Kalpoju Jehovam viņa gādīgajā vadībā
PASTĀSTĪJIS LAMBROSS ZUMBOSS
Man bija jāizdara izšķirīga izvēle: pieņemt sava bagātā tēvoča priekšlikumu un kļūt par viņa lielā nekustamā īpašuma pārvaldnieku, tā atrisinot savas ģimenes materiālās problēmas, vai arī kļūt par Dieva Jehovas pilnas slodzes kalpotāju. Atļaujiet man paskaidrot, kādi apstākļi ietekmēja to lēmumu, ko es galu galā pieņēmu.
ES ESMU dzimis 1919. gadā Grieķijā, Volas pilsētā. Mans tēvs tirgojās ar vīriešu apģērbiem, un mūsu ģimene bija pārtikusi. Taču 20. gadu beigās ekonomiskās depresijas dēļ tēvs bankrotēja un viņa veikals izputēja. Ikreiz, kad es ievēroju izmisuma izteiksmi tēva sejā, mana sirds sāpēs sažņaudzās.
Kādu laiku mūsu ģimene dzīvoja pilnīgā nabadzībā. Katru dienu es gāju prom no skolas stundu pirms mācību beigām, lai izstāvētu rindu pēc ikdienas pārtikas devas. Tomēr mūsu ģimenē valdīja saskaņa, kaut arī mēs bijām tik nabadzīgi. Mans sapnis bija kļūt par ārstu, taču jau pusaudža gados man nācās pamest skolu un sākt strādāt, lai palīdzētu sagādāt ģimenei iztiku.
Vēlāk, 2. pasaules kara laikā, vācieši un itālieši okupēja Grieķiju un zemē izcēlās liels bads. Es bieži redzēju savus draugus un paziņas mirstam bada nāvē uz ielas — šo briesmīgo skatu es nekad nespēšu aizmirst! Reiz mūsu ģimene 40 dienas iztika bez maizes, kas Grieķijā ir pamatēdiens. Lai kaut kā izdzīvotu, mēs ar vecāko brāli gājām uz tuvējiem ciemiem pie draugiem un radiniekiem pēc kartupeļiem.
Slimība kļūst par svētību
Bija sācies 1944. gads, kad es smagi saslimu ar pleirītu. Trīs mēnešus es pavadīju slimnīcā, un kāds radinieks man atnesa uz turieni divas brošūras un teica: ”Izlasi tās. Esmu pārliecināts, ka tev tās patiks.” Šīs brošūras — Who Is God? (Kas ir Dievs?) un Protection (Aizsardzība) — bija izdevusi Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrība. Kad biju tās izlasījis, es pārrunāju izlasīto ar citiem slimniekiem.
Iznācis no slimnīcas, es sāku tikties ar Jehovas lieciniekiem no Volas draudzes. Tomēr man vēl mēnesi bija jāpaliek mājās un jāārstējas ambulatoriski, un šai laikā es katru dienu sešas līdz astoņas stundas lasīju iepriekšējos Sargtorņa numurus, kā arī citas Sargtorņa biedrības publikācijas. Rezultātā mana garīgā izaugsme bija diezgan strauja.
Izglābšanās par mata tiesu
Tas notika 1944. gada vidū. Kādu dienu es sēdēju uz soliņa Volas parkā. Pēkšņi militarizēta vienība, kas atbalstīja vācu okupācijas armiju, ielenca šo vietu un arestēja visus, kuri tur atradās. Mēs — vairāk nekā divdesmit aizturēto — tikām vesti pa pilsētas ielām uz gestapo štābu, kas bija ierīkots tabakas noliktavas telpās.
Pēc dažām minūtēm es izdzirdēju kādu saucam vārdā mani un cilvēku, ar kuru es biju sarunājies parkā. Grieķu armijas virsnieks mūs pasauca pie sevis, un, lūk, ko viņš pastāstīja: kāds mans radinieks bija ieraudzījis mūs ejam karavīru apsardzībā un pateicis virsniekam, ka mēs esam Jehovas liecinieki. Tad šis virsnieks ļāva mums doties mājās un pat iedeva savu vizītkarti, kas mums varētu noderēt, ja mēs vēlreiz tiktu arestēti.
