Lauvas — majestātiskie Āfrikas plēsoņas

NO ”ATMOSTIETIES!” KORESPONDENTA KENIJĀ

PĀR Serengeti līdzenumu aust saule. Šajā dzestrajā rīta stundā mēs sēžam apvidus mašīnā un noraugāmies uz vairākām lauvenēm un viņu mazuļiem. Dzīvnieku dzeltenbrūnie kažoki zeltaini spīd, saplūzdami ar garo, izkaltušo zāli. Lauvēni ir draiskulīgi un pilni enerģijas. Tie lēkā un rotaļājas ap lauvenēm, kas šķietami nepievērš viņu jocīgajām izdarībām nekādu uzmanību.

Pēkšņi bars sastingst. Visi cieši raugās kaut kur tālumā. Mēs sekojam viņu skatienam un atklājam, kas ir piesaistījis bara uzmanību. Rīta blāzmā iezīmējas milzīga un skaista lauvas stāvs. Ieskatījušies pamanām, ka lauva stingi raugās uz mums. Pār muguru pārskrien drebuļi — tos neizsauc vēsais rīts, bet apziņa, ka lauva ar savu draudīgo skatienu mūs vēro. Viņš izskatās reizē baismīgs un ļoti skaists. Viņa masīvo galvu ieskauj kuplas krēpes, kurās zeltainais tonis mijas ar melno. Lielās dzintarkrāsas acis pauž modrību. Taču tad lauvas uzmanību piesaista viņa ģimene, un, uzlūkojis baru, viņš lēni dodas tā virzienā.

Viņš iet cēlā, varētu pat teikt, karaliskā gaitā. Vairs neveltījis mums ne skatiena, viņš aizsoļo mašīnai tieši garām un pieiet pie lauvenēm un lauvēniem. Visi pieceļas un kaķu dzimtai tradicionālajā veidā apsveicinās ar lauvu, cits pēc cita paberzēdami savu vaigu gar lauvas spēcīgo purnu. Iegājis bara vidū, lauva smagi noslīgst zemē, it kā pastaiga viņu būtu nogurdinājusi, un apveļas uz muguras. Kā izrādās, viņa apātija ir lipīga, jo pēc brīža, ļaudamies rīta saules siltajiem stariem, viss bars ir iegrimis snaudā. Mūsu acīm paveras miera un apmierinātības aina, ko vēja šķirstītā līdzenuma zāle ietver kā zeltains rāmis.

Intriģējošs un apbrīnojams zvērs

Šķiet, neviens zvērs nav tik ļoti rosinājis cilvēku iztēli kā lauva. Tālā senatnē Āfrikas mākslinieki izdaiļoja klinšu sienas, attēlojot uz tām lauvas, kas vajā savu medījumu. Senlaiku pilis un tempļus rotāja akmenī izkaltas, krāšņām krēpēm noaugušu lauvu statujas. Mūsdienās cilvēki dodas uz zooloģisko dārzu, lai aplūkotu šos apbrīnojamos lielos kaķus. Par lauvām ir sarakstīts daudz grāmatu un uzņemts daudz filmu, piemēram, plaši pazīstama ir grāmata un filma Dzimusi brīvībai, kurā ir aprakstīts patiess notikums ar kādu lauvu mazuli, kas bija palicis bez vecākiem, ticis uzaudzināts pie cilvēkiem un visbeidzot palaists brīvībā. Tāpat par lauvām var dzirdēt stāstus — daļēji izdomātus, daļēji patiesus —, kuros lauvas tiek attēloti kā mežonīgi cilvēkēdāji. Tāpēc nav brīnums, ka lauva joprojām ir dzīvnieks, kas ieintriģē un rada apbrīnu.

Reizēm lauvas mēdz būt ārkārtīgi nežēlīgi, bet citreiz — tik maigi un rotaļīgi kā kaķēni. Viņi var klusi ņurdēt, pauzdami apmierinātību, bet var arī norēkties tik vareni, ka rēciens ir dzirdams astoņu kilometru attālumā. Brīžam viņi šķiet laiski un apātiski, bet skrienot spēj attīstīt pārsteidzošu ātrumu. Lauva ir izslavēts arī savas drosmes dēļ, tāpēc par bezbailīgu cilvēku mēdz teikt, ka viņš ir drosmīgs kā lauva.

Simbaa — sabiedrisks dzīvnieks

Lauvas ir vieni no sabiedriskākajiem kaķu dzimtas dzīvniekiem. Viņi dzīvo lielās ģimenēs jeb baros, kuros var būt no dažiem dzīvniekiem līdz vairāk nekā 30. Barā ietilpst grupa lauveņu, kuras parasti saista asinsradniecība. Lauvas dzīvo, medī un dzemdē bērnus kopā. Šīs ciešās saites, kas bieži saglabājas visu mūžu, ir pamatā lauvu ģimenes vienotībai un nodrošina tās izdzīvošanu.

