Jehovas liecinieki Krievijā
RELIĢIJAS ZINĀTNIEKA VIEDOKLIS
PIRMAJĀ gadsimtā Romas jūdu kopienas vadītāji, runājot par kristietību, atzīmēja: ”Par šo sektu mums ir zināms, ka tai visur pretojas.” Ko jūdu vadītāji darīja? Šie cilvēki rīkojās saprātīgi — viņi devās pie Pāvila, kas atradās mājas arestā, un sacīja: ”Mēs labprāt gribam no tevis dzirdēt, ko tu domā.” (Apustuļu darbi 28:22.) Viņi uzklausīja zinošu kristieti, nevis tos, kas vērsās pret kristietību.
Līdzīgi rīkojās arī Sergejs Ivaņenko, cienījams krievu zinātnieks, reliģijas pētnieks. Kaut gan Ivaņenko kungs ticēja nelabvēlīgajām valodām, kas Krievijā klīst par Jehovas lieciniekiem, viņš nolēma piezvanīt uz liecinieku filiāles biroju, kas atrodas pie Sanktpēterburgas, lai noskaidrotu dažādus jautājumus par šo organizāciju. Viņš pieņēma uzaicinājumu apciemot biroju, uzdot jautājumus un pavērot lieciniekus savām acīm.
Kad 1996. gada oktobrī Ivaņenko kungs ieradās filiālē, ēkas, kurās izvietoti aptuveni 200 Jehovas liecinieku Krievijas filiāles darbinieki, bija gandrīz pabeigtas. Turpmākās trīs dienas Ivaņenko kungam bija iespēja novērot celtniecību, piedalīties maltītēs un intervēt katru, ko vien viņš vēlējās.
Raksts, ko Ivaņenko kungs uzrakstīja par Jehovas lieciniekiem, tika publicēts populārajā Krievijas nedēļas laikrakstā Moskovskije Novostji, 1997. gada 16.—23. februāra numurā. Šis pats raksts, kura nosaukums bija ”Vai ir jābaidās no Jehovas lieciniekiem?”, tika iespiests arī laikraksta angļu valodas izdevumā Moscow News, 20.—26. februāra numurā. Tā kā daudzi Atmostieties! lasītāji ļoti interesējas par Jehovas liecinieku darbību Krievijā, mēs izmantojam doto atļauju un šajā numurā pārpublicējam lielāko daļu minētā raksta. Ivaņenko kungs sāka savu stāstījumu ar kāda gadījuma aprakstu, kas tekstā bija iespiests pustrekniem burtiem:
””Sektanti, ārā no Krievijas!” bija rakstīts uz plakāta, ko vicināja Žirinovska partijas KLDP biedri, kuri piketēja Jehovas liecinieku sapulci. ”Kas jums nepatīk šajā organizācijā?” es jautāju vienam no piketētājiem. Viņš man pasniedza laikrakstu Megapolis-Express, kur bija lasāms virsraksts ”Kamčatkā parādījies reliģiskais sifiliss”. Laikrakstā bija teikts: lai piepildītu savas organizācijas kasi, Jehovas liecinieki nodarbojas ar savešanu un organizē prostitūciju, izplatot jūrnieku vidū veneriskās slimības. ”Vai jūs arī esat viens no viņu upuriem?” es līdzjūtīgi pavaicāju. ”Vai jūs ticat šai informācijai?” ”Tas nav svarīgi,” skanēja atbilde. ”Galvenais ir tas, ka šī amerikāņu sekta grauj Krievijas garīgumu un kultūru un mums tā ir jāaptur!””
Tālāk sekoja Ivaņenko kunga raksts, kas bija parakstīts: Sergejs Ivaņenko, reliģijas zinātnieks, filozofijas zinātņu kandidāts.
”Tāda atklātība gan ir reti sastopama, taču liela daļa Krievijas iedzīvotāju nav sevišķi labās domās par Jehovas lieciniekiem. Atliek tikai pieminēt šo organizāciju, lai cilvēki sāktu izteikt piezīmes par tās drūmo fanātismu, par amerikānisko izcelsmi, par ierindas biedru aklo pakļaušanos organizācijas vadītājiem un par ticību drīzam pasaules galam. Daudzos cilvēkos Jehovas liecinieki izraisa bailes, kam pievienojas ziņkārība.
