Kā aizstāvēt brīvību?
MAZAJĀ Indonēzijas pilsētiņā Rengasdengklokā dažādas etniskās grupas daudzus gadus bija sadzīvojušas mierā. Taču 1997. gada 30. janvārī šķietamajai savstarpējai iecietībai pienāca gals. Vardarbība uzliesmoja pēc tam, kad īsi pirms trijiem no rīta šajā reliģisku svētku dienā kāds ticīgais sāka sist bungas. Trokšņa iztraucēts, kaimiņš, kas piederēja pie citas reliģijas, apbēra bungu rībinātāju ar lamām. Kaimiņi apmainījās savstarpējiem apvainojumiem, un nepagāja ilgs laiks, kad pa gaisu jau lidoja akmeņi. Uzausa diena, un nekārtības vērsās plašumā, jo ķildā iesaistījās arvien vairāk cilvēku. Līdz dienas beigām bija izdemolēti divi budistu tempļi un četras kristīgās pasaules baznīcas. Laikrakstā International Herald Tribune rakstam, kurā bija stāstīts par šo gadījumu, bija dots nosaukums ”Neiecietības dzirkstele iededzina etnisko nemieru liesmas”.
Daudzās zemēs etniskās minoritātes, kuru tiesības aizsargā likums, tomēr kļūst par neiecietības upuriem. Lai novērstu neiecietības dziļākos cēloņus, ar to vien, ka brīvība tiek garantēta ar likumu, neapšaubāmi ir par maz. Tas, ka neiecietība neizpaužas atklāti, vēl nepavisam nenozīmē, ka tā vispār nepastāv. Ja pēc kāda laika apstākļi mainās un to iespaidā sabiedrībā varbūt izveidojas aizspriedumaina gaisotne, slēpta neiecietība viegli var izlauzties uz āru. Pat ja netiek izvērstas atklātas vajāšanas, cilvēki var pieredzēt naidīgu attieksmi un viņu idejas var tikt apspiestas. Kā to ir iespējams novērst?
Neiecietības saknes
Mums piemīt dabiska slieksme izturēties noraidoši vai ar aizdomām pret to, kas ir atšķirīgs vai neparasts, it īpaši pret uzskatiem, kas atšķiras no mūsējiem. Vai tas nozīmē, ka iecietība ir neiespējama? ANO publikācijā Elimination of All Forms of Intolerance and Discrimination Based on Religion or Belief (”Visu uz reliģiju vai pārliecību balstīto neiecietības un diskriminācijas formu izskaušana”) bija sacīts, ka nezināšana un izpratnes trūkums ir ”viens no galvenajiem cēloņiem, kas izraisa neiecietību un diskrimināciju reliģijas un pārliecības jautājumos”. Bet pret tādu neiecietības pamatcēloni kā nezināšana ir iespējams cīnīties. Kādā veidā? Nodrošinot vispusīgu izglītību. ”Izglītība, iespējams, ir svarīgākais līdzeklis cīņā pret diskrimināciju un neiecietību,” teikts kādā ANO Cilvēktiesību komisijas ziņojumā.
Kādam būtu jābūt šīs izglītības mērķim? Žurnālā UNESCO Courier izteikta doma, ka izglītībai, kas domāta iecietības veicināšanai, būtu nevis jācenšas veidot noraidošu attieksmi pret reliģiskām kustībām, bet gan ”jācīnās pret tām ietekmēm, kas izraisa bailes un mudina atstumt citus cilvēkus, kā arī jāpalīdz jaunatnei attīstīt spēju patstāvīgi domāt, kritiski spriest un vadīties pēc ētikas principiem”.
Masu saziņas līdzekļiem nenoliedzami ir lielas iespējas palīdzēt cilvēkiem ”kritiski spriest un vadīties pēc ētikas principiem”. Daudzas starptautiskas organizācijas atzīst, ka tie spēj ietekmēt uzskatus un sekmēt savstarpēju saprašanos. Taču, lai saziņas līdzekļi veicinātu iecietību, nevis vairotu neiecietību, kā daži reizēm to dara, žurnālistikai ir jābūt godīgai un objektīvai. Dažreiz žurnālistiem ir jāiet pret straumi, nepakļaujoties vispārpieņemtu uzskatu spiedienam. Viņiem ir jāsniedz objektīva analīze un aizspriedumu nesagrozīti komentāri. Bet vai ar to pietiek?
Labākais veids, kā cīnīties ar neiecietību
Iecietība nenozīmē, ka visiem būtu jādomā vienādi. Cilvēkiem var būt atšķirīgi viedokļi. Daži varbūt ir cieši pārliecināti, ka uzskati, pie kuriem turas kāds cits, ir pavisam nepareizi. Iespējams, viņi pat publiski apspriež šīs uzskatu nesakritības. Taču tikmēr, kamēr viņi neizplata melus ar mērķi radīt aizspriedumus, tā nav neiecietība. Neiecietība parādās tad, ja kāda grupa tiek vajāta, pret to tiek izdoti speciāli likumi, tā tiek izstumta no sabiedrības, aizliegta vai kaut kādā citā veidā tiek likti šķēršļi, lai neļautu tai dzīvot saskaņā ar savu pārliecību. Galējas neiecietības gadījumā vieni kļūst par slepkavām, bet citi — par upuriem savas pārliecības dēļ.
