Mūsu bagātais garīgais mantojums
PASTĀSTĪJIS FILIPS SMITS
”Ir iededzināta lāpa, kas apgaismos nezināmo Āfriku.” Cik priecīgi mēs bijām izdevuma 1992 Yearbook of Jehovah’s Witnesses (Jehovas liecinieku gadagrāmata — 1992) 75. lappusē izlasīt šos vārdus! Tos 1931. gadā bija uzrakstījis mūsu vectēvs Frenks Smits vēstulē toreizējam Sargtorņa biedrības prezidentam brālim Džozefam Raterfordam. Vectēvs rakstīja, lai ziņotu par sludināšanas ceļojumu, ko viņš bija veicis kopā ar savu brāli.
GRĀMATĀ 1992 Yearbook ir paskaidrots: ”Grejs Smits un viņa vecākais brālis Frenks, divi drosmīgi pionieri no Keiptaunas (Dienvidāfrika), devās ceļā uz Britu Austrumāfriku, lai izlūkotu iespējas izplatīt labo vēsti. Viņi iekrāva kuģī automašīnu De Soto, ko bija pārveidojuši par furgonu (dzīvojamu auto), un 40 kārbas grāmatu un kuģoja uz Mombasu, Kenijas jūras ostu.”
Vēstulē brālim Raterfordam vectēvs aprakstīja ceļojumu no Mombasas uz Kenijas galvaspilsētu Nairobi: ”Mēs uzsākām visšausmīgāko autoceļojumu, kādu vien es jebkad esmu piedzīvojis. Mēs pārvietojāmies augu dienu, tomēr bija vajadzīgas četras dienas, lai veiktu 360 jūdzes.. Ik pēc brīža man bija jākāpj ārā ar lāpstu rokās un jānolīdzina zemes izciļņi, jāaizber bedres, tāpat jācērt ziloņzāle un koki, no kā veidot ceļu cauri dūksnājam, lai zem riteņiem būtu stingrs pamats.”
Sasnieguši Nairobi, Frenks un Grejs 21 dienu no vietas izplatīja Bībeles literatūru. ”Spriežot pēc tā, ko mēs dzirdam,” rakstīja vectēvs, ”mūsu darbs ir apgriezis reliģisko Nairobi ar kājām gaisā.” Pēc tam vectēvs ļoti vēlējās doties mājup pie sava divgadīgā dēla Donovana un sievas Filisas, kas tad gaidīja viņu otro bērnu — mūsu tēvu Frenku. Vectēvs sēdās pirmajā pieejamajā kuģī, kas gāja no Mombasas, taču, nepaspējis sasniegt mājas, viņš nomira ar malāriju.
Pārdomādami gadagrāmatas ziņojumu, mēs — mana māsa, mans brālis un es — atcerējāmies mūsu dārgo tēvu. Tikai dažus mēnešus pirms tam, kad mēs saņēmām 1992 Yearbook, 1991. gada maijā, tēvs bija miris ar sarežģījumiem pēc sirds operācijas. Viņš mīlēja Jehovu tikpat dziļi kā viņa tēvs, lai gan viņš to nekad nebija saticis. Cik ļoti vectēvs būtu priecājies uzzināt, ka 28 gadus vēlāk, 1959. gadā, dēls gāja viņa pēdās un kļuva par kristīgu kalpotāju Austrumāfrikā!
Tēva bērnība un jaunība
Mūsu tēvs piedzima Keiptaunā 1931. gada 20. jūlijā, divus mēnešus pēc sava tēva nāves, kura vārds viņam tika dots. No bērnības bija redzama tēva mīlestība pret Jehovu. Kad viņam bija tikai deviņi gadi, viņš stāvēja Keiptaunas galvenajā dzelzceļa stacijā un liecināja, bet skolas biedri zobojās par viņu. Būdams 11 gadu vecs, viņš sevi veltīja Jehovam un kristījās ūdenī. Dažreiz tēvs saņēma uzdevumu vienatnē sludināt veselā ielā. Kad viņam bija 18 gadu, viņš jau vadīja Sargtorņa studijas kādā padzīvojušu kristīgu māsu grupā Keiptaunas priekšpilsētā.