Kas tā ir par reliģiju, un vai no tās ir jābaidās?
Lai pats tiktu skaidrībā par šiem jautājumiem, es apmeklēju Solņečnoje ciemu Sanktpēterburgas Kurortnoje rajonā, kur atrodas Krievijas Jehovas liecinieku administratīvais centrs.
***
Agrāk šeit bija pionieru nometne. Līdz 1992. gadam ēkas bija nonākušas katastrofālā stāvoklī un bērnu vietā nometnes teritorijā bija apmetušies klaidoņi un žurku bari. Acīmredzot tieši tāpēc, ka teritorija bija tik nolaista, Jehovas liecinieki varēja uz neierobežotu laiku iegūt savā lietošanā septiņus hektārus lielo zemes gabalu. Viņi ķērās pie veco ēku kapitālā remonta un sāka celt jaunas, piemēram, četrstāvu administratīvo korpusu un [Ķēniņvalsts zāli] ar 500 vietām; pabeigta ir ēka, kurā atrodas ēdamzāle. Jehovas liecinieki veic arī teritorijas apzaļumošanu (zāles sēklas ir atsūtītas no Somijas), tiek stādīti dažādi retu sugu koki. Darbus ir plānots pabeigt šajā vasarā. Galvenais administratīvā centra uzdevums ir organizēt sludināšanu un nogādāt literatūru vietējām Jehovas liecinieku draudzēm. Solņečnoje nav savas spiestuves, tāpēc literatūra krievu valodā tiek iespiesta Vācijā, pēc tam nogādāta Sanktpēterburgā, un no turienes tā tiek sūtīta uz rajoniem. Centrā strādā ap 190 cilvēku. Tie ir brīvprātīgie, kas nesaņem algu, bet viņi tiek nodrošināti ar visu nepieciešamo: ar dzīvesvietu, pārtiku un apģērbu.
Centra darbu vada komiteja, kas sastāv no 18 vecākajiem. No 1992. gada administratīvā centra koordinators ir Vasilijs Kaļins. Viņš ir dzimis Ivanofrankovskā. 1951. gadā četru gadu vecumā kopā ar vecākiem ticis izsūtīts uz Sibīriju (1949. un 1951. gadā varas iestādes represēja ap 5000 ģimeņu tāpēc, ka šo ģimeņu locekļi bija Jehovas liecinieki). V. Kaļins tika kristīts 1965. gadā. Viņš dzīvoja Irkutskas apgabalā un strādāja par brigadieri kokapstrādes cehā.
Solņečnoje dzīvo ne tikai administratīvā centra personāls, bet arī 200 brīvprātīgie celtnieki no Krievijas, Somijas, Zviedrijas un Norvēģijas; lielākā daļa no viņiem ir paņēmuši atvaļinājumu savā pamatdarbā. Šeit ir arī daudz Jehovas liecinieku no Ukrainas, Moldovas, Vācijas, Amerikas Savienotajām Valstīm, Somijas, Polijas un citām zemēm. (Jehovas lieciniekiem nav nacionālo aizspriedumu. Kaut gan centrā plecu pie pleca dzīvo gruzīni un abhāzi, azerbaidžāņi un armēņi, četru gadu laikā nav izcēlies neviens konflikts.)
Lielākā daļa celtniecības materiālu un tehnikas tiek piegādāta no Skandināvijas valstīm, un daudz kas ir saņemts bez maksas no ticības biedriem. Man parādīja buldozeru, ar kuru kāds zviedru Jehovas liecinieks bija atbraucis uz Solņečnoje 1993. gadā. Viņš bija strādājis ar šo buldozeru visu laiku, kamēr atradās šeit, un pirms došanās atpakaļ uz mājām bija uzdāvinājis to saviem ticības brāļiem. Celtnieki ir izmitināti komfortablos pansionātos un atpūtas namos. Viņu dienas režīms ir apmēram šāds: 7.00 no rīta — brokastis un lūgšana; darbs no 8.00 līdz 17.00 ar stundu garu pusdienas pārtraukumu. Sestdienās viņi strādā līdz pusdienām, bet svētdienas ir brīvas.
