Hugenotu bēgšana — ceļš uz brīvību

”Karaļa un Karalienes vārdā.. ar šo Mēs pasludinām, ka visi franču protestanti, kas ieradīsies un meklēs patvērumu Mūsu karalistē, ne tikai saņems Mūsu karalisko aizsardzību.., bet mēs arī visos saprātīgos veidos centīsimies sniegt viņiem atbalstu un palīdzību, ..lai viņu dzīve un uzturēšanās šajā karaļvalstī būtu patīkama un viegla.”

ŠIE vārdi lasāmi Vilhelma un Marijas, Anglijas karaļa un karalienes, 1689. gada deklarācijā. Bet kāpēc franču protestanti jeb hugenoti, kā viņus mēdza dēvēt, bija spiesti meklēt patvērumu un aizsardzību ārpus Francijas? Un kāpēc mums būtu jāinteresējas par viņu bēgšanu no Francijas, kas notika apmēram pirms 300 gadiem?

Sešpadsmitajā gadsimtā Eiropā plosījās reliģisku domstarpību izraisīti kari un strīdi. Arī Francija ar tās reliģiskajiem kariem starp katoļiem un protestantiem (1562—1598) bija ierauta šo nemieru virpulī. Taču 1598. gadā Francijas karalis Anrī IV parakstīja Nantes ediktu, kas garantēja iecietību un piešķīra hugenotiem zināmu reliģisko brīvību. Šāda juridiska divu reliģiju atzīšana bija unikāls gadījums tā laika Eiropā. Šis solis uz kādu laiku apturēja reliģiskos nemierus, kas vairāk nekā 30 gadus bija postījuši 16. gadsimta Franciju.

Kaut arī Nantes edikts bija pasludināts par ”mūžīgu un neatceļamu”, 1685. gadā tas tika atcelts, izdodot Fontenblo ediktu. Franču filozofs Voltērs vēlāk to nosauca par ”vienu no Francijas lielajām traģēdijām”. Pēc Nantes edikta atcelšanas Franciju īsā laikā pameta ap 200 000 hugenotu, kas meklēja glābiņu citās valstīs, un šim notikumam bija vēl daudz plašākas atbalsis. Bet kāpēc tika atcelts edikts, kas aizstāvēja reliģisko iecietību?

Pretestība no paša sākuma

Kaut arī Nantes edikts oficiāli bija spēkā gandrīz 90 gadus, kāda vēsturniece raksta, ka ”1685. gadā, kad to likvidēja, tam jau bija iestājusies agonija”. Šis edikts tiešām nebalstījās uz stabiliem pamatiem. Jau no paša sākuma tas saasināja ”auksto karu” starp katoļu garīdzniecību un to, ko katoļu garīdznieki dēvēja par ”RPR” (”tā saucamo reformēto reliģiju”). Kopš edikta izdošanas 1598. gadā līdz apmēram 1630. gadam pretestības izpausmes, kas bija vērstas pret Nantes ediktu, galvenokārt bija saistītas ar publiskām debatēm starp protestantiem un katoļiem un reliģisko konfesiju publicētajām grāmatām. Tomēr neiecietībai bija daudzas sejas.

Pēc kara pret protestantiem, kurš ilga no 1621. līdz 1629. gadam, Francijas valdība ar dažādiem represīviem līdzekļiem centās piespiest protestantus pāriet katoļu reliģijā. Šis spiediens kļuva vēl spēcīgāks, kad pie varas nāca ”saules karalis” Luijs XIV. Nantes edikta atcelšana bija viņa represīvās politikas rezultāts.

