Viņu gaisma neizdzisa

BĪBELES laikos dzīvoja uzticīgi Jehovas liecinieki, kas pieredzēja kavēkļus un grūtības. Viņi sastapās ar pretestību un cieta šķietamas neveiksmes. Tomēr pat tad, kad viņi kļuva mazdūšīgi, viņi nepadevās. Būtībā viņu gaisma neizdzisa.

Piemēram, pravietim Jeremijam tika uzticēts uzdevums būt par Dieva pravieti atkritušajai jūdu tautai. Viņš brīdināja par gaidāmo Jeruzalemes iznīcināšanu. (Jeremijas 1:11—19.) Iznākumā Jeremijam bija daudz domstarpību ar saviem tautiešiem, kas viņu uzskatīja par panikas cēlāju.

Reiz priesteris Pašhurs, kas bija iecelts par uzraugu Dieva namā, nopēra Jeremiju viņa pravietojumu dēļ un ielika viņu siekstā. Pieredzējis šādu šķietamu neveiksmi, Jeremija teica: ”Es esmu kļuvis nepārtraukti par apsmieklu katru dienu, visi mani nievā un paļā! Kad vien es runāju, man jāizsaucas un jākliedz: ”Netaisnība un varmācība! — Tā Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu katru dienu!”” Pravietis bija tiktāl zaudējis drosmi, ka viņš pat teica: ”Es nedomāšu vairs par to [par Jehovu] un nerunāšu Viņa vārdā.” (Jeremijas 20:1, 2, 7—9.)

Tomēr Jeremija nepadevās mazdūšībai. Pieminēdams ’Tā Kunga vārdu’, viņš atzinās: ”Ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!” (Jeremijas 20:8, 9.) Stingri apņēmies paziņot Dieva spriedumu, Jeremija saņēma svētā gara atbalstu un izpildīja savu uzdevumu.

Arī apustulim Pāvilam bija daudz iemeslu kļūt mazdūšīgam, ja vien viņš būtu ļāvies. Viņš pieredzēja kuģa bojā eju, tika vajāts un sists un pārcieta dažādas citas nelaimes. Bez tam viņu ik dienas nodarbināja ”rūpes par visām draudzēm”. (2. Korintiešiem 11:23—28.) Jā, Pāvilam katru dienu bija jārisina sarežģīti jautājumi, viņš bija nobažījies par jaunajām draudzēm, ko bija palīdzējis izveidot. Turklāt viņš bija nepilnīgs, un viņam bija jācīnās ar ’dzeloni miesā’, iespējams, ar sliktu redzi. (2. Korintiešiem 12:7; Romiešiem 7:15; Galatiešiem 4:15.) Daži Pāvilam aiz muguras pat runāja sliktu par viņu, un šīs runas nonāca viņa ausīs. (2. Korintiešiem 10:10.)

Tomēr Pāvils nepieļāva, ka viņu pārņemtu mazdūšība. Bet viņš arī nebūt nebija pārcilvēks. (2. Korintiešiem 11:29, 30.) Kas viņam palīdzēja, lai viņa ’iekšējā uguns’ neizdzistu? Pirmkārt, Pāvilam bija biedri, kas viņu atbalstīja, tie pat devās Pāvilam līdzi uz Romu, kur viņš tika turēts mājas arestā. (Apustuļu darbi 28:14—16.) Otrkārt, apustulis līdzsvaroti novērtēja savu situāciju. Noziedzīgi bija viņa vajātāji un pretinieki, nevis Pāvils. Sava zemes mūža beigās viņš atzinīgi novērtēja savu kalpošanu un teica: ”Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man.” (2. Timotejam 4:8.)

Taču pats svarīgākais — Pāvils regulāri ar lūgšanām griezās pie Dieva Jehovas, un ’tas Kungs stāvēja viņam klāt un iedeva viņam spēku’. (2. Timotejam 4:17.) Pāvils teica: ”Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13.) Sarunādamies ar Dievu un sazinādamies ar ticības biedriem, kā arī pozitīvi vērtēdams savu kalpošanu, Pāvils saņēma palīdzību, lai turpinātu kalpot Jehovam.

Dievs iedvesmoja Pāvilu pierakstīt šādus vārdus: ”Nepiekusīsim labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.” (Galatiešiem 6:7—9.) Ko mēs ”pļausim”? Mēs iegūsim mūžīgu dzīvi. Tāpēc esi tāds, kādi bija Jeremija, Pāvils un daudzi citi uzticīgi Jehovas liecinieki, kas pieminēti Svētajos rakstos! Jā, esi tāds kā viņi un nepaļaujies mazdūšībai! Lai tava gaisma neizdziest! (Salīdzināt Mateja 5:14—16.)

[Attēli 25. lpp.]

Pāvils un Jeremija neļāva savai gaismai izdzist