Ķēniņvalsts sludinātāji stāsta

Dievs dod spēku augšanai Aļaskā

ZEM sniega un ledus segas mazmazītiņa sēkliņa gaida, kad varēs sākt augt. Īsajā Aļaskas vasarā, kas ilgst tikai trīs mēnešus, no kāposta sēkliņas, kuras diametrs ir trīs milimetri, var izaugt gandrīz 40 kilogramu smags kāposts! Aļaskas zeme kādreiz daudziem šķita neauglīga, klāta ledājiem un neizmantojama, taču tā var dot daudz augļu.

It sevišķi to var teikt par garīgo tīrumu Aļaskā. Šeit, ilgo ziemu zemē, Jehovas liecinieki joprojām sēj Ķēniņvalsts sēklu. Tāpat kā citās zemeslodes malās, arī te Dievs dod spēku sēklai augt auglīgās sirdīs. (1. Korintiešiem 3:6, 7.)

● Kāda jauna Jehovas lieciniece, vārdā Vanesa, skolas autobusā ievēroja, ka skolas biedrene Enna vienmēr sēž atsevišķi. Meitene allaž izskatījās bēdīga, tāpēc Vanesa uzaicināja, lai Enna pārsēžas pie viņas. Nebija nekāds brīnums, ka Enna bija bēdīga! Meitenes māte bija mirusi ar sirdslēkmi, un pēc neilga laika ar vēzi bija nomiris tēvs. Tāpēc Enna dzīvoja pie radiniekiem Aļaskā.

Kādu sestdienu, kad Vanesa bija devusies tīruma kalpošanā, viņa iegriezās arī pie savas jaunās paziņas un iedeva tai brošūru Vai Dievs patiesībā rūpējas par mums?. Pirmdien skolā Enna sameklēja liecinieci. Meitenei bija daudz ar Bībeli saistītu jautājumu, uz kuriem Vanesa varēja atbildēt. ”Kur jums notiek dievkalpojumi?” Enna vaicāja. Tajā pašā vakarā viņa pirmoreiz ieradās uz sapulci Ķēniņvalsts zālē.

Nepagāja ilgs laiks, kad 17 gadu vecā bārene jau bija atradusi daudzus ’tēvus’ un ’mātes’, gluži kā bija apsolījis Jēzus. (Mateja 19:29.) Visiem bija ļoti liels prieks, kad laimīgā un smaidošā Enna apgabala kopsanāksmē ”Dieva miera vēstneši” simboliski attēloja savu veltīšanos Jehovam, kristījoties ūdenī.

● Aļaskas milzīgās arktiskās daļas attālākajos nostūros, tuksnesīgā apvidū, kur ciemu no ciema šķir simtiem kilometru, tiek izmantota Sargtorņa biedrības divmotoru lidmašīna, lai sētu Ķēniņvalsts sēklu, — tā lido uz apdzīvotajām vietām, kuru ir vairāk nekā 150. Taču garīgā augšana ar regulāru Bībeles nodarbību palīdzību ir atkarīga no sarakstes. Daudziem vēstuļu rakstīšana padodas ar grūtībām, tāpēc Bībeles skolotājam vajadzīga izdoma, lai uzturētu skolnieka interesi. Kā tas izdodas?

Keitija vadīja sekmīgas Bībeles nodarbības ar Ednu, lai gan viņas dzīvoja viena no otras vairāk nekā 600 kilometru attālumā. Keitija nevis vienkārši norakstīja jautājumus no mācību grāmatas, bet gan sarakstīja tos uz atsevišķas papīra lapas, atstādama turpat blakus vietu atbildēm. Kad Edna bija uzrakstījusi atbildes, Keitija rakstīja viņai nākamo vēstuli, kurā paskaidroja to, ko Edna nebija sapratusi līdz galam. Keitija stāsta: ”Es atvēlēju trešdienas vakaru mūsu ”nodarbībai” un centos to ievērot, tāpat kā tas būtu ar jebkuru citu Bībeles nodarbību. Vēstulēs, ko sūtīju Ednai, es ieliku arī aploksni, kurai bija uzlīmēta pastmarka un uz kuras bija uzrakstīta mana adrese. Vēstule atradās ceļā divas nedēļas, tāpēc studēšana ar sarakstes starpniecību šķita ejam uz priekšu lēni.”

Iedomājieties, cik sajūsminātas bija Keitija un Edna, kad pēc desmit mēnešu ilgas studēšanas pa pastu abas satikās Ankoridžā, apgabala kopsanāksmē! Liecinieki priecājās arī par to, ka bija ieradušies Bībeles skolnieki un citi interesenti no vairākiem nomaļiem Aļaskas ciemiem.

Lai gan reizēm liekas, ka augšana ir lēna, daži ”stādiņi” attīstās ļoti strauji, kad tos apspīd patiesības gaisma. Katru gadu Aļaskā vidēji vairāk nekā simt cilvēku tiek kristīti un sāk slavēt Jehovu. Mēs tiešām sakām Jehovam paldies par to, ka viņš dod spēku augšanai!