Esmu pateicīga par nezūdošo kristīgo mantojumu

PASTĀSTĪJUSI GVENA GŪČA

Skolā mēs dziedājām kādu psalmu; tajā bija vārdi: ”Dižais Jehova sēž tronī savā godībā.” Es ar izbrīnu domāju: ”Kas ir šis Jehova?”

MANI vecvecāki bija dievbijīgi cilvēki. Šī gadsimta sākumā viņi bija sākuši biedroties ar Bībeles pētniekiem (ar šādu nosaukumu tolaik bija pazīstami Jehovas liecinieki). Manam tēvam labi veicās darījumos, bet kristīgo mantojumu, kas viņam bija ticis piedāvāts, viņš sākumā saviem trim bērniem nenodeva.

Vienīgi tad, kad tēvs man, manam brālim Duglasam un māsai Annai iedeva brošūras His Works (”Viņa darbi”) un Who is God? (”Kas ir Dievs?”), es uzzināju, ka Jehova ir patiesā Dieva vārds. (Psalms 83:19, NW.) Es biju sajūsmā! Bet kas bija atmodinājis tēva interesi?

Kad 1938. gadā tēvs redzēja tautas gatavojamies karam, viņš saprata, ka ar cilvēku pūliņiem ir par maz, lai atrisinātu pasaules problēmas. Tad vecmāmiņa viņam iedeva grāmatu Enemies (”Ienaidnieki”), ko bija publicējuši Jehovas liecinieki. No tās viņš uzzināja, ka patiesais cilvēces ienaidnieks ir Sātans Velns un ka vienīgi Dieva Valstība var atnest pasaulei mieru.a (Daniēla 2:44; 2. Korintiešiem 4:4.)

Jau pirms kara mūsu ģimene sāka apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces Ķēniņvalsts zālē Vudgrīnā, kas atrodas Londonas ziemeļos. 1939. gada jūnijā mēs devāmies uz netālo Aleksandras pili, lai noklausītos toreizējā Sargtorņa biedrības prezidenta Džozefa Raterforda publisko runu ”Valdība un miers”. Šo runu Raterfords teica Ņujorkā, Medisonskvērgārdenā, un uz Londonu un citām lielām pilsētām tā tika translēta pa radio. Dzirdamība bija tik laba, ka brīdī, kad trokšņainu ļaužu pūlis Ņujorkā traucēja runas norisi, es palūkojos apkārt, vai tikai tas nenotiek mūsu zālē.

Tēva dedzība par Bībeles patiesību

Tēvs bija noteicis, ka sestdienas vakaros visa mūsu ģimene kopīgi studēs Bībeli. Parasti mēs studējām to bībelisko tēmu no Sargtorņa, kuru bija plānots apspriest nākamajā dienā. Lai paskaidrotu, cik ļoti mani ietekmēja šīs studijas, varu teikt, ka līdz pat šai dienai man atmiņā ir spilgti iespiedies 1939. gada 1. maija Sargtornī publicētais raksts par Jozuu un Ajas aplenkumu. Rakstā iztirzātais notikums mani tā ieintriģēja, ka izskatīju savā Bībelē visas norādes uz to. Šāda pētīšana mani aizrāva — un aizrauj vēl aizvien.

Apgūtās Bībeles mācības dziļi iegūla manā sirdī, kad sākām tās stāstīt citiem. Kādu dienu tēvs man iedeva patafonu, Bībeles sprediķa ierakstu, brošūru, ko izmantojām Bībeles studiju vadīšanai, un kādas pavecas dāmas adresi. Pēc tam viņš palūdza, lai apmeklēju šo sievieti.

”Bet ko es teikšu un ko darīšu?” es jautāju.

”Viss nepieciešamais tev ir rokās,” tēvs atbildēja. ”Vienkārši atskaņo skaņuplati, nolasi jautājumus, ļauj mājas īpašniecei nolasīt atbildes un pēc tam nolasi pantus no Bībeles.”

Es visu izdarīju tā, kā viņš teica, un iemācījos vadīt Bībeles studijas. Turklāt, izmantojot kalpošanā Rakstu vietas, es arī pati tās izpratu arvien labāk.

Kara gadu grūtības

1939. gadā sākās Otrais pasaules karš, un gadu vēlāk es kristījos, tā simbolizējot savu apņemšanos kalpot Jehovam. Man bija tikai 13 gadu. Tad es nolēmu kļūt par pionieri, kā tiek saukti pilnas slodzes kalpotāji. 1941. gadā es atstāju skolu un kopsanāksmē, kas notika Lesterā, pievienojos Duglasam pilnas slodzes kalpošanā.