Katrā barā ir viens vai vairāki pieauguši lauvu tēviņi, kas apsargā bara teritoriju un iezīmē to ar savu smaku. No melnā purna līdz astes pušķim šie majestātiskie dzīvnieki var sasniegt vairāk nekā trīs metru garumu, un to svars var pārsniegt 225 kilogramus. Kaut arī saimnieks barā ir tēviņš, vadību uzņemas mātītes. Parasti tieši lauvu mātītes ir pirmās, kas dodas meklēt paēnu vai uzsāk medības.

Lauvenes atnesas vidēji reizi divos gados. Viņu mazuļi piedzimst pilnīgi bezpalīdzīgi. Lauvēnu audzināšana ir visa bara uzdevums, tāpēc lauvenes kopīgi aizsargā un zīdī ikvienu mazuli barā. Lauvēni aug ātri — divu mēnešu vecumā viņi jau skrien un draiskojas. Kūleņodami cits pār citu kā kaķēni, viņi cīnās, uzbrūk rotaļu biedriem un lēkā pa garo zāli. Lauvēnus saista viss, kas kustas, — viņi dzenas pakaļ tauriņiem, vajā kukaiņus un cīnās ar žagariem un vīteņaugiem. Taču visjaukākās rotaļas ir ar mātes asti, kuru viņa tīšām kulsta, uzaicinot lauvēnus spēlēties.

Katrs bars dzīvo noteiktā teritorijā, kuras platība var aptvert daudzus kvadrātkilometrus. Lauvas dod priekšroku uzkalniem, kur tuvumā ir ūdens un ir pieejams patvērums no svelmainās pusdienas saules. Viņi dzīvo blakus ziloņiem, žirafēm, bifeļiem un citiem līdzenuma dzīvniekiem. Lauvu dzīve paiet, ilgas stundas guļot un īsu laiku medījot un pārojoties. Var likties pārsteidzoši, bet, kā liecina fakti, lauvas atpūšas, guļ vai sēž līdz pat 20 stundām diennaktī. Kad lauvas ir cieši aizmiguši, viņi izskatās miermīlīgi un rāmi. Bet nepievilieties — lauva ir viens no niknākajiem plēsoņām.

Mednieks

Uz vakara pusi saules sakarsētā zeme sāk atdzist. Trīs lauvenes no mūsu novērotā bara ir beigušas pusdienlaika atpūtu un sāk lēnām kustēties. Izsalkuma dzīti, lielie kaķi staigā apkārt, ošņā gaisu un vērīgi skatās pāri nodzeltējušajai zālei. Šajā gadalaikā notiek aktīva gnu migrācija, un uz dienvidiem no mums pašlaik mierīgi ganās vairāki desmiti tūkstošu šo neizskatīgo antilopju. Trīs lauvenes sāk virzīties uz gnu pusi. Izvietojušās vēdekļveidā tālu cita no citas un par aizsegu izmantodamas nelielus paugurus, viņas zogas medījumam arvien tuvāk. Garajā zālē dzeltenbrūnie dzīvnieki ir gandrīz nemanāmi, tāpēc lauvenēm izdodas piekļūt ganāmpulkam tik tuvu, ka starp viņām un gnu paliek tikai 30 metri. Tad lauvenes izlemj rīkoties. Strauji uzņēmušas ātrumu, viņas iedrāžas pārsteigtā bara vidū. Antilopes panikā bēg uz visām pusēm, cenzdamās glābt savu dzīvību. Zemi dārdina simtiem kāju, saceļot gaisā sarkanu putekļu mākoni. Kad putekļi nosēžas, mēs ieraugām lauvenes vienas — tās stāv un smagi elš. Medījums ir izbēdzis. Varbūt jauna iespēja kaut ko nomedīt radīsies jau šovakar, varbūt ne. Lai gan lauvas ir apķērīgi un ātri, pie medījuma viņi tiek tikai 30 procentos gadījumu. Tāpēc bads ir viens no lielākajiem lauvu ienaidniekiem.

Pieaudzis lauva ir ļoti stiprs. Kā liecina novērojumi, medījot barā, lauvām ir pa spēkam nogāzt gar zemi un nogalināt dzīvniekus, kuru svars ir vairāk nekā 1300 kilogramu. Uzsākdami pakaļdzīšanos, lauvas var sasniegt ātrumu līdz pat 59 kilometriem stundā, bet ilgi šādu tempu nevar noturēt. Tāpēc viņi cenšas tikt pie maltītes, izmantojot slēpšanās un lavīšanās taktiku. 90 procentos gadījumu medībās dodas mātītes, bet, iesākoties maltītei, lauvas tiesa parasti tiek tēviņiem. Dažkārt, kad medījuma ir ļoti maz, lauvas ir tik izsalkuši, ka savus mazuļus pie nomedītā nemaz nepielaiž.

