Mums jāpaļaujas uz Jehovu
”Tas Kungs ir tavs patvērums.” (SALAMANA PAMĀCĪBAS 3:26)
1. Kas liecina par to, ka daudzi cilvēki, kuri apgalvo, ka paļaujas uz Dievu, ne vienmēr rīkojas saskaņā ar šo apgalvojumu?
UZ AMERIKAS SAVIENOTO VALSTU naudaszīmēm ir lasāmi vārdi In God We Trust, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē ’mēs paļaujamies uz Dievu’. Bet vai visi šīs valūtas lietotāji Amerikā un citur patiešām paļaujas uz Dievu? Jeb vai viņi vairāk paļaujas uz naudu? Paļāvība uz ASV vai kādas citas valsts naudu nav savienojama ar paļāvību uz visvarenu mīlestības Dievu, kas nekad neizmanto savu varu nepareizi un kas ne mazākajā mērā nav mantkārīgs. Mantkārība ir īpašība, ko viņš nepārprotami nosoda. (Efeziešiem 5:5.)
2. Ko patiesie kristieši domā par bagātības sniegtajām iespējām?
2 Patiesie kristieši paļaujas uz Dievu, nevis uz bagātību, kurai piemīt ”viltība”. (Mateja 13:22.) Viņi saprot, ka naudas iespējas veicināt laimi un saglabāt dzīvību ir stipri vien ierobežotas. Pavisam citādi ir ar Visvarenā Dieva iespējām. (Cefanjas 1:18.) Tāpēc ļoti saprātīgs ir šāds padoms: ”Jūsu dzīvē lai nav mantkārības! Lai jums pietiek ar to, kas pie rokas, jo viņš pats ir sacījis: ”Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.”” (Ebrejiem 13:5.)
3. Kā 5. Mozus 31:6 konteksts palīdz labāk saprast, ko Pāvils gribēja teikt, citēdams šo pantu?
3 Kad apustulis Pāvils rakstīja ebreju tautības kristiešiem tikko minētos vārdus, viņš citēja norādījumus, ko Mozus neilgi pirms savas nāves bija devis izraēliešiem: ”Esiet stipri un droši! — Nebīstaities un nebaiļojieties viņu priekšā! Jo tas Kungs, tavs Dievs, kas iet tev līdz tavā priekšā, tas tevi neatstās nedz arī tevi pametīs.” (5. Mozus 31:6.) No konteksta var redzēt, ka Mozus aicināja izraēliešus veidot tādu paļāvību uz Jehovu, kura sevī ietvertu kaut ko vairāk nekā tikai paļaušanos, ka Jehova rūpēsies par viņu materiālajām vajadzībām. Kāpēc tā var teikt?
4. Kā Dievs izraēliešiem pierādīja, ka viņam var uzticēties?
4 Četrdesmit gadus, kamēr izraēlieši klejoja pa tuksnesi, Dievs uzticīgi rūpējās, lai viņiem būtu viss dzīvei nepieciešamais. (5. Mozus 2:7; 29:5.) Turklāt Dievs viņus vadīja. Piemēram, vadības izpausme bija mākonis dienā un uguns naktī — tie izraēliešiem rādīja ceļu uz ”zemi, kur piens un medus tek”. (2. Mozus 3:8; 40:36—38.) Kad bija pienācis laiks ieiet Apsolītajā zemē, Jehova izraudzījās Jozuu par Mozus pēcteci. Bija sagaidāms, ka šīs zemes iedzīvotāji izrādīs pretestību. Taču jau vairākus gadu desmitus Jehova bija gājis kopā ar savu tautu, tāpēc izraēliešiem nebija iemesla bīties. Viņi labi zināja, ka Jehova ir Dievs, kam var uzticēties.
5. Kādā ziņā kristiešu situācija mūsdienās līdzinās situācijai, kādā atradās izraēlieši pirms ieiešanas Apsolītajā zemē?
5 Mūsdienās kristieši iet caur tagadējās ļaunās pasaules tuksnesi uz Dieva jauno pasauli. Viņu vidū ir tādi, kas ir gājuši šo ceļu ilgāk nekā 40 gadus. Tagad viņi stāv uz Dieva jaunās pasaules sliekšņa. Tomēr joprojām šķēršļus viņiem liek ienaidnieki, kas ir apņēmības pilni neielaist nevienu vietā, kura kļūs līdzīga Apsolītajai zemei, tikai būs vēl krāšņāka nekā senā zeme, kur tecēja piens un medus. Tāpēc pašreiz kristiešiem ir ļoti svarīgi ņemt vērā Mozus vārdus, ko atkārtoja Pāvils: ”Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” Visi, kas paliek stipri un drosmīgi, kam ir stingra ticība un kas paļaujas uz Jehovu, var būt pārliecināti, ka saņems balvu.
