Asteroīdi, komētas un Zeme. Vai tiem draud sadursme?

Agrā 30. jūnija rītā kādā Sibīrijas ciematā bija vērojama ārkārtīgi neparasta parādība. Augstu virs apvāršņa zemnieki ieraudzīja objektu, kas ļoti spoži spīdēja; tas bija pārāk spožs, lai uz to skatītos ar neapbruņotu aci. Zemu virs apvāršņa tajā pašā virzienā, kur atradās spīdošais objekts, vīdēja neliels melns mākonis. Kad spožais objekts pietuvojās zemei, šķita, ka tas sabirst putekļos. Tā vietā izveidojās liels melnu dūmu mākonis, un bija dzirdams skaļš sprādziens, it kā būtu nogruvusi milzīgu akmeņu lavīna. Ēkas nodrebēja līdz pašiem pamatiem, un cauri mākonim augšup uzšāvās žuburota liesmu mēle. Ciema iedzīvotāji šausmās izskrēja uz ielas. Vecas sievas raudāja, visiem likās, ka ir pienācis pasaules gals. (Kopsavilkums par ziņojumu, kas 1908. gada 2. jūlijā bija lasāms Krievijas pilsētas Irkutskas laikrakstā Sibirj.)

MINĒTĀ ciemata iedzīvotājiem nebija ne jausmas, ka pirms brīža virs viņu galvām ir eksplodējis kosmisks objekts. Tagad, vairāk nekā 90 gadus pēc šī notikuma, daži izsaka visai ekstravagantas prognozes par mūsu planētas galu, saistot to ar asteroīda vai komētas izraisītu katastrofu. Izskan apokaliptiski paredzējumi par Zemes bojāeju pēc sadursmēm ar debess ķermeņiem, un ir parādījušies tādi apzīmējumi kā ”Zemei tuvi objekti” un ”potenciāli bīstami objekti”. Holivuda jau ir paspējusi padarīt šīs bailes par kases ienākumu avotu, uzņemot tādas filmas kā ”Trieciena ietekme” (Deep Impact) un ”Armagedons” (Armageddon).

Bet cik liela īsti ir varbūtība, ka jūsu pašu vai jūsu bērnu dzīvību varētu apdraudēt no debesīm nokritis bolīds? Vai tiešām pastāv iespēja, ka tuvā nākotnē jūsu mājas pagalmā nolīs dzelzs un ledus gabalu lietus? Un, ja jūs dzīvojat piekrastes zonā, vai var gadīties, ka jūsu māju līdz ar zemi nolīdzinās milzīgs seismiskais vilnis, ko, iekrizdams jūrā, sacēlis kāds nomaldījies asteroīds?

Zeme riņķo planetāro atlūzu vidū

Saules sistēma sastāv ne tikai no Saules, deviņām planētām un to mēnešiem. Saules sistēmā riņķo arī komētas (ledus un putekļu masas), asteroīdi (nelielas vai pavisam mazas planētas) un meteoroīdi (galvenokārt asteroīdu fragmenti). Zinātnieki jau sen zina, ka kosmiski objekti mēdz ietriekties Zemes virsmā. Pietiek paraudzīties uz izroboto Mēness virsmu, lai saprastu, ka mēs dzīvojam dažādu debess ķermeņu pieblīvētā apkaimē. Ja Zemei nebūtu atmosfēras un ja tās virsma pastāvīgi neatjaunotos plātņu tektonikas un erozijas izraisīto pārmaiņu dēļ, uz mūsu planētas būtu tikpat daudz krāteru kā uz Mēness.

Zinātnieki lēš, ka Zemes atmosfērā katru dienu ir redzami 200 miljoni meteoru. Lielākā daļa objektu, kas nonāk atmosfērā, ir nelieli un sadeg praktiski neievēroti. Taču daži objekti iztur milzīgo karstumu, kāds rodas, tiem ielidojot atmosfērā; gaisa pretestības ietekmē to ātrums samazinās aptuveni līdz 320 kilometriem stundā. Šo objektu atliekas — meteorīti — nokrīt uz Zemes. Vairākums meteorītu iekrīt okeānā vai piezemējas kādā neapdzīvotā vietā, tāpēc tie reti nodara ļaunumu cilvēkiem. Aprēķini rāda, ka dažādi atmosfērā ielidojuši objekti ik dienas palielina Zemes masu par vairākiem simtiem tonnu.

Turklāt, saskaņā ar astronomu aprēķiniem, Zemes orbītu, iespējams, šķērso vai tās tuvumā riņķo kādi 2000 asteroīdi, kuru diametrs pārsniedz vienu kilometru. No tiem tikai apmēram 200 ir tādi, kuri ir atklāti un kuru orbītas ir zināmas. Bīstamā Zemes orbītas tuvumā riņķo aptuveni miljons asteroīdu, kuru diametrs ir lielāks par 50 metriem. Tādu izmēru asteroīdi var sasniegt Zemes virsmu un nodarīt postījumus. Šādam salīdzinoši mazam lidojošam objektam piemīt ap desmit megatonnu liela enerģija — tikpat liela kā jaudīgai atombumbai. Zemes atmosfēra mūs pasargā no mazākām sadursmēm, taču tā nespēj novērst sadursmes, kurās izdalās desmit vai vairāk megatonnu liela enerģija. Daļa zinātnieku apgalvo, ka, runājot statistikas valodā, sadursme, kurā izdalās desmit megatonnu liela enerģija, notiek vidēji reizi simt gados. Pēc dažiem aprēķiniem, ar objektiem, kuru diametrs ir aptuveni viens kilometrs, Zeme saduras reizi 100 000 gados.

