Bākas uzraugs — izzūdoša profesija

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KANĀDĀ

”PASAULĒ nav tādas nodarbošanās, kas man varētu patikt labāk par šo,” atkal un atkal ir apgalvojuši bāku uzraugi. Kāds vīrietis, kas bija atstājis atbildīgu amatu plastmasu rūpnīcā Toronto (Kanāda), lai kļūtu par 106 gadus vecas bākas uzraugu, sacīja, ka šis darbs viņam liek justies ”desmit gadus jaunākam”.

Bākas uzrauga galvenais pienākums ir nodrošināt jūrniekiem skaidri saskatāmu gaismu. Tāpat viņam jāuztur kārtībā un jādarbina miglas sirēnas, kā arī pa radio jāsniedz zvejniekiem un garāmbraucošajiem kuģiem meteoroloģiskā informācija.

Agrākajos laikos bāku uzraugiem bija jārūpējas par to, lai petrolejas rezervuārs būtu piepildīts, deglis degtu un lampu stiklus neaizkvēpinātu dūmi. Ja gaismas ierīce bija sabojājusies un to nevarēja pietiekami ātri salabot, uzraugam nereti visa nakts bija jāpavada, ar rokām griežot ierīces rotējošo daļu, lai rādītu kuģiem pareizo kursu, tāpat mēdza gadīties, ka viņam augu nakti bija ar veseri jāskandina miglas zvans, ja miglas sirēna pēkšņi vairs nestrādāja.

Kad vētras plosās

Spēcīgas vētras sagādā bākām nopietnas briesmas. Reiz kāds bākas uzraugs pamanīja tālumā kaut ko, kas viņam izskatījās pēc ”milzīga balta mākoņa”, bet izrādījās, ka patiesībā tas ir viens vienīgs putojošs vilnis! Vilnis uzkāpa līdz 15 metrus augstās klints virsotnei un sasniedza uzrauga mītni. Šī vientuļā banga nodarīja tik lielus postījumus kā vesela vētra.

Kāds cits gadījums norisinājās Jaunskotijā: nikna vētra visu nakti trieca bangas pret bāku Pabniko līča piekrastē. Bākas uzraugam un viņa ģimenei neatlika nekas cits kā gaidīt un cerēt uz labāko. Pret rītu vētra pierima, bet, kad uzraugs izgāja ārā, viņš pārsteigts ieraudzīja, ka zeme ap bāku ir pazudusi. Vieta, kur viņi atradās, vairs nebija savienota ar krastu!

Vientulība un vienmuļība

Izdzirdis jautājumu, vai viņš nejūtas vientulīgi, kāds bākas uzraugs nosmējās un teica: ”Ļaudis mums reizēm prasa: ”Kā gan jūs varat izturēt tādu vientulību?” Un tad mēs jautājam pretī: ”Bet kā jūs varat izturēt dzīvi pilsētā, kur valda tāds troksnis un kņada?””

Savulaik Amerikas Savienotajās Valstīs bākas, kas atradās visnomaļākajās vietās, tika apgādātas ar nelielu grāmatu krājumu. Līdz 1885. gadam tādā veidā bija ierīkotas 420 bibliotēkas. Bāku uzraugi, jādomā, kļuva par cītīgiem lasītājiem.

Izzūdoša profesija

Mūsdienās apkalpojamās mūra bākas pamazām nomaina automātiskas bākas — tērauda konstrukciju torņi, kas raida spēcīgus gaismas zibšņus. Jūras braucējiem vairs nav jāurbjas ar skatienu tumsā, pūloties ieraudzīt tikko saskatāmu signāluguni vai neskaidru gaismas uzplaiksnījumu. Tagad jūrniekus par briesmām brīdina spēcīga halogēnu kvēlspuldžu gaisma un spalgi, griezīgi miglas signāli.

Uz kuģiem, kas apgādāti ar speciālu aparatūru, lai uztvertu bāku signālus, stūrmanis var precīzi noteikt kuģa atrašanās vietu neatkarīgi no tā, cik bieza ir migla. Ar modernās tehnoloģijas palīdzību ir iespējams izkuģot pasaules jūras un okeānus no viena krasta līdz otram, nebaidoties uzskriet bīstamajiem smilšu sēkļiem un rifiem vai nodevīgajām piekrastes klintīm.

Attīstoties tehnoloģijai, bākas uzrauga profesija strauji izzūd. Saprazdams, ka viens viņa dzīves posms ir pagājis uz visiem laikiem, kāds bākas uzraugs ar skumjām atcerējās brīdi, kad viņš atstāja salu, kur 25 gadus bija bijušas viņa mājas: ”Tā bija laba dzīve, ko mēs tur dzīvojām. Mums it nemaz negribējās braukt projām.”

Taču gan ierīcēm, ar kurām tiek pārraidīti pārtrauktie gaismas signāli, gan papildu signālugunīm un briesmu signālugunīm, gan skaņas signālu iekārtām, gan radiolokācijas bākām joprojām ir nepieciešama tehniskā apkope, un kādam ir jārūpējas par to, lai signālstacijas tiktu uzturētas kārtībā. Tagad bākas apkalpo tehniķi, kas braukā no vienas bākas uz otru.

Cilvēki, kas atzinīgi novērtē bāku uzraugu ilggadējo darbu, jūtas tāpat kā tas vīrietis no Ogastas Menas štatā, kurš sūrojās: ”Skatīties uz bāku un zināt, ka gaismas signālierīces kontrolē dators un bākā neviena vairs nav, — tas nepavisam vairs nebūs tā, kā bija agrāk.”

[Papildmateriāls 11. lpp.]

Pirmā bāka

Pirmā bāka, par kuru saglabājušās rakstītas ziņas, tika pabeigta Ēģiptes valdnieka Ptolemaja II valdīšanas laikā. Bāka tika celta ap 300. g. p.m.ē., un tā atradās Faras salā, netālu no vietas, kur tagad ir ieeja Aleksandrijas ostā. Celtniecība ilga 20 gadus un, pārrēķinot mūsdienu naudā, izmaksāja 2,5 miljonus dolāru.

Vēsturiski dokumenti liecina, ka Aleksandrijas bāka bija vairāk nekā 90 metrus augsta. Tās augštelpai bija logi, kas izgāja uz jūru, un aiz šiem logiem tika dedzināti ugunskuri vai varbūt lāpas, un, kā raksta Josefs Flāvijs, bākas gaisma bija redzama vairāk nekā 50 kilometru attālumā.

Šī gigantiskā akmens celtne tika uzskatīta par vienu no Septiņiem pasaules brīnumiem. 1600 gadus bākas spožās ugunis brīdināja kuģiniekus par briesmām, līdz tā aizgāja bojā — visticamāk, bāku sagrāva zemestrīce.

Gadsimtiem ritot, ļaudis pie pasaules ostām uzbūvēja tūkstošiem visdažādāko izmēru bāku ar visdažādākajām raksturīgajām iezīmēm. Vecās mūra bākas mūsdienās ir kļuvušas par muzejiem un tūrisma objektiem gan nacionālajos, gan vietējas nozīmes parkos, un tās aplūkot dodas miljoniem cilvēku.

[Attēls 10. lpp.]

Spīra raga bāka Ņūfaundlendā (Kanāda)