Kristiešu viedoklis par bēru paražām

PĒKŠŅA tuvinieka nāve ir traģisks notikums. Pirmā reakcija ir šoks, tam seko skaudras sāpes. Citādi ir, kad redzam, kā tuvinieks aizver acis nāves miegā pēc ilgas un grūtas slimības, taču bēdas un milzīgā zaudējuma sajūta ir tikpat dziļas.

Lai kādos apstākļos būtu miris tuvinieks, pārējiem ģimenes locekļiem ir vajadzīgs atbalsts un mierinājums. Kristietim, kas zaudējis tuvinieku, iespējams, jāizjūt arī citu cilvēku naidīgā attieksme, ja šie cilvēki uzstāj, lai tiktu ievērotas Bībeles principiem pretējas bēru paražas. Tā notiek daudzās Āfrikas valstīs, kā arī dažās citās pasaules vietās.

Ar kā palīdzību kristietis, kas zaudējis tuvinieku, varēs izvairīties no bēru paražām, kuras nesakņojas Bībelē? Kādu atbalstu tādos pārbaudījumos var dot citi kristieši? Atbildes uz šiem jautājumiem ir svarīgas visiem, kas cenšas iepriecināt Jehovu, jo ”Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu”. (Jēkaba 1:27.)

Saistītas ar ticējumiem

Daudzas bēru paražas vieno uzskats, ka mirušie dzīvo neredzamā sfērā kopā ar visiem senčiem. Lai tiem pielabinātos, daudzi sērojošie piederīgie domā, ka obligāti jāizpilda noteikti rituāli. Iespējams, viņi tos izpilda arī tāpēc, ka baidās neizpatikt kaimiņiem, kas uzskata, ka visa kopiena piedzīvos ļaunumu, ja rituāli netiks veikti.

Patiesie kristieši nedrīkst padoties šādām bailēm no cilvēkiem un tāpēc ievērot paražas, kas nav patīkamas Dievam. (Salamana Pamācības 29:25; Mateja 10:28.) Bībelē sacīts, ka mirušie ir bez samaņas: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā.. ..pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.” (Salamans Mācītājs 9:5, 10.) Tāpēc Dievs Jehova senatnē brīdināja savu tautu, lai tā nemēģina pielabināties mirušajiem, nedz arī mēģina sarunāties ar tiem. (5. Mozus 14:1; 18:10—12; Jesajas 8:19, 20.) Bībelē atklātā patiesība ir pretrunā ar daudzām plaši izplatītām bēru paražām.

Ko var teikt par ”seksuālo attīrīšanos”?

Dažās centrālās Āfrikas valstīs pastāv šāda paraža: ja viens no laulātajiem draugiem nomirst, tad otram ir jāstājas dzimumattiecībās ar kādu no aizgājēja tuviem radiniekiem. Ja tas netiek izdarīts, tad, saskaņā ar ticējumu, mirušais pārējiem ģimenes locekļiem darīs ļaunu. Šo rituālu sauc par ”seksuālo attīrīšanos”. Bet Bībelē jebkādas ārlaulības dzimumattiecības tiek sauktas par ”netiklību”. Kristiešiem ir pavēlēts: ”Sargaities no netiklības!”, tāpēc viņi drosmīgi pretojas, kad viņiem liek ievērot Bībeles principiem pretējo paražu. (1. Korintiešiem 6:18.)

Lūk, kas bija jāpiedzīvo kādai atraitnei, vārdā Mērsijaa. 1989. gadā nomira viņas vīrs, un radinieki uzstāja, ka Mērsijai jāizdara seksuālā attīrīšanās ar kādu radinieku. Mērsija atteicās to darīt, paskaidrodama, ka šis rituāls ir pretrunā ar Dieva likumu. Radinieki sadusmojās, apbēra viņu ar lamām un tad aizgāja. Pēc mēneša radinieki nolaupīja visu, kas atradās Mērsijas mājā, un noņēma mājai skārda jumtu. ”Tava reliģija lai gādā par tevi,” viņi sacīja.

Draudze mierināja Mērsiju un pat uzcēla viņai jaunu māju. Tas tik ļoti iespaidoja kaimiņus, ka daži nolēma palīdzēt celtniecībā un vadoņa katoļticīgā sieva bija pati pirmā, kas nesa zāli jumtam. Mērsijas uzticība Dievam deva drosmi arī viņas bērniem. No tā laika jau četri bērni ir veltījuši sevi Dievam Jehovam, un viens Mērsijas dēls nesen apmeklēja Kalpošanas mācību skolu.