Protestantu apkarošana

Izvēršot represijas, protestantiem pakāpeniski tika atņemtas civilās tiesības. No 1657. līdz 1685. gadam tika izdoti aptuveni 300 likumi — bieži vien pēc garīdzniecības ierosmes —, kas bija vērsti pret hugenotiem. Šie likumi ierobežoja gandrīz visas viņu dzīves jomas. Piemēram, hugenotiem tika aizliegts nodarboties ar daudzām profesijām: viņi nedrīkstēja būt ne ārsti, ne juristi, un protestantu sievietēm pat bija aizliegts būt bērnu saņēmējām. Runājot par bērnu saņēmējām, kāda vēsturniece norādīja: ”Kā gan būtu iespējams uzticēt cilvēka dzīvību ķecerim, kura mērķis ir sagraut pastāvošo kārtību?”

1677. gadā spaidi kļuva vēl neizturamāki. Ikvienu hugenotu, ko pieķēra mēģinājumā pievērst kādu katoli savai ticībai, varēja sodīt ar tūkstoš livru lielu naudassodu. Līdzekļi no valsts fondiem, kas bija veidoti, uzliekot nesamērīgi augstus nodokļus, tika izmantoti, lai pamudinātu hugenotus pāriet katolicismā. 1675. gadā katoļu garīdzniecība piešķīra karalim Luijam XIV 4,5 miljonus livru, piebilstot: ”Tagad jums, parādot pateicību, jāizmanto sava vara, lai parūpētos par šīs ķecerības pilnīgu izskaušanu.” Ar šādu ticīgo ”pirkšanas” taktiku izdevās panākt, ka trīs gadu laikā katolicismā pārgāja ap 10 000 cilvēku.

Jau agrāk, 1663. gadā, pāriešana protestantismā bija aizliegta ar likumu. Hugenotiem bija arī noteikti ierobežojumi dzīvesvietas izvēles ziņā. Par to, cik galēji līdzekļi tika izmantoti, liecina, piemēram, likums, ka bērni jau no septiņu gadu vecuma varēja kļūt par katoļiem pret savu vecāku gribu. Vecākiem protestantiem bija jāmaksā par izglītību, ko viņu bērniem sniedza jezuīti un citi katoļu skolotāji.

Vēl viens hugenotu apspiešanas ierocis bija slepenā Compagnie du Saint-Sacrement (Svētā sakramenta biedrība). Tā bija katoļu organizācija, kuru vēsturniece Žanīna Garisone raksturoja kā ”milzīgu tīklu”, kas aptvēra visu Franciju. Tā kā starp tās locekļiem bija visaugstāko aprindu pārstāvji, tai netrūka ne līdzekļu, ne informācijas par saviem pretiniekiem. Žanīna Garisone raksta, ka šīs organizācijas taktika bija ļoti daudzveidīga: ”Biedrība izmantoja visus iespējamos līdzekļus — no piespiešanas līdz obstrukcijai, no manipulācijām līdz denuncēšanai —, lai vājinātu protestantu kopienu.” Tomēr vairākums hugenotu šo vajāšanu laikā palika Francijā. Žanīna Garisone atzīmē: ”Ir grūti saprast, kāpēc, naidīgajai attieksmei pakāpeniski pieaugot, protestanti neatstāja karalisti lielākā skaitā.” Taču galu galā, lai saglabātu brīvību, viņi bija spiesti bēgt.

Atgriežoties sākumpunktā

Nimvegenas miers (1678. g.) un Ratisbonas (Rēgensburgas) pamiera līgums (1684. g.) atbrīvoja karali Luiju XIV no ārējiem kariem. Otrpus Lamanšam, Anglijā, 1685. gada februārī par karali kļuva katolis. Luijs XIV varēja izmantot šo jauno situāciju savā labā. Pirms dažiem gadiem Francijas katoļu garīdzniecība bija pieņēmusi Gallikāņu baznīcas deklarāciju, kas ierobežoja pāvesta varu, un pāvests Innocents XI ”uzskatīja Francijas baznīcu gandrīz vai par shizmatisku”. Šādos apstākļos Nantes edikta atcelšana Luijam XIV deva iespēju uzspodrināt savu aptumšoto reputāciju un atjaunot normālas attiecības ar pāvestu.