Sargtorņa biedrība 1954. gadā paziņoja, ka nākamajā gadā Eiropā notiks starptautiskas kopsanāksmes. Tēvs sapņoja tās apmeklēt, bet viņam nebija diezgan naudas, lai dotos uz Eiropu. Tāpēc viņš noslēdza līgumu, lai trīs mēnešus strādātu par ķīmiķi vara raktuvēs Ziemeļrodēzijā (tagad Zambija). Ēkas, kur tika veikta minerālās rūdas analīze, atradās Āfrikas biezokņos.
Tēvs zināja, ka Ziemeļrodēzijā ir daudz liecinieku afrikāņu, tāpēc ieradies viņš tos uzmeklēja un noskaidroja, kur notiek sapulces. Neprazdams vietējo valodu, tēvs tik un tā viņiem pievienojās un regulāri apmeklēja Jehovas liecinieku Raktuvju draudzes sapulces. Eiropiešiem, kas strādāja raktuvēs, bija rasu aizspriedumi, kuru dēļ viņi bieži aizskāra afrikāņus ar vārdiem. Tēvs turpretī allaž bija laipns.
Pēc trim mēnešiem kāds afrikāņu strādnieks, kas nebija liecinieks, pienāca pie tēva un pajautāja: ”Vai zināt, kā mēs jūs saucam?” Tad vīrietis pasmaidīja un sacīja: ”Mēs saucam jūs par bvana (misteru) Sargtorni.”
Tēvam 1955. gadā izdevās apmeklēt kopsanāksmes Triumfējošā Ķēniņvalsts Eiropā. Tur viņš satika Mēriju Zahariū, kas nākamajā gadā kļuva par viņa sievu. Pēc kāzām viņi apmetās Parmā, Ohaio štatā, ASV.
Uz Austrumāfriku
Apgabala kopsanāksmē, kas notika ASV, visi delegāti tika aicināti kalpot tur, kur ir lielāka vajadzība pēc kalpotājiem. Mūsu vecāki izlēma doties uz Austrumāfriku. Viņi rīkojās tieši tā, kā bija ieteikusi Sargtorņa biedrība. Viņi atlika naudu, kuras pietiktu atpakaļceļam, ja tēvam neizdotos sameklēt darbu, jo tikai tie, kam bija atļauja strādāt, drīkstēja uzturēties tajā teritorijā.
Dabūjuši pases un vīzas un potējušies, tēvs un māte 1959. gada jūlijā ar tirdzniecības kuģi devās ceļā no Ņujorkas caur Keiptaunu uz Mombasu. Ceļojums ilga četras nedēļas. Mombasas piestātnē viņus silti sagaidīja kristīgie brāļi, kas jau iepriekš bija devušies kalpot tur, kur lielāka nepieciešamība. Kad mūsu vecāki nonāca Nairobi, tēvu gaidīja kāda vēstule. Tā bija atbilde uz viņa lūgumu pēc ķīmiķa vietas ģeoloģisko pētījumu nodaļā Entebē, Ugandā. Tēvs un māte sēdās vilcienā un brauca uz Kampalu Ugandā, kur tēvu pēc pārrunām pieņēma darbā. Tolaik Entebes—Kampalas apvidū bija tikai viens cits liecinieks — Džordžs Kedū.
Koloniālā valdība sedza tēva izdevumus, lai viņš varētu apgūt vietējo valodu, lugandu. Viņš bija iepriecināts, jo bija plānojis to iemācīties jebkurā gadījumā, lai varētu kalpot ar lielākiem panākumiem. Vēlāk tēvs pat palīdzēja tulkot lugandā brošūru ”This Good News of the Kingdom” (”Šī Valstības labā vēsts”).
Tēvs bezbailīgi liecināja citiem. Viņš runāja ar visiem eiropiešiem savā darbavietā un pastāvīgi sludināja ugandiešiem. Viņš liecināja pat Ugandas ģenerālprokuroram afrikānim. Šis cilvēks ne vien noklausījās Ķēniņvalsts vēsti, bet arī ielūdza tēvu un māti pusdienās.
