Kad vecvecāki kļūst par vecākiem

”Tikko biju ieradusies no sapulces Valstības zālē, kad pie durvīm klauvēja. Durvju priekšā stāvēja divi policisti un divi pinkaini, netīri bērni, kas izskatījās tā, it kā mēnešiem nebūtu mazgājušies. Patiesībā tikai ar grūtībām varēja pateikt, ka tie vispār ir bērni. Tie bija mani mazbērni, un viņu māte — narkomāne — bija viņus pametusi novārtā. Pati biju atraitne ar sešiem bērniem. Taču es nevarēju viņus nepieņemt.” (Sallijaa)

”Meita man palūdza, vai nevaru parūpēties par viņas bērniem, kamēr viņa savedīs kārtībā savu dzīvi. Es nezināju, ka meita lieto narkotikas. Galu galā pieņēmu audzināšanā divus viņas bērnus. Pēc dažiem gadiem meitai piedzima vēl viens. Es negribēju mazuli ņemt pie sevis, bet mazdēls gauži lūdzās: ”Vecomāt, vai mēs nevaram pieņemt vēl vienu pašu?”” (Vilija Meja)

AGRĀK valdīja uzskats, ka būt par vecvecākiem — tas nozīmē izjust ”prieku, kas nav saistīts ar nepieciešamību uzņemties pienākumus”. Taču mūsdienās viss ir mainījies. Tiek lēsts, ka Amerikas Savienotajās Valstīs vien vairāk nekā trīs miljoni bērnu dzīvo kopā ar vecvecākiem. Turklāt šis skaits strauji aug.

Kāpēc ir vērojama šāda satraucoša tendence? Vecvecāki uzņemas audzināt bērnus, kuru vecāki ir šķīrušies. Pie vecvecākiem dzīvo bērni, pret kuriem vecāki ir izturējušies varmācīgi vai par kuriem vecāki nerūpējas. Žurnālā Child Welfare teikts, ka ”kreka kokaīns rada zudušu paaudzi”, jo vecāki, kas nonākuši narkotisko vielu atkarībā, nav spējīgi pildīt vecāku pienākumus. Miljoniem bērnu ir bez vecākiem tāpēc, ka vecāki viņus ir pametuši, citiem vecāki cieš no kādas psihiskas slimības vai ir miruši. Arī bērnus, kuru māte ir mirusi ar AIDS, bieži audzina vecvecāki.

Pusmūžā vai vecuma ’ļaunajās dienās’ uzņemties bērnu audzināšanu var būt ļoti smagi. (Salamans Mācītājs 12:1—7.) Daudziem vienkārši pietrūkst enerģijas, lai izsekotu maziem bērniem ik uz soļa. Tāpat ir vecvecāki, kas rūpējas vēl arī par saviem padzīvojušajiem vecākiem. Citiem ir miris dzīvesbiedrs vai viņi ir šķīrušies, un šādā situācijā viņiem ar visu jātiek galā vieniem. Daudzi konstatē, ka šī nasta viņiem ir par smagu arī finansiālā ziņā. Kā atklāja kāda aptauja, 4 no 10 vecvecākiem, kas ir uzņēmušies mazbērnu audzināšanu, dzīvo ārkārtīgi trūcīgi. ”Bērni bija slimi,” atceras Sallija, ”un man bija jāizdod liela nauda par zālēm. Pabalsts, ko saņēmu no valsts, bija pavisam niecīgs.” Kāda padzīvojusi sieviete atceras: ”Lai rūpētos par mazbērniem, man bija jāizmanto sava pensija.”

Uztraukumi un raizes

Kāda nesen veikta aptauja apstiprināja faktu, ka ”mazbērnu audzināšana vecvecākiem atņem daudz spēka, un no 60 aptaujātajiem 86 procenti vecvecāku atzina, ka ”visbiežāk jūtoties nomākti un noraizējušies””. Daudziem ir problēmas ar veselību. ”Tas iespaidoja mani fiziski, emocionāli un garīgi,” saka kāda sieviete, vārdā Elizabete, kas rūpējās par savu pusauga mazmeitu. Vilija Meja, kurai ir slima sirds un augsts asinsspiediens, saka: ”Ārsts uzskata, ka manu veselības stāvokli ietekmē stress, ko izraisa bērnu audzināšana.”