Ēdiens ir ļoti labs, un ēdienkartē vienmēr ir iekļauti augļi. Šajā reliģijā netiek ievēroti nekādi gavēņi un nav nekādu stingru ierobežojumu ēdienu ziņā. Pēc darba daudzi mēdz iet uz saunu un pēc saunas paņem no ledusskapja alu, sēž pie kamīna un klausās mūziku. Jehovas liecinieku vidū nav dzērāju, bet nav arī aizliegts lietot alkoholiskos dzērienus. Ticīgie drīkst saprātīgos daudzumos dzert vīnu, konjaku, degvīnu utt. Taču Jehovas liecinieki nesmēķē.
***
Trīsreiz nedēļā notiek sapulces, kurās tiek studēta Bībele. Lielākā daļa apmeklētāju ir gados jauni, tomēr nav nekas neparasts sastapt arī tādus cilvēkus, kas ir Jehovas liecinieki jau 30—40 gadus. Gandrīz visi padzīvojušie liecinieki ir pabijuši cietumos, koncentrācijas nometnēs un izsūtījumā. Kopš represijas ir beigušās, Jehovas lieciniekiem ir pievienojušies daudzi ārsti, juristi, inženieri, skolotāji, biznesmeņi un studenti.
Draudzēs tiek uzturēta vienlīdzības gaisotne: piemēram, pat administratīvā centra koordinators, kad pienāk viņa kārta, vakarā dodas uz ēdnīcu mazgāt traukus. Jehovas liecinieki uzrunā cits citu ar ”tu” un, saucot cits citu vārdā, mēdz pievienot vārdam uzrunu ”brālis” vai ”māsa”.
Visstingrākais sods, kas tiek uzlikts Jehovas lieciniekam, kurš pārkāpj Bībeles principus un nevēlas nožēlot savu rīcību, — tā ir izslēgšana. Šāds cilvēks joprojām drīkst apmeklēt sapulces, bet citi viņu vairs nesveicina. Mazāk bargs sods ir aizrādījums.
***
Es ilgu laiku novēroju Jehovas lieciniekus, pūlēdamies saprast, kas ir pamudinājis tik dažādus cilvēkus pievienoties šai reliģiskajai organizācijai. Kaut gan viņiem ir tik atšķirīgi raksturi, dažāds izglītības līmenis un personiskās noslieces, visi Jehovas liecinieki ir maksimālisti, kurus neapmierina reliģijas, kas pieļauj kompromisu ar grēcīgo pasauli. Viņi nejūtas labi tur, kur tiek prasīta akla ticība autoritātēm, kur valda mistika un kur cilvēki tiek dalīti hierarhijas pārstāvjos un paklausīgā ļaužu masā.
Jehovas liecinieki izceļas ar ciešo pārliecību, ka ir nepieciešams dzīvot saskaņā ar Bībeli. Katru savu soli viņi cenšas pamatot ar kādu Bībeles principu vai ar atsauci uz kādu pantu no Vecās vai Jaunās Derības. Jehovas liecinieki tic, ka Bībelē — un tikai Bībelē — ir atrodamas atbildes uz visiem jautājumiem. Jehovas lieciniekiem Bībele ir gan konstitūcija, gan civilkodekss, gan augstākā patiesības izpausme.
Šī iemesla dēļ Jehovas liecinieki visā pasaulē ir pazīstami ar savu nevainojamo paklausību likumam un it īpaši ar to, ka viņi ļoti cītīgi maksā nodokļus. Nodokļu inspekcija regulāri rīko pārbaudes viņu centrā un ik reizes ar dziļu izbrīnu konstatē, ka nav izdarīti nekādi pārkāpumi. Protams, līdzīgi daudziem citiem nodokļu maksātājiem, Jehovas liecinieki varētu sameklēt kādu iespēju, lai ”apietu likumu ar līkumu” un izvairītos no nodokļu maksāšanas, taču Bībelē ir noteikts, ka cilvēkiem godīgi jāmaksā nodokļi, un Jehovas lieciniekiem tas ir izšķirīgais arguments.