Daži kristieši seksuālās attīrīšanās paražas dēļ ir pakļāvušies spiedienam un apprecējušies ar neticīgu cilvēku. Piemēram, kāds atraitnis, kam bija jau pāri 70 gadiem, steidzīgi apprecēja mirušās sievas radinieci — pavisam jaunu meiteni. To darīdams, viņš varēja apgalvot, ka ir izpildījis seksuālo attīrīšanos. Taču šāda rīcība nav saskaņā ar Bībeles padomu, ka kristiešiem jāprecas, ”tikai turoties pie tā Kunga”. (1. Korintiešiem 7:39.)

Vāķēšana līdz rīta ausmai

Daudzās valstīs sērotāji sapulcējas aizgājēja mājā un visu nakti paliek nomodā. Bieži tiek rīkoti lepni mielasti un skan skaļa mūzika. Saskaņā ar ticējumiem, tā var pielabināt mirušo un pasargāt pārējos ģimenes locekļus no burvestībām. Lai iegūtu mirušā labvēlību, sērotāji saka runas, kurās visādi slavē aizgājēju. Starp runām sērotāji dzied reliģiskas dziesmas. Tā turpinās līdz rīta ausmai.b

Patiesie kristieši nepiedalās tādās vāķēšanas ceremonijās, jo Bībelē sacīts, ka mirušie nespēj dzīvajiem nedz palīdzēt, nedz nodarīt kaut ko ļaunu. (1. Mozus 3:19; Psalms 146:3, 4; Jāņa 11:11—14.) Spiritisms Rakstos ir nosodīts. (Atklāsmes 9:21; 22:15.) Bet kristīgai atraitnei varbūt ir grūti nepieļaut, ka citi veic kādas spiritiskas darbības. Varbūt viņi uzstāj, ka augu nakti atraitnes mājā vāķēs pie mirušā. Kā ticības biedri var palīdzēt tiem kristiešiem, kas zaudējuši tuvinieku un kam jāpiedzīvo vēl šādas grūtības?

Draudzes vecākie bieži vien ir varējuši atbalstīt sērojošo kristiešu ģimeni, pārrunādami minēto jautājumu ar radiniekiem un kaimiņiem. Pēc tādas sarunas, iespējams, viņi piekrīt atstāt mirušā māju un atnākt dienā, kad notiks bēres. Bet ko darīt tad, ja daži ir noskaņoti ļoti naidīgi? Mēģinot viņus pārliecināt, var izraisīties vardarbība. ”Mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties, bet.. panest ļaunumu.” (2. Timotejam 2:24.) Ja situāciju sāk kontrolēt naidīgi radinieki, kas nevēlas ievērot atraitnes vēlēšanās, kristīga atraitne un viņas bērni, iespējams, nevar to novērst. Bet atraitne un bērni nepiedalās nevienā viltus reliģijas ceremonijā, kas notiek viņu mājā, — viņi klausa Bībeles pavēlei: ”Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem.” (2. Korintiešiem 6:14.)

Šis princips attiecas arī uz apbedīšanas ceremoniju. Jehovas liecinieki nepiedalās dziedāšanā, lūgšanās un rituālos, ko vada viltus reliģijas kalpotājs. Ja kristieši, kas ir tuvi aizgājēja radinieki, nolemj būt klāt šādā pasākumā, viņi tajā nepiedalās. (2. Korintiešiem 6:17; Atklāsmes 18:4.)

Ar cieņu organizētas bēres

Jehovas liecinieku organizētajās bērēs nav rituālu, kas domāti, lai pielabinātos mirušajam. Vai nu Ķēniņvalsts zālē, vai kapličā, aizgājēja mājā vai arī pie kapa tiek sacīta bēru runa, kas balstīta uz Bībeli. Runas mērķis ir mierināt tuviniekus un paskaidrot, kas Bībelē teikts par nāvi un cerību uz augšāmcelšanos. (Jāņa 11:25; Romiešiem 5:12; 2. Pētera 3:13.) Iespējams, tiek dziedāta dziesma, kuras saturs ir balstīts uz Bībeli, un nobeigumā izskan mierinoša lūgšana.

Nesen šādas bēres tika organizētas vienai no Jehovas lieciniecēm, kas bija Dienvidāfrikas Republikas prezidenta Nelsona Mandelas jaunākā māsa. Pēc bērēm prezidents sirsnīgi pateicās runātājam. Bērēs bija klāt daudz augstu amatpersonu. ”Salīdzinot ar visām citām bērēm, kurās esmu bijusi, varu teikt, ka šīs bēres tiešām bija organizētas ar cieņu,” teica kāda ministru kabineta locekle.

Vai kristietim ir pieņemami nēsāt sēru drēbes?