Daudzi nav gatavi pārmaiņām, kādas diktē bērnu audzināšana. ”Ir reizes, kad nevaru iziet ārpus mājas,” stāsta kāds vectēvs. ”Es jūtos vainīgs.., ja atstāju bērnus ar kādu citu, tāpēc tā vietā, lai kaut kur ietu vai kaut ko darītu, es labāk no tā atsakos.” Kāda vecāmāte atzīst, ka tāda laika, ko viņa varētu veltīt tikai sev, viņai ”patiesībā nav”. Bieži šādiem vecvecākiem pietrūkst sabiedrības un viņi jūtas vientuļi. Kāda vecāmāte saka: ”Tā kā lielākajai daļai draugu, kas ir mūsu vecumā, nav [mazu] bērnu, saņēmuši ielūgumus, mēs bieži nekur neaizejam, jo mūsu bērni [mazbērni] nav ielūgti.”

Grūti panesama ir arī emocionālā spriedze. Žurnālā U.S.News & World Report bija teikts: ”Daudzus no viņiem [vecvecākiem] moka kauna un vainas sajūta par to, ka viņu bērni ir izrādījušies slikti vecāki; daudzi nosoda sevi, cenzdamies saprast, kur viņi kā vecāki ir pieļāvuši kļūdu. Lai nodrošinātu saviem mazbērniem mājas, kurās viņi var justies mīlēti un neapdraudēti, vecvecākiem emocionāli jānorobežojas no pašu bērniem, kas lieto narkotikas vai izturas agresīvi.”

Kādā aptaujā tika konstatēts: ”Vairāk nekā viena ceturtdaļa aptaujāto.. sacīja, ka mazbērnu audzināšana ir negatīvi ietekmējusi viņu laulību.” Tā kā lielāko daļu rūpju uzņemas sievas, vīri bieži jūtas atstāti bez uzmanības. Ir vīri, kas uzskata, ka vienkārši nespēj to izturēt. Kāda sieviete stāsta par savu vīru: ”Viņš mūs pameta.. Man šķiet, viņš jutās kā iedzīts slazdā.”

Rūgtuma pilni bērni

Žurnālā U.S.News & World Report ir teikts: ”Situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka dažkārt [vecvecāku] aizgādībā nonāk bērni, kam ir īpaši pietrūcis mīlestības, kas ir guvuši sevišķi smagas emocionālas traumas un ir pilni rūgtuma.”

Piemēram, padomāsim par Elizabetes mazmeitu. Tēvs meiteni pameta uz ielas stūra, kur Elizabete strādāja, palīdzēdama skolēniem šķērsot ielas braucamo daļu. ”Viņa ir pilna rūgtuma,” saka Elizabete. ”Viņa ir ievainota.” Sallijas mazdēlam ir līdzīgas emocionālas brūces. ”Mans mazdēls jūtas dziļi aizvainots. Viņš domā, ka nevienam nav vajadzīgs.” Bērns piedzimst ar tiesībām uz mīlošu tēvu un māti. Pamēģiniet iztēloties, kā jūtas bērns, par kuru vecāki nav rūpējušies, kuru ir atgrūduši vai pametuši. Ja centīsieties izprast šīs jūtas, jums būs daudz vieglāk parādīt iecietību, saskaroties ar bērna neuzvedību. Salamana Pamācībās 19:11 ir sacīts: ”Prātīgs cilvēks ir lēns uz dusmām.” (LB-26.)