Tomēr viņu bezkompromisa nostāja attiecībā uz Bībeli daudzos gadījumos ir izraisījusi nopietnas nesaskaņas starp Jehovas lieciniekiem un valdību. Daudzi ir sašutuši par viņu pilnīgo apolitiskumu, atteikšanos dienēt armijā.
Jēzus vārdus, ka viņa mācekļi un Valstība ”nav no šīs pasaules”, Jehovas liecinieki uztver burtiski, un tāpēc viņi atsakās iesaistīties politikā un piedalīties karos neatkarīgi no tā, kur un ar kādu mērķi šie kari tiek izcīnīti. Piemēram, Jehovas liecinieki atteicās saukt: ”Heil Hitler!” — un karot Hitlera armijā, tāpēc daudzi tūkstoši ticīgo nokļuva nacistu koncentrācijas nometnēs un tūkstošiem aizgāja bojā. Katrs vācu Jehovas liecinieks, kas samaksāja ar savu dzīvību par atteikšanos piedalīties agresijā pret Padomju Savienību, krievu acīs ir cilvēks, kas ir rīkojies cildeni. Taču lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju nepavisam nejūt līdzi tiem [krievu] Jehovas lieciniekiem, kas tika nošauti tāpēc, ka atteicās ņemt rokās ieročus un piedalīties Lielajā Tēvijas karā, vai arī tika sodīti par atteikšanos dienēt armijā miera laikā. Bet abos gadījumos Jehovas liecinieki rīkojās saskaņā ar saviem reliģiskajiem, nevis politiskajiem uzskatiem.
Nesen līdzīga problēma radās Japānā, kur daži studenti, kas bija Jehovas liecinieki, atteicās piedalīties cīņas mākslas nodarbībās, un viņiem draudēja izslēgšana no universitātes. 1996. gadā Japānas Augstākā tiesa pieņēma lēmumu, kurā bija aizstāvētas šo studentu tiesības, un viņiem tika atļauts cīņas mākslas treniņu vietā apmeklēt alternatīvas nodarbības.
***
Ar ko Jehovas liecinieki izraisa mūsdienu cilvēku neapmierinātību? Galvenokārt ar neatlaidīgo sludināšanu par drīzo pasaules galu (viņi veic misionāru darbību ielās, kā arī pa mājām). Pēdējā laikā vecākie iesaka sludinātājiem tik ļoti neuzsvērt ”pasaules galu” un grēcinieku bēdīgo likteni, bet labāk paskaidrot klausītājiem, ka Jehova piedāvā viņiem iespēju ”dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes”.
Vēl viens sāpīgs jautājums ir Jehovas liecinieku negatīvā attieksme pret dažādu reliģiju sadarbību un ekumeniskās kustības noliegums. Viņi ir pārliecināti, ka kristīgā pasaule ir nodevusi Dievu un Bībeli un ka visas pārējās reliģijas ir postoši maldi. Jehovas liecinieki salīdzina šīs reliģijas ar ”Bābeles netikli” un uzskata, ka tās gaida tāds pats gals. Kādā no nesenajiem Atmostieties! numuriem bija apgalvots, ka dažādām reliģijām tuvojas gals un paliks tikai viena reliģija — tā, kuru sludina Jehovas liecinieki.
Taču Jehovas liecinieki atzīst ikviena cilvēka tiesības uz sirdsapziņas brīvību.
***
Vairākās valstīs jau ir izskanējušas bažas par to, vai Jehovas liecinieku mācības ir savienojamas ar sabiedriskās drošības interesēm. Konektikutas štata Augstākā tiesa Amerikas Savienotajās Valstīs (1979. gadā), Jaundienvidvelsas štata Augstākā tiesa Austrālijā (1972. gadā), Britu Kolumbijas provinces tiesa Kanādā (1986. gadā) un citas tiesas ir atzinušas: nav nekādu pierādījumu, ka Jehovas liecinieki radītu draudus sabiedriskajai drošībai, cilvēku veselībai vai emocionālajam stāvoklim. Eiropas cilvēktiesību tiesa (1993. gadā) aizstāvēja Jehovas liecinieku tiesības uz reliģijas brīvību, kas bija ierobežotas Grieķijā un Austrijā. Patlaban Jehovas liecinieki sastopas ar vajāšanām 25 valstīs. [..]
