deva padomu, ka, piedāvājot literatūru, vienmēr jāatrodas priekšnamā, lai mani neredzētu no ielas. Pirmajās kara dienās bija jābūt uzmanīgiem.
Pēc trim nedēļām, 1940. gada 10. maijā, vācu armija iebruka Nīderlandē, un 29. maijā reihskomisārs Zeisinkvarts paziņoja, ka Jehovas liecinieku organizācija ir aizliegta. Mēs pulcējāmies tikai mazās grupās un raudzījāmies, lai mūsu sapulču vietas netiktu izpaustas. It īpaši mūs stiprināja ceļojošo pārraugu apmeklējumi.
Es biju kaislīgs smēķētājs, bet, kad reiz piedāvāju cigareti lieciniekam, kas ar mani studēja Bībeli, un atklāju, ka viņš nesmēķē, sacīju: ”Man gan nekad neizdotos atmest!” Taču drīz pēc tam, iedams pa ielu, domāju: ”Ja es grasos kļūt par Jehovas liecinieku, es gribu būt īsts liecinieks.” Pēc tam vairs nekad neesmu smēķējis.
Stingri nostājos patiesības pusē
Kad bija pagājuši tikai nepilni trīs mēneši, kopš pie sava brāļa mājas durvīm biju saticis liecinieku, es simbolizēju savu veltīšanos Jehovam un kristījos — tas notika 1940. gada jūnijā. Dažus mēnešus vēlāk, 1940. gada oktobrī, sāku pilnas slodzes pioniera kalpošanu. Man iedeva tā saucamo pioniera žaketi. Tai bija daudz grāmatām un brošūrām domātu kabatu, un to varēja nēsāt zem mēteļa.
Jau no paša vācu okupācijas sākuma Jehovas lieciniekus sistemātiski izsekoja un arestēja. Kādā 1941. gada februāra rītā kopā ar dažiem citiem lieciniekiem es atrados tīruma kalpošanā. Kamēr viņi apmeklēja cilvēkus kvartāla vienā pusē, es darbojos otrā pusē, un beigās mums bija jāsatiekas. Pēc laiciņa es gāju skatīties, kur viņi palikuši, un satiku vīrieti, kas man jautāja: ”Vai arī jums ir kāda no tām mazajām grāmatiņām?”
”Jā, ir,” es atteicu. To izdzirdējis, vīrietis mani uz vietas arestēja un nogādāja policijas iecirknī. Mani turēja apcietinājumā gandrīz četras nedēļas. Lielākā daļa virsnieku izturējās draudzīgi. Kamēr cilvēks nebija nodots gestapo, viņš varēja tikt atbrīvots, parakstīdams vienīgi paziņojumu, ka turpmāk vairs neizplatīs literatūru par Bībeli. Kad man prasīja parakstīt šādu paziņojumu, es atbildēju: ”Pat tad, ja jūs man piedāvātu vienu vai divus miljonus guldeņu, es to nedarītu.”
Vēl kādu laiku mani paturēja ieslodzījumā un tad nodeva gestapo. Pēc tam mani aizveda uz Vāciju, uz Zaksenhauzenes koncentrācijas nometni.
Dzīve Zaksenhauzenē
Kad 1941. gada jūnijā es ierados Zaksenhauzenē, tur jau bija apmēram 150 Jehovas liecinieku, pārsvarā vācieši. Mūs, jaunos ieslodzītos, novietoja nometnes daļā, ko sauca par ”Izolāciju”. Tur par mums sāka rūpēties mūsu kristīgie brāļi un mūs sagatavoja tam, kas bija gaidāms. Pēc nedēļas no Nīderlandes tika atsūtīta vēl viena liecinieku grupa. No sākuma mums visiem kopā lika stāvēt baraku priekšā no septiņiem rītā līdz sešiem vakarā. Reizēm ieslodzītajiem tas bija jādara katru dienu veselu nedēļu pēc kārtas vai pat ilgāk.
Lai gan bija jāpacieš tik slikta izturēšanās, brāļi saprata, cik ārkārtīgi svarīgi ir saglabāt organizētību un saņemt garīgo uzturu. Katru dienu kādam tika uzdots sagatavot komentāru par vienu no Bībeles pantiem. Pēc tam pagalmā, kur mums parasti bija jāsapulcējas, liecinieki pa vienam nāca klāt šim brālim un klausījās, ko viņš bija sagatavojis. Nometnē pastāvīgi nonāca literatūra, tā tika ienesta slepus dažādos veidos, un patiesībā mēs katru svētdienu sanācām kopā un studējām literatūru par Bībeli.
