Vai tu izdzēstu kvēlojošu dakti?

JĒZUS KRISTUS visdažādākajiem cilvēkiem sludināja labo vēsti par Dieva Ķēniņvalsti. Daudzi no tiem bija nomākti un zaudējuši drosmi. Taču Jēzus tiem stāstīja iepriecinošu vēsti. Viņš bija līdzjūtīgs pret cilvēkiem, kas cieta.

Evaņģēlija sarakstītājs Matejs akcentēja Jēzus līdzjūtību, kad pievērsa uzmanību pravietojumam, ko bija pierakstījis Jesaja. Citēdams vārdus, kurus piepildīja Kristus, Matejs teica: ”Ielūzušu niedri viņš nesalauzīs, un kvēlojošu dakti viņš neizdzēsīs, tiekāms viņš taisnībai dos uzvaru.” (Mateja 12:20; Jesajas 42:3.) Kas ir domāts ar šiem vārdiem, un kā Jēzus piepildīja šo pravietojumu?

Ieskatīsimies pravietojumā

Niedre parasti aug mitrā vietā un nav stiprs un izturīgs augs. ’Ielūzusi niedre’ būtu pavisam neizturīga. Tāpēc niedre, šķiet, raksturo cilvēkus, kas ir nomākti vai arī cieš, — tādus cilvēkus kā vīrieti, kuram bija nokaltusi roka un kuru Jēzus izdziedināja sabatā. (Mateja 12:10—14.) Bet ko varētu teikt par pravietisko norādi uz lampas dakti?

Mūsu ēras pirmajā gadsimtā parasts sadzīves priekšmets bija lampa — neliels māla trauks ar cilpveida rokturi, pēc izskata tā atgādināja krūzi ar osu. Lampa parasti tika piepildīta ar olīveļļu. No linu šķiedras izgatavotā dakts pa saviem kapilāriem uzsūca eļļu un uzturēja liesmu. ’Kvēlojoša dakts’, protams, ir uz izdzišanas robežas.

Jēzus savu mierinošo vēsti paziņoja daudziem tādiem cilvēkiem, kas, tēlaini izsakoties, bija kā ielūzusi niedre — saliekti un salauzti. Šos cilvēkus varēja salīdzināt arī ar kvēlojošu linšķiedras dakti, jo viņu beidzamā dzīvības dzirksts bija gandrīz izdzisusi. Viņi tik tiešām bija nospiesti un kļuvuši mazdūšīgi. Tomēr Jēzus nesalauza ”ielūzušu niedri” un neizdzēsa simbolisko kvēlojošo dakti. Runādams sirsnīgi, laipni un līdzjūtīgi, viņš cietējiem nelika justies vēl mazdūšīgākiem un nomāktākiem. Tieši pretēji, viņa vārdi un izturēšanās cilvēkus ietekmēja labvēlīgi. (Mateja 11:28—30.)

Arī mūsu dienās daudziem ir nepieciešams līdzjūtīgs atbalsts un uzmundrinājums, tāpēc ka viņi saskaras ar nomācošām problēmām. Pat Jehovas kalpi ne vienmēr ir nesatricināmi kā cietokšņi. Dažkārt viens otrs atgādina kvēlojošu dakti. Tāpēc kristiešiem būtu jābūt uzmundrinošiem, ”jāuzpūš liesma”, jo tā viņi stiprinās cits citu. (Lūkas 22:32; Apustuļu darbi 11:23 [”pamācīja”, LB-65; ”iesāka uzmundrināt”, NW].)

Būdami kristieši, mēs gribam citus spēcināt. Mēs tīši necenstos nomākt cilvēku, kas meklē garīgu palīdzību. Mēs patiesi vēlamies sekot Jēzus priekšzīmei un stiprināt citus, kā viņš to darīja. (Ebrejiem 12:1—3; 1. Pētera 2:21.) Tā kā mēs varētu neapzināti ”salauzt” cilvēku, kas griežas pie mums un kam ir nepieciešams uzmundrinājums, mums ir nopietni jāpārdomā, kā mēs izturamies pret citiem. Mēs noteikti nevēlamies ’izdzēst kvēlojošu dakti’. Kādi Svētajos rakstos atrodami norādījumi mums var palīdzēt šajā ziņā?

