Gaisma, kas glābj dzīvības

BIJA 19. gadsimta beigas. Nogurdinošais ceļojums pāri Atlantijas okeānam ilga jau piecas nedēļas. Pasažieri no dienas dienā gaidīja, kad beidzot ieraudzīs zemi. Te pēkšņi pie horizonta parādījās gaisma, kas izskatījās kā vientuļa zvaigzne. Taču tā nebija zvaigzne — tā bija bāka. ”Ieraudzījuši gaismu, mēs kritām ceļos un pateicāmies Dievam,” kāds pasažieris vēlāk stāstīja. Bākas uguns viņus bez kādiem starpgadījumiem aizvadīja līdz ceļojuma galamērķim. Taču ne visi jūras braucieni tolaik beidzās tik veiksmīgi.

1839. gada 22. decembris Jaunanglijas piekrastē (Ziemeļamerika) bija skaidra, saulaina diena. Plamas salas (Masačūsetsa) bākas uzraugs nosprieda, ka viņš droši var sēsties laivā, aizvest savu sievu iepirkties un atgriezties pirms tumsas. Bet, kad viņi bija atstājuši salu, sāka celties vējš. Tuvojās vētra, pie tam ļoti strauji. Debesis un jūra saplūda vienā pelēkā lietus, putu un šļakatu mutulī. Bākas uzraugs izmisīgi centās atgriezties uz salas, taču viņam tas neizdevās. Tonakt bāka palika tumša.

Ap pusnakti kuģis Pocahontas centās atrast upi un ieeju ostā, par kuras vietu parasti signalizēja bāka, taču visi pūliņi bija velti. Galu galā kuģis uzskrēja sēklim. Tika iedragāts kuģa pakaļgals, un kuģis nogrima līdz ar visu apkalpi. Tieši pirms ausmas, mēģinot iekļūt tajā pašā ostā, neveiksmi cieta arī kuģis Richmond Packer, taču šoreiz gāja bojā tikai viens cilvēks — tā bija kapteiņa sieva.

Kuģniecības vēsturē ir daudz nelaimju, ko signālugunis būtu varējušas novērst. ”Senos laikos daudzi kuģi sekmīgi bija šķērsojuši okeānu, bet, ieejot ostā, cietuši avāriju,” teikts grāmatā America’s Maritime Heritage (”Amerikas kuģniecības vēsture”). ”Braucot pāri okeānam, bīstamākā ceļojuma daļa bija pēdējās jūdzes, kad kuģis pietuvojās zemei un tā jau bija redzama.”

Kā stāsta bāku vēstures pētnieks Alans Stīvensons, laikposmā no 1793. līdz 1833. gadam pie Lielbritānijas krastiem avarējušo kuģu skaits pieauga no 550 līdz 800 kuģiem gadā. Bija nepieciešams vairāk bāku un labākas ugunis.

Vairākās valstīs, to skaitā arī Anglijā un Amerikas Savienotajās Valstīs, jūras braucienus vēl bīstamākus padarīja nežēlīgie ”mēness lādētāji” — ļaundari, kas aizdedza viltus ugunskurus, lai kuģi uzskrietu piekrastes klintīm un tos varētu aplaupīt. Ja kāds pēc kuģa avārijas palika dzīvs, to parasti nogalināja — ”mēness lādētājiem” nebija vajadzīgi liecinieki. Taču, ja spīdēja spožs mēness, viņu viltīgais plāns nebija realizējams. Tāpēc viņus sauca par ”mēness lādētājiem”. Bet, pieaugot bāku skaitam un uzlabojoties kvalitātei, šie zagļi un slepkavas bija spiesti meklēt citu nodarbošanos.

Pirmās signālugunis

Pirmo reizi signālugunis ir minētas Iliādā. ”Bet vakarā, norietot saulei, ugunis iedegas torņos bez skaita, un gaišums spīd tālu,” tajā teikts. Grāmatā Keepers of the Lights (”Gaismas signālu uzraugi”) stāstīts, ka ”sākotnēji signālugunis nebija nekas vairāk kā milzīgi ugunskuri, kurus iesākumā dedzināja uz augstiem akmens krāvumiem, bet vēlāk lielos metāla grozos; tie ik pēc neilga laika izdega, un sekas bija traģiskas”.