Ar savu uzticību Bībeles patiesībai, ar gatavību pašaizliedzīgi aizstāvēt savu pārliecību Jehovas liecinieki var būt par priekšzīmi pārējiem pilsoņiem. Cits jautājums ir: vai mūsu sabiedrība ir gatava nodrošināt sirdsapziņas brīvības konstitucionālās garantijas organizācijai, kas tik radikāli un nelokāmi aizstāv bībelisku pieeju visām dzīves jomām?”
Pēdējā teikumā Ivaņenko kungs izvirzīja svarīgu jautājumu. Pirmajā gadsimtā apustulis Pāvils, ko Kristus pats bija izraudzījis par savu pārstāvi, izcieta netaisnas cietuma ’saites’. Vēstulē ticības biedriem viņš rakstīja par saviem centieniem ’aizstāvēt un [”juridiski”, NW] apstiprināt evanģeliju’. (Filipiešiem 1:7; Apustuļu darbi 9:3—16.)
Mūsdienās Jehovas liecinieki visus uzaicina tuvāk iepazīties ar viņu darbību, tāpat kā to izdarīja Ivaņenko kungs. Mēs esam pārliecināti: ja cilvēki tā rīkosies, viņi redzēs, ka negatīvās baumas par lieciniekiem ir nepatiesas, — tāpat kā nepatiesas bija nelabvēlīgās runas par agrīnajiem kristiešiem. Jehovas liecinieki pilnā mērā paklausa ’jaunajam bauslim’, ko Jēzus deva saviem mācekļiem: ”Cits citu mīl[iet], kā es jūs esmu mīlējis.” (Jāņa 13:34, 35.)
[Papildmateriāls 23. lpp.]
MN dosjē
(Tālāk sniegtā informācija bija publicēta laikrakstā Moskovskije Novostji kopā ar Sergeja Ivaņenko rakstu.)
”Krievijas Jehovas liecinieki ir daļa no pasaules mēroga kristiešu organizācijas, kas darbojas 233 valstīs un pie kuras pieder 5,4 miljoni cilvēku. Jehovas liecinieki pakļaujas Vadošās padomes garīgajai vadībai; šī padome atrodas Bruklinā (Ņujorka). Jehovas liecinieku mūsdienu organizācija ir izaugusi no Bībeles pētnieku grupas, ko 1870. gadā Pitsburgā (Pensilvānija) izveidoja Čārlzs Teizs Rasels. Krievijā organizācija ir pazīstama kopš 1887. gada. Viens no pirmajiem Krievijas Jehovas lieciniekiem, Semjons Kozļickis, 1891. gadā tika izsūtīts no Maskavas uz Sibīriju. Kaut gan organizācija sastapās ar vajāšanām, tā turpināja pastāvēt, un 1956. gadā Padomju Savienībā bija 17 000 Jehovas liecinieku. Krievijā viņi tika atzīti tikai 1991. gada martā, kad bija pieņemts likums ”Par ticības brīvību”. Pašlaik Krievijā darbojas vairāk nekā 500 grupu, kurās ir ap 70 000 locekļu. Organizācija izplata žurnālus Sargtornis (tiek izdots 125 valodās, metiens 20 miljoni eksemplāru) un Atmostieties! (tiek publicēts 81 valodā, metiens 18 miljoni eksemplāru).”
[Attēls 23. lpp.]
Daļa no Krievijas filiāles kompleksa
[Attēls 24. lpp.]
Ķēniņvalsts zāle, kur Krievijas filiāles locekļi pulcējas, lai studētu Bībeli
[Attēli 25. lpp.]
Liecinieku ģimenes gan mācās, gan atpūšas kopā
[Attēli 26. lpp.]
Viņi dalās ar citiem zināšanās par Bībeli