Paļāvība, kas balstīta uz zināšanām un draudzību
6., 7. a) Kā tika pārbaudīta Ābrahāma paļāvība uz Jehovu? b) Kā Ābrahāms droši vien jutās, dodamies uz vietu, kur viņam bija jāupurē Īzāks?
6 Reiz izraēliešu pirmtēvam Ābrahāmam tika pavēlēts upurēt savu dēlu Īzāku par dedzināmo upuri. (1. Mozus 22:2.) Kas šim mīlošajam tēvam deva tik nesatricināmu paļāvību uz Jehovu, ka viņš nekavējoties bija gatavs paklausīt? Atbildi var lasīt Ebrejiem 11:17—19: ”Ticības spēkā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Izāku, upurējis vienīgo dēlu, viņš, kas bija saņēmis apsolījumus, par ko bija teikts: ”Pēc Izāka tev pēcnācēji tiks nosaukti,” jo viņš domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt; tāpēc viņš to arī saņēma atpakaļ kā līdzību.”
7 Paturiet prātā, ka pagāja trīs dienas, kamēr Ābrahāms un Īzāks nonāca līdz upurēšanas vietai. (1. Mozus 22:4.) Ābrahāmam bija pietiekami daudz laika vēlreiz pārdomāt viņam doto uzdevumu. Vai mēs varam iztēloties viņa izjūtas, viņa emocijas? Īzāka piedzimšana bija bijusi negaidīta prieka avots. Šis Dieva iejaukšanās pierādījums bija padziļinājis Ābrahāma un viņa agrāk neauglīgās sievas, Sāras, mīlestību pret Dievu. Pēc tam viņi noteikti bija dzīvojuši, domādami par to, kāda nākotne gaida Īzāku un tā pēcnācējus. Vai viņu sapņiem pēkšņi bija pienācis gals, kā varēja likties, ņemot vērā Dieva prasību?
8. Kādā ziņā Ābrahāma paļāvība uz Dievu neaprobežojās ar ticību, ka Dievs spēj piecelt Īzāku no mirušajiem?
8 Tomēr Ābrahāmam bija paļāvība, kas balstījās uz zināšanām, kādas vienam par otru mēdz būt tuviem draugiem. Būdams ”Dieva draugs”, Ābrahāms ”ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību”. (Jēkaba 2:23.) Ābrahāma paļāvība uz Jehovu neaprobežojās ar ticību, ka Dievs spēj piecelt Īzāku no mirušajiem. Tikpat lielā mērā Ābrahāms bija pārliecināts, ka tas, ko Jehova viņam lūdza darīt, bija pareizs, kaut arī viņš nezināja visus faktus. Ābrahāmam nebija nekāda pamata apšaubīt Jehovas prasības taisnīgumu. Vēlāk, kad Jehovas eņģelis iejaucās notikumu gaitā un neļāva upurēt Īzāku, Ābrahāma paļāvība nostiprinājās vēl vairāk. (1. Mozus 22:9—14.)
9., 10. a) Kad Ābrahāms jau bija paudis paļāvību uz Jehovu? b) Ko svarīgu mēs varam mācīties no Ābrahāma?
9 Ābrahāms bija paudis tādu pašu paļāvību uz Jehovas taisnīgumu jau aptuveni 25 gadus iepriekš. Saņēmis brīdinājumu par Sodomas un Gomoras gaidāmo iznīcināšanu, Ābrahāms, gluži dabiski, uztraucās par to, kas notiks ar šajās pilsētās dzīvojošajiem taisnīgajiem cilvēkiem, arī viņa brāļadēlu Latu. Ābrahāms vērsās pie Dieva ar šādiem vārdiem: ”Ne mūžam Tu tā nedarīsi, ka liksi mirt taisnajam ar bezdievi, ka taisnais būtu līdzīgs bezdievim. Nekad nevar notikt, ka tas, kas visu zemi tiesā, nespriestu taisnu tiesu.” (1. Mozus 18:25.)