Tad aptuveni 300. gadā p.m.ē. Faras salā, kas atrodas netālu no ieejas Aleksandrijas ostā (Ēģipte), tika uzcelta pirmā īstā bāka pasaulē — Faras bāka Aleksandrijā. Iespaidīgā celtne bija 100 līdz 120 metru augsta (aptuveni 40 stāvu mājas augstumā), un tā bija augstākā bāka, kāda jebkad bijusi uzcelta. Aleksandrijas bāka tiek uzskatīta par vienu no Septiņiem pasaules brīnumiem, un tās mūžs bija apmēram 1600 gadu, līdz bāka aizgāja bojā, visticamāk, zemestrīcē.

No Melnās jūras līdz Atlantijas okeānam romieši uzcēla vismaz 30 bāku. Bet pēc Romas impērijas sabrukuma tirdzniecība apsīka un bākas tika pamestas novārtā. Ap 1100. gadu celtniecība atsākās. Viena no jaunā laikmeta slavenākajām bākām bija La Lanterna Dženovā, par kuras uzraugu 1449. gadā strādāja ceļotāja Kristofora Kolumba tēvocis Antonio Kolumbo.

Pirmo bāku atklātā jūrā uzcēla Henrijs Vinstenlijs; tā bija koka bāka, kas 1699. gadā tika uzbūvēta uz vienas no bīstamajām Edistonas klintīm netālu no Plimutas (Anglija). Vinstenlijs lepojās ar savu veikumu. Dokumentālajā filmā Guardians of the Night bija stāstīts, ka viņš, sēdēdams uz savas bākas un makšķerēdams, esot sacījis: ”Celies, jūra! Nāc un pārbaudi manu darbu!” Kādā 1703. gada dienā jūra paklausīja. Vinstenlijs un viņa bāka pazuda bez pēdām.

Kādu laiku kā navigācijas zīme darbojās arī Ņujorkas ostā uzstādītā 93 metrus augstā Brīvības statuja, kas simbolizē Amerikas Savienoto Valstu un Francijas iedzīvotāju draudzību. 16 gadus trīs uzraugi rūpējās, lai statujas lāpā pastāvīgi degtu spoža uguns. ”Tās rokā kvēlo sveiciens visai pasaulei,” teikts sonetā uz statujas pjedestāla.

No liesmām līdz ksenona zibspuldzēm

Pamazām malkas vietā bākās sāka dedzināt akmeņogles, sveces — reizēm pat vairākos svečturos — un eļļu. Tika mēģināts fokusēt gaismu, izmantojot reflektorus, bet dūmi un sodrēji tos ātri aizkvēpināja. Tad 1782. gadā šveiciešu zinātnieks Amē Argāns izgudroja eļļas lampu, kurā gaiss plūda pa cauruļveidīgu dakti un izplūda laukā pa stikla cilindru. Tādā veidā paraboliskie reflektori (kas bija izveidoti tāpat kā spoguļi automašīnas priekšējos lukturos) palika tīri un bākās tika izmantoti arvien biežāk. Labs reflektors palielināja gaismas intensitāti aptuveni 350 reižu.

Nākamais nozīmīgais solis uz priekšu tika sperts 1815. gadā, kad franču fiziķis Ogistēns Žans Frenels izgudroja efektīvākās lēcas, ar kādām bākas jebkad ir bijušas aprīkotas. Pirms Frenela izgudrojuma gaismas intensitāte, ko varēja panākt, izmantojot labākās spoguļu sistēmas kombinācijā ar Argāna lampām, kas bija populāras vairāk nekā 100 gadu, bija aptuveni 20 000 svečua. Frenela lēcas to palielināja līdz 80 000 svecēm — šāds gaismas stiprums ir aptuveni vienāds ar to, kādu izstaro mūsdienu automašīnu priekšējie lukturi. Tas bija kaut kas īpašs, jo gaismas avots taču bija vienkāršs deglis. 1901. gadā tika izgudrots paaugstināta spiediena eļļas deglis, un drīz pēc tam ar Frenela aparātu palīdzību jau bija iespējams sasniegt miljons sveču spēcīgu gaismu. Aptuveni tajā pašā laikā sāka lietot acetilēna gāzi, kas pavēra jaunas iespējas bāku tehnoloģijā un automatizācijā; nozīmīgu ieguldījumu šajā jomā ir devis zviedru inženieris Nilss Gustavs Dalēns. Dalēns izgudroja automātisko ”saules ventili” — automātisku slēdzi, kas regulē acetilēna gāzes padevi atkarībā no saules gaismas, — un 1912. gadā par to saņēma Nobela prēmiju. Mūsu gadsimta divdesmitajos gados plaši sāka izmantot kvēlspuldzes, un tās ir palikušas par galveno gaismas avotu līdz pat mūsu dienām. Kombinācijā ar Frenela lēcām spuldze, kuras jauda ir tikai 250 vatu, var izstarot simtiem tūkstošu sveču spilgtu gaismu. Jaudīgākā mūsdienu pasaules bāka, kas atrodas Francijā, pāršķeļ nakts tumsu ar žilbinošu staru kūli, kura intensitāte ir 500 miljoni sveču.