Kaut kādā veidā Zaksenhauzenē tika ienesta grāmata ”Bērni”, par kuras izdošanu bija paziņots 1941. gada vasarā Amerikas Savienotajās Valstīs, Sentluisā, notikušajā kopsanāksmē. Lai grāmata netiktu atklāta un iznīcināta, mēs to sadalījām, un brāļi atsevišķas nodaļas nodeva cits citam, lai visi pēc kārtas varētu lasīt.
Pēc kāda laika nometnes administrācija uzzināja, ka mums notiek sapulces. Tāpēc lieciniekus izšķīra un izvietoja pa dažādām barakām. Tā mums radās brīnišķīga iespēja sludināt citiem ieslodzītajiem, un daudz poļu, ukraiņu, kā arī citu tautību pārstāvju pieņēma patiesību.
Nacisti neslēpa, ka viņu mērķis ir salauzt Bībeles pētniekus, kā toreiz tika saukti Jehovas liecinieki, vai pat viņus nogalināt. Spiediens, kas mums tāpēc bija jāizjūt, bija nežēlīgs. Mums teica, ka mūs atbrīvos, ja parakstīsim paziņojumu par atteikšanos no savas ticības. Bija brāļi, kas sprieda: ”Ja es būšu brīvs, es varēšu vairāk darīt kalpošanā Jehovam.” Kaut arī daži parakstījās, lielākā daļa brāļu palika uzticīgi Dievam par spīti tam, ka bija jāpiedzīvo grūtības, pazemojumi un cietsirdīga izturēšanās. Par dažiem no tiem, kas parakstījās, pēc tam vairs nekad neko neesam dzirdējuši. Taču, par laimi, citi vēlāk atguvās garīgā ziņā, un tagad viņi vēl arvien ir aktīvi liecinieki.
Mums regulāri lika skatīties, kādus nežēlīgus miesas sodus saņēma ieslodzītie, piemēram, 25 sitienus ar nūju. Reiz mums bija jāskatās, kā tika izpildīts nāvessods četriem vīriešiem — viņus pakāra. Šādi gadījumi nevarēja neietekmēt. Viens no brāļiem, garš, izskatīgs vīrietis, ar kuru dzīvoju vienā barakā, man sacīja: ”Kamēr nebiju nokļuvis šeit, es nevarēju skatīties uz asinīm, tūlīt ģību. Bet tagad vairs neesmu tik jūtīgs.” Lai gan mēs vairs nebijām tik jūtīgi kā agrāk, mēs tomēr nenocietinājāmies. Jāsaka, es nekad negribēju nodarīt neko ļaunu mūsu mocītājiem un arī nejutu naidu pret viņiem.
Kad biju strādājis kādu laiku kopā ar darba brigādi, mani nogādāja slimnīcā, jo man bija augsta temperatūra. Par mani rūpējās laipns norvēģu ārsts un slimnieku kopējs no Čehoslovakijas, un viņu abu žēlsirdība acīmredzot bija tā, kas man izglāba dzīvību.
Nāves maršs
Pienākot 1945. gada aprīlim, bija skaidrs, ka Vācija karā ir zaudējusi. Rietumvalstu sabiedrotie, strauji virzīdamies uz priekšu, uzbruka no rietumiem, un padomju karaspēks — no austrumiem. Nacisti nevarēja dažās dienās koncentrācijas nometnēs noslepkavot simtiem tūkstošu ieslodzīto un iznīcināt līķus tā, ka nepaliktu nekādu pēdu. Tāpēc viņi izlēma visus slimos nogalināt un pārējos ieslodzītos nogādāt tuvākajās jūras ostās. Tur tos bija paredzēts iesēdināt kuģos un kuģus pēc tam nogremdēt jūrā.
Apmēram 26 000 Zaksenhauzenes ieslodzīto devās ceļā 20. aprīļa naktī. Pirms nometnes atstāšanas no slimnīcas izdevās izglābt mūsu slimos brāļus. Dabūjām ratus, kuros viņus varējām vest. Pavisam liecinieku bija 230, un mēs bijām nākuši no sešām dažādām valstīm. Slimo vidū bija arī brālis Arturs Vinklers, kas bija devis lielu ieguldījumu darba paplašināšanā Nīderlandē. Lieciniekiem bija jāsoļo gājiena beigās, un mēs pastāvīgi uzmundrinājām cits citu, lai nepārtrauktu iešanu.
No sākuma mēs gājām 36 stundas bez pārtraukuma. Galīgi izmocījies un pārguris, es pat aizmigu iešanas laikā. Bet atpalikt vai apstāties, lai atpūstos, — par to nevarēja būt ne runas, jo sargi visus, kas atpalika, nošāva. Naktis mēs pārlaidām klajā laukā vai mežā. Ēdiena praktiski nebija. Kad izsalkuma sagādātās mokas kļuva nepanesamas, es apēdu zobu pastu, ko mums bija iedevis Zviedrijas Sarkanais Krusts.
