Vecāki mums mācīja mīlēt Dievu

PASTĀSTĪJUSI ELIZABETE TREISIJA

Bruņotie vīri, kas tajā pašā dienā bija gājuši pret mums naidīgi noskaņota pūļa priekšgalā, pavēlēja mammai un tētim izkāpt no automašīnas. Mēs ar māsu palikām sēžam aizmugures sēdeklī, būdamas neziņā, vai vēl kādreiz redzēsim savus vecākus. Kāpēc mēs 1941. gadā, atrazdamies netālu no Selmas pilsētas (Alabamas štats, ASV), nonācām tik bīstamā situācijā? Un kas šim notikumam ir kopējs ar to, ko vecāki mums bija mācījuši?

MANS tētis, Djūejs Fauntins, uzauga Teksasā savu radinieku saimniecībā, jo viņa vecāki nomira, kad viņš vēl bija mazs. Vēlāk viņš strādāja naftas atradnēs. 1922. gadā, kad viņam bija 23 gadi, viņš apprecēja jauku teksasieti, vārdā Vinnija, un sāka meklēt ģimenei piemērotu dzīvesvietu.

Viņš uzcēla māju mežainajos Teksasas austrumos, netālu no nelielās Gerisonas pilsētas, un sāka nodarboties ar lauksaimniecību, galvenokārt audzējot kokvilnu un kukurūzu. Vecāku saimniecībā tika audzēti arī visdažādākie mājlopi. Ar laiku piedzimām mēs — 1924. gada maijā Djūejs jaunākais, 1925. gada decembrī Edvīna un 1929. gada jūnijā es.

Kā vecāki uzzināja Bībeles patiesību

Mamma un tētis uzskatīja, ka saprot Bībeli, jo abi piederēja pie Kristus baznīcas. Bet tad 1932. gadā Dž. Kuks tēva brālim Monro Fauntinam atstāja Sargtorņa biedrības izdotās grāmatas Atbrīvošana un Valdība. Gribēdams uzzinātajā dalīties ar maniem vecākiem, Monro ik pa laikam iegriezās pie mums ap brokastlaiku, pārlūkoja kādu Sargtorņa rakstu un tad ”aizmirsa” paņemt žurnālu līdzi. Vēlāk mamma un tētis to izlasīja.

Kādu svētdienas rītu tēvocis Monro uzaicināja tēti uz Bībeles nodarbību, kas notika kaimiņa mājās. Viņš apgalvoja, ka Kuka kungs tētim atbildēs uz jebkuru jautājumu par Bībeli. Atgriezies mājās, tētis ar sajūsmu stāstīja: ”Es uzzināju atbildes uz visiem saviem jautājumiem un vēl daudz ko citu! Iepriekš es biju domājis, ka visu jau zinu, bet, kad Kuka kungs sāka runāt par elli, dvēseli, Dieva nodomu attiecībā uz zemi un to, kā Dieva Valstība to īstenos, es sāku saprast, ka neesmu zinājis no Bībeles nekā!”

Mūsu mājās regulāri pulcējās cilvēki. Radi un draugi brauca pie mums ciemos, taisīja krējumkonfektes un popkorna bumbiņas un, mammai spēlējot klavieres, dziedāja dziesmas. Pamazām šie pasākumi pārtapa diskusijās par Bībeli. Lai gan mēs, bērni, nesapratām visu, kas tika runāts, mēs skaidri redzējām, cik ļoti vecāki mīl Dievu un Bībeli, tāpēc mūsos izveidojās tāda pati mīlestība pret Dievu un viņa Rakstiem.

Arī citās mājās aizsākās iknedēļas sarunas par Bībeli, kurās lielākoties tika apspriests kāds raksts no pēdējā Sargtorņa numura. Kad šīs sapulces organizēja ģimenes netālajās Eplbi un Nakodočesas pilsētās, mēs sēdāmies savā automašīnā ”Ford-A” un neatkarīgi no tā, vai lija lietus vai spīdēja saule, devāmies turp.