Pirms kāda laika tika ieviestas ksenona zibspuldzes. Tās rada spožus zibšņus, kas ilgst sekundes miljono daļu. Tā kā zibšņi ir tik īsi un spilgti, tie labi izceļas uz citu gaismu fona.

Peldošās bākas

Peldošās bākas jeb ugunskuģus uzstādīja vietās, kur torni celt bija nepraktiski. Tāpat kā torņveida bākām, arī ugunskuģiem ir gara vēsture. Par pirmo peldošo bāku kļuva kāda romiešu galera Jūlija Cēzara laikā. Augstu mastā bija nostiprināta ogļu panna, kurā ik nakti spoži dega kokogles, — bet apakšā, važās iekalti un sviedriem noplūduši, strādāja vergi, un no augšas uz viņiem krita gailējošas ogles.

Pirmais mūsdienu ugunskuģis sāka darboties 1732. gadā Temzas grīvā netālu no Londonas. Pēc tam peldošo bāku skaits pieauga. Daudzus gadus kuģiem, kas tuvojās Ņujorkas ostai vai atstāja to, pareizo virzienu norādīja ugunskuģis Ambrose. Taču pēdējos gados ugunskuģu vietā stājas bojas, kas aprīkotas ar automātiskām gaismas signālierīcēm, un ugunstorņi — metāla konstrukcijas, kas līdzinās naftas ieguves platformām.

Kad migla un vētra slāpē gaismu

Kad ir bieza migla vai stipri līst, pat visspilgtākā gaisma zaudē savu spožumu, bet tieši tādos laikapstākļos bākas ir nepieciešamas visvairāk. Risinājums, kaut arī nepilnīgs, ir skaņa — ļoti spēcīgs skaņas signāls, kas atkārtojas ar regulāriem intervāliem. Tāpēc daudzas bākas ir aprīkotas ar spēcīgām skaņas signālierīcēm, piemēram, zvaniem, miglas taurēm, sirēnām un dažreiz pat lielgabaliem. Dažās bākās lielgabalus izmantoja vēl mūsu gadsimta septiņdesmitajos gados.

Taču jāņem vērā, ka skaņas viļņus ietekmē atmosfēras kaprīzes. Virsūdens gaisa slāņu temperatūras un mitruma svārstības ar skaņu var izstrādāt dažādus trikus: dažkārt to pavērst uz augšu, citkārt — uz leju. Turklāt, tāpat kā olis, ko iemet dīķī, var lēkāt pa ūdens virsmu, arī skaņa var ”pārlēkt” pāri kuģim tā, ka neviens uz kuģa to nedzird. Tomēr skaņas signāli parasti ir saklausāmi kilometriem tālu.

Bāku laikmeta beigas

Kopš ir parādījušās automātiskās bākas, bāku uzraugi vairs nav nepieciešami. Radari, radio, hidrolokatori un satelītnavigācija jau stājas pašu bāku vietā, tāpēc daudzas bākas vairs nefunkcionē. Bet šķiet, ka aizmirst bākas mēs tomēr nevaram. Daudziem cilvēkiem tās simbolizē gaismu un cerību mūsdienu tumšajā pasaulē, un tās turpina iedvesmot fotogrāfus, māksliniekus un dzejniekus. Lai saglabātu vecās, skaistās celtnes, visā pasaulē tiek veidotas organizācijas, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem.

