Dzīvo ilgāk un jūties labāk

IEDOMĀSIMIES cilvēka dzīvi kā garu barjerskrējienu: visi dalībnieki sāk skriet reizē, bet, lecot pāri barjerām un reizi pa reizei aizķeroties aiz tām, viņi palēnina tempu, un ar laiku aizvien vairāk un vairāk skrējēju izstājas no distances.

Līdzīgi arī cilvēka dzīvē ir starta līnija un augstas barjeras, kam jātiek pāri. Dzīves ceļā cilvēkam jāpārvar viena barjera pēc otras. Ar katru lēcienu viņš zaudē aizvien vairāk spēka, līdz beidzot tas izsīkst pavisam. Jo augstākas ir barjeras, jo ātrāk viņš pārtrauc skrējienu jeb, citiem vārdiem, nomirst. Tiem, kas dzīvo ekonomiski attīstītajās zemēs, izstāšanās brīdis pienāk apmēram 75 gadu vecumā. Šis laika posms tiek saukts par vidējo mūža garumu — to var salīdzināt ar distanci, ko izdodas noskriet vairākumam skrējiena dalībnieku.a (Salīdzināt Psalms 90:10.) Taču daži cilvēki spēj skriet ilgāk, un nedaudzi no viņiem sasniedz robežu, ko mēdz uzskatīt par maksimālo mūža garumu, — 115 līdz 120 gadus. Tas gadās tik reti, ka šādi ilgdzīvotāji piesaista visas pasaules saziņas līdzekļu uzmanību.

Kādas barjeras ir jāpārvar

Tagad cilvēki spēj turpināt ”skrējienu” gandrīz divreiz ilgāk nekā šī gadsimta sākumā. Kāpēc? Galvenokārt tāpēc, ka cilvēkiem ir izdevies samazināt barjeru augstumu. Bet kādas ir šīs barjeras? Un vai tās nav iespējams padarīt vēl zemākas?

Kāds veselības aprūpes eksperts no Pasaules veselības organizācijas (PVO) paskaidroja, ka vienas no galvenajām barjerām jeb faktoriem, kas ietekmē cilvēka paredzamo dzīves ilgumu, ir paradumi, vide un medicīniskā aprūpe.b Jo saprātīgāki ir cilvēka paradumi, veselīgāka vide un labāka medicīniskā aprūpe, jo zemākas ir barjeras, kas viņam jāpārvar, un jo garāks var būt viņa mūžs. Lai gan cilvēku dzīves apstākļi ir ļoti dažādi, praktiski visi — sākot ar bankas direktoru Sidnejā un beidzot ar ielu tirgotāju Sanpaulu — var kaut ko darīt, lai pazeminātu barjeras savā dzīvē. Kādas ir šīs iespējas?

Paradumi, kas ietekmē mūsu panākumus ”skrējienā”

”Cilvēki, kam ir veselīgāki ieradumi, ne tikai dzīvo ilgāk, bet arī vecuma nespēku sāk izjust vēlāk un cieš no tā īsāku laiku dzīves pēdējos gados,” stāstīts žurnālā The New England Journal of Medicine. Pirmo no iepriekš minētajām barjerām cilvēks var padarīt zemāku, mainot savus ēšanas, dzeršanas un gulēšanas paradumus, atsakoties no smēķēšanas un vingrinoties. Pievērsīsim uzmanību, piemēram, vingrinājumiem.

