Reliģiskā brīvība — svētība vai lāsts?

Kristīgajā pasaulē reliģiskās brīvības ideja dzima lielās grūtībās. Bija jācīnās pret dogmatismu, aizspriedumiem un neiecietību. Asiņainos reliģiskos konfliktos gāja bojā tūkstošiem cilvēku. Ko mēs varam mācīties no šīs drūmās vēstures?

”VAJĀŠANAS pastāvīgi ir bijušas kristietības vēstures sastāvdaļa,” grāmatā Pagans and Christians (”Pagāni un kristieši”) raksta Robins Leins Fokss. Agrīnie kristieši tika saukti par sektu un apsūdzēti sabiedriskās kārtības traucēšanā. (Apustuļu darbi 16:20, 21; 24:5, 14; 28:22.) Šo iemeslu dēļ daļa no viņiem tika spīdzināti un gāja bojā Romas arēnās, kur viņus saplosīja plēsīgi zvēri. Šādu niknu vajāšanu laikā daži cilvēki, piemēram, teologs Tertulliāns (skat. attēlu 8. lappusē), aizstāvēja reliģiskās brīvības nepieciešamību. Mūsu ēras 212. gadā viņš rakstīja: ”Tās ir cilvēka pamattiesības, dabiska privilēģija, ka ikviens cilvēks drīkst nodoties pielūgsmei saskaņā ar savu personīgo pārliecību.”

Konstantīna valdīšanas laikā kristiešu vajāšanām Romā pienāca gals, kad mūsu ēras 313. gadā tika izdots Milānas edikts, ar kuru kā kristiešiem, tā pagāniem tika piešķirta reliģijas brīvība. ”Kristietības” legalizācija Romas impērijā mainīja notikumu gaitu. Bet jau ap 340. gadu kāds autors, kas sevi dēvēja par kristieti, aicināja vērst vajāšanas pret pagāniem. Galu galā 392. gadā imperators Teodosijs I ar Konstantinopoles ediktu aizliedza pagānismu impērijas robežās, un tā reliģiskā brīvība, tēlaini izsakoties, nomira priekšlaicīgā nāvē. Romas ”kristietība” bija kļuvusi par valsts reliģiju, un baznīca un valsts uzsāka vajāšanas kampaņu, kas turpinājās gadsimtiem ilgi, sasniedzot kulmināciju 11. — 13. gadsimta asiņainajos krusta karos un nežēlīgajā inkvizīcijas darbībā, kas sākās 12. gadsimtā. Tie, kas šajā ”raganu medību” laikmetā uzdrīkstējās apšaubīt vispārpieņemtos ortodoksālos uzskatus un par vienīgajām pareizajām pasludinātās dogmas, tika saukti par ķeceriem, vajāti un nīdēti. Kas bija pamatā šādai rīcībai?

Reliģiskā neiecietība tika attaisnota, balstoties uz uzskatu, ka reliģiskā vienotība ir visdrošākais valsts pamats un reliģiskas domstarpības grauj sabiedrisko kārtību. 1602. gadā viens no Anglijas karalienes Elizabetes ministriem apgalvoja: ”Valsts nekad nav droša, ja tā pacieš divas reliģijas.” Patiesībā bija daudz vieglāk aizliegt reliģiskos uzskatus, kas atšķīrās no oficiāli atzītajiem, nevis pūlēties noskaidrot, vai tie patiešām rada draudus valstij un oficiālajai reliģijai. Enciklopēdijā The Catholic Encyclopedia teikts: ”Ne laicīgās, ne garīgās varas pārstāvji ne mazākajā mērā nešķīra bīstamus ķecerus no nekaitīgiem.” Tomēr drīzumā situācija mainījās.