10 Patriarhs Ābrahāms bija pārliecināts, ka Jehova nekad nerīkojas netaisni. Psalmu sacerētājs vēlāk dziedāja: ”Tas Kungs ir taisns visos savos ceļos un svēts visos savos darbos.” (Psalms 145:17.) Būtu labi sev pajautāt: vai es esmu mierā ar apstākļiem, kādus Jehova pieļauj manā dzīvē, un neapšaubu viņa taisnīgumu? Vai es esmu pārliecināts, ka viss, ko viņš pieļauj, galu galā nāks par labu man pašam un arī citiem? Ja varam atbildēt uz šiem jautājumiem apstiprinoši, tad mēs esam iemācījušies no Ābrahāma kaut ko svarīgu.
Paļāvība uz Jehovas izraudzītajiem cilvēkiem
11., 12. a) Kāda paļāvība ir bijusi nepieciešama Dieva kalpiem? b) Kas mums dažreiz varētu radīt grūtības?
11 Tie, kas paļaujas uz Jehovu, paļaujas arī uz cilvēkiem, ko Jehova nolemj izmantot savu nodomu īstenošanā. Piemēram, izraēliešiem bija jāpaļaujas uz Mozu un vēlāk — uz Mozus pēcteci Jozuu. Agrīnajiem kristiešiem bija jāpaļaujas uz apustuļiem un Jeruzalemes draudzes vecajiem. Savukārt mums ir jāpaļaujas uz ’uzticīgo un gudro kalpu’, kas ir iecelts, lai sagādātu mums garīgo ”barību savā laikā”, kā arī uz tiem ”kalpa” grupas locekļiem, kas veido Vadošo padomi. (Mateja 24:45.)
12 Paļāvība uz cilvēkiem, kas uzņemas vadību kristiešu draudzē, mums pašiem nāk par labu. Mums tiek dots padoms: ”Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība, lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi.” (Ebrejiem 13:17.)
Neapšaubiet Jehovas izdarīto izvēli
13. Kāds iemesls mums ir paļauties uz cilvēkiem, kas ir iecelti, lai uzņemtos vadību?
13 Bībele mums palīdz būt līdzsvarotiem, ja runa ir par paļaušanos uz cilvēkiem, kas uzņemas vadību Jehovas tautā. Pajautāsim sev: vai Mozus nekad nekļūdījās? Vai apustuļu prāta ievirze vienmēr līdzinājās Kristus prāta ievirzei, kā viņš to bija vēlējies? Atbildes ir labi zināmas. Savas tautas vadīšanai Jehova ir izraudzījies uzticamus un dievbijīgus vīriešus, bet viņi ir nepilnīgi cilvēki. Tāpēc, kaut arī mūsdienās vecākie nav pilnīgi, mums viņi jāatzīst par svētā gara ieceltiem pārraugiem, Dieva draudzes ganiem. Viņi ir pelnījuši mūsu atbalstu un cieņu. (Apustuļu darbi 20:28.)
14. Kāpēc ir interesanti, ka Jehova par vadītāju izraudzījās Mozu, nevis Āronu vai Mirjamu?
14 Ārons bija trīs gadus vecāks par Mozu, bet viņi abi bija jaunāki par savu māsu Mirjamu. (2. Mozus 2:3, 4; 7:7.) Tā kā Āronam bija raitāka valoda nekā Mozum, viņš tika iecelts par sava brāļa pārstāvi. (2. Mozus 6:29—7:2.) Tomēr, lai vadītu izraēliešus, Jehova neizvēlējās gados vecāko Mirjamu vai daiļrunīgāko Āronu. Viņš izraudzījās Mozu, un šī izvēle tika izdarīta, ņemot vērā pilnīgi visus faktus un attiecīgā brīža vajadzības. Kad Ārons un Mirjama uz kādu laiku to piemirsa, viņi sāka žēloties: ”Vai tas Kungs tiešām tikai vien ar Mozu ir runājis? Vai Viņš nav arī ar mums runājis?” Mirjama, kas acīmredzot bija kurnēšanas iniciatore, tika sodīta par savu necienīgo attieksmi pret Jehovas izraudzīto pārstāvi, kurš, kā viņai un Āronam būtu vajadzējis atzīt, bija ”lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes”. (4. Mozus 12:1—3, 9—15.)