Vecāki sāk rīkoties saskaņā ar iegūtajām zināšanām

Vecāki drīz vien saprata, ka viņiem jāsāk kaut kas darīt. Mīlestība pret Dievu prasīja, lai viņi iegūtajās zināšanās dalītos ar citiem. (Apustuļu darbi 20:35.) Iet pie cilvēkiem un publiski apliecināt savu ticību vecākiem nebija viegli, jo viņi pēc dabas bija kautrīgi un vienkārši cilvēki. Taču mīlestība pret Dievu palīdzēja viņiem pārvarēt kautrību un deva iespēju mācīt arī mums vienmēr pilnībā paļauties uz Jehovu. Tētis to formulēja šādi: ”Jehova par sludinātājiem dara pat vienkāršus zemniekus!” 1933. gadā mamma un tētis apliecināja savu veltīšanos Jehovam, kristījoties netālu no Hendersonas (Teksasas štats) kādā zivju dīķī.

1935. gada sākumā tētis aizrakstīja Sargtorņa biedrībai vēstuli, kurā uzdeva vairākus jautājumus par kristiešu cerību dzīvot mūžīgi. (Jāņa 14:2; 2. Timotejam 2:11, 12; Atklāsmes 14:1, 3; 20:6.) Atbildi viņam uzrakstīja pats toreizējais biedrības prezidents Džozefs Raterfords. Taču vēstulē bija nevis atbildes uz tēva jautājumiem, bet uzaicinājums maijā ierasties uz Jehovas liecinieku kopsanāksmi Vašingtonā.

”Tas nav iespējams!” domāja tētis. ”Mēs esam zemkopji, mums ir apsēti 26 hektāri zemes. Tajā laikā būs jāvāc raža un jāved pārdot.” Bet drīz pēc tam uznāca plūdi, labību, nožogojumus un tiltus aizskaloja prom, un visi iemesli atrunām pazuda. Tā nu mēs kopā ar citiem lieciniekiem sakāpām noīrētajā skolas autobusā un devāmies 1600 kilometru garajā braucienā uz kopsanāksmi.

Kopsanāksmē tētis un mamma ar dzīvu interesi noklausījās izsmeļošos paskaidrojumus par ”lielo pulku”, kas pārdzīvos ”lielās bēdas”. (Atklāsmes 7:9, 14.) Visu atlikušo dzīvi cerība dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes viņiem deva spēcīgu pamudinājumu turpināt iesākto ceļu, un arī mums viņi mācīja savu dzīvi veidot tā, lai ”iegūtu īsto dzīvību”, tas ir, mūžīgu dzīvi uz zemes, ko Jehova mums piedāvā. (1. Timotejam 6:19; Psalms 37:29; Atklāsmes 21:3, 4.) Kaut arī tolaik man bija tikai pieci gadi, par šo priecīgo pasākumu man ir palikušas visjaukākās atmiņas.

Pēc atgriešanās no kopsanāksmes mēs no jauna apsējām laukus un vēlāk ievācām tik bagātu ražu kā vēl nekad. Tas mammai un tētim palīdzēja pārliecināties, ka pilnīga paļāvība uz Jehovu nekad nepaliek bez atalgojuma. Viņi iesaistījās īpašā sludināšanas veidā, apņemoties katru mēnesi kalpošanā pavadīt 52 stundas. Kad atkal pienāca sējas laiks, viņi izpārdeva visu savu saimniecību. Tētim piederēja pieciem cilvēkiem iekārtota 2,4 metrus plata un 6 metrus gara dzīvojamā piekabe, un viņš nopirka pilnīgi jaunu divdurvju automašīnu ”Ford”, ar ko šo piekabi vilkt. To pašu izdarīja tēvocis Monro, un arī viņa ģimene pārcēlās uz dzīvi šādā piekabē.

Vecāki mums māca patiesību

1936. gada oktobrī tētis un mamma uzsāka pionieru kalpošanu, kā tiek saukta pilnas slodzes sludināšana. Iesākumā mēs devāmies uz Teksasas austrumiem un sludinājām apgabalos, kur Valstības vēsts bija maz sludināta. Gandrīz gadu mēs braukājām no vienas vietas uz otru, turklāt darījām to ar prieku. Gan ar vārdiem, gan ar savu piemēru mamma un tētis mums mācīja līdzināties agrīnajiem kristiešiem, kas ziedoja visus savus spēkus Bībeles patiesības izplatīšanai.

