Cilvēki, ’līdzīgi mums’

VIŅŠ bija ķēniņš un pravietis, un turklāt vēl mīlošs tēvs. Tomēr viens no viņa dēliem izauga par iedomīgu un lepnu cilvēku. Tas nolēma nelikumīgi piesavināties ķēniņa varu, tāpēc, lai panāktu tēva nāvi, izraisīja pilsoņu karu. Taču cīņā, kas pēc tam sekoja, tika nogalināts nevis tēvs, bet dēls. Kad tēvs uzzināja par sava dēla nāvi, viņš devās uz augštelpu un vienatnē sēroja: ”Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!” (2. Samuēla 19:1.) Šis tēvs bija ķēniņš Dāvids. Tāpat kā citi Jehovas pravieši, viņš bija ”cilvēks, līdzīgs mums”. (Jēkaba 5:17.)

Bībeles laikos vīrieši un sievietes, kas runāja Jehovas vārdā, bija cilvēki ar visdažādāko sabiedrisko stāvokli un dzīvoja gluži parastu dzīvi. Tāpat kā mums, arī viņiem bija problēmas, un arī viņi cieta no savas nepilnības. Kas bija daži no šiem praviešiem, un kādā ziņā viņu jūtas līdzinājās mūsējām?

Mozus. No pašpārliecinātības līdz pazemībai

Ievērojams pirmskristiešu laika pravietis bija Mozus. Tomēr pat 40 gadu vecumā viņš vēl nebija gatavs kalpot par Jehovas pārstāvi. Kāpēc? Laikā, kad viņa tautas brāļi atradās Ēģiptes faraona verdzībā, viņš tika uzaudzināts faraona namā un bija ”varens vārdos un darbos”. Bībelē mēs lasām: ”Viņš domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs ar viņa roku tos izglābj.” Savā pašpārliecinātībā viņš rīkojās agresīvi un, aizsargājot kādu ebreju tautības vergu, nogalināja ēģiptieti. (Apustuļu darbi 7:22—25; 2. Mozus 2:11—14.)

Pēc tam Mozus bija spiests bēgt, un nākamos 40 gadus viņš ganīja lopus tālajā Midiana zemē. (2. Mozus 2:15.) Kad šis laiks bija pagājis un Mozum bija jau 80 gadu, Jehova viņu iecēla par pravieti. Taču Mozus vairs nebija pašpārliecināts. Viņš jutās tik nepiemērots pravieša darbam, ko Jehova viņam uzticēja, ka izteica savas šaubas vārdos: ”Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona?” — un: ”Ko lai es saku?”. (2. Mozus 3:11, 13.) Tomēr ar Jehovas mīlestības pilno iedrošinājumu un atbalstu Mozus savu uzdevumu izpildīja ļoti sekmīgi.

Vai tu, tāpat kā Mozus, kādreiz esi ļāvies pašpārliecinātībai un izdarījis vai pateicis kaut ko nesaprātīgu? Ja tā ir, pazemīgi uzklausi pamācības. Vai varbūt tu domā, ka neesi spējīgs uzņemties kādus noteiktus kristieša pienākumus? Tad pareizākais būtu nevis atteikties no tiem, bet pieņemt Jehovas un viņa organizācijas piedāvāto palīdzību. Dievs palīdzēja Mozum, un viņš var palīdzēt arī tev.

Laikā, kad tautai tika izpildīts sods, Elija jutās tāpat, kā jūtamies mēs

”Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus.” (Jēkaba 5:17.) Elijas lūgšana bija saskaņā ar Jehovas gribu — Dievs bija nolēmis sodīt tautu, jo tā bija novērsusies no viņa. Taču Elija zināja, ka sausums, par kuru viņš lūdz, atnesīs cilvēkiem ciešanas. Izraēla bija agrāra valsts; no rasas un lietus bija atkarīga tautas iztika. Ilgstošs sausums radītu briesmīgu postu. Elija saprata: augi nokaltīs, ražas nebūs. Mājlopi, ko izmanto darbos un kas nepieciešami pārtikā, aizies bojā, un ģimenēm draudēs bada nāve. Kas cietīs visvairāk? Tie būs vienkāršie ļaudis. Kad bija pagājis jau zināms laiks, kāda atraitne Elijam teica, ka viņai tik vien ir atlicis kā sauja miltu un mazliet eļļas. Viņa apzinājās, ka drīzumā viņai un viņas dēlam jāmirst bada nāvē. (1. Ķēniņu 17:12.) Tāpēc, sakot šo lūgšanu, Elijam bija nepieciešama stipra ticība, ka Jehova parūpēsies gan par saviem bagātajiem, gan nabagajiem kalpotājiem, kas nebija pametuši patieso pielūgsmi. Kā redzam no Bībeles, Elijam nenācās vilties. (1. Ķēniņu 17:13—16; 18:3—5.)

