Via Egnatia — ceļš, kas sekmēja paplašināšanos
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA GRIEĶIJĀ
MŪSU ēras 50. gadā kāda kristiešu misionāru grupa pirmo reizi spēra savu kāju uz Eiropas zemes. Viņi bija ieradušies, atsaukdamies uz aicinājumu, ko parādībā bija saņēmis apustulis Pāvils: ”Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” (Apustuļu darbi 16:9.) Vēsts par Jēzu Kristu, ko sludināja Pāvils un viņa biedri, atstāja Eiropā ļoti dziļas pēdas.
Nozīmīgs faktors, kas veicināja kristietības izplatīšanos Maķedonijā, bija Via Egnatia — romiešu ceļš ar cietu segumu. Izkāpuši malā ostas pilsētā Neapolē (tagad Kavala Grieķijā) Egejas jūras ziemeļu krastā, misionāri acīmredzot pa šo ceļu devās uz Filipiem, Maķedonijas novada galveno pilsētu. Tālāk ceļš veda uz Amfipoli, Apolloniju un Tesaloniku — tās bija nākamās Pāvila un viņa ceļabiedru apstāšanās vietas. (Apustuļu darbi 16:11—17:1.)
Atsevišķi šī senā lielceļa posmi ir saglabājušies vēl tagad un joprojām diendienā tiek izmantoti. Ir pat radusies iecere uzbūvēt modernu šoseju, kas ietu pa vecā ceļa maršrutu un kam būtu tāds pats nosaukums.
Kas izveidoja šo seno ceļu? Kad un ar kādu nolūku tas tika būvēts?
Kāpēc tas bija vajadzīgs
Turpinoties romiešu karagājieniem austrumu virzienā, Maķedonija 146. g. p.m.ē. kļuva par Romas provinci. Bet šis iekarojums radīja impērijai jaunas rūpes — bija jānodrošina iespēja ātri pārvietot karaspēku uz jauniegūtajām teritorijām. Apenīnu pussalā jau pastāvēja Via Appia jeb Apija ceļš, kas savienoja Romu ar Adrijas jūras dienvidaustrumu krastu. Bet tagad impērijai bija nepieciešams līdzīgs lielceļš Balkānu pussalā, tāpēc tika nolemts izveidot Via Egnatia. Ceļš tika nosaukts būves galvenā inženiera Romas prokonsula Gnaija Egnācija vārdā.
Via Egnatia sākās no jūras ostas Dirrahijas Illīrijas provincē (tagad Durresi Albānijā) un stiepās līdz pat senajai pilsētai Bizantijai (tagad Stambula Turcijā), un tā garums pārsniedza 800 kilometru. Ceļa būve sākās 145. gadā p.m.ē. un ilga aptuveni 44 gadus. Kā jau bija cerēts, Via Egnatia drīz vien kļuva par līdzekli, kas ievērojami veicināja Romas ekspansiju uz austrumiem.
Ģeogrāfiskās īpatnības apgrūtina ceļa būvi
Taču apvidus reljefs padarīja ceļa būvi par sarežģītu uzdevumu. Piemēram, sākumposmā ceļš atduras pret Ohridas ezeru un met līkumu gar tā ziemeļu krastu. Tad ceļš kādu laiku līkumo pa kalnu pārejām un ved uz austrumiem pāri neviesmīlīgai, dziļu dobumu izvagotai paugurainei, pāri kailiem kalniem un ieplakām, ko daļēji aizņem ezeri, līdz beidzot sasniedz centrālo Maķedonijas līdzenumu.
Tuvojoties Tesalonikai, ceļš iet pa līdzenu un atklātu apvidu. Bet austrumos no pilsētas reljefs ir paugurains. Via Egnatia līkumo starp šiem pauguriem un pakāpeniski ved lejup ielejā, kur izkaisīti ezeri ar aizaugušiem, staigniem krastiem. Tālāk tas šķērso ielejas un purvus, līdz sasniedz seno pilsētu Neapoli.
No šejienes ceļš turpinās uz austrumiem gar Egejas jūras krastu un ietiecas Trāķijas apgabalā. Pēdējā posmā apvidus ir samērā līdzens un ceļš ved taisni uz galamērķi — uz Bizantiju.
