Reliģiskā neiecietība mūsdienās

”Katram cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību, brīvību pieņemt reliģiju vai pārliecību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai un pārliecībai tiklab vienatnē, kā arī kopā ar citiem publiski vai nošķirti, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību.”a 18. PANTS, VISPĀRĒJĀ CILVĒKTIESĪBU DEKLARĀCIJA, 1948.

VAI zemē, kurā jūs dzīvojat, pastāv reliģiskā brīvība? Lielākā daļa pasaules valstu vismaz ārēji atbalsta šo svarīgo principu, kas ir iekļauts daudzās starptautiskās deklarācijās. Tomēr, kā liecina pieejamie dati, mūsdienās daudzās valstīs, kur neiecietība un diskriminācija ir nepielūdzama dzīves realitāte, neskaitāmiem miljoniem cilvēku trūkst reliģiskās brīvības. Protams, daudzi dzīvo tādās zemēs, kur sabiedrību veido dažādu rasu un tautību cilvēki ar dažādu reliģisko piederību un kur brīvību garantē likums, un iecietība, šķiet, tiek uzskatīta par vērtīgu nācijas kultūras iezīmi.

Taču pat tādās vietās daļa iedzīvotāju cieš no reliģiskās brīvības pārkāpumiem. ”Diskriminācija reliģijas vai pārliecības dēļ pastāv gandrīz visās ekonomiskajās, sociālajās un ideoloģiskajās sistēmās, un tā ir izplatīta visā pasaulē,” atzīmēja kādreizējais ANO Cilvēktiesību komisijas ieceltais speciālais ziņotājs Andželu d’Almeida Ribeiro. 1997. gadā publicētajā grāmatā Freedom of Religion and Belief—A World Report (”Reliģijas un pārliecības brīvība. Ziņojums par stāvokli pasaulē”) izdevēji Kevins Boils un Džuljeta Šīna raksta: ”Divdesmitā gadsimta beigās tādas parādības kā reliģisko minoritāšu vajāšana ticības dēļ, ..uzskatu aizliegšana un nemitīga diskriminācija ir ikdienas dzīves sastāvdaļa.”

Taču diskriminācija reliģijas dēļ skar ne tikai reliģiskās minoritātes. Profesors Abdelfata Amors, ANO Cilvēktiesību komisijas speciālais ziņotājs reliģiskās neiecietības jautājumos, uzskata, ka ”neviena reliģija nav pasargāta no tiesību pārkāpumiem”. Tāpēc ir ļoti iespējams, ka arī tur, kur dzīvojat jūs, dažām reliģijām pastāvīgi ir jāsaskaras ar neiecietību un aizspriedumiem.

Dažādās diskriminācijas formas

Reliģiska diskriminācija var izpausties daudzējādi. Dažās valstīs, piemēram, tiek pilnīgi aizliegtas visas reliģijas, izņemot vienu, kas tādā veidā būtībā kļūst par valsts reliģiju. Citur tiek izdoti likumi, kas ierobežo noteiktu reliģiju darbību. Citās zemēs savukārt ir pieņemti tādi likumi, kas tiek patvaļīgi interpretēti atkarībā no amatpersonu ieskatiem. Padomājiet, cik plašas iespējas ļaunprātīgai izmantošanai dod Izraēlā ierosinātais likums, kas paredz sodu par tādu brošūru vai citu materiālu ievešanu, iespiešanu, izplatīšanu un glabāšanu, ”kur ietverts pamudinājums mainīt reliģiju”. Nav brīnums, ka laikrakstā International Herald Tribune sacīts: ”Izraēlā Jehovas liecinieki tiek aizskarti un pakļauti uzbrukumiem.” Lodā kāda Jehovas liecinieku Ķēniņvalsts zāle trīsreiz tika uzlauzta un to divreiz izdemolēja galēji ortodoksāli fanātiķi. Policija atteicās iejaukties.