Trīs gadus vēlāk Jehova norādīja, ka drīzumā sūtīs lietu, un tad bija redzams, cik karsti Elija vēlējās, kaut sausums beigtos; viņš ”noliecās līdz pat zemei un lika savu vaigu starp saviem ceļiem”, un vairākkārt griezās pie Dieva ar kvēlām lūgšanām. (1. Ķēniņu 18:42.) Viņš atkārtoti mudināja savu kalpu: ”Ej, lūdzu, un skaties uz jūŗas pusi,” — lai iegūtu kādu apliecinājumu, ka Jehova dzird viņa lūgšanas. (1. Ķēniņu 18:43.) Kādu prieku viņš izjuta, kad beigu beigās saņēma atbildi uz savām lūgšanām: ”debesis deva lietu, un zeme nesa savu augli”! (Jēkaba 5:18.)

Ja tev ir bērni vai tu esi vecākais kristiešu draudzē, tad, izsakot aizrādījumu, tev, iespējams, jācīnās ar spēcīgām jūtām. Tomēr pārliecība, ka disciplinēšana reizēm ir nepieciešama un ka, veikta ar mīlestību, tā ”dod taisnības miera augli”, palīdz apvaldīt šādas cilvēciskas emocijas. (Ebrejiem 12:11.) Paklausība Jehovas likumiem vienmēr nāk par labu. Arī mēs, tāpat kā Elija, no sirds lūdzam, lai Dieva likumi allaž tiktu pildīti.

Jeremija neļāva sevi iebiedēt

No visiem Bībeles sarakstītājiem Jeremija, šķiet, visvairāk ir rakstījis par savām personiskajām jūtām. Būdams jauns, viņš nelabprāt uzņēmās pildīt savu uzdevumu. (Jeremijas 1:6.) Taču, kad Jeremija tomēr ar lielu drosmi sāka sludināt Dieva vārdus, viņš sastapās tikai un vienīgi ar izraēliešu pretestību; viņam nikni pretojās visi — no ķēniņa līdz vienkāršajai tautai. Šāda attieksme viņu dažkārt sadusmoja, dažkārt sarūgtināja līdz asarām. (Jeremijas 9:2; 18:20—23; 20:7—18.) Viņš pieredzēja pūļa uzbrukumus, viņu sita, lika siekstā, meta cietumā, Jeremijam draudēja ar nāvi un pat atstāja viņu nomirt iztukšotas ūdenstvertnes dibenā, dubļos. Dažreiz Jeremijam sagādāja sāpes pat Jehovas vēsts, kā tas redzams no viņa vārdiem: ”Ak, manas iekšas, manas iekšas! Kā bērnusāpes man spiežas caur manu sirdi.” (Jeremijas 4:19, LB-26.)

Tomēr Jeremija mīlēja Jehovas vārdus; viņš teica: ”[Tavs vārds] man bija par svētlaimību un sirds līksmību.” (Jeremijas 15:16.) Tai pašā laikā viņš sarūgtinājumā griezās pie Jehovas ar saucienu: ”Vai tad Tu gribi man būt kā maldinātājs strauts, kā ūdens plūdums, uz ko nevar paļauties?” — ar to domādams strautu, kas pēkšņi izžūst. (Jeremijas 15:18.) Taču Jehova izprata viņa pretrunīgās jūtas un, atbalstot viņu, palīdzēja Jeremijam izpildīt viņa uzdevumu līdz galam. (Jeremijas 15:20; skatīt arī 20:7—9.)

Vai arī tu, tāpat kā Jeremija, kalpošanā izjūti sarūgtinājumu vai sastopies ar pretestību? Griezies pie Jehovas. Nepārtrauc sekot viņa norādījumiem, un Jehova atalgos tavas pūles.