Ko mēs uzzinām no krāteriem, sprādzieniem un sadursmēm

Nav grūti pārliecināties par to, ka uz mūsu planētas kādreiz ir nokrituši lieli kosmiski objekti. Par šīm sadursmēm liecina vairāk nekā 150 zināmie krāteri, kas ir izraibinājuši Zemes virsmu. Daži krāteri ir labi saskatāmi, citi ir saredzami tikai no lidaparāta vai ar satelītu palīdzību, vēl citi jau sen ir pārklājušies ar zemes kārtu vai atrodas okeāna dibenā.

Viens no slavenākajiem krāteriem — Čiksulubas krāteris — veido Zemes virsmā ieplaku 180 kilometru diametrā. Šis milzīgais krāteris atrodas Meksikā, netālu no Jukatanas pussalas ziemeļu gala, un tiek uzskatīts, ka šajā vietā ir nokritusi komēta vai asteroīds desmit kilometru diametrā. Daļa speciālistu domā, ka šīs sadursmes izraisītās klimata izmaiņas bija dinozauru, kā arī citu jūras un sauszemes dzīvnieku izzušanas cēlonis.

Arizonā (ASV) kāds dzelzs meteorīts ir izsitis iespaidīgu meteora krāteri — 1,2 kilometrus platu un 200 metrus dziļu ieplaku. Kādi būtu postījumi, ja līdzīgs meteorīts trāpītu pilsētai? Amerikas Dabas vēstures muzeja ekspozīcijā parādīts, kas notiktu, ja šāds objekts nokristu Manhetenā: tādā gadījumā šis ļaužu pārpilnais Ņujorkas rajons tiktu pilnībā izpostīts.

Kā jau tika minēts ievadā, 1908. gada 30. jūnijā asteroīds vai komētas atlūza, kuras diametrs acīmredzot bija nepilni 100 metri, ielidoja Zemes atmosfērā un eksplodēja kādus astoņus kilometrus virs mazapdzīvotā Tunguskas rajona Sibīrijā. Sprādzienā, kura enerģija, saskaņā ar aplēsēm, bija 15 megatonnas, tika izpostīta apkārtne 2000 kvadrātkilometru platībā — tika izgāzti koki, izcēlās ugunsgrēks un gāja bojā ziemeļbrieži. Mēs varam tikai minēt, cik daudz cilvēku būtu nogalināti, ja sprādziens būtu noticis biezi apdzīvotā vietā.

1994. gada jūlijā teleskopi visā pasaulē bija pavērsti Jupitera virzienā, un tajos varēja vērot, kā šīs planētas virsmā ietriecas Šūmeikeru—Levi 9 komētas fragmenti. Pēdas, ko komēta atstāja uz Jupitera, paliks neizdzēšamā atmiņā tiem cilvēkiem, kas paši savām acīm redzēja šīs sadursmes. Noskatoties, kā Jupiters saņem vienu triecienu pēc otra, gan speciālisti, gan nespeciālisti domāja par vienu un to pašu: kas gan notiktu, ja komētas ceļā būtu trāpījusies Zeme?

Kā varētu risināties notikumi?

Zinātnieki ar bažām prognozē briesmīgās sekas, kādas varētu izraisīt komētas vai asteroīda ietriekšanās mūsu planētas virsmā. Lūk, kā viņi iztēlojas nopietnas sadursmes tūlītējās sekas. Vispirms eksplozijā saceltos akmeņu un putekļu stabs. Krītošie ieži pārvērstos meteoru lietū, kas nokaitētu atmosfēru tik karstu, ka aizdegtos meži un pļavas un ietu bojā lielākā daļa sauszemes dzīvības. Putekļi, kas paliktu atmosfērā ilgāku laiku, nelaistu cauri saules gaismu, uz zemes kļūtu tumšs, strauji kristos gaisa temperatūra un apstātos fotosintēzes process. Fotosintēzes apsīkums savukārt izjauktu barošanās ķēdi okeānos, un lielākā daļa jūras dzīvnieku aizietu bojā. Notikumiem risinoties pēc šāda ”scenārija”, apkārtējai videi nodarītos postījumus vēl briesmīgākus padarītu skābie lieti, kas lītu visā pasaulē, un ozona slāņa noārdīšanās.

Ja liels asteroīds iekristu okeānā, tas saceltu seismiskos jūras viļņus jeb cunami, kam piemīt grandiozs iznīcinošs spēks. Cunami veiktu daudz tālāku ceļu nekā sākotnējais triecienvilnis un nodarītu plašus postījumus piekrastes zonā tūkstošiem kilometru no trieciena vietas. Astronoms Džeks Hilss izteicās: ”Pilsētu vietā paliktu tikai dubļu lauki.”