Grāmatā Freedom of Religion and Belief pieminēti vēl citi neiecietības izpausmju piemēri: ”Ķeceri un ķecerības — tie nav tikai pagātnes tēli. [..] Atstumšana, vajāšana un diskriminācija, kas vēršas pret tiem, kuri izraudzījušies atšķirīgu ceļu, joprojām ir viens no galvenajiem neiecietības cēloņiem. Var minēt tādus neiecietības upuru piemērus kā ahmadiešus Pakistānā un [bahaisma piekritējus] Ēģiptē, Irānā un Malaizijā, kā arī Jehovas lieciniekus dažādās Austrumeiropas zemēs, Grieķijā un Singapūrā.” Kā redzams, daudzās pasaules vietās reliģiskā brīvība ir apdraudēta.

Ņemot to visu vērā, Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektors Federiko Majors sacīja, ka tas, kāda izskatās pasaules tuvākā nākotne, kuras aprises jau sāk iezīmēties, ”neizraisa sevišķu sajūsmu. ..brīvības vēji no jauna ir iekvēlinājuši naida ogles.” Viņa bažu pamatotību apstiprina Eseksas universitātes (Lielbritānija) Cilvēktiesību centra direktora atzinums: ”Visi pierādījumi liecina, ka mūsdienu pasaulē reliģiskā neiecietība.. pieaug, nevis samazinās.” Šī pieaugošā neiecietība apdraud reliģisko brīvību — iespējams, arī jūsu personīgo reliģisko brīvību. Bet kāpēc šī brīvība ir tik svarīga?

Kas ir likts uz spēles?

”Reliģiska brīvība ir būtisks priekšnosacījums, lai kādu sabiedrību varētu uzskatīt par brīvu. [..] ..bez reliģijas brīvības un tiesībām izplatīt savu ticību nav iespējamas nedz tiesības uz sirdsapziņas brīvību, nedz arī īsta demokrātija,” rakstīja sociologs Braiens Vilsons savā grāmatā Human Values in a Changing World (”Humānās vērtības mainīgā pasaulē”). Un, kā nesen atzina kāda Francijas tiesa, ”pārliecības brīvība ir viens no sabiedrisko brīvību pamatelementiem”. Tāpēc neatkarīgi no tā, vai jūs esat reliģiozs vai ne, jums ir pamats būt ieinteresētam reliģiskās brīvības aizstāvēšanā.

Valsts attieksme pret reliģisko brīvību lielā mērā ietekmē arī šīs valsts reputāciju un uzticību tai starptautiskajās attiecībās. Kādā ziņojumā, kas 1997. gadā tika iesniegts Eiropas drošības un sadarbības organizācijas sanāksmei (šajā organizācijā patlaban ietilpst 54 valstis), bija sacīts: ”Reliģiskā brīvība ir viena no izcilākajām vērtībām cilvēktiesību kopumā, tā ir saistīta ar cilvēka cieņas pašiem pamatiem. Neviena iekārta, kas pārkāpj šādas tiesības vai pieļauj to sistemātiskus pārkāpumus, nevar likumīgi pretendēt uz piederību pie taisnīgu un demokrātisku valstu kopienas, kas ciena cilvēka pamattiesības.”

Reliģijas brīvība ir kā daļa no ēkas pamata. Citas brīvības — pilsoniskās, politiskās, kultūras un ekonomiskās — ir balstītas uz to. Ja pamats ir iedragāts, visai ēkai draud briesmas. Profesors Frančesko Mardžota-Broljo to kodolīgi izsaka šādiem vārdiem: ”Ja tiek pārkāpta [reliģiskā] brīvība, pēc tam pienāk kārta arī pārējām brīvībām.” Lai šīs pārējās brīvības aizsargātu, vispirms ir jānodrošina reliģiskā brīvība.

Lai saprastu, kā vislabāk ir iespējams kaut ko aizsargāt, ir jāzina, kas tas īsti ir. Kā veidojās reliģiskās brīvības ideja? Kā šī brīvība tika panākta, un par kādu cenu?

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 4. lpp.]

Reliģiskai neiecietībai ir gara vēsture