Jauniešu jautājumi

Ko darīt, lai vecāki pārstātu vienmēr vainot tikai mani?

”Lai notiktu, kas notikdams, vainīgs vienmēr biju es. Ja mājas durvis bija palikušas vaļā vai plīts atstāta neizslēgta, ja kāda lieta nebija nolikta vietā vai kaut kas nebija izdarīts, tā noteikti bija Ramona vaina!” (Ramons.)

JA TU esi pusaudzis, reizēm varbūt šķiet, ka tevi uzskata par vainīgu itin visā, kas nenotiek tā, kā vajag. Vienā no iepriekšējiem rakstiem mēs atzīmējām, ka dažreiz vecāki pārsteidzīgi vaino savus bērnus.a Iemesli šādai vecāku rīcībai var būt visdažādākie, sākot ar dabiskām rūpēm par saviem bērniem un beidzot ar dziļu iekšēju satraukumu. Bet, lai kāds būtu šis iemesls, ja tev izsaka nepelnītus pārmetumus, tu droši vien jūties sāpināts un pazemots.

Protams, būdams nepilnīgs cilvēks, tu laiku pa laikam rīkojies nepareizi. (Romiešiem 3:23.) Turklāt, tā kā tu esi jauns, tev vēl ir samērā maz pieredzes. (Salamana Pamācības 1:4.) Tu droši vien šad un tad kļūdies savos spriedumos. Ja esi izdarījis kaut ko aplamu, ir gluži taisnīgi un godīgi, ka tev ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību. (Salamans Mācītājs 11:9.)

Kā tev būtu jārīkojas, ja tevi vaino kādā pārkāpumā, ko tu patiešām esi izdarījis? Daži jaunieši mēģina iztēlot sevi par briesmīgas netaisnības upuriem. Viņi pilnā mutē apgalvo, ka vecāki vienmēr vainojot viņus, lai kas būtu noticis. Ko šie jaunieši panāk? Neapmierinātie vecāki ķeras pie stingrākiem līdzekļiem, lai ieskaidrotu bērniem to, ko viņi grib likt tiem saprast. Bībelē dots šāds padoms: ”Gudrību un mācību ģeķi [nelgas] nicina. Klausi, mans bērns, sava tēva pārmācībai un nepamet savas mātes mācību.” (Salamana Pamācības 1:7, 8, LB-26.) Ja tu atzīsi savus pārkāpumus un veiksi nepieciešamās izmaiņas, tu varēsi mācīties no savām kļūdām. (Ebrejiem 12:11.)

Vaļsirdīgas sarunas ar vecākiem

Taču situācija ir gluži citāda, ja tevi vaino par kaut ko, kas īstenībā nemaz nav tava vaina, vai arī ja tev nemitīgi izsaka pārmetumus. Dabiski, tevī šāda attieksme var izraisīt dusmas un aizvainojumu. Tev varbūt pat rodas kārdinājums tīšām uzvesties slikti, jo tu domā, ka tevi nosodīs tik un tā. (Salamans Mācītājs 7:7, NW.) Tomēr ar spītību var tikai nodarīt visiem ļaunu. (Salīdzināt Ījaba 36:18, NW.) Salamana Pamācībās 15:22 norādīts uz labāku veidu, kā risināt problēmas; tur ir sacīts: ”Kur padoma nav, tur nodomus neizved galā.” Jā, viens paņēmiens, kā mainīt vecāku izturēšanos pret tevi, ir aprunāties ar viņiem, paskaidrot, kā tu jūties.

Pirmām kārtām centies izraudzīties sarunai tādu brīdi, kas Bībelē dēvēts par ’īsteno laiku’. (Salamana Pamācības 15:23.) Kleitons Barbo iesaka: ”Izvēlieties tādu laiku un vietu, kad jūs varat sarunāties, saglabājot vēsu prātu, un visi jūtaties mierīgi un labi.” Turklāt Bībele brīdina: ”Skarbs vārds izraisa lielu niknumu.” (Salamana Pamācības 15:1.) Tāpēc centies būt laipns un parādīt cieņu, neizturies izaicinoši. Nezaudē savaldību. (Salamana Pamācības 29:11.) Nevis uzbrūc saviem vecākiem (”Jūs vienmēr vainojat mani, lai kas arī notiktu!”), bet mēģini paskaidrot, kā tu jūties viņu nepārtraukto pārmetumu dēļ (”Man ir ļoti sāpīgi klausīties pārmetumus, kad es nemaz neesmu vainīgs.”). (Salīdzināt 1. Mozus 30:1, 2.)

