Kad ģimenes loceklis saslimst ar hronisku slimību

DI TUA ģimenes dzīvesprieks neviļus pielīp arī citiem. Ir jauki vērot, ar kādu sirsnību viņi izturas cits pret citu. Redzot šo ģimeni, jūs nekad neuzminētu, cik daudz grūtību viņiem ir nācies pārciest.

Viss sākās, kad Brāma un Annas pirmajam bērnam, Mišelai, divu gadu vecumā tika konstatēta hroniska iedzimta slimība, kas izraisa muskuļu vājumu.

”Pēkšņi izrādījās, ka ir jāsāk mācīties, kā tikt galā ar smagu, hronisku slimību,” stāsta Anna. ”Bija skaidrs, ka ģimene vairs nevarēs dzīvot tāpat kā agrāk.”

Bet, kad Brāmam un Annai jau bija otra meita un dēls, ģimeni piemeklēja vēl viena nelaime. Kādu dienu, kad visi trīs bērni bija izgājuši spēlēties ārā, abas meitenes iesteidzās mājā, saukdamas: ”Mammu! Mammu! Nāc ātrāk šurp! Nīlam kaut kas ir noticis!”

Izskrējusi ārā, Anna ieraudzīja, ka trīsgadīgā Nīla galva ir bezpalīdzīgi noslīgusi uz vieniem sāniem un viņš nespēj to noturēt taisni.

”Tas bija briesmīgs trieciens,” atceras Anna, ”un acumirklī es sapratu, ko tas nozīmē. Sirds sažņaudzās, domājot par to, ka manam mazajam, līdz šim tik veselīgajam puisēnam turpmāk būs jādzīvo ar tādu pašu mokošu muskuļu vājumu, no kāda cieš viņa vecākā māsa.”

”Sākotnējo prieku par veselīgiem bērniem ļoti drīz nomainīja vienas no sāpīgākajām problēmām, ar kādām mums jebkad ir bijis jāsaskaras,” saka Brāms.

Mišelai tika nodrošināta vislabākā ārstēšana, tomēr 14 gadu vecumā viņa nomira slimības izraisīto sarežģījumu dēļ. Nīls vēl aizvien cīnās ar savu slimību.

Domājot par šādām situācijām, rodas jautājums: kā ģimenes, kurās tāpat kā di Tua ģimenē ir kāds hronisks slimnieks, tiek galā ar grūtībām? Lai atbildētu uz šo jautājumu, īsumā aplūkosim, kā hroniska slimība ietekmē visu ģimeni.