Par spīti grūtībām sāk veidoties iecietība

Pārmaiņas Eiropā ievadīja pavērsiens, ko izraisīja protestantisms — atšķēlusies kustība, kuru nekādi neizdevās apspiest. Pārsteidzošā ātrumā protestantiskā reformācija sašķēla Eiropu reliģiskā ziņā, izvirzot priekšplānā sirdsapziņas brīvības ideju. Piemēram, slavenais reformators Mārtiņš Luters 1521. gadā, aizstāvēdams savus uzskatus, teica: ”Mana sirdsapziņa ir Dieva vārdu gūstā.” Reliģiskā šķelšanās arī kļuva par faktoru, kas izraisīja Trīsdesmitgadu karu — nežēlīgu reliģisku karu virkni, kas risinājās Eiropā no 1618. līdz 1648. gadam.

Taču karu virpulī daudzi sāka saprast, ka konflikti nav ceļš uz progresu. Tāpēc tika izdoti dažādi edikti, piemēram, Nantes edikts Francijā (1598), cenšoties — kaut arī nesekmīgi — nodibināt mieru karu plosītajā Eiropā. Tieši no šādiem ediktiem pamazām attīstījās mūsdienu priekšstats par iecietību. Sākotnēji vārdam ”iecietība” bija negatīva pieskaņa. ”Ja noteiktos apstākļos mums būs jābūt iecietīgiem pret sektām.., tas, bez šaubām, būs ļaunums — tiešām nopietns ļaunums, tomēr ne tik liels kā karš,” 1530. gadā rakstīja ievērojamais humānists Roterdamas Erasms. Šīs negatīvās nozīmes dēļ daži rīkojās līdzīgi francūzim Polam de Fuā, kurš 1561. gadā, izsakoties par šo tēmu, deva priekšroku terminam ”reliģiskā brīvība”, nevis ”iecietība”.

Tomēr ar laiku iecietību sāka uzskatīt nevis par mazāko no diviem ļaunumiem, bet gan par tiesību aizstāvi. To vairs neuzlūkoja par vājības pieļaušanu, bet gan par garantiju. Kad uzskatu dažādība un tiesības domāt citādi nekā pārējie ļaužu acīs kļuva par būtiskām vērtībām, uz kurām balstās modernā sabiedrība, fanātismam bija jāatkāpjas.

18. gadsimta beigās iecietības ideja tika saistīta ar priekšstatiem par brīvību un vienlīdzību. Tas izpaudās likumu un deklarāciju formā — piemēram, slavenajā Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijā Francijā (1789) un Amerikas Savienoto Valstu ”Tiesību bilā” (1791). Kopš 19. gadsimta sākuma šie dokumenti aizvien vairāk ietekmēja liberālo domu, un līdz ar to iecietība un no tās izrietošā brīvība vairs netika uzskatīta par lāstu, bet par svētību.

Relatīva brīvība

Tomēr brīvība, lai cik dārga tā būtu, ir tikai relatīva. Lai nodrošinātu lielāku brīvību visiem, valsts izdod likumus, kas zināmā mērā ierobežo atsevišķu personu brīvību. Patlaban daudzās Eiropas valstīs tiek diskutēti tādi ar brīvību saistīti jautājumi kā, piemēram: cik lielā mērā valsts likumdošanai būtu jāiejaucas personiskajā dzīvē? Cik tas ir efektīvi? Kā tas ietekmē brīvību?

Masu saziņas līdzekļi pievērš vispārēju uzmanību šīm diskusijām par brīvību sabiedrībā un privātajā dzīvē. Dažas reliģiskas grupas tiek apsūdzētas — turklāt nereti bez jebkādiem reāliem pierādījumiem — ”smadzeņu skalošanā”, naudas izspiešanā, bērnu ļaunprātīgā izmantošanā un citos nopietnos noziegumos. Preses izdevumu lappusēs bieži parādās raksti par reliģiskajām minoritātēm. Tādi nievājoši apzīmējumi kā ”kults” un ”sekta” jau ir kļuvuši par ikdienā lietotiem vārdiem. Pakļaujoties sabiedriskās domas spiedienam, dažas valdības pat ir sastādījušas tā saucamo bīstamo sektu sarakstus.

