Kāds ir Dieva viedoklis par kristīgās pasaules pielūgsmi?

”NE IKKATRS, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! ieies debesu valstībā,” teica Jēzus Kristus, ”bet tas, kas dara mana debesu Tēva prātu. Daudzi uz mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! vai mēs.. tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad es tiem apliecināšu: es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no manis, jūs ļauna darītāji.” (Mateja 7:21—23.)

Ar savu Svēto rakstu, Bībeles, starpniecību Dievs ir darījis zināmu, kāda ir viņa griba. Vai kristīgās pasaules baznīcas pilda Dieva gribu? Jeb vai uz tām ir attiecināms Jēzus minētais apzīmējums ”ļauna darītāji”?

Asinsizliešana

Naktī pirms sava Kunga nāves Pēteris gandrīz izraisīja bruņotu sadursmi ar kareivju nodaļu, kas bija atsūtīta apcietināt Jēzu. (Jāņa 18:3, 10.) Taču Jēzus novērsa sadursmi un brīdināja Pēteri: ”Visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” (Mateja 26:52.) Šis nepārprotamais brīdinājums ir atkārtots Atklāsmes 13:10. Vai kristīgās pasaules baznīcas to ir ņēmušas vērā? Jeb vai uz tām gulstas daļa atbildības par kariem, kas pastāvīgi norisinās dažādās pasaules malās?

Otrā pasaules kara laikā simtiem tūkstošu serbu un horvātu tika nogalināti reliģijas vārdā. ”Horvātijā vietējais fašistu režīms,” teikts The New Encyclopædia Britannica, ”sāka īstenot ”rases tīrīšanas” politiku, kas pārspēja pat nacistu rīcību. ..tika paziņots, ka viena trešdaļa serbu tautības iedzīvotāju tiks deportēta, otra trešdaļa tiks pievērsta Romas katoļu reliģijai, bet atlikusī trešdaļa — iznīcināta. [..] Katoļu garīdzniecības daļējā līdzdalība šajos pasākumos pēc kara radīja nopietnus sarežģījumus baznīcas un valsts attiecībās.” Neskaitāmi daudz cilvēku bija spiesti izdarīt izvēli: pāriet katoļticībā vai mirt; tūkstošiem citu vispār netika dota iespēja izvēlēties. Ļaudis — vīrieši, sievietes un bērni — veseliem ciemiem tika sadzīti pareizticīgo baznīcās un nogalināti. Ko var teikt par pretinieku, komunistu, bruņotajiem spēkiem? Vai arī tie saņēma reliģisku atbalstu?

”Daži garīdznieki piedalījās karā revolucionāro spēku pusē,” stāstīts grāmatā History of Yugoslavia (Dienvidslāvijas vēsture). ”Gan serbu pareizticīgo baznīcas, gan Romas katoļu baznīcas priesteri bija pat partizānu vienību sastāvā,” teikts grāmatā Yugoslavia and the New Communism (Dienvidslāvija un jaunais komunisms). Reliģiskās nesaskaņas joprojām kurina kara liesmas Balkānos.

Bet kā bija Ruandā? Katoliskā Starptautisko attiecību institūta ģenerālsekretārs Īans Lindens žurnālā The Month izteica šādu atzinumu: ”Pētījumos, ko veica kustība African Rights (Afrikāņu tiesības) Londonā, minēti vairāki gadījumi, kad vietējie katoļu, anglikāņu un baptistu baznīcu vadītāji vai nu tieši, vai netieši ir bijuši iejaukti bruņoto grupējumu izdarītajās slepkavībās. [..] Nav nekādu šaubu, ka ievērojams skaits cienījamu kristīgo draudžu locekļu piedalījās slepkavošanā.” Diemžēl cīņa starp tā saucamajiem kristiešiem joprojām sēj nemieru Centrālajā Āfrikā.

Netiklība un laulības pārkāpšana

Saskaņā ar Dieva Rakstiem, seksuālas attiecības drīkst būt vienīgi starp laulātajiem draugiem. ”Laulība lai ir visiem godā,” teikts Bībelē, ”un laulības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs.” (Ebrejiem 13:4.) Vai baznīcu vadītāji atbalsta šo Dieva mācību?

Austrālijas anglikāņu baznīca 1989. gadā publicēja oficiālu dokumentu par seksuālās uzvedības jautājumiem, un šajā dokumentā bija izteikts pieņēmums, ka seksuālas attiecības pirms laulībām nav nekas nepareizs, ja vien partneri ir pilnīgi uzticīgi viens otram. Nesen Skotijas anglikāņu baznīcas vadītājs paziņoja: ”Baznīcai nebūtu jānosoda mīlas dēkas un jāuzskata tās par grēcīgām un nepareizām. Baznīcai ir jāatzīst, ka laulības pārkāpšana ir ģenētiski nosacīta.”