Nākamajā gadā tēvs tika ieslodzīts cietumā, jo savas reliģiskās pārliecības dēļ bija atteicies iet karā. Mēs, bērni, kopīgiem spēkiem palīdzējām mātei šajos smagajos kara gados rūpēties par mūsu mājām. Tiklīdz tēvs bija izlaists brīvībā, Duglass saņēma pavēsti par iesaukšanu karadienestā. Vietējā laikrakstā tika publicēts raksts ”Kāpēc dēls, tāpat kā tēvs, izvēlējās cietumu”. Tā radās iespēja paskaidrot, kāpēc patiesie kristieši nepiedalās karā, un tika dota laba liecība. (Jāņa 13:35; 1. Jāņa 3:10—12.)

Kara gados mūsu mājās regulāri ciemojās daudzi liecinieki, kas kalpoja pilnu slodzi, un viņu uzmundrinošās sarunas par Bībeles tēmām mani dziļi iespaidoja. Šo uzticīgo kristiešu vidū bija arī Džons Bārs un Alberts Šrēders, kas pašlaik ir Jehovas liecinieku Vadošās padomes locekļi. Mani vecāki bija ļoti viesmīlīgi un mācīja šo tikumu arī mums. (Ebrejiem 13:2.)

Esmu gatava atbildēt

Neilgi pēc tam, kad biju uzsākusi pioniera kalpošanu, es, sludinot no durvīm pie durvīm, satiku Hildu. Viņa dusmīgi teica: ”Mans vīrs cīnās kaujaslaukā par tādiem kā jūs! Kāpēc jūs nesniedzat nekādu atbalstu šajā karā?”

”Cik daudz jūs zināt par to, ko es daru?” es pavaicāju. ”Vai jūs zināt, kāpēc esmu pie jums atnākusi?”

”Nu tad ienāciet un to pastāstiet,” viņa atbildēja.

Es paskaidroju, ka mēs dodam patiesu cerību cilvēkiem, kam jāpārcieš nežēlīgas pārestības, kuras turklāt bieži tiek nodarītas Dieva vārdā. Hilda uzmanīgi klausījās un kļuva par manu pirmo Bībeles skolnieci, ar ko notika regulāras studijas. Nu jau vairāk nekā 55 gadus viņa ir aktīva lieciniece.

Kara beigās es saņēmu norīkojumu kalpot par pionieri Dorčesterā, kas atrodas Anglijas dienvidrietumos. Tā bija pirmā reize, kad dzīvoju prom no mājām. Mūsu mazā draudze tikās restorānā, kas bija ierīkots 16. gadsimta ēkā ar nosaukumu ”Vecā tējnīca”. Pirms katras sapulces mums bija jāpārkārto galdi un krēsli. Šī vieta ļoti atšķīrās no Ķēniņvalsts zāles, pie kuras biju pieradusi. Taču gan garīgā barība, gan mīļās attiecības starp kristīgajiem brāļiem un māsām bija tādas pašas.

Pa to laiku mani vecāki bija pārcēlušies uz Tanbridžvelsu, kas atrodas uz dienvidiem no Londonas. Es atgriezos mājās, lai varētu turpināt pioniera kalpošanu kopā ar tēvu un Annu. Drīz mūsu draudzes locekļu skaits pieauga no 12 līdz 70 lieciniekiem, tāpēc mūsu ģimene tika uzaicināta doties uz dienvidu piekrastes pilsētu Braitonu, kur bija lielāka nepieciešamība pēc Valstības sludinātājiem. Daudzi uzsāka dedzīgi sludināt kopā ar mūsu pionieru ģimeni, un mēs redzējām, ka Jehova bagātīgi svētī mūsu darbu. No vienas draudzes drīz izveidojās veselas trīs!

Negaidīts uzaicinājums

1950. gada vasarā mūsu ģimene bija 850 Lielbritānijas delegātu vidū, kuri apmeklēja starptautisko kopsanāksmi ”Teokrātijas pieaugums” Yankee stadionā (Ņujorka). Pirms kopsanāksmes daudziem pionieriem, kam bija jāierodas no ārzemēm, tika nosūtīti iesniegumi par mācībām Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā, kas atradās Ņujorkas štatā, Sautlānsingas tuvumā. Šo pionieru vidū bijām arī mēs ar Duglasu un Annu. Atceros, kā, iemetot savu izpildīto iesniegumu pastkastē, es nodomāju: ”Nu tas ir izdarīts! Interesanti, kā tas izmainīs manu dzīvi?” Tomēr savā apņēmībā biju gatava teikt: ”Redzi, es esmu še, sūti mani!” (Jesajas 6:8.) Es biju sajūsmināta, kad saņēmu uzaicinājumu pēc kopsanāksmes palikt Ņujorkā un kopā ar Duglasu un Annu mācīties Gileādas skolas 16. klasē. Mēs labi zinājām, ka pēc tam varam tikt nosūtīti kalpot par misionāriem uz jebkuru pasaules daļu.

