Tiesības bez pienākumiem?

”VISIEM cilvēku sabiedrības locekļiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un vispārēja miera pamats.” Tā ir teikts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas preambulā — šīs deklarācijas 50. gadadiena tika atzīmēta 1998. gada decembrī. Taču nesen 24 kādreizējie prezidenti un premjerministri, kas pārstāvēja visus kontinentus, izteica priekšlikumu, ka papildus cilvēktiesību deklarācijai Apvienoto Nāciju Organizācijai būtu jāpieņem arī vispārēja cilvēka pienākumu deklarācija. Kāpēc daudziem šķiet, ka pastāv vajadzība pēc šāda dokumenta?

”Tiesības un pienākumi ir Siāmas dvīņi. Diemžēl tagad, kad ir pagājis pusgadsimts, šis fakts ir aizmirsts vai arī tas ir kļuvis nepieņemams. Daudzi pieprasa ievērot viņu tiesības, nejuzdami nekādu vajadzību pildīt ar tām saistītos pienākumus,” raksta Eiropas Cilvēktiesību komisijas loceklis profesors Žans Klods Suajē. Daudzi izjūt to, ka ir izveidojusies šāda nevērīga attieksme pret pienākumiem. ”Ir vērojamas izteiktas alkas — it sevišķi jaunatnes vidū — pēc kādas vienojošas perspektīvas, pēc stabiliem ideāliem, ar kuru palīdzību būtu iespējams sekmīgi cīnīties pret tiem mehānismiem, kas izraisa alkatību, savtīgumu un kopības gara zudumu un kas, šķiet, aizvien vairāk pārņem pasauli. [..] Pieaugošās debates par globālas ētikas nepieciešamību — tā ir atzīšanās, ka kaut kā pietrūkst,” rakstīts Parīzes dienas laikrakstā International Herald Tribune. Ņemot vērā visus šos apstākļus, politiķi, teologi un filozofi ir uzsākuši diskusijas par ”universālas ētikas projektu”, kā to ir nosaukusi Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija. Viņu mērķis ir aizpildīt šo robu un noteikt, kādi ir cilvēku pienākumi. Taču viņiem ir radušās zināmas grūtības.

Ir samērā viegli noteikt, kādas cilvēku tiesības ir jāaizsargā, bet ne vienmēr ir viegli definēt, kādiem cilvēku pienākumiem būtu jābūt vispārpieņemtiem. Taču daļa no principiem, ko ierosināts ietvert šajā Pienākumu deklarācijā, sakņojas nenovecojošajā un universālajā Zelta likumā, ko Jēzus formulēja gandrīz pirms divtūkstoš gadiem: ”Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.” (Mateja 7:12.)

Likumi, kas aizsargā cilvēku tiesības, bieži vien būtībā balstās uz Bībeles principiem, bet Bībelē ir uzsvērta arī doma par personiskajiem pienākumiem. ”Kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku,” rakstīja māceklis Jēkabs. (Jēkaba 4:17.) Jēzus vienmēr meklēja iespējas darīt labu citiem, un īsti kristieši tieši tāpat cenšas palīdzēt citiem cilvēkiem. Viņi nedomā, ka pietiek tikai izmantot savas tiesības, bet apzinās, ka līdz ar tiesībām rodas arī pienākumi un ka ikviens no mums ir atbildīgs Dieva priekšā par saviem darbiem.