Karaļa politika attiecībā uz protestantiem kļuva klaji represīva. ”Maigie” paņēmieni (pārliecināšana un juridisko līdzekļu izmantošana) bija izrādījušies maziedarbīgi. Turpretī, kad protestantus sāka terorizēt ar dragūnu palīdzību, šai metodei bija panākumi.a Tāpēc Luijs XIV 1685. gadā parakstīja Fontenblo ediktu, ar kuru tika atcelts Nantes edikts. Nežēlīgās vajāšanas, kas bija saistītas ar šo notikumu, padarīja hugenotu stāvokli vēl ļaunāku, nekā tas bija bijis pirms Nantes edikta izdošanas. Kas viņiem tagad atlika?

Slēpties, cīnīties vai bēgt?

Daļa hugenotu izvēlējās slepeni turēties pie savas ticības. Tā kā protestantu pulcēšanās vietas bija izpostītas un publiska pielūgsme viņiem bija aizliegta, viņi organizēja slepenas reliģiskas sapulces jeb tā dēvēto ”Tuksneša baznīcu”, kaut arī saskaņā ar 1686. gada jūlijā pieņemto likumu tādu sapulču rīkotājus varēja sodīt ar nāvi. Bija arī tādi hugenoti, kas atteicās no savas ticības, domādami, ka vēlāk viņiem būs iespējams atkal to pieņemt. Tādi ”atgrieztie” bija katoļticīgi tikai ārēji, un vēlākās paaudzes pārņēma no viņiem šādu virspusīgu reliģiozitāti.

Valdība centās tos, kas pārgājuši katolicismā, ciešāk piesaistīt baznīcai. Lai dabūtu darbu, jaunatgrieztajiem bija nepieciešams dokuments, kas apliecināja viņu piederību pie katoļu reliģijas, un šis dokuments bija jāparaksta draudzes mācītājam, kurš novēroja, cik kārtīgi šie cilvēki apmeklē baznīcu. Ja bērni nebija kristīti katoļu baznīcā un netika audzināti par katoļiem, vecākiem viņus varēja atņemt. Skolās bērniem bija jāsaņem katoliska izglītība. Propagandējot katolicismu, tika pat publicēti reliģiska satura darbi, kas bija paredzēti tieši ”Grāmatas [Bībeles] ļaudīm”, kā bija iesaukti protestanti. Valdība iespieda vairāk nekā miljonu grāmatu un nosūtīja tās uz tiem apgabaliem, kur daudzi bija pārgājuši katoļticībā. Likumi bija tik bargi, ka tad, ja kāds, gulēdams slimības gultā, atteicās no katoliskā pēdējās svaidīšanas rituāla un pēc tam atveseļojās, viņam tika piespriests mūža ieslodzījums vai arī viņš uz visu mūžu tika nosūtīts uz galerām. Bet, ja šis cilvēks nomira, viņa ķermenis tika vienkārši izmests ārā kā atkritumi un viņa manta tika konfiscēta.

Daļa hugenotu ķērās pie bruņotas pretestības. Sevēnu kalnu apvidū, kura iedzīvotāji bija pazīstami ar savu reliģisko dedzību, 1702. gadā notika hugenotu sacelšanās, kuras dalībnieki tika iesaukti par kamisardiem. Atbildot uz kamisardu slēpņu taktiku un nakts uzbrukumiem, valdnieka karaspēks dedzināja ciemus. Kaut arī atsevišķi hugenotu uzbrukumi vēl kādu laiku turpinājās, līdz 1710. gadam karaļa Luija XIV varenā armija kamisardus bija sakāvusi.