15., 16. Kā Kālebs apliecināja savu paļāvību uz Jehovu?
15 Kad uz Apsolīto zemi tika izsūtīti 12 izlūki, 10 no tiem atgriezās ar negatīvām ziņām. Viņi padarīja izraēliešu sirdis bailīgas, stāstīdami par kanaāniešiem, kas esot ”vīri milzīgā augumā”. Iznākums bija tāds, ka izraēlieši ”kurnēja pret Mozu un pret Āronu”. Tomēr ne visiem izlūkiem pietrūka paļāvības uz Mozu un uz Jehovu. Mēs lasām: ”Tad Kālebs apklusināja tautu Mozus priekšā un sacīja: ”Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!”” (4. Mozus 13:2, 25—33; 14:2.) Tikpat stingra nostāja kā Kālebam bija vēl vienam izlūkam — Jozuam. Abi apliecināja savu paļāvību uz Jehovu, sacīdami: ”Ja tas Kungs būs mums labvēlīgs, tad Viņš mūs arī ievedīs tanī zemē un dos mums tādu zemi, kuŗā piens un medus tek. Tikai.. nebīstieties zemes iedzīvotājus.. ..tas Kungs ir ar mums; nebīstieties no tiem!” (4. Mozus 14:6—9.) Šāda paļāvība uz Jehovu tika atalgota. No pieaugušajiem, kas dzīvoja tajā laikā, tikai Kālebs, Jozua un nedaudzi levīti saņēma privilēģiju ieiet Apsolītajā zemē.
16 Pēc vairākiem gadiem Kālebs sacīja: ”Es tomēr paliku pilnīgi tā Kunga, sava Dieva, sekotājs. [..] Un tu tagad redzi: tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis, kā Viņš man bija apsolījis; un no tā laika tagad ir pagājuši četrdesmit pieci gadi, kopš tas Kungs šo vārdu sacīja Mozum un Israēls ir klīdis tuksnesī; un tā nu, redzi, es esmu šodien astoņdesmit piecus gadus vecs. Es esmu vēl šodien tikpat stiprs un tāds pats savā spēkā kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja.” (Jozuas 14:6—11.) Pievērsiet uzmanību Kāleba pozitīvajai prāta ievirzei, viņa uzticībai un viņa fiziskajam spēkam. Tomēr Jehova nebija izraudzījies Kālebu par Mozus pēcteci. Šī privilēģija tika piešķirta Jozuam. Mēs varam būt pārliecināti, ka Jehovam bija savi iemesli izdarīt šādu izvēli, un tā bija vislabākā izvēle.
17. Kādi apstākļi varēja likt domāt, ka Pēterim nevar uzticēt nopietnus pienākumus?
17 Apustulis Pēteris trīs reizes noliedza savu Kungu. Turklāt, karstgalvīgi cenzdamies ņemt situāciju savās rokās, viņš nocirta ausi augstā priestera kalpam. (Mateja 26:47—55, 69—75; Jāņa 18:10, 11.) Kāds varētu teikt, ka Pēteris bija bailīgs, nelīdzsvarots cilvēks, necienīgs saņemt īpašas priekšrocības. Bet kuram tika dotas Valstības atslēgas un privilēģija tās izmantot, lai trīs ļaužu grupas varētu saņemt debesu aicinājumu? Tas bija Pēteris. (Apustuļu darbi 2:1—41; 8:14—17; 10:1—48.)
18. No kādas kļūdas, ko minēja Jūda, mums jāizvairās?
18 No šiem piemēriem var mācīties, ka mums jāsargās spriest pēc tā, kas ir redzams ārēji. Ja mēs paļausimies uz Jehovu, mēs nekad neapšaubīsim viņa izdarīto izvēli. Kaut gan Jehovas organizāciju uz Zemes veido nepilnīgi cilvēki, kas nepretendē uz nekļūdīgumu, viņš tos izmanto iespaidīgā veidā. Pirmajā gadsimtā Jēzus pusbrālis Jūda brīdināja kristiešus no cilvēkiem, kas izrāda necieņu pret teokrātisko kārtību — ”nicina augsto valdnieku, zaimo debess varas”. (Jūdas 8—10.) Nekad nekļūsim līdzīgi šādiem cilvēkiem!
