Dārijs — valdnieks, kam piemita taisnīguma izjūta
KĀDS slavens valdnieks, norādot uz celtnēm, kas bija uzceltas viņa vadībā, dižojās: ”Lai ieskautu Babilonu, es uzcēlu varenu mūri austrumu pusē. Es izraku grāvi.. ..no asfalta un ķieģeļiem es uzcēlu varenu mūri, kas līdzīgi kalnam nav izkustināms.” Tie ir Babilonijas valdnieka Nebukadnecara vārdi, un viņš tiešām bija daudz darījis, lai nocietinātu savas lielvalsts galvaspilsētu. Tomēr Babilona nebija tik neieņemama, kā viņš bija iedomājies.
Tas pierādījās 539. gadā p.m.ē., 5. oktobrī, kad persiešu valdnieks Kīrs II kopā ar Mēdijas karaspēku iekaroja Babilonu un nogalināja haldiešu valdnieku Belsacaru. Kas kļuva par iekarotās pilsētas jauno valdnieku? ”Mēdietis Dārijs pārņēma varu un valdību sešdesmit divu gadu vecumā,” rakstīja Dieva pravietis Daniēls, kas bija atradies pilsētā, kad tā tika iekarota. (Daniēla 5:30.)
Kas bija Dārijs? Kāds valdnieks viņš bija? Kā viņš izturējās pret pravieti Daniēlu — trimdinieku, kas Babilonā bija dzīvojis vairāk nekā 70 gadus?
VALDNIEKS, PAR KURU SAGLABĀJIES MAZ ZIŅU
Vēsturisku ziņu par mēdieti Dāriju ir pavisam maz. Mēdieši par sevi nav atstājuši gandrīz nekādas rakstiskas liecības. Un simtiem tūkstošu ķīļraksta plāksnīšu, ko arheologi ir atraduši Tuvajos Austrumos, ļauj iegūt tikai nepilnīgu vēsturisko notikumu ainu, kurā trūkst vairāku laikposmu. Citu laicīgo rakstu avotu ir diezgan maz, un tie ir tapuši vismaz gadsimtu pēc notikumiem, kuros bija iesaistīts Dārijs.
Pieejamās liecības ļauj secināt, ka persiešu valdniekam Kīram II pēc Ekbatānas ieņemšanas izdevās iegūt mēdiešu uzticību. Pēc šīs uzvaras mēdieši viņa vadībā cīnījās kopā ar persiešiem. Roberts Kolinss savā grāmatā par šo divu tautu saistību rakstīja: ”Miera laikā mēdieši un persieši bija līdztiesīgi. Mēdiešiem bieži tika uzticēti augsti amati valdībā un atbildīgi posteņi persiešu karaspēkā. Svešzemnieki, runājot par mēdiešiem un persiešiem, tos nešķiroja iekarotajos un iekarotājos.” (The Medes and Persians.) Mēdijai saplūstot ar Persiju, izveidojās vienota mēdiešu un persiešu lielvalsts. (Daniēla 5:28; 8:3, 4, 20.)
Mēdiešiem neapšaubāmi bija būtiska nozīme Babilonijas iekarošanā. Svētajos rakstos ir teikts, ka Dārijs, Ahasvera dēls, kas pēc izcelsmes bija mēdietis, kļuva par pirmo mēdiešu un persiešu lielvalsts valdnieku Babilonijā. (Daniēla 9:1.) Valdnieka varā bija dot rīkojumus saskaņā ar ”negrozāmiem mēdiešu un persiešu likumiem”. (Daniēla 6:8.) Bībelē atrodamās ziņas par Dāriju ļauj nedaudz iepazīties ar šo cilvēku un saprast, kāpēc laicīgajos avotos par viņu ir stāstīts tik maz.
DANIĒLAM TIEK PARĀDĪTA LABVĒLĪBA
Bībelē ir stāstīts, ka pēc nākšanas pie varas Dārijs iecēla ”simts divdesmit apgabalu pārvaldniekus, kas būtu sadalīti pa visu valsti, bet pār tiem trīs priekšniekus, un Daniēls bija viens no tiem trim”. (Daniēla 6:1, 2.) Valdnieka ieceltajiem pārstāvjiem ļoti nepatika tas, ka Daniēls atradās tik augstā amatā. Viņa godīguma dēļ, bez šaubām, tika ierobežota korupcija, kas acīmredzot radīja neapmierinātību citos valsts ierēdņos. Viņu attieksmi droši vien bija ietekmējusi arī skaudība, jo valdnieks bija labvēlīgi noskaņots pret Daniēlu un vēlējās uzticēt Daniēlam galvenā valstsvīra pienākumus.
Cerēdami mainīt situāciju, abi priekšnieki kopā ar apgabalu pārvaldniekiem izdomāja, kā var izmantot likumus, lai atbrīvotos no Daniēla. Viņi devās pie valdnieka un iesniedza parakstīšanai rīkojumu, ka 30 dienu laikā neviens nedrīkst griezties ”ar lūgšanu vai lūgumu pie kāda dieva vai cilvēka”, vienīgi pie Dārija. Viņu priekšlikums bija iemest lauvu bedrē katru, kas nepaklausīs rīkojumam. Sazvērnieki centās pārliecināt Dāriju, ka rīkojumu atbalstīs visi valstsvīri, un pats rīkojums šķita apliecinām viņu uzticību valdniekam. (Daniēla 6:1—3, 6—8.)
Dārijs parakstīja rīkojumu un drīz vien pieredzēja sava lēmuma nepatīkamās sekas. Pirmais, kas pārkāpa rīkojumu, bija Daniēls — viņš turpināja lūgt Dievu Jehovu. (Salīdzināt Apustuļu darbi 5:29.) Dārijs visādi izdomājās, kā apiet negrozāmo likumu, bet Daniēls tomēr tika iemests lauvu bedrē. Pirms tas notika, Dārijs izteica savu pārliecību, ka Daniēla Dievs var izglābt pravieša dzīvību. (Daniēla 6:9—17.)
Pavadījis gavēdams bezmiega nakti, Dārijs aizsteidzās pie lauvu bedres. Viņš bija ārkārtīgi priecīgs, kad ieraudzīja Daniēlu sveiku un veselu. Valdnieks nekavējoties sodīja Daniēla apsūdzētājus, likdams viņus un viņu ģimenes locekļus iemest lauvu bedrē. Pēc tam viņš izdeva pavēli, ka ”valstī ikvienam būs bīties un drebēt Daniēla Dieva priekšā”. (Daniēla 6:18—27.)
Ir skaidri redzams, ka Dārijs respektēja Daniēla Dievu un reliģiju, kā arī vēlējās vērst par labu pravietim nodarīto netaisnību. Bet Daniēla apsūdzētāju sodīšana acīmredzot izraisīja naidu pārējos valsts ierēdņos. Dārija pavēle visiem valstī ”bīties un drebēt Daniēla Dieva priekšā” droši vien noskaņoja pret viņu ietekmīgos babiloniešu priesterus. Šie apstākļi noteikti ietekmēja rakstvežus, tāpēc nebūtu nekas neparasts, ja ieraksti laicīgajos avotos būtu izmainīti tā, lai nepaliktu liecību par Dāriju. Bet īsais stāstījums Daniēla grāmatā attēlo Dāriju kā godīgu un taisnīgu valdnieku.