Pēc kopsanāksmes, ko apmeklējām visa ģimene kopā, vecākiem pienāca laiks atgriezties Anglijā — atgriezties vieniem. Kad viņi ar tvaikoni Mauritania devās atceļā, mēs trijatā viņiem mājām atvadas. Tas bija ļoti aizkustinošs šķiršanās brīdis.

Misionāru norīkojuma vietas

Gileādas 16. klasē mācījās 120 studentu no visām pasaules malām; to vidū arī kristieši, kas bija pārcietuši ieslodzījumu nacistu koncentrācijas nometnēs. Tā kā mūsu klasei tika mācīta spāņu valoda, mēs domājām, ka tiksim norīkoti uz kādu no Dienvidamerikas valstīm, kur runā spāņu valodā. Tad nu iedomājieties mūsu pārsteigumu, kad izlaiduma dienā uzzinājām, ka Duglass tiek norīkots uz Japānu, bet mēs ar Annu — uz Sīriju. Mums, meitenēm, bija jāsāk mācīties arābu valoda, un šajā jautājumā nekas nemainījās arī tad, kad notika izmaiņas un mēs saņēmām norīkojumu nevis uz Sīriju, bet uz Libānu. Kamēr gaidījām vīzas, Sargtorņa biedrības burtlicis Džordžs Šakaširi, kas veidoja salikumu Sargtornim arābu valodā, mums divreiz nedēļā mācīja arābu valodu.

Cik tas bija satraucoši: doties uz zemi, kurā bija norisinājušies Bībelē minētie notikumi un par kuru bijām mācījušās skolā! Ar mums kopā bija Kīts un Džoisa Čū, Edna Stakhausa, Oliva Tērnere, Dorīna Vorbertone un Dorisa Vuda. Mēs kļuvām par ārkārtīgi laimīgu misionāru ģimeni. Uz mūsu misionāru māju nāca kāds vietējais liecinieks un palīdzēja mums tālāk mācīties valodu. Mācību laikā mēs ik dienas mēdzām izmēģināt īsu piedāvājumu un pēc tam to izmantot sludināšanā.

Pirmos pāris gadus mēs pavadījām Tripolē, kur jau bija nodibināta draudze. Mēs ar Džoisu, Ednu, Olivu, Dorīnu, Dorisu un Annu palīdzējām vietējo liecinieku sievām un meitām piedalīties sapulcēs un doties publiskajā kalpošanā. Līdz pat tam laikam mūsu kristīgie brāļi un māsas, sekojot vietējai tradīcijai, nebija sēdējuši sapulcēs kopā, turklāt māsas tikai retu reizi bija gājušas kalpošanā no mājas uz māju. Publiskajā sludināšanā mums bija nepieciešams viņu atbalsts — viņu valodas zināšanas —, un mēs viņas mudinājām arī pašām iesaistīties sludināšanā.

Pēc tam mēs ar Annu saņēmām norīkojumu palīdzēt mazai liecinieku grupai senajā Saidā. Taču nepagāja ilgs laiks, kad mūs lūdza doties uz valsts galvaspilsētu — Beirūtu. Šeit starp armēņu valodā runājošajiem iedzīvotājiem bija iesētas Bībeles patiesības sēklas, un mēs mācījāmies armēņu valodu, lai viņiem palīdzētu.

Pārmaiņas kalpošanā

Es vēl atrados Anglijā, kad iepazinos ar Vilfredu Gūču. Viņš bija dedzīgs un iejūtīgs brālis un tolaik kalpoja Londonas Bētelē. Pēc tam Vilfs mācījās 15. Gileādas klasē, kuras izlaidums notika 1950. gada kopsanāksmē Yankee stadionā. Pēc Gileādas skolas absolvēšanas viņš tika norīkots kalpot par misionāru uz Sargtorņa biedrības filiāli Nigērijā, un mēs kādu laiku sarakstījāmies. Tad 1955. gadā Londonā kopā apmeklējām kopsanāksmi ”Triumfējošā Ķēniņvalsts” un drīz pēc tam saderinājāmies. Nākamajā gadā Ganā apprecējāmies, un es pievienojos viņam kalpošanā Lagosā (Nigērija).