Jehovas liecinieki sēro, ja nomirst tuvinieki. Tāpat kā Jēzus, viņi raud. (Jāņa 11:35, 36.) Bet viņi neuzskata, ka savas sēras obligāti jāizrāda citiem ar kādu ārēju simbolu. (Salīdzināt Mateja 6:16—18.) Daudzās zemēs atraitnēm ir jānēsā īpašas sēru drēbes, lai izpatiktu mirušajam. Sēras jāvalkā vairākus mēnešus vai pat veselu gadu pēc bērēm, un, kad atraitne tās novelk, tiek rīkoti svētki.

Atteikumu tērpties sērās uzskata par mirušā apvainošanu. Tāpēc dažviet Svazilendā cilts vadoņi Jehovas lieciniekus ir padzinuši no to mājām un pat zemes. Taču par šiem uzticīgajiem kristiešiem tajās vietās, kur viņi ir nonākuši, ir parūpējušies viņu garīgie brāļi.

Svazilendas Augstākā tiesa ir pieņēmusi lēmumu par labu Jehovas lieciniekiem, paziņojot, ka viņiem ir jāatdod viņu mājas un zeme. Kāds cits gadījums: kristīgai atraitnei neatņēma viņas īpašumu, kad viņa parādīja vēstuli un audioierakstu, kurā vīrs, dzīvs būdams, bija skaidri paziņojis, ka sievai pēc viņa nāves nav jāvalkā sēras. Tādā veidā atraitne varēja pierādīt, ka viņa patiešām cienīja savu vīru.

Ir ļoti derīgi, ja cilvēks jau pirms nāves skaidri paziņo, kādai jābūt viņa bēru norisei, un it īpaši liela nozīme šādam paziņojumam ir vietās, kur plaši izplatītas Bībeles principiem pretējas tradīcijas. Lūk, kā rīkojās Kamerūnas iedzīvotājs Viktors. Viņš uzrakstīja, kam jānotiek viņa bērēs. Starp Viktora radiniekiem bija daudz ietekmīgu cilvēku, kas piederēja pie kultūras, kurā valda stingras mirušo godāšanas tradīcijas un tiek pat pielūgti cilvēku galvaskausi. Tā kā Viktors bija cienījams dzimtas loceklis, viņš zināja, ka ar viņa galvaskausu, visticamāk, rīkosies tāpat. Tāpēc Viktors skaidri norādīja, kā Jehovas lieciniekiem jāvada viņa bēres. Pēc viņa nāves tas atviegloja atraitnes un bērnu stāvokli, un viņu kopiena saņēma labu liecību.

Neizliecieties, ka ievērojat Bībeles principiem pretējas paražas

Daži, kam ir zināšanas par Bībeli, ir baidījušies rīkoties atšķirīgi no pārējiem. Lai izvairītos no apkārtējo nopēluma, viņi ir centušies izpatikt kaimiņiem, izlikdamies, ka ievēro tradicionālo mirušā vāķēšanu. Kaut arī ir labi apciemot un mierināt cilvēku, kas zaudējis tuvinieku, tas nenozīmē, ka aizgājēja mājā katru nakti pirms īstajām bērēm jānotiek nelielām ”bērēm”. Tāda rīcība var kļūt par klupšanas akmeni apkārtējiem, jo var rasties iespaids, ka cilvēki, kas piedalās šajos pasākumos, patiesībā netic tam, kas Bībelē sacīts par mirušo stāvokli. (1. Korintiešiem 10:32, LB-26.)

Bībelē kristieši ir mudināti uzskatīt kalpošanu Dievam par vissvarīgāko dzīvē un gudri izmantot laiku. (Mateja 6:33; Efeziešiem 5:15, 16.) Bet dažviet kādu bēru dēļ draudzes darbība gandrīz pilnīgi apsīkst uz nedēļu vai pat vēl ilgāk. Tā nenotiek tikai Āfrikā vien. Par kādām bērēm Dienvidamerikā bija rakstīts: ”Trijās kristiešu sapulcēs bija ārkārtīgi maz klātesošo. Aptuveni desmit dienu neviens nesludināja. Pat cilvēki, kas nepieder pie draudzes, un Bībeles skolnieki bija pārsteigti un vīlušies, redzēdami, ka šāda veida bērēs piedalās daži brāļi un māsas.”

Dažās vietās ģimene pēc bērēm uzaicina pie sevis mājās nedaudzus tuvākos draugus uz vieglu maltīti. Bet daudzās Āfrikas daļās simtiem bērinieku ierodas aizgājēja mājā un gaida mielastu, kurā bieži vien tiek upurēti dzīvnieki. Daži, kas ir saistīti ar kristiešu draudzi, ir rīkojušies pēc šī paraduma, radot iespaidu, ka viņi rīko tradicionālo mielastu ar nolūku pielabināties mirušajam.