Francija ir zeme, kas lepojas ar savām iecietības tradīcijām un kurā valsts ir nošķirta no baznīcas. Tā lepni ir pasludināta par ”brīvības, vienlīdzības un brālības” zemi. Tomēr, kā rakstīts grāmatā Freedom of Religion and Belief—A World Report, šajā valstī ir ieteikts izvērst ”skolās izglītošanas kampaņu, lai sekmētu noraidošu attieksmi pret jaunām reliģiskām kustībām”. Pēc daudzu cilvēku domām, tādi pasākumi apdraud reliģisko brīvību. Kādā ziņā?

Draudi reliģiskajai brīvībai

Īsta reliģiskā brīvība var pastāvēt vienīgi tad, ja valsts izturas vienādi pret visām reliģiskajām grupām, kas ciena un ievēro likumus. Tā nav iespējama, ja valsts patvaļīgi izlemj kādu no reliģiskajām grupām neatzīt par reliģiju un tāpēc liegt tai priekšrocības, kas šajā valstī tiek piešķirtas reliģijām. ”Svētā reliģiskās brīvības ideja kļūst par tukšu skaņu, ja valsts pieprasa sev tiesības ”sertificēt” reliģijas līdzīgi tam, kā tiek izsniegtas autovadītāju apliecības,” 1997. gadā tika atzīmēts žurnālā Time. Kāda Francijas apelācijas tiesa nesen paziņoja, ka tāda rīcība ”apzināti vai neapzināti ved uz totalitārismu”.

Pamatbrīvības ir apdraudētas arī tādā gadījumā, ja masu saziņas līdzekļus kontrolē kāds atsevišķs grupējums. Diemžēl daudzās valstīs aizvien biežāk ir vērojama tāda situācija. Piemēram, sektu apkarošanas organizācijas, cenšoties definēt, kas ir pareizs no reliģiskā viedokļa, pašas uzņemas prokurora, tiesneša un zvērināto lomu un pēc tam ar saziņas līdzekļu starpniecību mēģina uzspiest sabiedrībai savu neobjektīvo viedokli. Taču, kā bija sacīts franču laikrakstā Le Monde, šo organizāciju rīcībā reizēm izpaužas ”tas pats sektantisms, ko tās it kā apkaro,” un tās ”riskē radīt ”raganu medību” gaisotni”. Laikrakstā bija uzdots jautājums: ”Vai šāda sabiedriskas ”kauna zīmes” uzspiešana reliģiskajām minoritātēm.. neapdraud cilvēka pamatbrīvības?” Mārtins Krīle, kura vārdi bija citēti žurnālā Zeitschrift für Religionspsychologie, atzīmēja: ”Sektu ”medības” izraisa nopietnākas bažas nekā lielum lielais vairākums pašu ”tā saucamo sektu un psihogrupu”. Vienkārši izsakoties: pilsoņi, kas nepārkāpj likumu, ir jāliek mierā. Reliģijai un pasaules uzskatu sistēmai ir jābūt brīvai un jāpaliek tādai arī turpmāk — tā tam jābūt arī Vācijā.” Aplūkosim kādu piemēru.

”Priekšzīmīgi pilsoņi” nosaukti par bīstamiem

Kādu reliģisko grupu autoritatīvi katoļu baznīcas pārstāvji, kuru viedoklis bija publicēts populārajā Spānijas laikrakstā ABC, nosauca par ”bīstamāko no visām sektām”? Jūs varbūt būsiet pārsteigti, uzzinot, ka ABC bija runa par Jehovas lieciniekiem. Vai apvainojumiem, kas viņiem tika izvirzīti, ir objektīvs pamatojums? Pievērsiet uzmanību, kas ir teikts citos avotos:

”Liecinieki māca cilvēkus godīgi maksāt nodokļus, nepiedalīties karā un darbībā, kas saistīta ar gatavošanos karam, nezagt un kopumā turēties pie tāda dzīvesveida, kurš palīdzētu sabiedrības locekļiem labāk sadzīvot citam ar citu, ja to pārņemtu arī pārējie.” (Serdžo Albesano, Talento, 1996. gada novembris — decembris.)