Vēl viens ceļš, ko izvēlējās daļa hugenotu, bija bēgšana no Francijas. Kādā avotā teikts, ka šīs izceļošanas dēļ ārzemēs izveidojās īsta diaspora. Vairākums hugenotu, kas devās prom no dzimtenes, bija palikuši bez līdzekļiem, jo valsts bija konfiscējusi viņu īpašumus, no kuriem daļu saņēma katoļu baznīca. Tas padarīja bēgšanu sevišķi grūtu. Francijas valdība ātri reaģēja uz notiekošo: ceļi, kas veda pār robežu, tika stingri apsargāti, un kuģi — pārmeklēti. Pirāti uzbruka kuģiem, kas brauca prom no Francijas, jo par bēgļu notveršanu varēja saņemt atlīdzību. Hugenotus, kas bija sagūstīti bēgot, gaidīja bargs sods. Stāvokli vēl ļaunāku padarīja tas, ka ļaužu vidū darbojās spiegi, kas pūlējās izdibināt to cilvēku vārdus, kuri taisījās bēgt, un viņu plānoto bēgšanas maršrutu. Vēstuļu pārtveršana, dokumentu viltošana un intrigas kļuva par ierastu lietu.

Laipna uzņemšana

Hugenotu bēgšana no Francijas un viņu uzņemšana kaimiņvalstīs tika nosaukta par ”Glābšanos”. Hugenoti bēga uz Holandi, Šveici, Vāciju un Angliju. Vēlāk daļa no viņiem devās tālāk uz Skandināviju, Ameriku, Īriju, Vestindiju, Dienvidāfriku un Krieviju.

Vairākās Eiropas valstīs tika izdoti likumi, kas veicināja hugenotu imigrāciju. Starp atvieglojumiem, kas tika piedāvāti, lai pamudinātu hugenotus apmesties šajās zemēs, bija brīva naturalizācija, atbrīvojums no nodokļiem un iespēja bez maksas iestāties kādā ģildē. Vēsturniece Elizabete Labrusa raksta, ka hugenoti lielākoties bija ”jauni vīrieši, ..uzņēmīgi, darbīgi pavalstnieki ar izcili augstu morāli”. Tā Francija, atrazdamās varas zenītā, daudzās nozarēs zaudēja prasmīgus strādniekus. Gan bagātība, gan amata meistari aizplūda uz ārzemēm. Patvērums hugenotiem tika piedāvāts arī reliģisku un politisku iemeslu dēļ. Bet kādas tālākas sekas bija protestantu izceļošanai?

Nantes edikta atcelšana un vajāšanas, kas sekoja tūlīt pēc tam, izpelnījās starptautisku nosodījumu. Izmantojot nelabvēlīgo noskaņojumu pret Franciju, Orānijas Vilhelmam izdevās kļūt par Nīderlandes valdnieku. Ar virsnieku hugenotu palīdzību viņš kļuva arī par Anglijas karali katoļa Jēkaba II vietā. Vēsturnieks Filips Žutārs paskaidro: ”Politika, ko Luijs XIV realizēja pret protestantiem, bija viens no galvenajiem Jēkaba II gāšanas [un] Augsburgas līgas izveidošanas cēloņiem.. [Šie] notikumi iezīmēja pagrieziena punktu Eiropas vēsturē, ievadot Francijas hegemonijas nomaiņu ar Anglijas hegemoniju.”

Hugenoti dziļi ietekmēja Eiropas kultūras dzīvi. Viņi izmantoja savu jauniegūto brīvību, publicējot darbus, kas sekmēja apgaismības filozofijas un iecietības ideju veidošanos. Piemēram, kāds franču protestants pārtulkoja angļu filozofa Džona Loka sacerējumus, kuros bija popularizēta dabisko tiesību teorija. Citi protestanti savos darbos uzsvēra sirdsapziņas brīvības nozīmi. Attīstījās doma, ka pakļaušanās valdniekam ir relatīva un, ja valdnieks pārkāpj līgumu, kas pastāv starp viņu un tautu, tad šādam valdniekam nav jāpakļaujas. Līdz ar to, kā raksta vēsturnieks Čārlzs Rīds, Nantes edikta atcelšana ”nepārprotami bija viens no faktoriem, kas izraisīja Lielo franču revolūciju”.

Vai šie notikumi kaut ko iemācīja?

