Galvenais man ir iepriecināt Jehovu
PASTĀSTĪJIS TEODORS NERS
Kameras durvis atvērās, un virsnieks skaļā balsī noprasīja: ”Kurš ir Ners?” Kad atsaucos, viņš pavēlēja: ”Celieties! Jums tiks izpildīts nāves sods.” Tas notika 1952. gadā, kad atrados militārajā nometnē Grieķijas pilsētā Korintā. Kāpēc mana dzīvība karājās mata galā? Pirms to paskaidroju, ļaujiet man mazliet pastāstīt par savu pagātni.
APTUVENI 1925. gadā mans tēvs satika Bībeles pētniekus (kā tajā laikā sauca Jehovas lieciniekus). Drīz viņš pats kļuva par Bībeles pētnieku, un, kad par savu ticību bija pastāstījis saviem astoņiem brāļiem un māsām, arī viņi visi pieņēma Bībeles patiesību. Tas pats notika arī ar viņa vecākiem. Pēc kāda laika viņš apprecējās, un 1929. gadā Agrinijā (Grieķija) piedzimu es.
Grieķijai tie bija briesmīgi gadi. Vispirms valstī bija ģenerāļa Metaksasa nežēlīgā diktatūra. Tad 1939. gadā izcēlās Otrais pasaules karš, un drīz nacisti Grieķiju okupēja. Valstī plosījās slimības un bads. Nelielās ķerrās veda prom mirušo uztūkušos ķermeņus. Šīs pasaules ļaunums bija acīm redzams, un tāpat bija acīm redzama vajadzība pēc Dieva Valstības.
Dzīve, kas veltīta kalpošanai Jehovam
Kad 1942. gada 20. augustā mēs, grupa Jehovas liecinieku, bijām sapulcējušies ārpus Salonikiem, draudzes vadošais pārraugs norādīja uz britu kara lidmašīnām, kas bombardēja pilsētu, un uzsvēra, ka tikām pasargāti, tāpēc ka paklausījām aicinājumam ’neatstāt savas sapulces’. (Ebrejiem 10:25.) Tajā reizē mūsu pulcēšanās vieta bija jūras krasts, un es biju to vidū, kas kristījās. Iznākuši no ūdens, mēs nostājāmies vienā rindā, un mūsu kristīgie brāļi un māsas dziedāja dziesmu, kurā viņi mūs uzslavēja par pieņemto lēmumu. Tā bija neaizmirstama diena.
Pagāja neilgs laiks, un kādu dienu, kad mēs ar vēl vienu zēnu sludinājām pa mājām, mūs aizturēja policisti un aizveda uz policijas iecirkni. Lai mēs labāk ielāgotu, ka tiekam uzskatīti par komunistiem un ka sludināt ir aizliegts, viņi mūs sita un apgalvoja: ”Jehova ir tas pats, kas Staļins, jūs muļķi!”
Tajā laikā Grieķijā plosījās pilsoņu karš un valstī valdīja izteikti antikomunistisks noskaņojums. Nākamajā dienā mūs ar roku dzelžiem ap rokām noveda gar mūsu mājām, it kā mēs būtu kādi noziedznieki. Taču tie nebija vienīgie pārbaudījumi.
Ticības pārbaudījumi skolā
1944. gada sākumā, kad Saloniki vēl aizvien atradās nacistu rokās, es vēl gāju skolā. Kādu dienu reliģijas skolotājs, Grieķijas pareizticīgās baznīcas priesteris, lika man atbildēt uzdoto. ”Viņš nav pareizticīgais,” atskanēja klasē.
”Kas tad viņš ir?” skolotājs pavaicāja.
”Es esmu Jehovas liecinieks,” es atbildēju.
”Vilks avju starpā!” viņš izsaucās, sagrāba mani un iecirta sejā pliķi.
”Kā tas iespējams,” es pie sevis nodomāju, ”ka vilku piekauj avs?”