Fiziskie vingrinājumi. Mēreniem fiziskiem vingrinājumiem ir ļoti liela nozīme. (Skat. ielogojumu ”Cik ilgai un kādai būtu jābūt fiziskai slodzei?”.) Pētījumi liecina, ka vienkārši vingrinājumi, ko var veikt mājās vai pagalmā, pat ļoti veciem cilvēkiem palīdz atjaunot spēkus un vitalitāti. Piemēram, kāda 72 līdz 98 gadus vecu ļaužu grupa, kas uzsāka regulāri nodarboties ar smagumu cilāšanu, jau pēc desmit nedēļām konstatēja, ka viņi spēj ātrāk paiet un vieglāk uzkāpt pa kāpnēm. Un tas nebija nekāds brīnums — pārbaudē, kas tika veikta pēc šīs vingrojumu programmas, atklājās, ka dalībnieku muskuļu spēks ir palielinājies vairāk nekā divas reizes. Kāda cita grupa, kas sastāvēja no sievietēm, kuru dzīvesveids pamatā bija mazkustīgs un kuras bija līdz 70 gadu vecas, vingroja divas reizes nedēļā. Pēc gada bija pieaugusi viņu muskuļu masa un kaulu blīvums, viņas bija kļuvušas spēcīgākas un labāk spēja noturēt līdzsvaru. ”Sākumā mēs baidījāmies, ka mēs sarausim saites, cīpslas un muskuļšķiedras,” sacīja fizioloģe Mirjama Nelsone, kas vadīja šos pētījumus. ”Taču īstenībā iznākums bija tāds, ka sievietes kļuva stiprākas un veselākas.”

Apkopojot rezultātus, kas iegūti vairākos zinātniskos pētījumos par fiziska treniņa ietekmi uz novecošanu, kādā grāmatā ir teikts: ”Fiziski vingrinājumi palēnina novecošanas procesu, pagarina dzīvi un saīsina atkarības periodu, kas vairākumā gadījumu iestājas pēdējā dzīves posmā.”

Prāta vingrinājumi. Sauklis ”Darbini, citādi ierūsēs!”, liekas, attiecas ne tikai uz muskuļiem, bet arī uz prātu. Kaut gan novecojot mēdz parādīties zināma aizmāršība, ASV Nacionālā novecošanas pētniecības institūta pētījumi liecina, ka arī vecumā smadzenes saglabā pietiekamu elastību, lai tiktu galā ar novecošanas sekām. Tāpēc neiroloģijas profesors Dr. Antonio Damasio secina: ”Padzīvojuši cilvēki var turpināt dzīvot ārkārtīgi bagātu un veselīgu gara dzīvi.” Kas palīdz saglabāt smadzeņu pielāgošanās spējas, cilvēkam novecojot?

Smadzenes sastāv no 100 miljardiem smadzeņu šūnu jeb neironu, starp kuriem pastāv triljoniem savienojumu. Šie savienojumi darbojas līdzīgi telefona līnijām, kas ļauj neironiem ”sarunāties” citam ar citu un veidot, piemēram, atmiņu. Smadzenēm novecojot, neironi iet bojā. (Skat. ielogojumu ”Jauns priekšstats par smadzeņu šūnām”.) Taču novecojušas smadzenes ir spējīgas kompensēt neironu zaudējumu. Ja kāds neirons pārstāj darboties, tā kaimiņi reaģē, izveidojot jaunus savienojumus ar citiem neironiem un uzņemoties zaudētā neirona funkcijas. Tādā veidā atbildību par attiecīgā uzdevuma izpildi ”uzņemas” cits smadzeņu reģions. Tāpēc daudzi padzīvojuši cilvēki spēj veikt tādu pašu garīgu darbu kā tie, kas jaunāki par viņiem, bet, iespējams, viņi izmanto šī darba veikšanai citus smadzeņu apgabalus. Savā ziņā padzīvojuša cilvēka smadzenes var salīdzināt ar tenisistu, kas, kļuvis vecāks, kompensē kustību ātruma zudumu, liekot lietā iemaņas, kuru jaunākajiem spēlētājiem varbūt vēl trūkst. Lai gan viņš izmanto citādu taktiku nekā jaunākie tenisisti, viņš joprojām gūst panākumus spēlē.

Ko veci cilvēki var darīt, lai neiestātos lejupslīde? Izpētījusi vairāk nekā 1000 cilvēku vecumā no 70 līdz 80 gadiem, Dr. Merilina Alberta, kas nodarbojas ar gerontoloģiskiem pētījumiem, nonāca pie secinājuma, ka prāta vingrināšana ir viens no tiem faktoriem, kas nosaka, vai cilvēks vecumā spēj saglabāt prāta asumu. (Skat. ielogojumu ”Neļaujiet prātam ierūsēt”.) Prāta vingrināšana uztur dzīvas smadzeņu ”telefona līnijas”. Kā norāda speciālisti, intelektuāla lejupslīde sākas tad, kad ”cilvēks aiziet pensijā, nolemj pārlieku nenopūlēties un nospriež, ka viņam vairs nav nekādas vajadzības sekot līdzi tam, kas notiek pasaulē”. (Inside the Brain.)