Kritizēšanas sekas

Ja kristietis ’ir izdarījis kādu pārkāpumu, tad tiem, kas ir garīgi, jāatgriež tāds cilvēks uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu’. (Galatiešiem 6:1.) Vai būtu pareizi meklēt citos kļūdas un izmantot katru iespēju tās labot? Vai būtu pareizi, ja mēs citus spiestu darīt kaut ko labāk, likdami saprast, ka viņi pašreiz nepietiekami nopūlas, un varbūt izraisīdami viņos vainas apziņu? Nekas neliecina, ka Jēzus tā būtu rīkojies. Lai gan mūsu nodoms ir palīdzēt citiem uzlaboties, tie, kas tiek nelaipni kritizēti, var justies drīzāk nomākti, nevis stiprināti. Arī lietderīga kritika var atņemt drosmi, ja ieslīgstam galējībās. Ja apzinīga kristieša vislabākie centieni netiek pienācīgi novērtēti, viņš pat var visam atmest ar roku un teikt: ”Kāpēc vispār mēģināt?” Viņš, iespējams, pilnībā padosies.

Ir svarīgi dot padomu no Bībeles, taču padomu došanai nevajadzētu būt draudzē iecelto vecāko vai citu kristiešu raksturīgai iezīmei. Kristiešu sapulču galvenais mērķis nav dot un saņemt padomus. Mēs regulāri pulcējamies kopā, lai cits citu stiprinātu un uzmundrinātu un lai visi varētu priecāties par kristiešu sabiedrību un par svēto kalpošanu Dievam. (Romiešiem 1:11, 12; Ebrejiem 10:24, 25.) Cik gan labi ir izprast atšķirību starp nopietnu pārkāpumu un nepilnības izraisītu kļūdu un parādīt kā gudrību, tā mīlestību, neņemot vērā sīku kļūdu! (Salamans Mācītājs 3:1, 7; Kolosiešiem 3:13.)

Cilvēki daudz ātrāk atsaucas tad, kad tiek uzmundrināti, nevis tad, kad viņi tiek kritizēti. Ja cilvēki jūt, ka citi viņus nepamatoti kritizē, viņi var vēl ciešāk turēties pie savām uzvedības normām, kas tiek kritizētas. Bet, ja viņi tiek taisnīgi uzslavēti, viņu gars uzgavilē un viņi ir pamudināti uzlaboties. (Salamana Pamācības 12:18.) Rīkosimies tāpat kā Jēzus — uzmundrināsim citus un nekad ’neizdzēsīsim kvēlojošu dakti’!

Ko varētu teikt par salīdzināšanu?

Kad dzirdam labus gadījumus, ko pieredzējuši citi kristieši, tas mūs var mudināt uz rīcību. Pats Jēzus priecājās par savu mācekļu sekmēm Ķēniņvalsts vēsts sludināšanā. (Lūkas 10:17—21.) Dzirdēdami par savu ticības biedru sekmēm, labo piemēru vai nevainojamību, arī mēs tiekam iedrošināti un varam vēl vairāk apņemties stingri stāvēt uz mūsu kristīgā ceļa.

Taču dažreiz ziņas tiek tā pasniegtas, lai it kā norādītu: ”Tu neesi tik labs kā šie kristieši, un tev tas un tas būtu jāveic daudz labāk, nekā tu to dari.” Vai klausītājs enerģiski uzsāks kaut ko darīt, lai labotos? Visticamāk, viņš zaudēs drosmi un, iespējams, pat padosies, it īpaši tad, ja viņš daudzreiz tieši vai netieši tiek salīdzināts ar citiem. Šāda situācija būtu diezgan līdzīga tai, kad kāds no vecākiem savam bērnam saka: ”Nu kāpēc tu nevari būt tāds kā tavs brālis?” Šādi vārdi droši vien aizvainos un radīs mazdūšību, taču maz ticams, ka tie mudinās uzvesties labāk. Salīdzināšana tāpat var ietekmēt pieaugušos, tās dēļ cilvēki var pat apvainoties uz tiem, ar ko viņi tiek salīdzināti.

Mēs nevaram gaidīt, ka visi cilvēki kalpošanā Dievam paveiks vienlīdz daudz. Kādā Jēzus līdzībā kungs saviem kalpiem iedeva vienam vienu, otram — divus un trešajam — piecus sudraba talantus. Tie tika iedoti ”katram pēc viņa spējām”. Abi divi kalpi, kas bija gudri rīkojušies ar talantiem un guvuši no tiem peļņu, par savu uzticību tika uzslavēti, lai arī viņu darba augļi bija atšķirīgi. (Mateja 25:14—30.)

Apustulis Pāvils raksta: ”Ikviens lai pārbauda pats savus darbus, tad viņam pašam būs prieks, un viņš nelielīsies citu priekšā.” (Galatiešiem 6:4.) Tātad, lai mēs tik tiešām citus uzmundrinātu, mums būtu jācenšas izvairīties no negatīviem salīdzinājumiem.