Jēzum bija tādas pašas jūtas kā mums

Izcilākais visu laiku pravietis bija Dieva Dēls, Jēzus Kristus. Kaut arī viņš bija pilnīgs cilvēks, viņš neapslāpēja savas emocijas. Mēs daudzviet lasām par viņa jūtām, kas allaž atspoguļojās viņa sejā un izpaudās attieksmē pret citiem. Bieži Jēzum ’sirds iežēlojās’, un līdzīgiem vārdiem viņš aprakstīja savās ilustrācijās izmantoto tēlu izjūtas. (Marka 1:41; 6:34; Lūkas 10:33.)

Dzenot laukā no tempļa tirgotājus un dzīvniekus, viņš droši vien pacēla balsi, kad teica vārdus: ”Nesiet to projām!” (Jāņa 2:14—16.) Pētera ieteikums: ”Lai Dievs pasargā [”Taupies pats”, LB-1825], Kungs!” — izsauca spēju Jēzus reakciju: ”Atkāpies no manis, sātān!” (Mateja 16:22, 23.)

Pret dažiem cilvēkiem, kas viņam bija īpaši tuvi, Jēzus izrādīja sevišķu pieķeršanos. Apustulis Jānis tiek aprakstīts kā ”māceklis, ko Jēzus mīlēja”. (Jāņa 21:7, 20.) Tāpat mēs lasām: ”Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu un Lācaru.” (Jāņa 11:5.)

Jēzus spēja just arī sāpes. Sāpīgi pārdzīvodams Lācara nāvi, ”Jēzus raudāja”. (Jāņa 11:32—36.) Sirdssāpēs, ko viņam sagādāja Jūdas Iskariota nodevība, Jēzus citēja no Psalmiem šādus skarbus vārdus: ”Kas manu maizi ēd, pret mani pacēlis savu kāju.” (Jāņa 13:18; Psalms 41:10.)

Pat brīdī, kad Jēzus cieta mokošas sāpes pie staba, atklājās viņa jūtu dziļums. Viņš maigi uzticēja savu māti ’māceklim, ko viņš mīlēja’. (Jāņa 19:26, 27.) Ievērojis, ka viņam blakus piesistais ļaundaris nožēlo savu rīcību, Jēzus līdzjūtīgi teica: ”Tu būsi ar mani paradīzē.” (Lūkas 23:43.) Mēs varam redzēt viņa sakāpinātās emocijas saucienā: ”Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” (Mateja 27:46.) Un no viņa pirmsnāves vārdiem plūst dziļi izjusta mīlestība un paļāvība: ”Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.” (Lūkas 23:46.)

Cik tas ir mierinoši! ”Mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebrejiem 4:15.)

Jehova paļaujas uz saviem kalpiem

Kad Jehova kādu bija izvēlējies par savu pārstāvi, viņš nekad nenožēloja savu izvēli. Viņš zināja, ka viņa kalpotāji ir lojāli pret viņu, un, paužot līdzjūtību, izturējās iecietīgi pret šo nepilnīgo cilvēku vājībām. Tomēr Dievs gaidīja, ka viņi izpildīs savu uzdevumu. Un ar Dieva palīdzību viņiem tas bija pa spēkam.

Būsim arī mēs pacietīgi un parādīsim paļāvību uz saviem lojālajiem brāļiem un māsām. Viņi, tāpat kā mēs, šajā lietu sistēmā vienmēr būs nepilnīgi. Taču mēs nekad nedrīkstētu nospriest, ka viņi nav mūsu mīlestības un uzmanības cienīgi. Pāvils rakstīja: ”Mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem.” (Romiešiem 15:1; Kolosiešiem 3:13, 14.)

Jehovas praviešiem bija tādas pašas jūtas, kādas ir mums. Tomēr viņi paļāvās uz Jehovu, un Jehova palīdzēja viņiem pārvarēt grūtības. Turklāt Jehova viņiem deva iemeslu priekam, apveltījot viņus ar tīru sirdsapziņu, pārliecību par Dieva labvēlību, uzticīgiem biedriem, kas viņus atbalstīja, un drošu cerību uz laimīgu nākotni. (Ebrejiem 12:1—3.) Pilni paļāvības, turēsimies arī mēs kopā ar Jehovu, cenšoties ticībā līdzināties senatnē dzīvojušajiem praviešiem — cilvēkiem, kas bija ’līdzīgi mums’.