Tātad, saka gerontologs Dr. Džeks Rovs, ir pamats būt noskaņotiem optimistiski, jo ”mūsu izredzes labi justies vecuma dienās acīmredzot var vairot faktori, kurus mēs spējam kontrolēt un mainīt”. Turklāt veidot labus paradumus nekad nav par vēlu. ”Pat ja jūsu paradumi mūža lielāko daļu ir bijuši neveselīgi un jūs tos izmaināt tikai vēlākos gados,” raksta kāds zinātnieks, ”jūs tomēr vismaz daļēji gūsiet to labumu, ko dod veselīgs dzīvesveids.”

Videi ir liela nozīme

Ja meitene, kas piedzimusi mūsdienu Londonā, tiktu pārcelta uz šo pašu pilsētu viduslaikos, viņas paredzamais dzīves ilgums saruktu vairāk nekā uz pusi. Šīs starpības cēlonis būtu nevis kādas pēkšņas pārmaiņas meitenes fiziskajā stāvoklī, bet gan krasas izmaiņas divu citu sākumā minēto barjeru augstumā — viņas dzīves garumu ietekmētu atšķirīgā vide un medicīniskā aprūpe. Vispirms pievērsīsim uzmanību videi.

Materiālā vide. Pagātnē materiālā vide, kurā cilvēks dzīvoja, piemēram, viņa mājvieta, radīja nopietnus draudus viņa veselībai. Taču pēdējos gadu desmitos sadzīves apstākļu kaitīgā ietekme uz veselību ir samazināta. Labāka kanalizācija, tīrāks ūdens, kaitēkļu apkarošana ļaužu mājokļos — tas viss ir uzlabojis vidi, kurā cilvēki dzīvo, nostiprinājis viņu veselību un paildzinājis mūžu. Šo apstākļu ietekmē daudzās pasaules malās cilvēki tagad spēj ”noskriet garāku distanci”.c Taču, lai padarītu zemāku šo barjeru, nepietiek tikai ierīkot mājās kanalizāciju un ūdensvadu. Ir nepieciešama arī veselīga sociālā un reliģiskā vide.

Sociālā vide. Mūsu sociālo vidi veido cilvēki — tie, ar kuriem kopā mēs dzīvojam, strādājam, ēdam, izklaidējamies, kā arī kalpojam Dievam. Mūsu sadzīves apstākļi kļūst labāki, ja ir pieejams tīrs ūdens, savukārt mūsu sociālā vide var uzlaboties, ja mums ir pieejama laba sabiedrība — tas ir viens no svarīgākajiem faktoriem. Iespēja dalīties ar citiem priekos un bēdās, uzticēt tiem gan savus sapņus, gan neveiksmes padara zemāku vides barjeru un palīdz ilgāk turpināt ”skrējienu”.

Turpretī draudzīgu attiecību trūkums var izraisīt vientulību un sociālu nāvi. Nesaņemot no apkārtējiem apliecinājumus, ka mēs viņiem esam dārgi, mēs panīkstam kā stādi bez ūdens. Kāda sieviete, kas dzīvo vecu ļaužu aprūpes namā, rakstīja savai paziņai: ”Man ir 82 gadi, un es esmu šeit nodzīvojusi jau 16 garus gadus. Te pret mums izturas labi, tomēr vientulība reizēm ir grūti panesama.” Diemžēl līdzīgā situācijā atrodas daudzi padzīvojuši cilvēki, īpaši rietumu pasaulē. Liela daļa no viņiem dzīvo sociālajā vidē, kurā viņi tiek paciesti, bet parasti netiek vērtēti visai augstu. Šī iemesla dēļ ”vientulība ir viena no galvenajām problēmām, kas attīstītajās valstīs pastāvīgi apdraud vecu cilvēku labklājību”, saka Džeimss Kaljeha no Starptautiskā novecošanas pētniecības institūta.

