Rūpējieties par savu tuvinieku nākotni

NESEN kādā Āfrikas laikrakstā bija aprakstīts bēdīgs gadījums, kas notika ar sievieti, vārdā Enija. Enijas vīrs bija uzņēmējs. 1995. gadā viņš nomira, un pēc viņa nāves palika 15 automobiļi, kas viņam bija piederējuši, vairāki rēķini bankā, apmēram 4000 ASV dolāru skaidrā naudā, veikals, bārs, kā arī māja ar trim guļamistabām. Vienīgais, ko Enijas vīrs nebija atstājis, bija testaments.

Pēc laikraksta ziņām, Enijas vīra brālis piesavinājās visu mantu un naudu, bet Enijai un viņas sešiem bērniem lika atstāt māju. Patlaban viņa, palikusi bez jebkādiem līdzekļiem, dzīvo pie sava brāļa. Četriem bērniem bija jāpamet mācības skolā, jo nebija iespējams samaksāt skolasnaudu un nopirkt skolēnu formas.

Enija iesniedza prasību tiesā, un tiesa nolēma, ka daļa īpašuma, arī viens automobilis, ir jāatdod atpakaļ Enijai. Taču viņa nesaņēma neko. Tagad viņai atkal jāgriežas tiesā, lai dabūtu tiesas rīkojumu, kas liktu mirušā vīra brālim ievērot tiesas lēmumu.

Kāpēc jādomā par nāvi?

Gadījums ar Eniju skaidri parāda, kas var notikt, ja ģimenes galva nedomā par to, ka viņš var nomirt. Visi cilvēki, kad nomirst, ”savu mantu atstāj citiem”. (Psalms 49:11.) Turklāt cilvēks, kas ir nomiris, vairs nevar kontrolēt, kas notiek ar viņa mantu. (Salamans Mācītājs 9:5, 10.) Lai lemtu, kas tiks darīts ar viņa mantu, viņam viss jānokārto dzīves laikā.

Kaut arī mēs visi zinām, ka varam negaidīti nomirt, daudzi tomēr neparūpējas par savu tuvinieku nākotni. Šajā rakstā galvenā uzmanība tiks pievērsta noteiktām Āfrikas kultūrām, taču līdzīgas problēmas pastāv arī citās pasaules malās.

Katrs pats izlemj, vai veiks kādus pasākumus, lai noteiktu, kas jādara ar viņa īpašumu viņa nāves gadījumā. (Galatiešiem 6:5.) Bet varētu rasties jautājums: ”Kāpēc vīri, kas mīl savu sievu un bērnus un par tiem gādā visu mūžu, parasti neparūpējas, lai tiem labi klātos arī pēc viņa nāves?” Galvenais iemesls ir tas, ka gandrīz nevienam no mums nepatīk domāt par to, ka varam nomirt, un kur nu vēl plānot, kas tuviniekiem jādara, ja mēs nomirstam. Īstenībā mēs nespējam paredzēt iepriekš, kad mēs mirsim, tas rakstīts arī Bībelē: ”Jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist.” (Jēkaba 4:14.)

Ir praktiski domāt jau iepriekš, kas tuviniekiem būs jādara pēc mūsu nāves. Tādā veidā tiek paustas arī mīlestības pilnas rūpes par palicējiem. Ja nebūsim izplānojuši mēs, to darīs citi. Varbūt par mūsu mantu un par mūsu bērēm lems cilvēki, ko nekad neesam redzējuši. Dažās valstīs šādos gadījumos valsts iestādes izšķir, kam pienāksies mūsu nauda un manta. Citās vietās lēmēji ir radinieki, un šādus lēmumus bieži vien pavada ķildas, kas savukārt veicina naidu ģimenē. Turklāt pieņemtais lēmums var pilnīgi atšķirties no tā, ko mēs būtu vēlējušies redzēt.

Mantas piesavināšanās

Atraitnes ciešanas pēc vīra nāves ir neizsakāmas. Taču bieži vien zaudējuma sāpēm pievienojas arī citas bēdas, jo atraitnei tiek atņemta manta. Tieši tā bija noticis iepriekšminētajā gadījumā ar Eniju. Daļēji šādas rīcības, proti, atraitnes mantas piesavināšanās, cēlonis meklējams sabiedrības uzskatos par sievas vietu ģimenē. Dažās kultūrās sievu neuzlūko par vīra ģimenes locekli. Sieva tiek uzskatīta savā ziņā par svešinieci, kas jebkurā laikā var atgriezties savā ģimenē vai ieprecēties citā ģimenē. Savukārt vīra brāļi, māsas un vecāki, kā tiek uzskatīts, nekad viņu neatstās. Ja vīrs nomirst, tad vīra radinieki domā, ka visa viņam piederējusī manta tagad pieder radiniekiem, nevis sievai un bērniem.