Mana māsa Entija piedzima 1960. gadā, un es — 1965. gadā. Mūsu ģimene ļoti pieķērās brāļiem un māsām no mazas, bet augošas draudzes galvaspilsētā Kampalā. Mums, vienīgajiem baltās rases lieciniekiem Entebes tuvumā, šad tad atgadījās kaut kas jocīgs. Reiz kāds tēva draugs negaidīti iegriezās Entebē un mēģināja uzmeklēt tēvu. Viņam tas neizdevās tik ilgi, kamēr viņš kādam cilvēkam nepajautāja: ”Vai jūs nepazīstat šeit eiropiešu pāri, kas abi ir Jehovas liecinieki?” Cilvēks viņu aizveda taisnā ceļā uz mātes un tēva māju.
Mēs pieredzējām arī grūtības, piemēram, divas bruņotas sacelšanās. Bija laiks, kad valdības karaspēks šāva uz katru, kas piederēja pie noteiktas etniskās grupas. Nemitīga apšaude turpinājās caurām dienām un naktīm. Tā kā no sešiem vakarā līdz sešiem rītā bija komandanta stunda, sapulces notika pēcpusdienā manu vecāku mājās Entebē.
Vēlāk, kad komandanta stunda tika atcelta, tēvs mūs veda uz Kampalu, lai tur piedalītos Sargtorņa studēšanā. Kāds karavīrs notēmēja uz mums šauteni, apstādināja mūsu automašīnu un pieprasīja paskaidrot, kurp mēs braucam. Es toreiz vēl biju zīdainis, un Entijai bija pieci gadi. Tēvs mierīgi visu paskaidroja, parādīdams mūsu Bībeles un literatūru, un kareivis mūs palaida garām.
Pavadījuši Ugandā gandrīz astoņus gadus, vecāki 1967. gadā izlēma atgriezties ASV veselības problēmu un ģimenes pienākumu dēļ. Mēs pievienojāmies Kenfīldas draudzei Ohaio, un tēvs tajā kalpoja par vecāko. Mani vecāki pieķērās brāļiem šajā draudzē tikpat sirsnīgi, cik sirsnīgi viņi bija mīlējuši mazo draudzi Kampalā.
Mīlestības pilna kristīga audzināšana
Tad, 1971. gadā, piedzima mans brālis Deivids. Mēs uzaugām mīlestības un siltuma pilnā ģimenes atmosfērā. Tās cēlonis, bez šaubām, bija mīlestība, ar kādu mūsu vecāki izturējās viens pret otru.
Kad bijām mazi, tēvs vienmēr mēdza pirms gulētiešanas mums nolasīt kādu Bībeles stāstu, pateikt lūgšanu un tad, mātei nezinot, iedot spīdīgā, zeltainā papīrā ietītu konfekti. Sargtorni mūsu ģimene vienmēr studēja kopīgi, vienalga, kur mēs atradāmies. Reiz ģimenes brīvdienās mēs to studējām kalnos, bet kādu citu reizi — nolūkojoties uz okeānu. Bieži vien tēvs ieminējās, ka tās ir dažas no viņa vislaimīgākajām atmiņām. Viņš sacīja, ka nožēlo tos, kas neizmanto iespēju gūt lielo prieku, kādu var sagādāt studijas ar ģimeni.
Tēvs ar paša piemēru mācīja, kā mīlēt Jehovu. Ikreiz, kad pienāca jauns Sargtorņa vai Awake! (Atmostieties!) numurs vai kad mēs saņēmām kādu citu Sargtorņa biedrības izdevumu, tēvs mēdza nekavējoties to izlasīt no viena gala līdz otram. No viņa mēs iemācījāmies, ka pret Bībeles patiesību nav jāizturas vieglprātīgi — tā jānovērtē kā liels dārgums. Viena no visvērtīgākajām lietām, kas mums pieder, ir tēva Bībele Reference Bible. Gandrīz katra lappuse tajā ir aprakstīta ar tēva piezīmēm, kurās minēti fakti, ko viņš bija savācis studējot. Tagad, kad lasām tēva piezīmes uz lappušu malām, mēs vēl arvien gandrīz dzirdam viņu pašu mūs mācām un dodam mums padomus.