Īpaši mēs apbrīnojām māti par upuri, kādu viņa bija nesusi, atstādama savas mājas. Taču no vienas lietas viņa nebija šķīrusies — tā bija viņas šujmašīna. No tā ieguva visa ģimene, jo, tā kā mamma pati šuva, viņa aizvien parūpējās, lai mēs būtu labi ģērbušies un lai uz katru kopsanāksmi mums būtu mugurā jaunas, glītas drēbes.

Es atceros, kā ar Sargtorņa biedrības automašīnu, kurā bija ierīkota skaņu aparatūra, pie mums ieradās Hermanis Henšels un viņa ģimene. Viņi mēdza novietot automašīnu kādā blīvi apdzīvotā vietā, atskaņot īsu lekciju un pēc tam personiski apmeklēt cilvēkus, lai sniegtu tiem vairāk informācijas. Mans brālis Djūejs sadraudzējās ar Hermaņa dēlu Miltonu, kas tolaik bija pusaudža vecumā. Tagad Miltons ir Sargtorņa biedrības prezidents.

Kopsanāksmē, kas 1937. gadā notika Kolumbusā (Ohaio štats), Edvīna kristījās un mammai ar tēti tika piedāvāta privilēģija kļūt par speciālajiem pionieriem. Toreiz tas nozīmēja pavadīt sludināšanā vismaz 200 stundas mēnesī. Atceroties tos laikus, es saprotu, cik ļoti mammas brīnišķīgais piemērs man ir palīdzējis atbalstīt savu vīru teokrātisko uzdevumu pildīšanā.

Kad tētis ar kādu ģimeni uzsāka studēt Bībeli, viņš ņēma mūs, savus bērnus, līdzi, lai parādītu tās ģimenes bērniem labu piemēru. Viņš lika mums sekot līdzi, lasīt Bībeles pantus un atbildēt uz dažiem vienkāršiem jautājumiem. Daudzi no bērniem, ar kuriem mēs šādi kopā mācījāmies, kļuva par Jehovas kalpotājiem un uzticīgi kalpo Dievam līdz pat šai dienai. Šajās nodarbībās arī mēs ieguvām stingru pamatu, lai stiprinātu savu mīlestību pret Dievu.

Jo Djūejs auga lielāks, jo grūtāk viņam bija dzīvot tik lielā šaurībā ar divām jaunākām māsām. Visbeidzot 1940. gadā viņš nolēma mūs atstāt un kopā ar kādu liecinieku uzsākt pioniera kalpošanu. Vēl pēc kāda laika viņš apprecēja Odriju Baroni. Arī Odrija no mūsu vecākiem iemācījās daudz vērtīga un sirsnīgi viņus iemīlēja. Kad 1944. gadā Djūejs savas kristīgās neitralitātes dēļ nonāca ieslodzījumā, viņa kādu laiku dzīvoja kopā ar mums mazajā dzīvojamā piekabē.

Plašajā kopsanāksmē, kas 1941. gadā norisinājās Sentluisā (Misūri štats), brālis Raterfords uzrunāja bērnus vecumā no 5 līdz 18 gadiem, kuri sēdēja atsevišķā sektorā pretī skatuvei. Mēs ar Edvīnu uzmanīgi klausījāmies viņa nosvērtajā, skaidrajā balsī — viņš līdzinājās mīlošam tēvam, kas mājās pamāca savus bērnus. Vecākiem viņš sacīja: ”Šodien Kristus Jēzus ir sapulcinājis savus derības ļaudis savā priekšā un dod viņiem skaidru pavēli mācīt savus bērnus taisnībā.” Brālis Raterfords vēl piebilda: ”Rūpējieties par viņiem un māciet viņiem patiesību!” Par laimi, mūsu vecāki tieši tā rīkojās.

Šajā kopsanāksmē mēs saņēmām brošūru Jehovah’s Servants Defended (Jehovas kalpi tiek aizstāvēti), kurā bija stāstīts par vairākām tiesas prāvām, kas bija beigušās ar Jehovas liecinieku uzvaru, — arī par tām prāvām, ko bija izskatījusi Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa. Iepazīdamies ar šo brošūru ģimenes studijā, mēs pat nenojautām, ka šādā veidā tiekam sagatavoti notikumiem, kas pēc pāris nedēļām norisinājās Selmā (Alabamas štats).

Pretestība Selmā

Tās dienas rītā tētis iedeva Selmas šerifam, mēram un policijas priekšniekam kādas vēstules kopiju, kurā bija aprakstītas mūsu konstitucionālās tiesības veikt savu kalpošanu likuma aizsardzībā. Tomēr viņi nolēma mūs izdzīt no pilsētas.