Kā lai cīnās pret neiecietību? Viena iespēja ir to publiski atmaskot, kā Pāvils atmaskoja sava laika reliģisko vadītāju neiecietību. (Apustuļu darbi 24:10—13.) Taču vislabākais veids, kā pretoties neiecietībai, ir rīkoties tā, lai neļautu tai veidoties, — kad vien iespējams, ir jāveicina iecietība, respektīvi, jāmāca cilvēkiem labāk saprast citus. Iepriekš minētajā ANO ziņojumā par neiecietības izskaušanu ir sacīts: ”Visu uz reliģiju vai pārliecību balstīto neiecietības un diskriminācijas formu pirmcēloņi sakņojas cilvēku prātā, tāpēc tieši cilvēku prāts ir tas, kur pirmām kārtām jātiecas panākt pārmaiņas.” Izglītošana, kuras mērķis ir attīstīt iecietību, var pat pamudināt atsevišķus cilvēkus izvērtēt pašiem savus uzskatus.
Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektors Federiko Majors rakstīja: ”Iecietība ir tāda cilvēka tikums, kuram ir sava pārliecība.” Dominikāņu garīdznieks Klods Žefrē žurnālā Réforme izteicās: ”Patiesa iecietība balstās uz stingru pārliecību.” Tas, kurš jūtas drošs par savu uzskatu pareizību, visticamāk, nejutīsies apdraudēts citu cilvēku uzskatu dēļ.
Jehovas liecinieki ir konstatējuši, ka lielisks veids, kā sekmēt iecietību, ir runāt ar citiem par atšķirīgiem uzskatiem. Liecinieki uztver nopietni Jēzus pravietojumu, ka ”šis valstības evanģelijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām”, un viņi ir plaši pazīstami ar to, ka viņi publiski sludina labo vēsti. (Mateja 24:14.) Darot šo darbu, viņiem ir iespēja uzklausīt, kā savus uzskatus izsaka gan visdažādāko reliģiju pārstāvji, gan arī ateisti. Liecinieki paši savukārt ir gatavi paskaidrot savu pārliecību tiem, kas vēlas klausīties. Tā viņi veicina zināšanu izplatīšanos un sapratni. Tādas zināšanas un sapratne palīdz attīstīt iecietības garu.
Iecietība un tālākās pārmaiņas
Par spīti daudzu labajiem nodomiem un dažu neatlaidīgajiem pūliņiem, reliģiskā neiecietība nenoliedzami joprojām ir viena no mūsdienu aktuālajām problēmām. Lai notiktu reālas pārmaiņas, ir nepieciešams vēl kaut kas. Pievēršot uzmanību šai problēmai, franču laikrakstā Le Monde des débats bija sacīts: ”Modernajā sabiedrībā pārāk bieži vērojams kāds emocionāls un garīgs robs. Likums var garantēt brīvību, aizsargājot pret tiem, kas to apdraud. Tas var garantēt un tam ir jāgarantē arī vienlīdzība likuma priekšā bez jebkādas patvaļīgas diskriminācijas.” Grāmatā Democracy and Tolerance (”Demokrātija un iecietība”) atzīts: ”Mums vēl garš ceļš ejams līdz tam, lai savstarpēja sapratne un cieņa kļūtu par vispārēju uzvedības normu.”
Bībelē ir apsolīts, ka drīzumā visa cilvēce būs apvienota vienīgā patiesā Dieva tīrajā pielūgsmē. Šī vienotība to padarīs par īstu pasaules mēroga brālību, kurā valdīs cieņas pilna attieksme citam pret citu. Cilvēkiem vairs nebūs jācieš no tām nelaimēm, ko rada nezināšana, jo Dieva Valstība mācīs ļaudīm Jehovas ceļus un tā tiks apmierinātas viņu intelektuālās, emocionālās un garīgās vajadzības. (Jesajas 11:9; 30:21; 54:13.) Uz visas zemes tiks nodibināta patiesa vienlīdzība un brīvība. (2. Korintiešiem 3:17.) Iegūstot precīzas zināšanas par Dieva nodomiem attiecībā uz cilvēci, jūs varat stāties pretī nezināšanai un neiecietībai.
[Papildmateriāls/Attēls 11. lpp.]
Draudi reliģijai
Francijā pēdējos gados varas iestādes ir centušās likt šķēršļus Jehovas liecinieku darbībai, atsakoties piešķirt viņiem tādas pašas priekšrocības kā citām reliģijām. Nesen ziedojumi, kas bija doti, lai atbalstītu liecinieku reliģisko darbību, tika aplikti ar milzīgiem nodokļiem. Francijas varas iestādes spēra netaisnīgu soli, pieprasot samaksāt summu, kas līdzvērtīga 50 miljoniem dolāru (nodokļi kopā ar soda naudu), — tas tika darīts ar acīmredzamu mērķi kaitēt šai kristiešu grupai, kuras locekļu un atbalstītāju skaits Francijā ir apmēram 200 000. Tā ir klaja reliģisku aizspriedumu izpausme, kas ir pretrunā ar visiem brīvības, brālības un vienlīdzības principiem.
[Attēls 10. lpp.]
Neiecietība bieži izraisa vardarbību
[Attēli 12. lpp.]
Par spīti tam, ka Jehovas liecinieki veic reliģisku darbību, dažas Francijas amatpersonas apgalvo, ka tā nav reliģija