Lauva medījuma lomā

Pirms daudziem gadiem majestātiskie lauvas bija sastopami visā Āfrikas kontinentā, kā arī vairākās vietās Āzijā, Eiropā, Indijā un Palestīnā. Būdami mednieki, šie plēsoņas radīja cilvēkam konkurenci. Tā kā lauvas uzbruka ganāmpulkiem un kaitēja cilvēkiem, viņi kļuva par dzīvniekiem, kurus nesaudzīgi apšāva. Strauji pieaugot cilvēku skaitam, lauvu izplatība krasi samazinājās. Tagad ārpus Āfrikas savvaļā ir saglabājušies vairs tikai daži simti lauvu. Mūsdienās no cilvēku uzbrukumiem lauvas var būt pasargāti vienīgi nacionālajos parkos un dabas rezervātos.

Taču, par laimi, šos skaistos dzīvniekus nākotnē gaida pārmaiņas. Bībelē ir teikts, ka pienāks laiks, kad lauvas ar cilvēkiem dzīvos mierā. (Jesajas 11:6—9.) Drīz mūsu mīlošais Radītājs to īstenos. Tad lielie, majestātiskie Āfrikas kaķi ar visu pārējo radību dzīvos mierā un saskaņā.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 19. lpp.]

Kad lauva RĒC

LAUVAS ir slaveni ar savu īpašo spēju izdot tik skaļus rēcienus, ka tos var sadzirdēt kilometriem tālu. Šie rēcieni tiek uzskatīti par vienu no ”iespaidīgākajām skaņām dabā”. Lauvas parasti rēc pēc tumsas iestāšanās un rītausmā. Rēc gan lauvu tēviņi, gan mātītes, un reizēm viss bars apvieno savas balsis vienotā korī.

Zinātnieki, kas pētī lauvu dzīvi, uzskata, ka rēkšanai ir vairākas nozīmes. Lauvu tēviņi ar rēcieniem mēdz darīt zināmas savas teritorijas robežas, paust agresivitāti un brīdināt citus lauvu tēviņus nenākt viņu teritorijā. Tāpēc ir saprotams, kāpēc agresīvie, lepnie un alkatīgie Asīrijas un Babilonijas valdnieki Bībelē ir nosaukti par ’jauniem lauvām’, kas izturas naidīgi pret Dieva tautu un tai uzbrūk. (Jesajas 5:29; Jeremijas 50:17.)

Ja ir iestājusies tumsa vai bars nav vienkopus, lauvas ar rēcienu palīdzību nosaka, kur atrodas citi viņu bara locekļi. Kad ir iegūts medījums, ar šīm skaņām tiek paziņots pārējam baram, kur notiks maltīte. Norādot uz šo lauvu paradumu, Bībelē ir sacīts: ”Vai lauva rūc mežā, ja viņam nav laupījuma?” (Amosa 3:4.)

Interesanti, ka, medījot savvaļas dzīvniekus, lauvas nemēģina ar rēcieniem tos iebiedēt. Ričards Ests savā grāmatā The Behavior Guide to African Mammals raksta, ka ”nav zināms, vai lauvas ar rēkšanu mēģina iedzīt savu medījumu slazdā (cik esmu novērojis, lauvu medītie dzīvnieki parasti nepiegriež nekādu vērību lauvu rēkšanai)”.

Bet kāpēc tad Bībelē Sātans ir aprakstīts kā ’rūcošs lauva, kas meklē, ko tas varētu aprīt’? (1. Pētera 5:8.) Kaut arī savvaļas dzīvniekus, šķiet, nebiedē lauvas rēkšana, to nevar teikt par cilvēkiem un viņu ganāmpulkiem. Baismīgie lauvu rēcieni, kas atbalsojas nakts tumsā, parasti liek satrūkties un izjust bailes katram, kas neatrodas aiz aizslēgtām durvīm. Par to bija rakstīts jau pirms daudziem gadiem: ”Lauva rūc, kuŗš gan lai nebaidītos?” (Amosa 3:8.)

Sātans prasmīgi izmanto iebiedēšanas taktiku, lai pakļautu sev cilvēkus. Taču Dieva kalpotājiem ir spēcīgs aizstāvis. Pilnībā paļaujoties uz Jehovas atbalstu, viņi sekmīgi var pretoties šim spēcīgajam ’rūcošajam lauvam’. Bībelē kristiešiem ir izteikts pamudinājums: ”Tam turieties pretī stipri ticībā.” (1. Pētera 5:9.)