Pievakarē pieci bruņoti vīri ieradās mūsu dzīvojamā piekabē un paņēma māti un mūs ar māsu par ķīlniecēm. Pēc tam viņi pārmeklēja piekabi, cenšoties atrast pierādījumus, ka esam vainojami pretvalstiskā darbībā. Tētis tikmēr atradās ārpusē, un vīrieši, nenovērsdami no viņa savus ieročus, pavēlēja viņam pievienot piekabi pie automašīnas. Baiļu man tajā brīdī nebija. Doma, ka mūs uzskata par bīstamiem, šķita tik absurda, ka mēs ar māsu paklusām spurdzām. Taču pietika tēvam uz mums paskatīties, lai mums smiekli vairs nebūtu ne prātā.

Kad bijām gatavi prombraukšanai, vīri gribēja Edvīnu un mani ņemt savā mašīnā. Bet tētis bija kategoriski pret. ”Tikai pār manu līķi!” viņš paziņoja. Pēc īsas sarunas mūsu ģimenei atļāva braukt kopā, bet bruņotie vīrieši mums sekoja savā automašīnā. Kad bijām izbraukuši apmēram 25 kilometrus ārpus pilsētas, viņi mums signalizēja, lai apstājamies ceļa malā. Mammai un tētim pavēlēja izkāpt. Cits pēc cita vīri mēģināja vecākus pārliecināt: ”Atstājiet šo reliģiju. Atgriezieties savā saimniecībā un kārtīgi audziniet savas meitas!” Tētis centās viņiem paskaidrot savu nostāju, bet veltīgi.

Galu galā viens no viņiem sacīja: ”Brauciet, un, ja jūs vēl kādreiz atgriezīsieties Dalasas apgabalā, mēs jūs visus nogalināsim!”

Izjuzdami atvieglojumu, ka beidzot viss ir garām un esam atkal kopā, mēs nobraucām vairākas stundas un tad apstājāmies, lai pārnakšņotu. Mēs bijām iegaumējuši šo vīriešu automašīnas numuru. Tētis nekavējoties par visu ziņoja Sargtorņa biedrībai, un pēc dažiem mēnešiem tika noskaidrotas vīriešu personības un viņi tika arestēti.

Uz Gileādas misionāru skolu

1946. gadā Edvīna saņēma uzaicinājumu doties uz Ņujorkas štatu, Sautlānsingu, lai mācītos Sargtorņa Bībeles Gileādas skolas 7. klasē. Alberts Šrēders, viens no šīs skolas pasniedzējiem, novērtēja manas māsas labās īpašības un ieminējās par tām savam bijušajam partnerim pionieru kalpošanā Bilam Elrodam, kas tolaik kalpoja Bētelē, Jehovas liecinieku pasaules galvenajā pārvaldē Bruklinā (Ņujorka).a Edvīna un Bils tika iepazīstināti, un apmēram gadu pēc tam, kad Edvīna bija pabeigusi Gileādu, viņi apprecējās. Daudzus gadus viņi pavadīja pilnas slodzes kalpošanā, piecus no tiem nokalpodami Bētelē. Bet tad kādu dienu 1959. gadā brālis Šrēders Gileādas skolas 34. klases studentiem paziņoja, ka viens no viņa labākajiem draugiem ir kļuvis par tēvu dvīnīšiem — zēnam un meitenei.

1947. gada beigās, kad es ar vecākiem kalpoju Meridiānā (Misisipi štats), mēs visi trīs saņēmām uzaicinājumu mācīties Gileādas skolas 11. klasē. Tas mūs bezgala pārsteidza, jo saskaņā ar prasībām, kādas ir izvirzītas šīs skolas studentiem, es biju par jaunu, bet mamma ar tēti par vecu. Taču mūsu gadījumā tika izdarīts izņēmums, un mēs saņēmām šo nepelnīto privilēģiju papildināt savas zināšanas par Bībeli.