Daži veidi, kā uzmundrināt

Ko mēs varam darīt, lai stiprinātu tos, kas ir zaudējuši drosmi, un lai izvairītos ’izdzēst kvēlojošu dakti’? Lai kādu uzmundrinātu, nav jārīkojas pēc īpaša priekšraksta. Tomēr, ja izmantosim Bībeles principus, mūsu vārdi, visticamāk, citus spēcinās. Kādi ir daži no šiem principiem?

Esi pazemīgs. Filipiešiem 2:3 Pāvils mudina, lai mēs neko nedarītu ”ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā”. Mums, tieši pretēji, būtu jārunā un jāizturas pazemīgi. ’Pazemībā mums citam citu jāuzskata augstāku par sevi.’ Pāvils neteica, ka mums sevi būtu jāuzskata par pilnīgi bezvērtīgiem. Taču mums jāapzinās, ka ikkatrs cilvēks kaut kādā ziņā ir pārāks par mums. Grieķu valodas vārds, kas šeit iztulkots ar vārdu ”augstāks”, izsaka domu, ka cilvēks ”novērš skatu no savām privilēģijām un cītīgi pārdomā cita spējas kādā jomā, kuras šo cilvēku padara augstāku”. (Johana Albrehta Bengela New Testament Word Studies, 2. sējums, 432. lpp.) Ja mēs tā rīkosimies un uzskatīsim, ka citi ir augstāki, mēs pret viņiem izturēsimies pazemīgi.

Parādi cieņu. Teikdami patiesus vārdus, mēs varam apliecināt, ka paļaujamies uz ticības biedriem, kas ir uzticīgi, un uzskatām viņus par tādiem cilvēkiem, kas vēlas patikt Dievam. Bet iedomāsimies, ka viņiem ir nepieciešama garīga palīdzība. Tādā gadījumā palīdzēsim viņiem, to darot ar cieņu. Pāvils to izteica šādiem vārdiem: ”Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.” (Romiešiem 12:10.)

Esi labs klausītājs. Lai iedrošinātu tos, kurus nomāc problēmas, mums jābūt labiem klausītājiem, nevis moralizētājiem. Nesteigsimies minēt virspusīgus ieteikumus, bet veltīsim pietiekami daudz laika, lai sniegtu uz Dieva rakstiem pamatotus norādījumus, kas patiesi atbilstu cilvēka vajadzībām. Ja mēs nezinām, ko teikt, Bībeles izpēte mums palīdzēs runāt mierinoši un citus stiprināt.

Izrādi mīlestību. Mums jābūt mīlestības jūtām pret tiem, ko vēlamies iedrošināt. Kad vēlamies uzmundrināt citus Jehovas kalpotājus, mīlestībai mūs būtu jāmudina ne tikai rīkoties viņu interesēs, bet arī darīt daudz ko vairāk. Mums būtu jāpauž spēcīga mīlestība. Ja mums būs šāda mīlestība pret visiem cilvēkiem Jehovas tautā, mūsu vārdi viņus no tiesas uzmundrinās. Pat tajās reizēs, kad mums kāds jāpamudina uzlaboties, mūsu teiktais, visticamāk, netiks pārprasts un neievainos cilvēku, ja rīkoties mūs mudinās nevis vienkārši tieksme izteikt savu viedokli, bet gan vēlēšanās ar mīlestību palīdzēt. Pāvils pareizi teica, ka ”mīlestība ceļ”. (1. Korintiešiem 8:1; Filipiešiem 2:4; 1. Pētera 1:22.)

Vienmēr uzmundrini

Šajās kritiskajās ’pēdējās dienās’ cilvēkiem Jehovas tautā ir daudz pārbaudījumu. (2. Timotejam 3:1—5.) Nav jābrīnās, ka dažkārt ciešanas var sniegties, šķiet, līdz viņu izturības robežai. Mēs, Jehovas kalpotāji, noteikti nevēlētos pateikt vai izdarīt ko tādu, kas citam kristietim liktu justies līdzīgi kvēlojošai daktij, kura teju teju izdzisīs.

Cik gan svarīgi ir citam citu iedrošināt! Darīsim visu, kas vien ir mūsu spēkos, lai citus uzmundrinātu, — būsim pazemīgi un izturēsimies ar cieņu pret ticības biedriem. Klausīsimies uzmanīgi, kad viņi griežas pie mums, un vienmēr meklēsim iespējas viņiem palīdzēt, pievēršot viņu uzmanību Dieva Rakstiem — Bībelei. Pats svarīgākais — izrādīsim mīlestību, jo šis Jehovas svētā gara auglis mums palīdzēs citam citu stiprināt. Nekad nerunāsim un nerīkosimies tā, ka mēs varētu ’izdzēst kvēlojošu dakti’.