Piemēram, varētu gadīties, ka bērns, ko vecāki ir pametuši, pretojas jūsu centieniem par viņu rūpēties. Izprotot bērna bažas un raizes, jums būs vieglāk viņam parādīt līdzjūtību. Ja izturēsieties pret viņa bažām ar sapratni un apliecināsiet bērnam, ka darīsiet visu iespējamo, lai parūpētos par viņu, bērns jutīsies daudz drošāk.

Kā cīnīties ar grūtībām

”Es izjutu dziļas pāridarījuma sāpes un žēloju sevi. Nebija taisnīgi, ka tā notika ar mums.” Tā izteicās kāda vecāmāte, kas bija uzņēmusies savu mazbērnu audzināšanu. Ja arī jūs gādājat par saviem mazbērniem, jūs varbūt jūtaties līdzīgi. Taču situācija nav bezcerīga. Kaut arī vecums varbūt ierobežo jūsu fiziskos spēkus, nodzīvotie gadi ir vērtība, ja runa ir par gudrību, pacietību un iemaņām. Tāpēc nepārsteidz kādā pētījumā iegūtie rezultāti, ka ”bērni, kurus ir uzaudzinājuši vecvecāki, ir ne sliktāk sagatavoti dzīvei kā bērni, kas auguši ģimenēs, kurās ir tikai viens no vecākiem”.

Bībelē mēs tiekam mudināti ’visu savu zūdīšanos mest uz Dievu, jo viņš gādā par mums’. (1. Pētera 5:7.) Tāpēc rīkojieties tāpat kā psalmu dziesminieks un pastāvīgi lūdziet no Dieva spēku un vadību. (Salīdzināt Psalms 71:18.) Gādājiet par savām garīgajām vajadzībām. (Mateja 5:3.) ”Man ļoti palīdzēja tas, ka apmeklēju kristiešu sapulces un sludināju,” sacīja kāda kristiete. Izmantojiet katru iespēju, lai sniegtu saviem mazbērniem zināšanas par Dievu. (5. Mozus 4:9.) Dievs noteikti atbalsīs jūsu centienus mazbērnus audzināt un ’pamācīt būt paklausīgiem tam Kungam’.b (Efeziešiem 6:4.)

Nebaidieties meklēt palīdzību. Bieži atbalstu var sniegt draugi, īpaši tie, kas pieder pie kristiešu draudzes. Sallija atceras: ”Brāļi un māsas manā draudzē bija ļoti izpalīdzīgi. Kad jutos nomākta, viņi bija līdzās un mani uzmundrināja. Daži pat palīdzēja materiāli.”

Noskaidrojiet, vai nav iespējams iegūt kādu palīdzību no valsts. (Romiešiem 13:6.) Interesanti, ka saskaņā ar kādu aptauju vecvecāki ”visbiežāk nezina, kāda palīdzība ir pieejama un kur to meklēt”. (Child Welfare.) Sociālie darbinieki un vietējās iestādes, kuru uzdevumos ietilpst palīdzības sniegšana veciem cilvēkiem, jums varēs ieteikt, kur griezties pēc palīdzības.

Daudzkārt mazbērni nonāk vecvecāku aizgādībā šo ’grūto laiku’ dēļ. (2. Timotejam 3:1—5.) Par laimi, tagadējie raižpilnie laiki norāda, ka Dievs drīzumā iejauksies notikumu gaitā un radīs ”jaunu zemi”, kurā vairs nebūs tādu traģēdiju, kādas ir piedzīvojušas tik daudzas ģimenes. (2. Pētera 3:13; Atklāsmes 21:3, 4.) Taču, kamēr tas vēl nav noticis, vecvecākiem jādara labākais, kas viņu situācijā iespējams. Daudzu vecvecāku pūles ir vainagojušās panākumiem. Vienmēr atcerieties, ka mazbērnu audzināšana sagādā ne tikai raizes, bet arī priekus. Jūs pat varat pieredzēt to prieku, ka jūsu mazbērni izaug par taisnīgiem, Dievu mīlošiem cilvēkiem! Vai tas nebūtu brīnišķīgs atalgojums par visām jūsu pūlēm?