Tomēr pret līdzīgiem apgalvojumiem būtu jāizturas piesardzīgi. Daudz kas šajās teorijās ir tikai pieņēmumi. Neviens, protams, nav ne pieredzējis, ne pētījis asteroīda sadursmi ar Zemi. Turklāt masu saziņas līdzekļos, kuriem patīk sacelt ažiotāžu, bieži vien parādās sensacionāli raksti, kas balstīti uz nepilnīgu vai pat neprecīzu informāciju. (Skat. ”Notikums ar 1997 XF11”.) Patiesībā, kā rāda aprēķini, varbūtība iet bojā no debesīm nokrituša objekta dēļ ir ievērojami mazāka nekā varbūtība iet bojā satiksmes negadījumā.

Ko vajadzētu darīt?

Daudzi speciālisti uzskata, ka labākais paņēmiens, kā izvairīties no katastrofas, ko varētu izraisīt mums pietuvojusies komēta vai asteroīds, būtu palaist raķeti, lai pārtvertu bīstamo objektu un, mazākais, izmainītu tā trajektoriju. Ja asteroīds nebūtu pārāk liels un tiktu pamanīts daudzus gadus pirms paredzamās sadursmes, ar šādu triecienu droši vien pilnīgi pietiktu.

Taču tad, ja Zemei draudētu sadursme ar lielāku objektu, daļa zinātnieku iesaka izmantot kodolieročus. Tiek uzskatīts, ka šādā gadījumā rūpīgi aprēķināts kodolsprādziens ievadītu asteroīdu drošākā orbītā un tas, neskāris Zemi, aizlidotu garām. Nepieciešamā kodolsprādziena jauda būtu atkarīga no asteroīda izmēriem un no tā attāluma līdz Zemei.

Problēmas rada tas apstāklis, ka minētie aizsargpasākumi var būt efektīvi tikai tad, ja laikus tiek saņemts brīdinājums par draudošajām briesmām. Tādas astronomu organizācijas kā Spacewatch un Near Earth Asteroid Tracking nodarbojas tikai un vienīgi ar asteroīdu meklēšanu. Daudzi cilvēki uzskata, ka šajā jomā būtu jādara vēl vairāk.

Protams, nepilnīgo cilvēku zināšanas par debess ķermeņu atrašanās vietu un kustību ir ierobežotas. Tomēr nav iemesla pārmērīgi raizēties vai baiļoties par briesmām, kas nākotnē varētu draudēt dzīvībai uz Zemes. Visdrošāko garantiju, ka neviens asteroīds un neviena komēta nekad neiznīcinās dzīvību uz Zemes, ir devis Visuma Radītājs — Dievs Jehova.a Bībelē ir skaidri pateikts: ”Taisnie iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi.” (Psalms 37:29; Jesajas 45:18.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 27. lpp.]

Notikums ar 1997 XF11

1998. gada 12. martā pasauli aplidoja trauksmaina vēsts: Zemei tuvojas pusotru kilometru plats asteroīds, kas sasniegs Zemi ceturtdien, 2028. gada 26. oktobrī. Asteroīdu, kas tika nosaukts par 1997 XF11, 1997. gada 6. decembrī atklāja astronoms Džims Skoti no Arizonas universitātes Kosmosa novērošanas grupas. Izmantojot agrāk iegūtus datus un jaunākus novērojumus, zinātnieki no Hārvarda—Smitsona astrofizikas pētījumu centra izplatīja informāciju, uz kuras pamata daži izskaitļoja, ka asteroīds, iespējams, aizlidos garām Zemei nepilnu 50 000 kilometru attālumā — pēc astronomiskiem mērogiem tas ir niecīgs attālums, gandrīz vai tiešs trāpījums. Televīzijā cits pēc cita tika demonstrēti šausminoši sižeti, kuros tika imitēta asteroīda sadursme ar Zemi. Taču jau nākamajā dienā trauksme tika atsaukta. Jauna informācija un aprēķini liecināja, ka asteroīds palidos Zemei garām gandrīz 1 000 000 kilometru attālumā. Šis attālums tik un tā ir mazāks nekā attālums līdz jebkuram agrāk novērotam šādu izmēru asteroīdam, taču tas jau ir drošs attālums. Masu informācijas līdzekļos parādījās jauni virsraksti, piemēram — ”Šoreiz mazliet garām”.

[Attēli 26. lpp.]

1. Haleja komēta

2. Ikeijas—Seki komēta

3. Asteroīds 951 Gaspra

4. Meteora krāteris — 1,2 kilometrus plata un 200 metrus dziļa ieplaka

[Norādes par autortiesībām]

Ar ROE/Anglo-Australian Observatory laipnu atļauju; fotoattēls: David Malin

NASA fotoattēls

NASA/JPL/Caltech

Fotoattēls: D. J. Roddy and K. Zeller, U.S. Geological Survey

[Norāde par attēla autortiesībām 25. lpp.]

NASA fotoattēls