Nākamajā dienā mēs uzzinājām, ka vācieši lielāko daļu no arestētajiem sodījuši ar nāvi, atriebdami divus vācu karavīrus, ko bija nogalinājuši grieķu pretošanās kustības cīnītāji. Iespējams, es biju izbēdzis no drošas nāves; turklāt šis gadījums man kaut ko iemācīja — es sapratu, cik vērtīga ir kristīgā neitralitāte.
Es veltīju sevi Jehovam un simboliski attēloju to ar kristīšanos ūdenī 1944. gada rudenī. Nākamajā vasarā liecinieki parūpējās, lai es varētu pievienoties Sklitro draudzei un pārcelties uz kalniem, kur es varētu pilnīgi atgūt veselību. Tajā laikā Grieķijā plosījās pilsoņu karš, kas bija sācies tūlīt pēc vācu okupācijas beigām. Tā bija sagadījies, ka ciematu, kurā es biju apmeties, partizānu vienības izmantoja par savu atbalsta punktu. Vietējais garīdznieks un vēl kāds nelabvēlis apsūdzēja mani spiegošanā par labu valdības spēkiem, un es tiku nopratināts viņu pašu sasauktā partizānu karatiesā.
Šajā liekulīgajā tiesas procesā, kas drīzāk līdzinājās izrādei, bija klāt vietējo partizānu vadonis. Kad biju beidzis skaidrot iemeslus, kāpēc esmu apmeties šajā ciemā, kā arī biju pastāstījis, ka es, būdams kristietis, ieņemu pilnīgi neitrālu nostāju pilsoņu karā, partizānu vadonis teica pārējiem: ”Ja kāds aiztiks šo puisi, tad viņam būs darīšana ar mani!”
Vēlāk es atgriezos dzimtajā Volā, nostiprinājis veselību, bet vēl jo vairāk — ticību.
Garīgā izaugsme
Drīz pēc tam mani iecēla par rēķinvedības kalpotāju vietējā draudzē. Kaut gan pilsoņu karš izraisīja lielas grūtības un daudzi brāļi tika arestēti, pamatojoties uz garīdzniecības ietekmē izvirzītām apsūdzībām prozelītismā, kristīgā kalpošana sniedza lielu prieku gan man, gan pārējiem mūsu draudzes locekļiem.
Vēlāk, 1947. gada sākumā, mūs apciemoja Jehovas liecinieku ceļojošais pārraugs. Tas bija pirmais šāda veida apciemojums pēc 2. pasaules kara. Mūsu draudzē valdīja garīga labklājība, un šajā laikā tā tika sadalīta divās draudzēs; es tiku iecelts par vadošo pārraugu vienā no tām. Militāristiskās un nacionālistiskās organizācijas tolaik bija iedvesušas cilvēkiem bailes. Garīdzniecība izmantoja šo situāciju savā labā. Tā noskaņoja varas iestādes pret Jehovas lieciniekiem, izplatīdama nepatiesas baumas, ka mēs esot komunisti vai arī kreiso grupējumu atbalstītāji.
Aresti un cietumsodi
Tikai 1947. gadā vien es apmēram desmit reizes tiku arestēts un trīsreiz stājos tiesas priekšā. Katru reizi es tiku attaisnots. Bet 1948. gada pavasarī man tika piespriests četrus mēnešus ilgs ieslodzījums par prozelītismu. Es izcietu sodu Volas cietumā. Šajos gados Ķēniņvalsts sludinātāju skaits mūsu draudzē divkāršojās, un brāļu sirdis pildījās ar prieku un laimi.
Reiz, 1948. gada oktobrī, kad es biju kopā ar sešiem citiem mūsu draudzes atbildīgajiem brāļiem — mums bija sapulce —, mājā ielauzās pieci policisti un arestēja mūs visus, piedraudot ar šaujamieročiem. Pat nepaskaidrojuši aresta iemeslu, viņi aizveda mūs uz policijas iecirkni, un tur mēs tikām sisti. Viens no policistiem, kādreizējais bokseris, sita man ar dūrēm pa seju. Pēc tam mūs iemeta kamerā.
Vēlāk atbildīgais virsnieks mani iesauca savā kabinetā. Kad es atvēru durvis, viņš meta man ar tintes pudeli, bet tā man netrāpīja un sašķīda pret sienu. Virsnieks to darīja, lai mani iebiedētu. Viņš man iedeva papīru un pildspalvu un pavēlēja: ”Uzraksti visu Volas Jehovas liecinieku vārdus un rīt atnes man šo sarakstu. Ja tu to neizdarīsi, tad tikai tu redzēsi, kas tevi gaida!”