Bēres, ko organizē Jehovas liecinieki, finansiālā ziņā nav smaga nasta ģimenei, kas zaudējusi kādu piederīgo. Tāpēc nebūtu nepieciešams no bēru viesiem īpaši vākt naudu, ar ko apmaksāt izšķērdīgas bēres. Ja trūcīgas atraitnes nevar segt vajadzīgos bēru izdevumus, citi draudzes locekļi, bez šaubām, labprāt palīdzēs. Ja ar to nepietiek, draudzes vecākie var parūpēties, lai cienījamas atraitnes saņemtu materiālu palīdzību. (1. Timotejam 5:3, 4.)

Bēru paražas ne vienmēr ir pretrunā ar Bībeles principiem. Bet tad, ja tās ir pretrunā, kristieši cieši apņemas rīkoties atbilstoši Svētajiem rakstiem.c (Apustuļu darbi 5:29.) Lai gan tā grūtības pieaug, daudzi Dieva kalpotāji var apliecināt, ka viņi tādus pārbaudījumus ir izturējuši sekmīgi. Viņi to ir varējuši izdarīt, saņemot spēku no Jehovas, ’iepriecināšanas Dieva’, un mīlestības pilnu palīdzību no citiem kristiešiem, kas viņus ir mierinājuši bēdās. (2. Korintiešiem 1:3, 4.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 23. lpp.]

Viņi guva svētības savas stingrās nostājas dēļ

Sibongili ir drosmīga kristiete, kas dzīvo Svazilendā; nesen viņa kļuva par atraitni. Kad Sibongili vīrs nomira, viņa atteicās ievērot paražas, kas, pēc daudzu domām, nodrošina mirušā labvēlību. Piemēram, viņa nenoskuva matus. (5. Mozus 14:1.) Astoņi ģimenes locekļi par to ļoti sadusmojās un ar varu noskuva viņai matus. Viņi arī neļāva Jehovas lieciniekiem apmeklēt Sibongili un mierināt to. Tomēr pie Sibongili varēja ierasties cilvēki, ko interesēja vēsts par Ķēniņvalsti, un viņi ar prieku apmeklēja atraitni, atnesdami uzmundrinošas vēstules no vecākajiem. Tajā dienā, kad Sibongili bija jātērpjas sērās, notika kaut kas negaidīts. Ietekmīgs radinieks sasauca sapulci, lai apspriestu viņas atteikumu ievērot tradicionālās bēru paražas.

Sibongili stāsta: ”Viņi jautāja, vai mana reliģiskā pārliecība man ļauj izrādīt sēras, nēsājot melnas drēbes. Kad es biju izskaidrojusi savu nostāju, radinieki sacīja, ka viņi man neko neuzspiedīs. Par lielu pārsteigumu, viņi visi atvainojās, ka bijuši pret mani rupji un ka pret manu gribu noskuvuši man matus. Viņi visi lūdza piedošanu.” Pēc kāda laika Sibongili māsa paziņoja, ka, viņasprāt, Jehovas liecinieku reliģija ir patiesā reliģija, un izteica vēlēšanos, lai ar viņu sāktu studēt Bībeli.

Lūk, vēl kāds gadījums no Dienvidāfrikas. Bendžaminam bija 29 gadi, kad viņš uzzināja, ka pēkšņā nāvē nomiris viņa tēvs. Tajā laikā viņš bija vienīgais Jehovas liecinieks ģimenē. Tēva bērēs visiem bija rindā jānoiet gar kapu un jāuzmet uz zārka sauja zemes.d Pēc bērēm visiem tuvākajiem radiem bija jānoskuj galva. Tā kā Bendžamins šajos rituālos nepiedalījās, kaimiņi un radinieki pareģoja, ka mirušā tēva gars sodīs Bendžaminu.

”Es paļāvos uz Jehovu, tāpēc ar mani nekas nenotika,” stāsta Bendžamins. To ievēroja arī radinieki. Pēc kāda laika daudzi radinieki sāka studēt Bībeli ar Jehovas lieciniekiem un vēlāk kristījās, tā simboliski apliecinot savu veltīšanos Dievam. Bet kas notika tālāk ar Bendžaminu? Viņš uzsāka pilnas slodzes labās vēsts sludinātāja darbu. Pēdējos pāris gadus viņam ir izcila priekšrocība kalpot Jehovas liecinieku draudzēs par ceļojošo pārraugu.

[Zemsvītras piezīme]