Misionāru kalpošana kopā ar vecākiem

Mēs tikām norīkoti kalpot par misionāriem uz Kolumbiju (Dienvidamerika). Kad 1949. gada decembrī, vairāk nekā gadu pēc skolas absolvēšanas, beidzot ieradāmies Bogotā, misionāru mājā jau dzīvoja trīs cilvēki. Sākumā tētim likās, ka vieglāk būtu vietējos iedzīvotājus iemācīt runāt angliski, nekā viņam iemācīties spāņu valodu. Jā, grūtību bija daudz — taču kādas pēc tam bija svētības! 1949. gadā Kolumbijā nebija pat simt liecinieku, bet tagad to ir vairāk nekā 100 000!

Pēc piecu gadu ilgas kalpošanas Bogotā mamma un tētis tika nosūtīti uz Kali. Tikmēr es 1952. gadā biju apprecējusies ar misionāru, vārdā Roberts Treisijs, kas arī kalpoja Kolumbijā.b Šajā valstī mēs palikām līdz 1982. gadam, kad saņēmām norīkojumu uz Meksiku, kur kalpojam vēl joprojām. 1968. gadā mani vecāki atgriezās Amerikas Savienotajās Valstīs, jo viņiem bija nepieciešama ārsta palīdzība. Atguvuši veselību, viņi turpināja kalpot par speciālajiem pionieriem netālu no Mobilas (Alabamas štats).

Rūpes par mūsu vecākiem

Pamazām mammas un tēta gadu nasta arvien vairāk lika sevi manīt, un viņiem bija nepieciešams arvien lielāks atbalsts un uzmanība. Viņi izteica vēlēšanos kalpot Alabamas štata Atensas pilsētā, kur viņi atrastos tuvāk Edvīnai un Bilam, un viņu lūgums tika uzklausīts. Vēlāk mūsu brālis Djūejs nolēma, ka būtu labi, ja viņi visi pārnāktu dzīvot uz Dienvidkarolīnas štatu. Tāpēc Bils ar savu ģimeni, kā arī mamma ar tēti pārcēlās uz Grīnvudu. Līdz ar to mēs ar Robertu varējām turpināt misionāru kalpošanu Kolumbijā, zinot, ka mani vecāki tiek labi aprūpēti.

1985. gadā tēvs pārcieta insultu, pēc kura viņš zaudēja valodu un palika saistīts pie gultas. Tad mēs, visa ģimene, sanācām kopā, lai izspriestu, kā vislabāk parūpēties par mūsu vecākiem. Galu galā izlēmām, ka tēta galvenā aprūpētāja būs Odrija, bet labākais, ko mēs ar Robertu varētu darīt, ir katru nedēļu atsūtīt vēstuli ar uzmundrinošiem gadījumiem un pēc iespējas bieži braukt ciemos.

Es vēl joprojām spilgti atceros savu pēdējo tikšanos ar tēti. Kad mēs viņam bijām pastāstījuši par savu nodomu atgriezties Meksikā, viņam ar lielu piespiešanos izdevās izjusti pateikt vienu vārdu: ”Adios!” No tā mēs nopratām, ka viņš atbalsta mūsu lēmumu turpināt misionāru kalpošanu. Tētis nomira 1987. gada jūlijā. Deviņus mēnešus vēlāk nomira arī mamma.

Mana māsa, kas tagad ir atraitne, kādā vēstulē izteica vārdos pateicību, kādu mēs visi jūtam pret mūsu vecākiem. ”Es augstu vērtēju savu kristīgo mantojumu, un man ne mirkli nav licies, ka mana dzīve būtu bijusi laimīgāka, ja vecāki mūs būtu audzinājuši citādāk. Piemērs, kādu viņi mums rādīja ar savu stipro ticību, pašuzupurēšanos un pilnīgo paļāvību uz Jehovu, man ir palīdzējis pārvarēt daudzus smagus brīžus.” Nobeigumā Edvīna rakstīja: ”Es pateicos Jehovam par vecākiem, kas ar saviem vārdiem un piemēru parādīja, cik laimīgiem mums ir iespējams būt, veidojot savu dzīvi tā, lai galveno vietu tajā ieņemtu kalpošana mūsu mīlošajam Dievam Jehovam.”

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēli 22., 23. lpp.]

Fauntinu ģimene: (no kreisās puses uz labo) Djūejs, Edvīna, Vinnija, Elizabete un Djūejs jaunākais; pa labi: Elizabete un Djūejs jaunākais uz Henšela automašīnas spārniem (1937. gads); lejā pa labi: Elizabete 16 gadu vecumā sludina, izmantojot plakātus