Vīri, kas neuzticas savām sievām, veicina šādu uzskatu pastāvēšanu. Piemēram, Maiks naudas un darba lietas apsprieda tikai ar saviem brāļiem. Viņi zināja, kas pieder Maikam, bet Maika sieva par to nezināja gandrīz neko. Kad Maiks nomira, pie sievas ieradās viņa brāļi un pieprasīja kādu maksājumu, kas Maikam bija jāsaņem. Sieva par to nebija pat zinājusi. Pēc tam viņi paņēma fotokopētājus un rakstāmmašīnas, ko Maiks bija nopircis sievai. Beigu beigās brāļi pārņēma Maika māju un piesavinājās visu, kas tajā atradās. Atraitne un viņas mazā meitiņa bija spiestas atstāt māju, paņemot līdzi tikai savas drēbes.

”Abi kļūs par vienu miesu”

Kristīgs vīrs mīl savu sievu un uzskata viņu par uzticības cienīgu. Kristīgi vīri uzklausa Bībeles padomu: ”Vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu.” Viņi piekrīt Dieva iedvesmotajiem vārdiem: ”Cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un abi kļūs par vienu miesu.” (Efeziešiem 5:28, 31.)

Dievbijīgi vīri piekrīt arī apustulim Pāvilam, kas rakstīja: ”Ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Timotejam 5:8.) Atbilstoši šim principam vīrs, kas ieplānojis doties garā ceļojumā, pārliecinās, vai viņa ģimenei nebūs jācieš trūkums, kamēr viņš pats būs projām. Vai nav saprātīgi, ja tieši tāpat vīrs parūpējas, lai sieva un bērni nenonāktu trūkumā pēc viņa nāves? Tātad sagatavošanās neparedzētai nelaimei ir ne tikai praktiska rīcība, bet arī mīlestības izpausme.

Bēru paražas

Ir vēl kāds jautājums, par ko jāpadomā kristīgiem vīriem. Atraitne cieš bēdas par dzīvesbiedra, mantas un varbūt pat par bērnu zaudējumu, taču dažās sabiedrībās viņai liek arī izpildīt tradicionālos sēru rituālus. Nigērijas laikrakstā The Guardian bija izteikta nožēla, ka dažās vietās tradīcijas prasa, lai atraitne gulētu tajā pašā telpā, kurā atrodas mirušā vīra ķermenis, un šī telpa nedrīkst būt apgaismota. Citās vietās atraitnēm nav ļauts iziet no mājas visu sēru laiku, kas ilgst gandrīz sešus mēnešus. Sēru periodā viņas nedrīkst mazgāties un nedrīkst pat mazgāt rokas ne pirms, ne pēc ēšanas.

Šādas paražas rada grūtības atraitnēm, īpaši kristīgām atraitnēm. Viņas vēlas būt patīkamas Dievam un tāpēc neievēro tādas paražas, kas neatbilst Bībeles mācībām. (2. Korintiešiem 6:14, 17.) Taču ar atraitni, kas atsakās izpildīt šādas paražas, var izrēķināties. Varbūt viņai pat jābēg, lai glābtu savu dzīvību.

Likumīgi pasākumi

Bībelē dots gudrs padoms: ”Cītīga cilvēka nodomi piepildīti sagādā pārpilnību.” (Salamana Pamācības 21:5.) Kādi var būt ģimenes galvas nodomi jeb plāni? Lielākajā daļā valstu ir iespējams sastādīt testamentu vai līdzīgu dokumentu, kurā izteikti norādījumi par personas mantas izlietošanu pēc nāves. Tajā var iekļaut arī norādījumus par bēru rīkošanu. Arī par bēru paražām un sērošanu dokumentā var noteikt, kas laulātajam draugam ir jādara (vai nav jādara).