”Kaut arī reizēm tiek izplatīta nomelnojoša informācija, man neliekas, ka [Jehovas liecinieki] kaut visniecīgākajā mērā apdraudētu valsts institūcijas. Viņi ir miermīlīgi, apzinīgi pilsoņi, kas ar cieņu izturas pret varas iestādēm.” (Beļģijas parlamenta deputāts.)

”Jehovas liecinieki, jāatzīst, ir visgodīgākie cilvēki Federatīvajā Republikā.” (Vācijas laikraksts Sindelfinger Zeitung.)

”[Jehovas lieciniekus] var uzskatīt par priekšzīmīgiem pilsoņiem. Viņi cītīgi maksā nodokļus, rūpējas par slimajiem, cīnās pret analfabētismu.” (ASV laikraksts San Francisco Examiner.)

”Jehovas lieciniekiem labāk nekā citu konfesiju locekļiem izdodas saglabāt stabilas laulības.” (Žurnāls American Ethnologist.)

”Jehovas liecinieki ir vieni no godprātīgākajiem un čaklākajiem Āfrikas valstu pilsoņiem.” (Dr. Braiens Vilsons, Oksfordas universitāte.)

”Šīs ticības pārstāvji gadu gaitā ir ļoti sekmējuši sirdsapziņas brīvības izplatīšanos.” (Nets Hentofs, Free Speech for Me—But Not for Thee.)

”Viņi ir.. devuši noteiktu ieguldījumu vairāku mūsu demokrātijas visvērtīgāko principu saglabāšanā.” (Profesors Č. S. Breidens, These Also Believe.)

Kā redzams no šiem citātiem, Jehovas liecinieki visā pasaulē ir atzīti par priekšzīmīgiem pilsoņiem. Turklāt viņi ir pazīstami ar savu bībeliskās izglītības darbu, kas tiek veikts bez maksas, kā arī ar ģimenes vērtību atbalstīšanu. Viņu rīkotajās nodarbībās simtiem tūkstošu cilvēku ir iemācījušies lasīt un rakstīt, un gadu gaitā tūkstošiem cilvēku dažādās pasaules malās, it īpaši Āfrikā, ir guvuši labumu no liecinieku organizētās humānās darbības.

Objektivitātes svarīgums

Sabiedrībā netrūkst negodīgu personu, par kuru upuriem var kļūt nevainīgi cilvēki. Tāpēc, protams, ir jābūt piesardzīgiem attiecībā uz apgalvojumiem, kas tiek izteikti par reliģiskiem jautājumiem. Taču, ja žurnālisti nevis konsultējas ar objektīviem ekspertiem, bet paļaujas uz informāciju, kas saņemta no baznīcām, kuras redz, kā samazinās to locekļu skaits, vai no sektu apkarošanas organizācijām, par kuru objektivitāti pastāv nopietnas šaubas, — cik objektīva ir šāda rīcība un cik lielā mērā tā veicina reliģijas brīvību? Piemēram, minētajā laikrakstā, kurā Jehovas liecinieki bija nosaukti par ”bīstamāko no visām sektām”, bija atzīts, ka rakstā doto formulējumu avots ir ”[katoļu] baznīcas eksperti”. Turklāt kādā no franču žurnāliem bija atzīmēts, ka lielākajai daļai rakstu, kuros stāstīts par grupām, kas tiek uzskatītas par sektām, informācija ir ņemta no sektu apkarošanas organizācijām. Vai tas, jūsuprāt, varētu būt vislabākais veids, kā iegūt objektīvu informāciju?