Šie paši principi attiecas arī uz tiem gadījumiem, kad tavi mājinieki sadusmojas kaut kādu pārpratumu dēļ. Reiz Jēzus bērnībā viņa vecāki bija kļuvuši ļoti satraukti, jo nebija varējuši saprast, kur Jēzus ir palicis. Bet Jēzus nesāka činkstēt un žēloties. Viņš mierīgi paskaidroja, kāpēc ir izveidojusies šāda situācija. (Lūkas 2:49.) Kāpēc tu nevarētu pamēģināt kārtot savas attiecības ar vecākiem nosvērti kā pieaudzis cilvēks, ja tu jūties aizskarts? Pacenties saprast: viņi uztraucas tāpēc, ka raizējas par tevi! Uzmanīgi klausies, ko viņi saka. (Salamana Pamācības 4:1.) Pagaidi, kamēr dusmas norimst, pirms sāc stāstīt, kā, tavuprāt, viss īstenībā ir noticis.

’Pārbaudi pats savus darbus’

Bet kāpēc daži vecāki mēdz uz ātru roku izdarīt maldīgus secinājumus par saviem bērniem? Jāatzīst, ka reizēm jaunieši paši dod saviem vecākiem iemeslu kļūt aizdomīgiem. Salamana Pamācībās 20:11 teikts: ”Jau pēc bērna darbošanās var nomanīt, vai viņš grib būt rimts un godīgs.” Kādu reputāciju tu esi izpelnījies vecāku acīs? Vai no tavas ”darbošanās” var redzēt, ka tu esi godīgs un saprātīgs, jeb vai pēc tās var spriest, ka tu esi paviršs un bezatbildīgs cilvēks? Ja tava rīcība neliecina tev par labu, nebrīnies, ka vecāki bieži izdara par tevi pārsteidzīgus secinājumus. Runājot par savu vecāku kritiskajām piezīmēm, Ramons, kas bija minēts raksta sākumā, atzina: ”Godīgi sakot, reizēm viņu aizdomās bija arī kāds patiesības grauds.”

Ja arī par tevi var teikt to pašu, tad tev, visticamāk, nekas cits neatliek kā censties ar savu turpmāko rīcību mainīt priekšstatu, ko tu par sevi esi radījis. Ar darbiem pierādot, ka esi uzticams cilvēks, kam piemīt atbildības sajūta, tu vari pakāpeniski pārliecināt savus vecākus, ka esi izmainījies un viņi var uz tevi paļauties.

Ramona piemērs ilustrē, kā to var izdarīt. Draugi un tuvinieki ar labsirdīgu humoru viņu bija iesaukuši par ”izklaidīgo profesoru”, jo Ramonam allaž kaut kas mēdza izkrist no prāta. Vai arī tev vecāki ir ”piešķīruši” kādu ne visai cildinošu apzīmējumu, — varbūt viņi pastāvīgi sauc tevi par bērnišķīgu vai bezatbildīgu? Kā atzīmē Ketlīna Makoja, vecākiem varbūt šķiet, ka šādi apzīmējumi palīdz ”trāpīgi norādīt uz problēmu, lai pusaudzis spētu to pamanīt un mainīties”. Taču patiesībā tamlīdzīgas ”etiķetes” parasti rada vienīgi dziļu aizvainojumu. Tomēr Ramons saprata, ka iesaukai ir savs pamats. ”Manu prātu vienmēr nodarbināja kaut kas viens, tāpēc es mēdzu pazaudēt tādas lietas kā atslēgas un mājasdarbus un bieži aizmirsu, kas man bija jāizdara,” viņš atzīst.

Tad Ramons ķērās pie darba, lai panāktu izmaiņas. ”Es sāku mācīties saprast, kas ir pienākums un kam ir jādod priekšroka,” viņš atceras. ”Es sastādīju grafiku un sāku nopietnāk izturēties pret personiskajām Bībeles studijām. Es iemācījos, ka Jehova uzskata par svarīgām ne tikai ’lielas’, bet arī ’mazas lietas’.” (Lūkas 16:10.) Izmantodams Bībeles principus, Ramons galu galā tika vaļā no aizmāršas reputācijas. Kāpēc tu nevarētu pamēģināt rīkoties tāpat? Un, ja kāda ”etiķete” vai iesauka tevi patiešām sāpina, pārrunā šo jautājumu ar saviem vecākiem. Varbūt viņi spēs iejusties tavā ādā.