Kādai sievietei, vārdā Lia, 1992. gadā nomira vīrs. Viņa stāsta: ”Man ir pieci bērni: četras meitas un dēls. Mans vīrs kādu laiku slimoja un tad nomira. Bet jau tad, kad viņš vēl nebija saslimis, viņš uzrakstīja dokumentu, kurā noteica, ka vēlas, lai visa viņa manta pārietu manā un mūsu bērnu īpašumā. Tajā bija iekļauta gan apdrošināšanas nauda, gan zeme, gan mājlopi, gan māja. Vīrs parakstīja testamentu un nodeva to man. [..] Pēc vīra nāves radinieki gribēja saņemt kādu daļu no mantojuma. Es viņiem minēju, ka mans vīrs zemi bija pircis par savu paša naudu un ka viņiem nav nekādu tiesību kaut ko pieprasīt. Kad viņi izlasīja uzrakstīto testamentu, viņi tam piekrita.”

Pastāstiet ģimenei

Grūtības var rasties tad, ja par saviem uzskatiem un vēlmēm nestāsta saviem radiniekiem. Piemēram, kāda vīrieša radinieki uzstāja, ka viņa bērēm ciemā jānotiek atbilstoši vietējām paražām. Atraitnei un bērniem bija jāglābjas bēgot, jo tika apdraudēta viņu dzīvība, un vīra ķermenis bija jāatstāj radiniekiem. Atraitne žēlojas: ”Ja vīrs kaut vienam no saviem tēvočiem vai brālēniem būtu pastāstījis, kā viņš vēlas tikt apglabāts, radinieki nebūtu uzstājuši, ka jāievēro tradicionālās bēru paražas.”

Dažās sabiedrībās mutvārdos izteikta vienošanās ir tikpat saistoša kā rakstīts dokuments. Tā ir arī daudzviet Svazilendā, kur pastāvošie uzskati parasti atbalsta tradicionālās bēru, kā arī sērošanas norises. To zinādams, kāds kristīgs vīrs, vārdā Izaks, sasauca visus savus radiniekus, kas nebija Jehovas liecinieki, un izstāstīja, kas saskaņā ar viņa vēlēšanos radiniekiem jādara pēc viņa nāves. Izaks pastāstīja, kā viņš ir nolēmis sadalīt savu mantu un kam viņš to novēl, un skaidri izklāstīja, kā jānotiek viņa bērēm. Kad Izaks nomira, viss notika saskaņā ar viņa vēlmēm. Izaka bēres notika tā, kā pieņemts kristiešiem, un viņa sieva saņēma pienācīgus iztikas līdzekļus.

Aizsargājiet savu ģimeni

Katrs pats izšķir, ko viņš pasāks, lai pēc viņa nāves ģimene būtu aizsargāta, bet kristietis, vārdā Edvards, saka: ”Es esmu apdrošinājis dzīvību par labu manas ģimenes astoņiem locekļiem. Sievai ir paraksta tiesības manam rēķinam bankā. Tāpēc, ja nomirstu, viņa var izņemt naudu no mana rēķina. [..] Esmu sastādījis testamentu par labu savai ģimenei. Pēc manas nāves visu mantos sieva un bērni. Testamentu es uzrakstīju pirms pieciem gadiem. To sagatavoja jurists, un noraksts glabājas pie sievas un bērniem. Testamentā esmu norādījis, ka pārējiem radiniekiem nav tiesību piedalīties manu bēru rīkošanā. Es piederu pie Jehovas organizācijas. Pat ja manās bērēs varēs piedalīties tikai viens vai divi Jehovas liecinieki, ar to būs pilnīgi pietiekami, — viņi vadīs bēru ceremoniju. To visu esmu pastāstījis saviem radiniekiem.”

Šādi pasākumi zināmā mērā ir dāvana jūsu ģimenei. Protams, plānot, kas tuviniekiem jādara pēc jūsu nāves, nav tas pats kas uzdāvināt šokolādes konfektes vai puķu pušķi. Taču tā ir mīlestības izpausme. Šāda rīcība pierāda, ka jūs vēlaties ’gādāt par saviem mājas ļaudīm’ arī tad, kad jūsu vairs nebūs starp viņiem.

[Papildmateriāls/Attēls 21. lpp.]

Jēzus parūpējās par savu māti

”Bet pie Jēzus krusta stāvēja viņa māte, viņa mātes māsa, Marija, Klopas sieva, un Marija Magdalēna. Tad Jēzus, ieraudzījis savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko viņš mīlēja, saka mātei: ”Sieva, redzi, tavs dēls!” Pēc tam viņš saka māceklim: ”Redzi, tava māte!” No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis.” (Jāņa 19:25—27.)

[Attēls 22. lpp.]

Daudzi kristieši, visu pārdomājuši, veic likumīgus pasākumus, lai aizsargātu savu ģimeni