Dzīvo patiesi pilnvērtīgu dzīvi
TĒVS mājās gulēja gultā. Viņam drīz bija jāmirst ar vēzi. Viņa dēls atradās tēva darbnīcā un kārtoja galdnieka darbarīkus. Turēdams tos rokās, viņš domāja par skaistajām lietām, kuras tēvs ar tiem bija izveidojis. Lai gan darbnīca bija blakus mājām, viņš zināja, ka tēvs šeit nekad vairs neienāks un nepaņems rokās šos darbarīkus, ar kuriem tik prasmīgi bija rīkojies. Tas laiks bija pagājis.
Dēls domāja par vārdiem, kas lasāmi Salamana Mācītāja 9. nodaļas 10. pantā: ”Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari, jo pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.” Viņš labi zināja šo pantu. Viņš to daudzkārt bija izmantojis, mācīdams citiem Bībeles patiesību, ka nāve ir pilnīgas bezdarbības stāvoklis. Tobrīd viņš līdz sirds dziļumiem izjuta, cik patiesi ir šie Salamana vārdi, — mums jādzīvo pilnvērtīga dzīve un jāpriecājas par katru dienu, kamēr to varam, jo pienāks laiks, kad tas vairs nebūs iespējams.
Priecājies par dzīvi
Salamana Mācītāja grāmatā gudrais ķēniņš Salamans atkal un atkal izsaka aicinājumu meklēt dzīvē prieku. Piemēram, 3. nodaļā ir sacīts: ”Tā es atzinu, ka cilvēkiem nav nekā labāka kā priecāties un labi justies savas dzīves laikā, pievienodams tam tomēr atzinumu, ka tas tomēr ir Dieva dāvana, ja cilvēks, neraugoties uz nepārtraukto sava mūža piepūli, tomēr ēd, dzeŗ un nereti pat dzīvi arī bauda.” (Salamans Mācītājs 3:12, 13.)
Dieva iedvesmots, Salamans atkārtoja šo domu: ”Un ko es esmu atradis kā labu un skaistu, ir tas, ka cilvēks ēd un dzeŗ, un jūtas labi visu to bezgalīgo pūļu jūklī, ar kādām viņš zem saules nomoka sevi savā īsajā mūžā, ko Dievs viņam piešķiŗ.” (Salamans Mācītājs 5:17.)
Līdzīgiem vārdiem viņš mudina jauniešus: ”Priecājies, jaunekli, savā jaunībā, un lai tava sirds labi jūtas savās jaunības dienās; staigā tos ceļus, ko tava sirds kāro, un ej pakaļ tam, kas patīk tavām acīm.” (Salamans Mācītājs 11:9a.) Cik brīnišķīgs laiks ir jaunība, kad spēka un enerģijas ir pārpārēm! (Salamana Pamācības 20:29.)
”Piemini savu Radītāju”
Protams, Salamans negribēja teikt, ka būtu gudri sekot jebkam, kas varētu iepatikties mūsu sirdij vai acīm. (Salīdzināt 1. Jāņa 2:16.) Par to mēs pārliecināmies, lasot viņa turpmākos vārdus: ”Zini tomēr, ka Dievs par visu to [ko tu dari, lai apmierinātu savas vēlmes] prasīs no tevis nolēsumu!” (Salamans Mācītājs 11:9b.) Mums jāatceras, ka neatkarīgi no tā, cik veci mēs būtu, Dievs vēro, kā mēs dzīvojam, un atbilstoši mūs tiesās.
Cik nesaprātīgi būtu domāt, ka patlaban varam atļauties dzīvot savtīgi, jo dievbijīgi paspēsim dzīvot vēlāk! Mūsu dzīve var aprauties jebkurā brīdī. Un pat tad, ja mēs nodzīvotu garus gadus, vecumdienās kalpot Dievam nav vieglāk kā jaunībā. Apzinādamies šo faktu, Salamans rakstīja: ”Piemini savu Radītāju savā jaunībā, pirms tās ļaunas dienas nāk un tie gadi tuvojas, par kuŗiem tu vēlāk sacīsi: ”Tie man nepatīk!”” (Salamans Mācītājs 12:1.)
Vecums atstāj savu iespaidu. Nākamajos pantos Salamans tēlaini apraksta ar vecumdienām saistītās problēmas. Rokas trīc, kājas ir gurdenas, un zobu kļūst aizvien mazāk. Mati nosirmo un sāk krist laukā. Miegs ir tik trausls, ka to spēj iztraucēt pat putnu čivināšana. Maņas — redze, dzirde, tauste, oža un garša — zaudē savu asumu. Ķermenis ir nespēcīgs, tāpēc cilvēkam ir bail ceļā pakrist vai piedzīvot kādu citu nelaimi. Galu galā viņš nomirst. (Salamans Mācītājs 12:2—7.)
Vecumdienas ir īpaši smags dzīves posms tiem, kas jaunībā nav ’pieminējuši savu Radītāju’. Tā kā cilvēks ir izniekojis savu dzīvi, mūža nogalē viņam nav prieka. Turklāt bezdievīgas dzīves dēļ vecumdienās var nākties ciest papildu grūtības un sāpes. (Salamana Pamācības 5:3—11.) Kad cilvēks, kas šādi ir dzīvojis, raugās nākotnē, viņš redz tikai kapu.
Priecājies vecumdienās
Taču tas nenozīmē, ka vecumdienās nav iespējams iegūt no dzīves prieku. ’Ilgs mūžs un labi gadi’ Bībelē ir minēti arī starp Dieva svētībām. (Salamana Pamācības 3:1, 2.) Jehova teica savam draugam Ābrahāmam: ”Bet tu.., sirmā vecumā tu tapsi aprakts.” (1. Mozus 15:15.) Lai gan vecumdienas atnāca ar savām grūtībām, Ābrahāms mūža nogalē izjuta patīkamu mieru un gandarījumu, jo varēja atskatīties uz dzīvi, kas bija ziedota Jehovam. Turklāt viņš ticībā gaidīja ”pilsētu ar stipriem pamatiem” — Dieva Valstību. (Ebrejiem 11:10.) Ābrahāms nomira pēc saturīgi nodzīvotas dzīves, ”sirmgalvis būdams”. (1. Mozus 25:8.)
Tāpēc Salamans izsaka pamudinājumu: ”Ja cilvēks arī dzīvo ilgus gadus, lai viņš visus tos gadus nododas arī priekiem.” (Salamans Mācītājs 11:8.) Vienalga, vai esam jauni vai veci, patiess prieks vistiešākajā veidā ir atkarīgs no mūsu attiecībām ar Dievu.
Par to visu domādams, jaunietis nolika pie malas pēdējo no tēva darbarīkiem. Viņš atsauca prātā viņam pazīstamos cilvēkus, kas centās dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, bet nebija laimīgi, jo nebija nodibinājuši tuvas attiecības ar savu Radītāju. Viņš atzina, cik iederīgi bija tas, ka, izteicis aicinājumu dzīves laikā priecāties, Salamans secināja: ”Gala iznākums no visa ir šāds: Bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam!” (Salamans Mācītājs 12:13.)