Palīdzība nevainīgiem upuriem

RITUĀLA bērnu upurēšana — tas ir viens no vispretīgākajiem noziegumiem, kādu cilvēki jebkad izdarījuši. Daži netic, ka šāda atbaidoša paraža būtu pastāvējusi. Tomēr tā bija feniķiešu īstenotās pielūgsmes raksturīga iezīme, ko apstiprina daudzi arheoloģiski atklājumi.

Dižciltīgu ģimeņu bērni tika upurēti ugunī tādiem dieviem kā Tinnita un Baals Hammons. Kartāgā jaunos upurus sadedzināja Krona bronzas statujas priekšā. Vēsturnieks Sicīlijas Diodors, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā p.m.ē., rakstīja, ka bērnu piederīgajiem nebija atļauts raudāt. Iespējams, pastāvēja uzskats, ka sāpju asaras varētu samazināt upura vērtību.

Bija laiks, kad līdzīgs rituāls bija kļuvis par paražu senajā Tofetā netālu no Jeruzalemes. Bērns tika iemests Moloha tēla krāsns vēderā, un cilvēki, kas piedalījās pielūgsmē, mēdza dejot un skandināt tamburīnus, lai nebūtu saklausāmi upura kliedzieni. (Jeremijas 7:31.)

Jehova sajūt spēcīgas dusmas pret tiem, kas bezsirdīgi novēršas, kad citi cieš. (Salīdzināt Salamana Pamācības 21:13.) Jehova ir Dievs, kas ir līdzjūtīgs pret bērniem, un viņš noteikti atcerēsies šos nevainīgos upurus ”taisno un netaisno augšāmcelšanās” laikā. (Apustuļu darbi 24:15; 2. Mozus 22:21—23.)