Pēc tam kad biju atstājusi Annu Libānā, viņa apprecējās ar jauku kristīgo brāli, kas Bībeles patiesību bija uzzinājis Jeruzalemē. Vecāki nevarēja ierasties uz mūsu kāzām, jo gan Duglass, gan mēs ar Annu apprecējāmies dažādās pasaules malās. Tomēr viņi bija priecīgi, zinot, ka esam laimīgi un kalpojam mūsu Dievam Jehovam.

Darbs Nigērijā

Biedrības filiālē Lagosā es saņēmu uzdevumu uzkopt astoņu filiāles locekļu istabas, gatavot viņiem maltītes un mazgāt veļu. Man bija tāda sajūta, it kā būtu ieguvusi ne tikai vīru, bet tūlīt arī veselu ģimeni!

Mēs ar Vilfu mācījāmies īsus piedāvājumus par bībeliskām tēmām jorubu valodā, un mūsu pūles tika atalgotas. Tolaik mēs iepazinām kādu studentu, kuram tagad ir jau dēls un meita, kas kalpo Nigērijas Bētelē, apmēram 400 ģimenes locekļu vidū.

1963. gadā Vilfs saņēma ielūgumu apmeklēt īpašu desmit mēnešu ilgu mācību kursu Bruklinā (Ņujorka). Kad tas beidzās, viņš negaidīti tika norīkots atpakaļ uz Angliju. Es biju palikusi Nigērijā, un man tika dotas tikai 14 dienas, lai atstātu šo valsti un pievienotos Vilfam Londonā. Es aizbraucu ar dalītām jūtām, jo Nigērijā pavadītie gadi bija bijuši patiešām laimīgi. Pēc 14 gadu ilgas kalpošanas ārzemēs bija nepieciešams laiks, lai no jauna pielāgotos dzīvei Anglijā. Tai pašā laikā mēs jutāmies pateicīgi, jo varējām būt līdzās mūsu padzīvojušajiem vecākiem un palīdzēt rūpēties par viņiem.

Smeļos spēkus mūsu cerībā

1980. gadā Vilfs sāka kalpot par zonas pārraugu, un man bija priekšrocība kopā ar viņu ceļot pa daudzām valstīm. Ar īpašu prieku es gaidīju vizītes pie Nigērijas brāļiem. Vēlāk mēs devāmies arī uz Skandināviju, Vestindiju un Tuvajiem Austrumiem — un arī uz Libānu. Bija bezgala saviļņojoši atkal atdzīvināt laimīgās atmiņas un redzēt, ka tie, ko biju pazinusi kā pusaudžus, nu kalpo par kristiešu vecākajiem.

Tad pienāca grūtais 1992. gada pavasaris, kad nomira mans mīļais vīrs. Viņam bija tikai 69 gadi. Tas notika ļoti pēkšņi, tāpēc trieciens bija vēl jo smagāks. Pagāja ilgs laiks, kamēr pēc 35 laulībā pavadītajiem gadiem apradu ar jaunajiem apstākļiem. Taču es saņēmu pasaules mēroga kristiešu ģimenes palīdzību un izjutu tās mīlestību. Ir pieredzēts patiešām daudz laba, pie kā domās var atgriezties.

Abi mani vecāki rādīja lielisku kristīgās nevainojamības piemēru līdz pat savai nāvei; māte nomira 1981. gadā, un tēvs — 1986. Duglass un Anna turpina uzticīgi kalpot Jehovam. Duglass ar savu sievu Kamu atgriezās Londonā, kad bija jārūpējas par mūsu tēvu. Anna ar savu ģimeni dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs. Mēs visi ļoti novērtējam cerību un mantojumu, ko Dievs mums ir devis. Mēs ’ceram uz viņu’, ar prieku gaidot laiku, kad visi dzīvie kopā ar saviem augšāmceltajiem tuviniekiem kalpos Jehovam viņa vienotajā ģimenē uz zemes mūžīgi. (Raudu Dziesmas 3:24.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 23. lpp.]

Pa kreisi: Gvena 13 gadu vecumā piedalās paraugstudijas demonstrējumā Enfīldas Ķēniņvalsts zālē

Pa labi: misionāru ģimene 1951. gadā Tripolē (Libāna)

Apakšā: Gvena ar savu vīru Vilfu, kas tagad ir jau miris