Uzticīgs līdz galam
Kad tēvs 1991. gada 16. maijā atradās tīruma kalpošanā, viņu piemeklēja sirdslēkme. Pēc dažām nedēļām viņam tika izdarīta vaļējas sirds operācija, kas, kā likās, bija sekmīga. Tomēr naktī pēc operācijas atskanēja telefona zvans no slimnīcas. Tēvam bija sākusies asiņošana, un ārsti bija ļoti noraizējušies. Divas reizes viņš atkal tika nogādāts operāciju zālē, lai mēģinātu apturēt asiņošanu, taču bez panākumiem. Tēva asinis nesarecēja.
Nākamajā dienā tēva stāvoklis strauji pasliktinājās, un ārsti runāja vispirms ar māti un tad ar manu jaunāko brāli, lai viņus pārliecinātu piekrist asins pārliešanai tēvam. Taču tēvs pirms tam bija teicis ārstiem, ka asins pārliešana viņam nav pieņemama nekādos apstākļos. Viņš tiem bija paskaidrojis, kādu uz Rakstiem balstītu motīvu dēļ viņš noraida asinis, kā arī to, ka ir ar mieru ārstēties bez asins izmantošanas. (3. Mozus 17:13, 14; Apustuļu darbi 15:28, 29.)
Vairāku mediķu slēptais naidīgums radīja ļoti saspringtu atmosfēru reanimācijas nodaļā. Turklāt tēva situācija joprojām pasliktinājās, un reizēm šķita, ka tas viss ir pāri mūsu spēkiem. Mēs lūdzāmies Jehovam palīdzību un mēģinājām izmantot praktiskos padomus, ko bijām saņēmuši. Tā, apmeklējot reanimācijas nodaļu, vienmēr bijām labi ģērbušies un ar cieņu izturējāmies pret medicīnisko personālu. Mēs dzīvi interesējāmies par tēva stāvokli, uzdodami saturīgus jautājumus, un pateicāmies ikvienam mediķim, kas aprūpēja tēvu.
Mediķiem mūsu pūles nepalika nepamanītas. Dažās dienās saspringto atmosfēru nomainīja laipnības gars. Medicīnas māsas turpināja sekot, kā tēvam kļūst labāk, pat tad, kad viņām vairs nebija jārūpējas par tēvu. Kāds iepriekš ļoti nelaipns ārsts pat atmaiga tiktāl, ka pajautāja mātei, kā viņa var izturēt. Mīlestības pilnu atbalstu sniedza arī mūsu draudzes locekļi un tuvinieki. Viņi sūtīja ēdienu un daudzas mierinošas pastkartes un lūdza par mums.
Diemžēl tēvs tā arī neatlaba. Desmit dienas pēc operācijas viņš nomira. Mēs dziļi skumstam par tēvu. Dažkārt zaudējuma jūtas ir pārlieku smagas. Par laimi, mūsu Dievs apsola, ka viņš ’diendienā nesīs mūsu nastas’, un mēs esam iemācījušies paļauties uz viņu kā nekad agrāk. (Psalms 68:20, JDP.)
Mēs visi esam apņēmušies, ka arī mēs turpināsim uzticīgi kalpot Jehovam, lai ar prieku varētu atkal ieraudzīt tēvu jaunajā pasaulē. (Marka 5:41, 42; Jāņa 5:28; Apustuļu darbi 24:15.)
[Attēls 29. lpp.]
Frenks Smits ar savu māti Filisu Keiptaunā
[Attēls 30. lpp.]
Tēvs un māte laikā, kad viņi apprecējās
[Attēls 31. lpp.]
Lai Entebē pirmo reizi varētu notikt kristīšana, brāļi noīrēja kāda afrikāņu virsaiša peldbaseinu
[Attēls 31. lpp.]
Tradicionāla sasveicināšanās