Dienvidāfrikā daudzi garīdznieki ir izteikušies par labu homoseksuālismam. Piemēram, 1990. gadā Dienvidāfrikas žurnālā You bija citēti kāda ievērojama anglikāņu garīdznieka vārdi: ”Rakstu prasības nebūs obligātas mūžīgi. [..] Esmu pārliecināts, ka baznīcas uzskati par gejiem un izturēšanās pret viņiem mainīsies.” (Pretstatīt Romiešiem 1:26, 27.)

Kā teikts gadagrāmatā 1994 Britannica Book of the Year, amerikāņu baznīcās par galveno apspriežamo tēmu ir kļuvusi seksuālā uzvedība, īpaši tādi jautājumi kā ”par gejiem vai lezbietēm atzītu personu ordinācija, homoseksuālistu tiesību reliģiska izpratne, ”geju laulības” svētība, kā arī ar homoseksuālismu saistīta dzīvesveida atzīšana vai nosodījums”. Vairākums ietekmīgāko baznīcu izturas iecietīgi pret garīdzniekiem, kas dedzīgi aizstāv lielāku seksuālo brīvību. Saskaņā ar gadagrāmatu 1995 Britannica Book of the Year, 55 anglikāņu bīskapi ir parakstījuši deklarāciju, ”atzīstot par pieņemamu homoseksuālistu ordināciju un kalpošanu”.

Daži garīdznieki aizstāv homoseksuālismu, apgalvodami, ka Jēzus to nekad nav nosodījis. Bet vai tā tiešām ir taisnība? Jēzus Kristus paziņoja, ka Dieva vārdi ir patiesība. (Jāņa 17:17.) Tātad viņš atzina, ka 3. Mozus 18:22 paustais Dieva viedoklis par homoseksuālismu ir pareizs; šajā Rakstu vietā ir teikts: ”Ar vīrieti tev nebūs gulēt kopā, kā kopā guļ ar sievieti, — tā ir nešķīstība.” Turklāt Jēzus minēja netiklību un laulības pārkāpšanu, runādams par ’visu to ļaunumu, kas iziet no iekšienes un apgāna cilvēku’. (Marka 7:21—23.) Grieķu vārds ar nozīmi ’netiklība’ ir plašāks termins nekā tas vārds, ar kuru apzīmēja laulības pārkāpšanu. Šis termins apzīmē jebkādas seksuālas attiecības ārpus likumīgās laulības ietvariem, arī homoseksuālismu. (Jūdas 7.) Jēzus Kristus arī brīdināja savus sekotājus, lai tie nepaciestu savā vidū nevienu, kas gan uzdodas par kristīgu skolotāju, bet pietiekami nenovērtē, cik nopietns pārkāpums ir netiklība. (Atklāsmes 1:1; 2:14, 20.)

Ja reliģiskie vadītāji aizstāv homoseksuālistu un lezbiešu ordināciju, kā šāda rīcība iespaido viņu baznīcu locekļus, it īpaši jauniešus? Vai tas nav pamudinājums eksperimentēt ar seksu ārpus laulības? Dieva Raksti turpretī aicina kristiešus ’sargāties no netiklības’. (1. Korintiešiem 6:18.) Ja kristietis ir izdarījis šādu grēku, viņam laipni tiek sniegta palīdzība, lai viņš varētu atgūt Dieva labvēlību. (Jēkaba 5:16, 19, 20.) Bet ja palīdzība tiek atraidīta? Bībelē ir teikts, ka tie, kas šādi rīkojas un nenožēlo savu rīcību, ”neiemantos Dieva valstību”. (1. Korintiešiem 6:9, 10.)

”Aizliedz doties laulībā”

”Netiklības novēršanas labā” Bībelē ir sacīts, ka ”labāk iedoties laulībā, nekā kaist kārībā”. (1. Korintiešiem 7:2, 9.) Par spīti šim gudrajam padomam, no daudziem garīdzniekiem tiek prasīts, lai tie ievērotu celibātu, tas ir, paliktu neprecēti. ”Celibāta solījums nav lauzts,” skaidro Nino Lo Bello savā grāmatā The Vatican Papers (Vatikāna dokumenti), ”ja priesteris, mūks vai mūķene iesaistās seksuālās attiecībās. ..godīgi izstāstot par to grēksūdzē, var saņemt piedošanu par seksuālajām attiecībām, turpretī priestera laulību baznīca gluži vienkārši neatzītu.” Vai šai mācībai ir bijuši labi vai slikti augļi? (Mateja 7:15—19.)

Bez šaubām, daudzi priesteri dzīvo morāli nevainojamu dzīvi, tomēr par lielu daļu no viņiem to nevar teikt. Saskaņā ar gadagrāmatu 1992 Britannica Book of the Year, ”tiek ziņots, ka Romas katoļu baznīca ir izdevusi 300 miljonus dolāru par tiesas prāvām, kurās izskatītas ļaunprātīgā seksuālā izmantošanā apsūdzētu garīdznieku lietas”. Savukārt šīs gadagrāmatas 1994. gada izdevumā teikts: ”Lielais skaits garīdznieku, kas miruši ar AIDS, skaidri apliecina, ka priesteru vidū ir geji; tas arī pierāda novērojumu, ka ļoti daudz.. geju ir saistīti ar priesterību.” Nav brīnums, ka Bībelē ’aizliegums doties laulībā’ nosaukts par ’dēmonu mācību’. (1. Timotejam 4:1—3.) ”Kā uzskata daži vēsturnieki,” grāmatā Vicars of Christ raksta Pīters da Roza, ”[priesteru celibāts] iespējams, ir kaitējis tikumībai vairāk nekā jebkurš cits institūts Rietumu pasaulē, pat vairāk nekā prostitūcija. [..] [Tas] galvenokārt ir bijis kauna traips, kas ir bojājis kristietības reputāciju. [..] Piespiedu celibāts allaž ir radījis liekulību garīdznieku aprindās. [..] Priesteris var grēkot tūkstoš reižu, taču vienreiz apprecēties kanoniskais likums viņam aizliedz.”