19. Kāpēc mums nav nekāda pamata apšaubīt Jehovas izdarīto izvēli?
19 Pēc visa spriežot, Jehova noteiktu pienākumu pildīšanai izraugās cilvēkus, kuriem ir konkrētas īpašības, kas tiem ļauj vadīt Jehovas tautu tā, kā viņš to attiecīgajā brīdī uzskata par nepieciešamu. Mums jācenšas atzīt šo faktu, proti, nevis jāapšauba Jehovas izdarītā izvēle, bet jābūt pieticīgiem un pazemīgi jāpilda kalpošanas uzdevums, ko Jehova ir piešķīris mums. Tā mēs apliecinām, ka paļaujamies uz Jehovu. (Efeziešiem 4:11—16; Filipiešiem 2:3.)
Paļāvība uz Jehovas taisnīgumu
20., 21. Ko mēs varam mācīties no tā, kā Dievs izturējās pret Mozu?
20 Ja mums reizēm ir nosliece pārāk daudz paļauties uz sevi un pārāk maz — uz Jehovu, mēs varam mācīties no tā, kas notika ar Mozu. Būdams 40 gadus vecs, Mozus nolēma pats uz savu roku atbrīvot izraēliešus no gūsta Ēģiptē. Kaut arī viņam neapšaubāmi bija vislabākie nodomi, tomēr izraēlieši netika uzreiz atbrīvoti un arī paša Mozus situācija neuzlabojās. Viņš bija spiests bēgt. Tikai pēc tam, kad Mozus bija pavadījis 40 grūtas apmācības gadus svešā zemē, viņš atbilda prasībām, lai tiktu izraudzīts darbam, ko bija gribējis veikt agrāk. Šoreiz Mozus varēja būt pārliecināts par Jehovas atbalstu, jo nu viss tika darīts Jehovas noteiktā veidā un laikā. (2. Mozus 2:11—3:10.)
21 Ikviens no mums varētu sev pajautāt: ”Vai es dažreiz necenšos apsteigt Jehovu un draudzē ieceltos vecākos, mēģinot kaut ko paātrināt vai darīt kaut ko tā, kā pats uzskatu par pareizu? Vai es nejūtos tā, it kā man nepamatoti ietu secen privilēģijas, un vai esmu gatavs izmantot pašreizējo laiku, lai mācītos?” Domājot par šādiem jautājumiem, mēs redzēsim, vai esam iemācījušies kaut ko svarīgu no notikumiem ar Mozu.
22. Kādās domās Mozus bija par Jehovu, kaut arī viņš bija zaudējis vērtīgu priekšrocību?
22 Turklāt no Mozus piemēra var iemācīties arī kaut ko citu. Ceturtās Mozus grāmatas 20. nodaļā, no 7. līdz 13. pantam, ir stāstīts par kādu Mozus pieļautu kļūdu, kas viņam dārgi maksāja. Viņš zaudēja privilēģiju ievest izraēliešus Apsolītajā zemē. Bet vai Mozus reaģēja tā, it kā Jehovas lēmums būtu bijis netaisnīgs? Vai viņš noslēdzās sevī un saīga par to, ka Dievs izturas pret viņu tik slikti? Vai viņš zaudēja paļāvību uz Jehovas taisnīgumu? Atbildes uz šiem jautājumiem ir ietvertas vārdos, ko pats Mozus sacīja izraēliešiem neilgi pirms savas nāves. Mozus teica par Jehovu: ”Pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.” (5. Mozus 32:4.) Mozus, bez šaubām, saglabāja paļāvību uz Jehovu līdz pašām beigām. Bet kā ir ar mums? Vai mēs personīgi kaut ko darām, lai stiprinātu savu paļāvību uz Jehovu un viņa taisnīgumu? Kā mēs to varam darīt? Noskaidrosim.
Kā jūs atbildētu?
◻ Kādi izraēliešiem bija iemesli uzticēties Jehovam?
◻ Ko par paļāvību var mācīties no Ābrahāma?
◻ Kāpēc mums nebūtu jāapšauba Jehovas izdarītā izvēle?
[Attēls 13. lpp.]
Paļāvība uz Jehovu ietver sevī cieņu pret tiem, kas uzņemas vadību draudzē