Pēc dažām dienām mēs, aptuveni 350 skolēni, bijām apsēdušies pie galda, lai ieturētu maltīti. Tad skolas pārzinis sacīja: ”Lūgšanu pateiks Ners.” Es noskaitīju Mateja 6:9—13 pierakstīto lūgšanu ”Mūsu Tēvs”, ko Jēzus bija mācījis saviem sekotājiem. Pārzinis ar to nebija mierā, tāpēc no savas vietas man dusmīgi pavaicāja: ”Kāpēc tu lūgšanu pateici šādi?”
”Tāpēc, ka esmu Jehovas liecinieks,” atbildēju. Nākamajā brīdī viņš mani satvēra un arī iesita pa seju. Taču tajā pašā dienā kāds cits skolotājs mani iesauca savā kabinetā un teica: ”Labi, Ner! Turieties pie savas ticības un nepadodieties.” Vakarā tēvs mani uzmundrināja ar apustuļa Pāvila vārdiem: ”Visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” (2. Timotejam 3:12.)
Kad biju pabeidzis vidusskolu, bija jāizlemj, kādu nodarbošanos izvēlēties. Grieķijā norisinājās pilsoņu karš, tāpēc man nācās sastapties ar jautājumu par kristīgo neitralitāti. (Jesajas 2:4; Mateja 26:52.) Visbeidzot 1952. gada sākumā man tika piespriesti 20 gadi cietumā, jo Grieķijai tik grūtā laikā biju atteicies ņemt rokās ieroci.
Tiek pārbaudīta mana kristīgā neitralitāte
Kamēr atrados apcietinājumā militārajās nometnēs Mesolongijā un Korintā, man radās izdevība komandieriem paskaidrot, ka pēc Bībeles apmācītā sirdsapziņa man neļauj kļūt par kareivi un cīnīties par politiskiem mērķiem. ”Es jau esmu Jēzus kareivis,” es paskaidroju, minēdams 2. Timotejam 2:3. Kad viņi man ieteica vēlreiz visu apsvērt, es atbildēju, ka šo lēmumu esmu pieņēmis nevis vienā mirklī, bet pēc nopietnām pārdomām, ņemdams vērā to, ka esmu veltījies Dievam, lai pildītu viņa gribu.
Pēc šīs sarunas man par sodu lika strādāt, 20 dienu ilgā laika posmā deva ēst tikai ik pārdienas, un man bija jāguļ uz cementa grīdas kamerā, kuras izmēri bija nepilns metrs reiz divi metri. Turklāt kamerā bez manis bija vēl divi liecinieki. Un tad pienāca diena, kad militārajā nometnē Korintā mani izsauca no kameras, lai vestu uz nošaušanu.
Pa ceļam uz vietu, kur spriedumam bija jātiek izpildītam, virsnieks man vaicāja: ”Vai jūs neko negribat teikt?”
”Nē,” es atbildēju.
”Varbūt gribat kaut ko uzrakstīt ģimenei?”
”Nē,” atkal atbildēju noliedzoši. ”Viņi jau zina, ka man šeit var izpildīt arī nāvessodu.”
Bijām iznākuši pagalmā, un man pavēlēja nostāties pie sienas. Taču tad atskanēja nevis rīkojums atklāt uguni, bet pavēle: ”Aizvediet viņu atpakaļ!” Izrādījās, ka viss šis gājiens bija tikai neliela izrāde, lai pārbaudītu, cik stipra ir mana apņemšanās.
Vēlāk tiku nosūtīts uz Makronisas salu, kur drīkstēju lasīt tikai Bībeli, jo liecinieku literatūra bija aizliegta. Liecinieki, kuru bija trīspadsmit, tika turēti nelielā mājā atsevišķi no gandrīz 500 kriminālieslodzītajiem. Tomēr literatūru mums slepus atgādāja. Piemēram, kādu dienu man tika atsūtīta kaste ar loukoúmia (Grieķijā iecienītiem saldumiem). Inspektoriem tik ļoti rūpēja ”pārbaudīt” loukoúmia, ka Sargtorni, kas bija paslēpts kastes apakšā, viņi nepamanīja. ”Kareivji ēda loukoúmia, bet mēs ”ēdām” Sargtorni,” kāds liecinieks atzīmēja.