Tagad vairākās bākās apmeklētājiem tiek piedāvāta unikāla iespēja iejusties bākas uzrauga lomā, tiesa gan, daudz saudzējošākos apstākļos. Ir arī tādi apmeklētāji, kas vienkārši vēlas pabūt vienatnē — dzirdēt tikai vienmuļās kaiju klaigas un bangu dārdoņu. Vairākās pasaules zemēs bākas ir kļuvušas par lielisku skatu punktu, no kura var novērot vaļus, putnus un roņus. Iespējams, līdzīgi brīvos brīžus pavadīja arī Aleksandrijas bākas uzraugi un Kristofora Kolumba tēvocis Dženovas bākā.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 21. lpp.]

Divas drosmīgas sievietes

Bāku vēsturē ir daudz gadījumu, kad bāku darbinieki ir parādījuši izcilu drosmi un pašaizliedzību, turklāt bieži tās ir bijušas sievietes. Greisa Dārlinga (1815—1842) riskēja ar savu dzīvību, glābjot deviņus cilvēkus, kas netālu no viņas tēva bākas Farnas salās Anglijas ziemeļaustrumu piekrastē bija palikuši dzīvi pēc kuģa avārijas. Pēc Greisas iniciatīvas viņi kopā ar tēvu cauri trakojošajai jūrai airu laivā sasniedza avarējušo kuģi, uzņēma laivā cietušos, atgriezās bākā un rūpējās par šiem cilvēkiem, kamēr ieradās palīgi. Viņai par piemiņu ir izveidots piemineklis.

Ebigeila Bērgess bija 17 gadu veca meitene, kuras tēvs uzraudzīja Matinikas klints bāku Menas piekrastē (Ziemeļamerika). 1857. gada janvārī viņas tēvam bija jāatstāj bāka, un pēc tam četras nedēļas tēvs nevarēja atgriezties sliktu laikapstākļu dēļ. Ebija (tā meitene bija iesaukta) stājās tēva vietā. Viņa rūpējās arī par savu slimo māti un trim jaunākiem bērniem ģimenē, kuri bija par mazu, lai palīdzētu viņai strādāt bākā. Ebija rakstīja: ”Kaut arī reizēm jutos pārgurusi [pirms bākas sāka darbināt ar elektrību, uzturēt gaismu tajās bija ļoti smags darbs], uguns ne reizes nenodzisa. Ar Dieva palīdzību es izpildīju visus pienākumus tikpat labi kā mans tēvs.” Nākamajā ziemā Ebijai atkal uz laiku bija jāuzņemas bākas pārraudzība. Tajā laikā viņas ģimenei bija jāpārtiek no vienas olas un krūzītes kukurūzas miltu dienā. Bet uguns bākā neizdzisa.

[Papildmateriāls 23. lpp.]

Frenela lēca

Frenela lēca patiesībā ir lēcu kopums jeb sistēma, kur centrālo lēcu ieskauj izliektas stikla prizmas. Frenela lēcu sistēmas var savienot kopā tā, ka tās gredzenveidā ietver gaismas avotu. Katra sistēma koncentrē gaismu horizontālā gaismas kūlī. Jo vairāk ir lēcu sistēmu, jo vairāk gaismas kūļu, kas kopā izskatās kā riteņa spieķi. Sakombinētajām lēcu sistēmām rotējot ap gaismas avotu, staru kūļi slīd pār horizontu. Staru skaits, intervāls starp stariem un pat to krāsa ir tikai daži no faktoriem, kas veido katras bākas gaismas ”rokrakstu” jeb raksturojumu. Kuģi tiek nodrošināti ar šo informāciju, un tāpēc ir iespējams pazīt katru bāku savā ceļā.

[Norāde par autortiesībām]

South Street Seaport Museum

[Attēls 23. lpp.]

Pegijas līcis, Jaunskotija, Kanāda

[Attēls 23. lpp.]

Brīvības statuja, Ņujorka

[Attēls 23. lpp.]

Vēzeres upe, Vācija

[Attēls 23. lpp.]

Vašingtonas štats, ASV

[Norāde par attēla autortiesībām 20. lpp.]

The Complete Encyclopedia of Illustration/J. G. Heck