Es neko neatbildēju, bet pēc manas atgriešanās kamerā mēs ar brāļiem lūdzām Jehovu. Uz iedotās papīra lapas es uzrakstīju vienīgi pats savu vārdu un gaidīju, kad mani izsauks. Taču no šī virsnieka es vairs nesaņēmu nekādas ziņas. Naktī pretinieku vienības nāca uzbrukumā, un viņš veda savus ļaudis cīņā pret tām. Notika sadursme, kurā virsnieks guva nopietnu ievainojumu, tā ka viņam bija jāamputē kāja. Beigu beigās mūsu lieta nonāca tiesā, un pret mums izvirzīja apsūdzību par nelegālas sapulces rīkošanu. Mums visiem septiņiem piesprieda piecus gadus cietumsoda.
Tā kā cietumā es atteicos apmeklēt svētdienas misi, mani ieslodzīja vieninieka kamerā. Trešajā dienā es lūdzu atļauju runāt ar cietuma direktoru. ”Atļaujiet man sacīt,” es viņam teicu, ”ka tas šķiet gluži bezjēdzīgi — pārmācīt kādu, kas savas ticības dēļ ir gatavs piecus gadus pavadīt cietumā.” Viņš nopietni pārdomāja manus vārdus un visbeidzot teica: ”Ar rītdienu jūs strādāsiet pie manis kantorī.”
Galu galā es kļuvu par cietuma ārsta palīgu. Darīdams šo darbu, es apguvu daudzas iemaņas veselības aprūpē, tas vēlākajos gados izrādījās ļoti noderīgi. Cietumā man bija daudz iespēju sludināt, un trīs cilvēki labvēlīgi atsaucās uz manu sludināšanu un kļuva par Jehovas lieciniekiem.
Pavadījis cietumā gandrīz četrus gadus, es 1952. gadā tiku nosacīti atbrīvots pirms termiņa. Vēlāk man bija jāstājas tiesas priekšā Korintā, tāpēc ka es saglabāju savu neitralitāti. (Jesajas 2:4.) Tur es uz neilgu laiku tiku ieslodzīts armijas cietumā, un man atkal nācās piedzīvot rupju apiešanos. Daži virsnieki izdomāja aizvien jaunus draudus, teikdami: ”Es sakapāšu ar dunci tavu sirdi gabalos!” — vai arī: ”Nemaz neceri uz ātru nāvi no sešām lodēm.”
Citi pārbaudījumi
Taču drīz vien es atkal biju mājās un kalpoju Volas draudzē, kā arī strādāju nepilnu darba dienu, pelnīdams iztiku. Kādu dienu es saņēmu vēstuli no Sargtorņa biedrības Atēnu filiāles biroja, šajā vēstulē es tiku uzaicināts uz divu nedēļu ilgām mācībām, pēc kurām es varētu kļūt par rajona pārraugu un sākt apmeklēt Jehovas liecinieku draudzes. Tieši tajā pašā laikā mans tēvocis, kam nebija bērnu, bet kam piederēja liels nekustamais īpašums, piedāvāja man kļūt par viņa īpašuma pārvaldnieku. Mani piederīgie joprojām dzīvoja trūkumā, bet viņu materiālās problēmas būtu atrisinātas, ja es stātos piedāvātajā amatā.
Es apciemoju tēvoci, lai izteiktu savu pateicību par viņa priekšlikumu, tomēr es pateicu viņam, ka esmu nolēmis pieņemt uzaicinājumu pildīt kādu īpašu uzdevumu kristīgajā kalpošanā. To izdzirdējis, tēvocis piecēlās kājās, nopietni paskatījās uz mani un strauji izgāja no istabas. Pēc brīža viņš atgriezās un uzdāvināja man ievērojamu naudas summu, ar kuru mana ģimene varēja iztikt vairākus mēnešus. Viņš teica: ”Ņem šo naudu un dari ar to, ko vēlies.” Vēl šodien man grūti aprakstīt, ko es tajā brīdī izjutu. Bija tā, it kā es būtu dzirdējis Jehovu sakām: ”Tu esi izdarījis pareizo izvēli. Es esmu ar tevi.”