Ja šķiet, ka vecāki neizturas pret visiem bērniem vienādi

Reizēm liekas, ka tevi vienmēr vaino tāpēc, ka vecākiem kāds cits bērns ir mīļāks. Ramons atceras: ”Ja mani vecākie brāļi vai māsas vēlu pārradās mājās, viņi tika cauri sveikā. Bet tikko to izdarīju es — tūlīt dabūju brāzienu.” Kāds vīrietis no Gajanas, vārdā Alberts, stāsta, ka viņš bērnībā jutās līdzīgi. Viņam šķita, ka māte viņu pārmāca daudz bargāk nekā brāli.

Tomēr īstenība ne vienmēr ir tāda, kā liekas pirmajā acu uzmetienā. Vecākajiem bērniem bieži tiek piešķirta lielāka brīvība — nevis tāpēc, ka viņi vecākiem būtu mīļāki par citiem, bet gan tāpēc, ka vecāki gaida no viņiem lielāku atbildības sajūtu. Varbūt pastāv kādi īpaši apstākļi. Kā atzīst Alberts, viņa brālim tika aiztaupīts fizisks sods tāpēc, ka brālītis bija ”mazs un slimīgs”. Vai vecāki rīkojas netaisni, ņemdami vērā īpašās vajadzības un ierobežojumus, kas, iespējams, ir kādam no viņu bērniem?

Protams, reizēm gadās, ka vecākiem kāds bērns ir īpaši mīļš. (Salīdzināt 1. Mozus 37:3.) Alberts par savu slimīgo brāli saka: ”Mamma viņam bija sevišķi pieķērusies.” Par laimi, kristīgā mīlestība spēj vērsties plašumā. (2. Korintiešiem 6:11—13.) Tāpēc, pat ja tavi vecāki ir ”sevišķi pieķērušies” kādam no taviem brāļiem vai māsām, tas nenozīmē, ka tev no viņu mīlestības nekas vairs nav palicis pāri. Īstenībā svarīgs ir, lūk, kāds jautājums: vai viņi tiešām akli mīl kādu citu no saviem bērniem un tāpēc izturas pret tevi netaisni un visā vaino tevi? Ja šķiet, ka tā ir, katrā ziņā izstāsti viņiem, kā tu jūties. Runā ar vecākiem mierīgi un nosvērti un mini konkrētus gadījumus, kad, tavuprāt, viņi ir rīkojušies netaisni. Iespējams, viņi tevī ieklausīsies.

Nelabvēlīgās ģimenes

Protams, ne visus apstākļus ir viegli mainīt. Ir vecāki, kam piemīt dziļi iesakņojies paradums kaunināt un rāt bērnus. Īpaši raksturīgi tas ir vecākiem, kam ir emocionālas problēmas vai kas cīnās ar kādu kaitīgu ieradumu. Šādos apstākļos var gadīties, ka mēģinājumi vaļsirdīgi izrunāties neko daudz nelīdz. Ja tu atrodies tādā situācijā, centies saprast, ka nav tavos spēkos atrisināt vecāku problēmas un droši vien bez palīdzības no ārienes ar tām nebūs iespējams tikt galā. Labākais, ko tu vari darīt, ir izturēties pret vecākiem ar pienācīgo cieņu un censties izvairīties no nevajadzīgām sadursmēm. (Efeziešiem 6:1, 2.) Salamana Pamācībās 22:3 teikts: ”Gudrais paredz nelaimi un paglābjas.”b

Meklē arī palīdzību no citiem. Parunā ar kādu nobriedušu pieaugušo, varbūt ar kristiešu draudzes vecāko. Šāda cilvēka sirsnīgā uzmanība tev var būt liels atbalsts, lai tu spētu pārvarēt sajūtu, ka vienmēr, kad kaut kas iet greizi, vainīgs esi tieši tu. Turklāt ’tuvojies Dievam’. (Jēkaba 4:8.) Citi varbūt tevi netaisni apvaino, bet ”[Dievs] nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi. [..] Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.” (Psalms 103:9, 14.) Apzinoties, ka tu esi dārgs Dieva acīs, tev būs vieglāk paciest nepelnītus pārmetumus.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 21. lpp.]

Ja atzīstam, ka esam rīkojušies nepareizi, mēs varam mācīties no savām kļūdām