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 10. lpp.]

Juridiskie aspekti

Kļūt vai nekļūt par savu mazbērnu likumīgiem aizbildņiem — tas ir sarežģīts jautājums. Mērija Frona, kas ir speciāliste šajā jomā, paskaidro: ”No vienas puses, ja vecvecāki nekļūst par savu mazbērnu aizbildņiem, viņu tiesības ir ļoti ierobežotas. Vairākumā gadījumu bioloģiskie vecāki drīkst ierasties un paņemt bērnu vai bērnus jebkurā laikā. No otras puses, daudzi vecvecāki negrib iegūt likumīga aizbildņa statusu, jo tas nozīmē stāties tiesas priekšā un pateikt, ka viņu bērns nespēj pildīt tēva vai mātes pienākumus.” (Good Housekeeping.)

Ja vecvecāki nekļūst par savu mazbērnu likumīgiem aizbildņiem, viņiem bieži rodas problēmas ar mazbērnu pierakstīšanu skolā un medicīniskās aprūpes nodrošināšanu. Taču aizbildnības iegūšana var izvērsties par emocionālu pārbaudījumu, kas prasa daudz līdzekļu un laika. Un pat pēc aizbildnības nodibināšanas valsts viņiem var nepiešķirt finansiālu atbalstu. Tāpēc žurnālā Child Welfare vecvecākiem ir ieteikts ”konsultēties ar advokātu, kas ir speciālists ģimenes tiesībās, aizbildnības strīdos un likumos par bērna labklājību”.

[Papildmateriāls 11. lpp.]

Apsveriet, ko tas no jums prasīs

Ir ļoti sāpīgi noraudzīties uz bērnu, par kuru pietiekami nerūpējas, — īpaši, ja bērns jums ir rada. Turklāt Bībelē kristiešiem ir dota pavēle gādāt par ”savējiem”. (1. Timotejam 5:8.) Tomēr daudzās situācijās vecvecākiem būtu nopietni jāpadomā, pirms viņi uzņemas aizgādņu pienākumus. (Salamana Pamācības 14:15; 21:5.) Vecvecākiem jāapsver, ko tas no viņiem prasīs. (Salīdzināt Lūkas 14:28.)

Lūgšanās pārdomājiet, vai jums patiešām ir atbilstošs fiziskais, emocionālais, garīgais un finansiālais stāvoklis, lai gādātu par bērna vajadzībām. Ko par radušos situāciju domā jūsu dzīvesbiedrs? Vai ir kāda iespēja uzmundrināt bērna vecākus vai palīdzēt viņiem, lai viņi paši audzinātu savu bērnu? Diemžēl ir vecāki, kas vienkārši turpina dzīvot netikumīgi. Kāda vecāmāte ar rūgtumu atceras: ”Es pieņēmu vairākus viņas bērnus. Bet viņa turpināja lietot narkotikas un dzemdēja arvien jaunus bērnus. Pienāca brīdis, kad man bija jāsaka — viss!”

No otras puses, kas notiks ar jūsu mazbērniem, ja jūs viņus nepaņemsiet pie sevis? Vai jūs nenomāks apziņa, ka par viņiem rūpējas citi, iespējams, pavisam sveši cilvēki? Kā būs ar bērnu garīgajām vajadzībām? Vai citi viņus audzinās pēc Dieva normām? Varbūt jūs izlemsiet, ka par spīti gaidāmajām grūtībām jums jāuzņemas savu mazbērnu audzināšana.

Tas ir sarežģīts jautājums, ko nav tik viegli atrisināt, un lēmums katram ir jāpieņem pašam.

[Attēls 9. lpp.]

Daudziem vecvecākiem ir grūti audzināt mazus bērnus

[Attēls 10. lpp.]

Dievbijīgi vecvecāki var būt pārliecināti, ka Jehova atbalstīs viņu pūles