Ģimene deva savu piekrišanu, un 1953. gada decembrī es devos uz Atēnām. Kaut gan vienīgi mana māte bija kļuvusi par liecinieci, arī pārējie ģimenes locekļi nepretojās manai kristīgajai darbībai. Kad es ierados filiāles birojā Atēnās, tur mani gaidīja vēl viens pārsteigums. Mana māsa bija atsūtījusi telegrammu, kurā viņa paziņoja, ka tēva divus gadus ilgā cīņa par sociālā pabalsta piešķiršanu galu galā ir sekmīgi beigusies. Ko gan vēl es varēju vēlēties? Es jutos tā, it kā man būtu izauguši spārni, es biju gatavs ar sajūsmu kalpot Jehovam!
Mācos būt piesardzīgs
Kad es sāku kalpot par rajona pārraugu, man bija jābūt ļoti piesardzīgam, jo politiskie un reliģiskie vadītāji neatlaidīgi vajāja Jehovas lieciniekus. Daudzkārt es stundām ilgi soļoju tumsas aizsegā, lai apciemotu mūsu brāļus kristiešus, īpaši tos, kas dzīvoja mazās pilsētiņās un ciematos. Brāļi pulcējās kādā mājā un pacietīgi gaidīja mani ierodamies, riskējot, ka viņi tiks arestēti. Kādu brīnišķīgu savstarpēju uzmundrinājumu šie apciemojumi mums visiem sniedza! (Romiešiem 1:11, 12.)
Lai mani neatklātu, es reižu reizēm pārģērbos, lai maskētos. Reiz es pārģērbos par ganu, lai tiktu garām kontrolpostenim uz ceļa un varētu ierasties pie brāļiem, kam bija ārkārtīgi nepieciešama garīga vadība. Kādu citu reizi — tas bija 1955. gadā — mēs ar otru liecinieku izlikāmies par ķiploku pārdevējiem, lai neradītu policijai aizdomas. Mūsu uzdevums bija nodibināt kontaktus ar dažiem kristīgajiem brāļiem, kas dzīvoja mazā pilsētiņā Argosorestikā un bija kļuvuši neaktīvi.
Mēs izlikām savu preci pilsētiņas tirgū. Tomēr kādam jaunam policistam, kas patrulēja šajā apkārtnē, bija radušās aizdomas, un katru reizi, ejot mums garām, viņš ļoti uzmanīgi mūs nopētīja. Beidzot viņš man teica: ”Jūs neizskatāties pēc ķiploku pārdevēja.” Tajā brīdī pienāca trīs jaunas sievietes un sāka interesēties par ķiplokiem. Norādīdams uz savu preci, es iesaucos: ”Lūk, šis jaunais policists ēd tieši tādus ķiplokus kā šie te, un redziet, cik viņš ir stiprs un skaists!” Sievietes paskatījās uz policistu un iesmējās. Viņš arī pasmaidīja un pēc tam aizgāja.
Kad policists bija prom, es izmantoju izdevību un devos uz darbnīcu, kur mūsu garīgie brāļi strādāja par drēbniekiem. Es palūdzu vienu no viņiem piešūt manai žaketei pogu, ko biju norāvis. Kamēr viņš šuva, es pieliecos tuvāk un pačukstēju: ”Es esmu ieradies no filiāles biroja jūs apciemot.” Sākumā brāļi bija nobijušies, jo viņiem jau gadiem nebija bijis nekādu kontaktu ar citiem lieciniekiem. Es iedrošināju viņus, kā vien mācēju, un sarunāju vēlāk satikties ar viņiem pilsētas kapsētā, lai parunātos vairāk. Par laimi, apciemojums patiešām uzmundrināja brāļus, un viņi atkal kļuva dedzīgi kristīgajā kalpošanā.
Es iegūstu uzticamu biedru
Bija pagājuši trīs gadi, kopš es kalpoju par ceļojošo pārraugu, kad 1956. gadā es satiku Nikiju, jaunu kristieti, kura ar lielu prieku piedalījās sludināšanā un vēlējās pavadīt savu dzīvi, kalpojot Jehovam pilnu slodzi. Mēs iemīlējām viens otru un 1957. gada jūnijā apprecējāmies. Es biju nobažījies, vai Nikija spēs piemēroties tiem apstākļiem, kādos bija jāveic ceļojošā pārrauga darbs, jo tolaik Grieķijā valdīja naidīga attieksme pret Jehovas lieciniekiem. Ar Jehovas palīdzību Nikija to spēja, un viņa kļuva par pirmo sievieti Grieķijā, kas pavadīja savu vīru rajona pārraudzīšanas darbā.