Ņemot vērā nevēlamās sekas, ko izraisīja vajāšanas, un faktu, ka valsts zaudē tik daudz vērtīgu cilvēku, karaļa Luija XIV militārais padomnieks marķīzs Vobāns mudināja karali atjaunot Nantes ediktu, teikdams: ”Pievērst sirdis ticībai piederas vienīgi Dievam.” Kāpēc Francijas valdība tomēr neko nemācījās no šiem notikumiem un nemainīja savu lēmumu? Viens no iemesliem neapšaubāmi bija karaļa bažas, ka tādā veidā valsts tiktu vājināta. Turklāt bija izdevīgi atbalstīt katolicisma atdzimšanas kustību un pieskaņoties reliģiskās neiecietības gaisotnei, kas valdīja 17. gadsimta Francijā.

Pārdomājot notikumus, kas bija saistīti ar Nantes edikta atcelšanu, daži ir nonākuši pie jautājuma: ”Cik lielu viedokļu dažādību sabiedrība var atļaut un paciest?” Kā ir atzīmējuši vēsturnieki, nav iespējams domāt par hugenotu likteni, nedomājot arī par ”varas mehānismiem un to izkropļojumiem”. Mūsdienu sabiedrībā, kas nacionālā sastāva un reliģiskās piederības ziņā kļūst aizvien raibāka, šī vēstures epizode — hugenotu bēgšana — ir nopietns atgādinājums par to, kas notiek, ja baznīcas ierosināta politika ņem virsroku pār tautas interesēm.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 28. lpp.]

Dragūnu terors

Piespiedu pievēršana ticībai

Daži uzskatīja dragūnus par ”lieliskiem misionāriem”. Turpretī hugenotu vidū tie izraisīja paniku, un reizēm pat veseli ciemati, izdzirdējuši par dragūnu tuvošanos, pārgāja katoļu ticībā. Bet kas bija šie dragūni?

Dragūni bija smagi bruņoti karavīri, kurus izvietoja hugenotu mājās ar nolūku iebiedēt šo māju iemītniekus. Tāda dragūnu izmantošana kļuva pazīstama ar nosaukumu ”dragūnādes”. Lai palielinātu spiedienu uz protestantu ģimenēm, mājās nometināja vairāk karavīru, nekā ģimene spēja uzturēt. Dragūniem bija dotas tiesības izturēties varmācīgi pret mājas saimniekiem, neļaut viņiem gulēt un postīt viņu iedzīvi. Ja mājas iemītnieki atteicās no protestantisma, dragūni devās projām.

1681. gadā dragūnu terors tika izmantots protestantu ”atgriešanai” Rietumfrancijā, Puatū novadā, kur dzīvoja daudz hugenotu. Dažu mēnešu laikā katoļticībā pārgāja no 30 000 līdz 35 000 cilvēku. 1685. gadā tas pats paņēmiens tika likts lietā arī citos hugenotu apdzīvotos apvidos. Pagāja tikai daži mēneši, un 300 000 līdz 400 000 protestantu atteicās no savas ticības. Vēsturnieks Žans Kenjārs raksta, ka dragūnu terora panākumi ”padarīja [Nantes tolerances edikta] atcelšanu neizbēgamu, jo tagad tā likās iespējama”.

[Norāde par autortiesībām]

© Cliché Bibliothèque Nationale de France, Paris

[Attēls 25. lpp.]

Šajā 1689. gada deklarācijā tika piedāvāts patvērums franču protestantiem, kas meklēja glābiņu no reliģiskās apspiešanas

[Norāde par autortiesībām]

Ar The Huguenot Library atļauju, Huguenot Society of Great Britain and Ireland, London

[Attēls 26. lpp.]

Dokuments, ar kuru 1685. gadā tika atcelts Nantes edikts. (Attēlā redzama dokumenta pirmā lappuse)

[Norāde par autortiesībām]

Documents conservés au Centre Historique des Archives nationales à Paris

[Attēls 26. lpp.]

Daudzas protestantu pielūgsmes vietas tika izpostītas

[Norāde par autortiesībām]

© Cliché Bibliothèque Nationale de France, Paris