Tiesa, cilvēks varbūt nespēj novērst apstākļus, kas veicina vientulības sajūtu, piemēram, nepieciešamību aiziet pensijā, kustīguma mazināšanos, senu draugu vai dzīvesbiedra zaudējumu, tomēr viņš var kaut ko pasākt, lai pazeminātu šo barjeru līdz pārvaramam augstumam. Pirmām kārtām būtu jāpatur prātā, ka vientulības sajūtu nerada vecums — arī jauni cilvēki mēdz justies vientuļi. Problēmas cēlonis ir nevis vecums, bet nošķirtība no citiem cilvēkiem. Ko var darīt, lai neļautu veidoties tādai nošķirtībai?

”Centieties, lai citi kopā ar jums justos labi,” iesaka kāda padzīvojusi atraitne. ”Kuram gan patīk atrasties īgņas sabiedrībā! Jācenšas saglabāt možu garu. Protams, tas prasa zināmu piepūli, bet šī piepūle nes labus augļus. Sirsnība rada sirsnību.” Viņa vēl piebilst: ”Lai varētu būt droša, ka, satiekot dažādus cilvēkus, gan jaunus, gan vecus, man ar viņiem izdosies atrast kopīgas sarunu tēmas, es cenšos sekot līdzi notikumiem — lasu informatīvus preses izdevumus un klausos un skatos ziņu pārraides.”

Lūk, vēl daži noderīgi padomi: mācieties interesēties par to, kas patīk citiem. Uzdodiet jautājumus. Iespēju robežās esiet devīgi. Pat ja jūsu materiālās iespējas ir ierobežotas, jūs varat dāvināt citiem savu laiku un uzmanību — došana sagādā prieku arī pašam devējam. Rakstiet vēstules. Nododieties kādam vaļaspriekam. Neatraidiet uzaicinājumus apciemot citus vai kaut kur doties kopā ar viņiem. Uzturiet savās mājās priecīgu gaisotni, lai pie jums būtu patīkami atnākt. Izrādiet interesi par cilvēkiem, kam nepieciešams atbalsts, un piedāvājiet viņiem savu palīdzību.

Reliģiskā vide. Aizvien vairāk pierādījumu norāda uz to, ka reliģiska darbība palīdz veciem cilvēkiem saskatīt ”dzīvei jēgu un nozīmi”, justies ”laimīgiem un vajadzīgiem”, tā ļauj viņiem gūt ”lielāku gandarījumu dzīvē” un izjust ”kopības sajūtu un apmierinātību ar dzīvi”. Ar ko tas ir izskaidrojams? Grāmatā Later Life — The Realities of Aging teikts: ”Ticība cilvēkiem dod noteiktus dzīves uzskatus, attieksmi, principus un pārliecību, kas palīdz viņiem saprast un izskaidrot apkārtējo pasauli.” Turklāt piedalīšanās reliģiskā darbībā saved vecos cilvēkus kopā ar citiem, un tādā veidā ”mazinās varbūtība, ka viņi nonāks sociālā izolācijā un kļūs vientuļi”.

Divām astoņdesmitgadīgām atraitnēm, Luīzei un Evelīnai, kas pieder pie Jehovas liecinieku draudzes, šie zinātnieku secinājumi ir tikai vēl viens apstiprinājums tam, ko viņas ir zinājušas jau desmitiem gadu. ”Mūsu Valstības zālēd man ir brīnišķīga iespēja runāties ar citiem — gan veciem, gan jauniem,” saka Luīze. ”Sapulcēs var daudz ko mācīties. Pēc sapulces, sarunājoties ar cilvēkiem, dažu labu reizi iznāk arī no sirds izsmieties. Noskaņojums tur ir ļoti priecīgs.” Arī Evelīnai nāk par labu viņas reliģiskā darbība. ”Es eju pie cilvēkiem savā apkaimē, lai runātu ar viņiem par Bībeli,” viņa saka, ”un tas pasargā mani no izolācijas. Bet, galvenais, tas dara mani laimīgu. Palīdzēt citiem uzzināt patieso dzīves jēgu — tas ir darbs, kas sagādā milzīgu gandarījumu.”