Desmit gadus mēs ar sievu ceļojām kopā, apmeklēdami lielāko daļu Grieķijas draudžu. Bieži vien mēs pārģērbāmies tādās drēbēs, kurās mēs nemodinātu aizdomas, un ar ceļasomām rokās stundām ilgi gājām tumsas aizsegā, lai nokļūtu kādā no draudzēm. Kaut arī mēs bieži sastapāmies ar lielu pretestību, mēs bijām dziļi saviļņoti, redzot, kā mūsu acu priekšā iespaidīgā ātrumā pieaug liecinieku skaits.
Darbs Bētelē
Mēs ar Nikiju 1967. gada janvārī tikām uzaicināti kalpot Bētelē — tā sauc Jehovas liecinieku filiāles biroju. Mēs abi bijām pārsteigti par uzaicinājumu, taču pieņēmām to, jo bijām pārliecināti, ka Jehova vada notiekošo. Laikam ejot, mēs varējām novērtēt, cik tā ir liela priekšrocība — kalpot šajā teokrātiskās darbības centrā.
Trīs mēnešus pēc tam, kad mēs sākām kalpot Bētelē, Grieķijā varu sagrāba militāra hunta, un turpmāk Jehovas lieciniekiem bija jādarbojas daudz neuzkrītošākā veidā. Mēs sākām pulcēties mazās grupiņās, rīkojām kopsanāksmes mežā, sludinājām ļoti piesardzīgi, Bībeles literatūru iespiedām un izplatījām slepeni. Piemēroties šiem apstākļiem nemaz nebija tik grūti, mēs vienkārši atkal sākām darboties tādā veidā, kā bijām to darījuši agrākajos gados. Par spīti grūtībām, Jehovas liecinieku skaits auga: 1967. gadā liecinieku bija mazāk nekā 11 000, bet 1974. gadā viņu skaits pārsniedza 17 000.
Mēs ar Nikiju esam nokalpojuši Bētelē nu jau gandrīz 30 gadus, un mēs joprojām baudām garīgas svētības, lai gan vecums un veselības traucējumi liek sevi manīt. Vairāk nekā desmit gadus mēs nodzīvojām Atēnās, Kartali ielā, kur ir izvietotas filiāles ēkas. 1979. gadā Dievam tika veltīta jauna filiāle Atēnu priekšpilsētā Marūsi. Bet kopš 1991. gada mēs esam ērti iejutušies plašajās jaunās filiāles ēkās Eleonā, kas atrodas apmēram 60 kilometrus uz ziemeļiem no Atēnām. Te es kalpoju Bēteles slimnīcā, un man lieti noder tās iemaņas, ko es apguvu cietumā, strādādams par ārsta palīgu.
Vairāk nekā četrdesmit gadus kalpodams ar pilnu slodzi, es tāpat kā Jeremija esmu pārliecinājies, cik patiess ir Jehovas solījums: ””Un kad tie pret tevi arī saceltos, tie tevi nenomāks, jo Es esmu ar tevi, lai tevi pasargātu!” — saka tas Kungs.” (Jeremijas 1:19.) Jā, Jehova tiešām ir bagātīgi izlējis savas svētības pār mums ar Nikiju. Mēs vienmēr ar prieku esam izjutuši viņa gādību un nepelnīto laipnību.
Es gribu pamudināt jauniešus, kas pieder pie Jehovas organizācijas, tiekties pēc pilnas slodzes kalpošanas. Tā viņi var pieņemt Jehovas uzaicinājumu un pārbaudīt, vai viņš izpildīs savu solījumu ’atvērt debesu logus un likt svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār viņiem’. (Maleahija 3:10.) No savas paša pieredzes es varu jums, jaunieši, nešaubīgi teikt: Jehova noteikti jūs svētīs, ja jūs pilnībā paļausieties uz viņu, uzņemdamies šo kalpošanu.
[Attēls 26. lpp.]
Lambross Zumboss ar sievu Nikiju