Ņemot vērā, kāds bija Dieva viedoklis par Baāla pielūgsmi, nav grūti saprast, ko viņš noteikti domā par kristīgās pasaules sašķeltajām baznīcām. Bībeles pēdējā grāmatā visas viltus reliģijas formas tiek apzīmētas ar kopēju nosaukumu ”Lielā Bābele, visas zemes netikļu un negantību māte”. ”Viņā ir atrastas,” tālāk Bībelē ir stāstīts, ”praviešu un svēto asinis un visu to, kas noslepkavoti virs zemes.” (Atklāsmes 17:5; 18:24.)

Tāpēc Dievs skubina visus, kas vēlas būt viņa patiesie kalpotāji: ”Izeita no viņas, mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos, un jūs neķertu viņas mocības. ..viņas mokas nāks vienā dienā: nāve, sēras un bads, viņu sadedzinās ugunī; jo spēcīgs ir Kungs Dievs, kas viņu tiesājis.” (Atklāsmes 18:4, 8.)

Taču rodas jautājums: kurp cilvēkam doties, kad viņš atstājis viltus reliģiju? Kāda pielūgsmes forma Dievam ir pieņemama?

[Papildmateriāls/Attēls 5. lpp.]

Elkdievība

Baāla pielūgsmē tika izmantoti elku tēli. Izraēlieši mēģināja apvienot Jehovas pielūgsmi ar kalpošanu Baālam. Viņi pat novietoja elku tēlus Jehovas templī. Dieva viedoklis par elku pielūgsmi skaidri tika darīts zināms, kad viņš lika iznīcībai nākt pār Jeruzalemi un tās templi.

Daudzas kristīgās pasaules baznīcas ir pilnas ar elku tēliem, vienalga, vai tie būtu krusti, svētbildes vai Marijas statujas. Turklāt daudzi baznīcu apmeklētāji tiek mācīti klanīties, krist ceļos vai mest krustu šo tēlu priekšā. Patiesiem kristiešiem, gluži pretēji, ir pavēlēts ’bēgt no elku dievu kalpošanas’. (1. Korintiešiem 10:14.) Viņi necenšas pielūgt Dievu ar kādu priekšmetu palīdzību. (Jāņa 4:24.)

[Norāde par autortiesībām]

Musée du Louvre, Paris

[Papildmateriāls 7. lpp.]

”Baznīcas vadītājam jābūt bez vainas”

ŠIE vārdi rakstīti Titam 1:7, Bībeles izdevumā Today’s English Version. Latviešu valodas Bībeles 1965. gada izdevumā ir rakstīts: ”Bīskapam jābūt nevainojamam.” Vārds bīskaps ir cēlies no grieķu vārda ar nozīmi ’pārraugs’. Tātad vīriešiem, kas iecelti vadīt patieso kristiešu draudzi, jādzīvo saskaņā ar galvenajām Bībeles normām. Ja šie cilvēki tā nedzīvo, tad viņi ir jāatceļ no pārraugu pienākumiem, jo viņi vairs nevar būt ”par priekšzīmi ganāmam pulkam”. (1. Pētera 5:2, 3.) Cik nopietni šo prasību ir ņēmušas vērā kristīgās pasaules baznīcas?

Savā grāmatā I Care About Your Marriage (Man rūp jūsu laulība) Dr. Everets Vērtingtons atsaucas uz aptauju, kurā piedalījās 100 mācītāji no Virdžīnijas štata (ASV). Vairāk nekā 40 procenti aptaujāto mācītāju atzina, ka viņiem ir bijušas kaislību rosinošas attiecības ar kādu, kas nav viņu laulības partneris. Liela daļa no viņiem bija pārkāpuši laulību.

”Pēdējos desmit gados,” atzīmēts žurnālā Christianity Today, ”baznīcu atkal un atkal ir satricinājušas atklātībā parādījušās ziņas par dažu tās visgodājamāko vadītāju amorālo uzvedību.” Rakstā ”Kāpēc laulības pārkāpējus mācītājus nevajadzētu no jauna iecelt amatā” tika izteiktas šaubas, vai ir pareizs kristīgajā pasaulē izplatītais paradums baznīcas vadītājus, kas ”atzīti par vainīgiem seksuālā pārkāpumā”, pēc neilga laika no jauna iecelt iepriekšējā amatā.