Ceļš palīdz sasniegt iecerēto mērķi
Via Egnatia kļuva par vistaisnāko un ērtāko ceļu starp Romu un romiešu iekarotajām teritorijām austrumos no Adrijas jūras. Tas atviegloja romiešu koloniju izveidošanu Maķedonijas pilsētās un spēcīgi ietekmēja apvidus ekonomisko, demogrāfisko un kultūras attīstību. Pa šo ceļu varēja ērti transportēt varu, asfaltu, sudrabu, zivis, eļļu, vīnu, sieru un citas preces.
Materiālā labklājība, ko atnesa līdzi rosīgā tirdzniecība, padarīja vairākas ceļa malā izvietotās pilsētas, piemēram, Tesaloniku un Amfipoli, par vienām no ievērojamākajām pilsētām Balkānos. Īpašu uzplaukumu piedzīvoja Tesalonika, kas kļuva par svarīgu komerciālu centru, kurā strauji attīstījās māksla un citas kultūras dzīves jomas. Tiesa gan, ceļa uzturēšanas izdevumi daļēji bija jāsedz kopienām, kas dzīvoja tajās vietās, kuras ceļš šķērsoja. Bet šīs kopienas savukārt ieguva lielu labumu no starptautiskās tirdzniecības.
Ceļa nozīme kristietības izplatīšanā
Taču Via Egnatia atnesa šī apvidus iemītniekiem vēl kādu labumu, kas bija nesalīdzināmi pārāks par materiālo labklājību. Lūk, piemēram, ko pieredzēja pārtikusī tirgotāja Lidija. Viņa dzīvoja Filipos — tā bija pirmā Eiropas pilsēta, kurā Pāvils sludināja labo vēsti. Pēc tam kad 50. gadā m.ē. apustulis Pāvils un viņa biedri bija izcēlušies krastā Neapolē, viņi ceļoja pa Via Egnatia 16 kilometrus uz ziemeļrietumiem, līdz nonāca Filipos.
”Sabatā mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes,” rakstīja Lūka, ”kur, kā mēs domājām, būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies, mēs runājām uz sanākušajām sievietēm.” Starp sievietēm, kas klausījās Pāvilā, bija arī Lidija. Tajā pašā dienā viņa pati un visa viņas saime kļuva ticīgi. (Apustuļu darbi 16:13, 14.)
No Filipiem Pāvils un viņa pavadoņi devās pa Via Egnatia caur Amfipoli un Apolloniju uz Tesaloniku, kopumā pārvarot ap 120 kilometru lielu attālumu. (Apustuļu darbi 17:1.) Pāvils izmantoja jūdu sapulces sabata dienā vietējā sinagogā, lai sludinātu Tesalonikā labo vēsti. Tā daži jūdi un liels pulks grieķu kļuva ticīgi. (Apustuļu darbi 17:2—4.)
Līdzīgi Pāvilam, Jehovas liecinieki Albānijā un Grieķijā mūsdienās izmanto šī paša ceļa posmus, lai nokļūtu pie cilvēkiem, kas dzīvo šajā apvidū. Viņu mērķis ir izplatīt labo vēsti par Dieva Valstību, tāpat kā to darīja apustulis Pāvils un viņa palīgi misionāra darbā. (Mateja 28:19, 20; Apustuļu darbi 1:8.) Tiešām, romiešu ceļš Via Egnatia ir sekmējis garīgu paplašināšanos gan pirmajā, gan divdesmitajā gadsimtā!
[Kartes 16., 17. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
BRITĀNIJA
EIROPA
ĀFRIKA
BALKĀNU PUSSALA
MAĶEDONIJA
GRIEĶIJA
DIRRAHIJA Illīrijā (DURRESI Albānijā)
TESALONIKA
APOLLONIJA
AMFIPOLE
FILIPI
NEAPOLE (KAVALA)
BIZANTIJA (STAMBULA)
MELNĀ JŪRA
MARMORA JŪRA
TRĀĶIJA
EGEJAS JŪRA
TROĀDA
TURCIJA
[Norāde par autortiesībām 16. lpp.]
Mountain High Maps® Copyright © 1995 Digital Wisdom, Inc.
[Attēls 16. lpp.]
Ceļš uz Neapoli
[Attēls 17. lpp.]
Ceļš uz Filipiem