Starptautiskās tiesas un organizācijas, kas nodarbojas ar cilvēka pamattiesību jautājumiem, piemēram, ANO, pauž uzskatu, ka ”robeža, kas tiek novilkta starp reliģiju un sektu, ir pārāk mākslīga, lai tā būtu pieņemama”. Bet kāpēc daži neatlaidīgi turpina lietot nievājošo vārdu ”sekta”? Viņu attieksme ir vēl viens apliecinājums, ka reliģiskā brīvība ir apdraudēta. Kā ir iespējams aizstāvēt šo būtisko brīvību?

[Papildmateriāls/Attēli 8. lpp.]

Reliģiskās brīvības aizstāvji

16. gadsimta Eiropā asiņaino reliģisko konfliktu laikā izskanēja dedzīgi saucieni pēc reliģiskās brīvības. Vārdi, kas tika izteikti toreiz, ir aktuāli vēl mūsdienās, kad runa ir par reliģisko brīvību.

Sebastjens Šateijons (1515—1563): ”Kas ir ķeceris? Es redzu vienīgi to, ka mēs uzskatām par ķeceriem visus, kas nepiekrīt mūsu viedoklim. ..ja šajā pilsētā vai apvidū tevi uzskata par īstenu ticīgo, jau nākamajā tevi uzskatīs par ķeceri.” Šateijons, ievērojams franču Bībeles tulkotājs un enerģisks iecietības aizstāvis, skāra vienu no būtiskākajiem aspektiem jautājumā par reliģijas brīvību: kurš nosaka, kas ir ķeceris?

Dirks Folkertsens Kornherts (1522—1590): ”Mēs lasām, ka pagātnē.. pat Kristus Jeruzalemē un pēc tam daudzi mocekļi Eiropā.. traucēja [sabiedrības] mieru ar saviem patiesības vārdiem.. Ir nepieciešams precīzi un skaidri definēt vārda ”traucēt” nozīmi.” Kornherts aizstāvēja viedokli, ka reliģiskas domstarpības nedrīkst pielīdzināt sabiedriskās kārtības traucēšanai. Viņš jautāja: vai tie, kas strikti ievēro un ciena likumus, tiešām apdraud sabiedrisko kārtību?

Pjērs de Beluā (1540—1611): tā ir ”ignorance — ticēt, ka reliģiju dažādība izraisa un uztur valstī nemierus”. Beluā, franču jurists, kas rakstīja savus darbus reliģisko karu laikā (1562—1598), apgalvoja, ka valsts iekšējā saskaņa nebalstās uz reliģisku viendabību — protams, ja vien valdība neizdabā reliģiskam spiedienam.

Tomass Helviss (apm. 1550 — apm. 1616): ”Ja viņam [karalim] padotie ļaudis paklausīgi un uzticīgi ievēro visus cilvēku likumus, viņš neko vairāk no tiem nevar prasīt.” Helviss, viens no Anglijas baptistu baznīcas dibinātājiem, savos rakstos aizstāvēja baznīcas atdalīšanu no valsts un aicināja karali piešķirt reliģisko brīvību visām baznīcām un sektām un apmierināties ar civilo varu pār cilvēkiem un to īpašumiem. Viņa darbos bija uzsvērts kāds jautājums, kas ir aktuāls vēl šodien: cik lielā mērā valstij būtu jākontrolē cilvēku garīgā dzīve?

Anonīms autors (1564): ”Lai ieviestu sirdsapziņas brīvību, nepietiek tikai atļaut cilvēkam neiesaistīties tajā reliģijā, kuru viņš uzskata par nepareizu, ja vienlaikus viņam netiek atļauts rīkoties saskaņā ar to reliģiju, kuru viņš uzskata par pareizu.”

[Attēli]

Tertulliāns

Sebastjens Šateijons

Pjērs de Beluā

[Norāde par autortiesībām]

Visi attēli: © Cliché Bibliothèque Nationale de France, Paris