Pie mums nonāca arī tolaik nesen izdotās grāmatas What Has Religion Done for Mankind? (”Ko cilvēcei ir devusi reliģija?”) eksemplārs, un viens no ieslodzītajiem lieciniekiem, kas zināja angļu valodu, to tulkoja. Tāpat mēs slepus pulcējāmies, lai kopīgi studētu Sargtorni. Cietumu mēs uzskatījām par vietu, kur ir iespējams mācīties un stiprināt savu garīgumu. Un, galvenais, mēs bijām laimīgi, jo zinājām, ka, saglabādami nevainojamību, iepriecinām Jehovu.
Mana pēdējā ieslodzījuma vieta bija Tirintas cietums Austrumpeloponēsā. Tur es pamanīju, ka viens no uzraugiem uzmanīgi novēro, kā es mācu kādam ieslodzītajam Bībeli. Cik pārsteigts es biju, kad satiku šo uzraugu pēc vairākiem gadiem Salonikos! Pa šo laiku viņš bija kļuvis par liecinieku. Vēlāk viens no viņa bērniem nonāca cietumā — nevis kā uzraugs, bet kā ieslodzītais. Viņu apcietināja tāda paša iemesla dēļ kā mani.
Pēc atbrīvošanas
No sākotnēji piespriestajiem 20 gadiem es apcietinājumā pavadīju tikai trīs. Kad tiku atbrīvots, nolēmu dzīvot Atēnās. Taču neilgi pēc tam saslimu ar pleirītu un biju spiests atgriezties Salonikos. Divus mēnešus es pavadīju gultā. Tad pēc kāda laika iepazinos ar jauku meiteni, vārdā Kula, un 1959. gada decembrī mēs apprecējāmies. 1962. gadā viņa sāka kalpot par pionieri, kā tiek saukti Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotāji. Pēc trim gadiem es viņai šajā darbā pievienojos.
1965. gada janvārī mūs norīkoja veikt rajona pārraudzību — apceļot draudzes un tās garīgi stiprināt. Tā gada vasarā mums bija priekšrocība pirmo reizi apmeklēt plašu apgabala kopsanāksmi, kas notika Vīnē (Austrija). Tā ļoti atšķīrās no sapulcēm Grieķijā, kur mums nācās slepus pulcēties mežā, tāpēc ka mūsu darbība bija aizliegta. 1965. gada beigās mūs uzaicināja strādāt Jehovas liecinieku biedrības filiālē Atēnās. Taču dažiem maniem radiniekiem pasliktinājās veselība, un 1967. gadā mums bija jāatgriežas Salonikos.
Līdztekus ģimenes pienākumu pildīšanai mēs arī ļoti aktīvi sludinājām. Reiz sarunā ar savu brālēnu Kostu es aprakstīju Dieva organizācijas pievilcību, tajā valdošo mīlestību, vienotību un paklausību Dievam. Viņš teica: ”Tas jau būtu ļoti jauki, ja vien Dievs eksistētu.” Kad es piedāvāju kopīgi noskaidrot, vai Dievs pastāv vai ne, viņš piekrita. Es ieminējos, ka 1969. gada augustā mēs brauksim uz Vāciju, lai Nirnbergā apmeklētu Jehovas liecinieku starptautisko kopsanāksmi. Brālēns pavaicāja, vai drīkstot braukt līdzi, un arī viņa draugs Aleks, ar kuru mēs studējām Bībeli, izteica vēlēšanos pievienoties.
Kopsanāksme Nirnbergā bija īpašs pasākums. Tā notika milzīgajā stadionā, kur savas uzvaras bija atzīmējis Hitlers. Lielākais apmeklētāju skaits bija vairāk nekā 150 000, un visā kopsanāksmē bija jūtams Jehovas gars. Drīzumā Kosts un Aleks kristījās. Tagad viņi kalpo par kristiešu vecākajiem, un arī viņu ģimenes locekļi ir liecinieki.