Reiz vācu sargi bija apjukumā, jo nezināja, kur atrodas krievu un ASV karaspēks, un mēs četras dienas pavadījām mežā. Tā tiešām bija veiksme, jo šī iemesla dēļ mēs galu galā neaizgājām līdz Lībekas līcim, kur bija paredzēts mūs sasēdināt kuģos, lai pēc tam apglabātu jūras dibenā. Beidzot, 12 dienās veikuši apmēram 200 kilometru, nonācām Krivicas mežā. Tas atrodas netālu no Šverīnes pilsētas, un no Šverīnes līdz Lībekai ir aptuveni 50 kilometru.
Padomju karaspēks atradās no mums pa labi, bet amerikāņu — pa kreisi. Pēc lielgabalu dunoņas un nebeidzamajiem šāvieniem zinājām, ka atrodamies tuvu frontes līnijām. Vācu sargus pārņēma panika: daži aizbēga, bet citi, cerēdami, ka viņus nepazīs, apmainīja savu uniformu pret ieslodzīto drēbēm, ko bija novilkuši mirušajiem. Vispārējā sajukuma vidū mēs, Jehovas liecinieki, sapulcējāmies, lai lūgtu Dievam vadību.
Atbildīgie brāļi izlēma, ka mums nākamajā rītā pavisam agri jādodas projām un jāiet ASV frontes līnijas virzienā. Kaut arī gandrīz puse ieslodzīto, kas bija devušies nāves maršā, pa ceļam bija miruši vai nogalināti, liecinieki pilnīgi visi bija palikuši dzīvi.
Daži kanādiešu karavīri man palīdzēja nokļūt Neimegenas pilsētā, kur agrāk bija dzīvojusi mana māsa. Bet, kad biju sasniedzis māsas māju, uzzināju, ka viņa pārcēlusies. Tāpēc gāju kājām uz Roterdamu. Par laimi, pa ceļam mani uzaicināja iesēsties kādā personiskajā automašīnā, ar kuru aizveda tieši līdz galamērķim.
Patiesība ir bijusi mana dzīve
Tajā pašā dienā, kad ierados Roterdamā, atkal uzrakstīju iesniegumu, ka vēlos kalpot par pionieri. Pēc trim nedēļām jau atrados Zitfenas pilsētā, uz kurieni biju norīkots, un tur kalpoju pusotru gadu. Pa to laiku nedaudz atguvu spēkus. Tad mani norīkoja kalpot par rajona pārraugu (tā tiek saukti ceļojošie kalpotāji). Pēc dažiem mēnešiem es saņēmu uzaicinājumu mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā, kas atradās Ņujorkas štatā, Sautlānsingā. 1949. gada februārī, absolvējis skolas 12. klasi, saņēmu norīkojumu kalpot Beļģijā.
Mana kalpošana Beļģijā ir bijusi dažāda — piemēram, gandrīz astoņus gadus es strādāju filiāles birojā un desmitiem gadu kalpoju par rajona pārraugu un apgabala pārraugu. 1958. gadā apprecējos ar Žistīni, un pēc tam mēs ceļojām kopā. Tagad man uz pleciem jau ir gadu nasta, taču es vēl arvien priecājos par to, ka varu nedaudz kalpot, aizstādams ceļojošo pārraugu.
Atskatoties uz savu kalpošanu, es patiešām varu teikt: ”Nav nekā labāka par patiesību.” Protams, ne vienmēr ir bijis viegli. Esmu sapratis, ka jāmācās no savām kļūdām. Tāpēc, kad runāju ar jauniešiem, bieži saku: ”Arī tu kļūdīsies un varbūt pat izdarīsi nopietnu grēku, bet nekad necenties to noslēpt un melot. Pastāsti to saviem vecākiem vai kādam draudzes vecākajam un tad labojies.”
Beļģijā pilnas slodzes kalpošanā esmu pavadījis gandrīz piecdesmit gadu, un man ir bijusi priekšrocība redzēt brāļus, ko es pazinu, kad viņi vēl bija bērni, vēlāk kalpojam par draudzes vecākajiem un rajona pārraugiem. Tāpat esmu pieredzējis, kā šajā valstī ir pieaudzis Ķēniņvalsts sludinātāju skaits — kādreiz bija ap 1700 sludinātāju, bet tagad to ir 27 000.
Varu jautāt: ”Vai ir iespējams dzīvē gūt lielāku gandarījumu par to, ko dod kalpošana Jehovam?” Nē, tas nav bijis iespējams, nav iespējams tagad un nebūs iespējams nākotnē. Es lūdzu, lai Jehova vienmēr vadītu un svētītu mūs abus ar sievu un tā mēs varētu viņam kalpot mūžīgi.
[Attēls 26. lpp.]
Kopā ar sievu neilgi pēc mūsu kāzām 1958. gadā