Reiz es sāku studēt ar kādu ieinteresētu sievieti. Viņas vīrs man pateica, ka vēlas iepazīties ar mūsu uzskatiem, un drīz pēc tam paziņoja, ka ir uzaicinājis uz pārrunām Grieķijas pareizticīgās baznīcas teologu Saka kungu. Minētās sievietes vīrs gribēja mums abiem uzdot dažus jautājumus. Saka kungs ieradās kopā ar kādu priesteri. Mājas saimnieks sarunu iesāka ar vārdiem: ”Vispirms es gribētu palūgt Saka kungu atbildēt uz trim jautājumiem.”
Norādīdams uz Bībeles tulkojumu, ko izmantojām savās studijās, vīrietis pavaicāja: ”Pirmais jautājums: vai tā ir īsta Bībele vai Jehovas liecinieku Bībele?” Saka kungs atbildēja, ka tas ir autoritatīvs tulkojums, un raksturoja Jehovas lieciniekus kā cilvēkus, ”kas mīl Bībeli”.
Vīrietis turpināja: ”Otrais jautājums: vai Jehovas liecinieki ir tikumīgi cilvēki?” Tādā veidā viņš gribēja noskaidrot, kādu cilvēku sabiedrībā viņa sieva ir sākusi uzturēties. Teologs atbildēja, ka liecinieki pilnīgi noteikti ir tikumīgi cilvēki.
”Un trešais jautājums: vai Jehovas lieciniekiem maksā algu?” ”Nē,” teologs atbildēja.
”Jūs atbildējāt uz maniem jautājumiem, un es esmu pieņēmis lēmumu,” vīrietis noslēgumā teica. Viņš turpināja studēt Bībeli un drīzumā kļuva par kristītu Jehovas liecinieku.
Bagāta, jēgpilna dzīve
1976. gada janvārī es atsāku kalpot par rajona pārraugu. Pēc aptuveni sešiem gadiem man bija privilēģija būt starp tiem, kas ieviesa Grieķijā jaunu sludināšanas veidu — sludināšanu ielās. 1991. gada oktobrī mēs ar sievu sākām kalpot par speciālajiem pionieriem. Dažus mēnešus vēlāk es pārcietu sirds operāciju — četru koronāro asinsvadu šuntēšanu —, kas, par laimi, noritēja sekmīgi. Tagad mans veselības stāvoklis ir apmierinošs, un es atkal varu sludināt pilnu slodzi. Turklāt vienā no Saloniku draudzēm es kalpoju par vecāko un darbojos vietējā Komitejā saziņai ar slimnīcām, palīdzot tiem, kam ir medicīniskas problēmas.
Atskatīdamies uz savu dzīvi, es redzu, kādu gandarījumu var izjust, rīkojoties tā, lai iepriecinātu mūsu debesu Tēvu. Man ir prieks, ka pirms daudziem gadiem uzklausīju šo patīkamo aicinājumu: ”Ņemies prātu, mans dēls, tad mana sirds priecāsies, un tad es atbildēšu tiem, kas mani nievā.” (Salamana Pamācības 27:11.) Mana sirds patiešām ir priecīga, kad redzu, ka visā pasaulē arvien vairāk patiesīgu cilvēku ienāk Jehovas organizācijā. Dot savu ieguldījumu tajā, lai ar Bībeles patiesības palīdzību šie cilvēki iegūtu patiesu brīvību un izredzes mūžīgi dzīvot taisnīgā jaunā pasaulē, ir bezgala vērtīga priekšrocība. (Jāņa 8:32; 2. Pētera 3:13.)
Mēs vienmēr cenšamies pamudināt jaunos Jehovas kalpotājus par savu mērķi izvirzīt pilnas slodzes kalpošanu, lai ziedotu savu laiku un spēkus Dievam. Patiesi, no dzīves nav iespējams iegūt lielāku gandarījumu kā tad, ja cilvēks paļaujas uz Jehovu un tiecas rast dziļu prieku, iepriecinot viņa sirdi. (Salamana Pamācības 3:5; Salamans Mācītājs 12:1.)
[Attēli 21. lpp.]
(No kreisās puses uz labo)
Strādāju Bēteles virtuvē; 1965. gads
1970. gadā, kad sludināšana ir aizliegta, saku runu
Kopā ar sievu 1959. gadā
[Attēls 23. lpp.]
Mēs ar Kulu