Nav šaubu: Luīzei un Evelīnai ir mērķis dzīvē. Sirdsmiers, ko tas viņām sagādā, padara zemāku otro, ar vidi saistīto barjeru un palīdz viņām turpināt ”skrējienu”. (Salīdzināt Psalms 92:14, 15.)

Lēta un efektīva medicīniskā aprūpe

Medicīnas sasniegumi šajā gadsimtā ir ievērojami pazeminājuši trešo, medicīniskās aprūpes barjeru, — taču to nevar teikt par visām pasaules valstīm. Vairākās nabadzīgās zemēs, kā atzīmēts ziņojumā The World Health Report 1998, ”paredzamais dzīves ilgums no 1975. līdz 1995. gadam ir pat samazinājies”. PVO ģenerāldirektors sacīja, ka ”valstīs ar viszemāko attīstības līmeni trīs ceturtdaļas iedzīvotāju mirst, nesasnieguši 50 gadu vecumu, — tas bija vidējais paredzamais pasaules iedzīvotāju dzīves ilgums pusgadsimtu tālā pagātnē”.

Tomēr arī nabadzīgajās zemēs aizvien lielāks skaits gan vecu, gan jaunu cilvēku padara zemāku minēto barjeru, izmantojot veselības aprūpi, kas viņiem ir pieejama un ko viņi var arī atļauties. Piemēram, var minēt jauno tuberkulozes (TB) apkarošanas stratēģiju.

Visā pasaulē TB prasa vairāk upuru nekā AIDS, malārija un tropiskās slimības kopā — 8000 cilvēku dienā. 95 procenti TB slimnieku dzīvo jaunattīstības valstīs. Patlaban aptuveni 20 miljoni cilvēku slimo ar TB aktīvā formā, un apmēram 30 miljoniem draud iespēja nomirt ar TB tuvāko 10 gadu laikā — šis skaitlis ir vienāds ar Bolīvijas, Kambodžas un Malāvijas kopējo iedzīvotāju skaitu.

Nav grūti saprast to gandarījumu, ar kādu PVO 1997. gadā paziņoja, ka ir izstrādāta stratēģija, kā sešu mēnešu laikā izārstēt TB, neievietojot pacientu slimnīcā un iztiekot bez sarežģītas medicīniskās aparatūras. ”Pirmo reizi vēsturē,” atzīmēts PVO izdevumā TB Treatment Observer, ”pasaulei ir pārbaudīti līdzekļi un stratēģija, kas ļauj atvairīt TB epidēmiju ne tikai bagātajās, bet arī vistrūcīgākajās zemēs.” Šī TB apkarošanas stratēģija, ko daži ir nosaukuši par ”svarīgāko sasniegumu veselības aizsardzības jomā šajā gadu desmitā”, tiek dēvēta par DOTS.e

Lai gan DOTS izmaksā krietni lētāk nekā parastās TB ārstēšanas metodes, tās rezultāti ir iepriecinoši — jo sevišķi tiem, kas dzīvo jaunattīstības valstīs. ”Neviena cita TB apkarošanas stratēģija nav varējusi pastāvīgi nodrošināt tik labas sekmes,” saka PVO Globālās TB apkarošanas programmas direktors Dr. Arata Koči. ”Ar DOTS palīdzību pat visnabadzīgākajās valstīs izdodas izārstēt veselus 95 procentus TB slimnieku.” Līdz 1997. gada beigām DOTS programma bija ieviesta 89 valstīs. Patlaban šis skaits ir jau pieaudzis līdz 96. PVO cer, ka DOTS stratēģija kļūs pieejama vēl daudziem miljoniem nabadzīgu cilvēku, kas dzīvo valstīs ar viszemāko attīstības līmeni, un tas dos viņiem iespēju padarīt zemāku trešo no minētajām barjerām dzīves ”skrējienā”.

Mainot savus paradumus, kā arī uzlabojot savu vidi un medicīnisko aprūpi, cilvēkiem tiešām ir izdevies palielināt vidējo mūža garumu un paredzamo dzīves ilgumu. Rodas jautājums: vai kādreiz būs iespējams palielināt arī maksimālo mūža garumu un varbūt pat dzīvot neierobežoti ilgi?

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

CIK ILGAI UN KĀDAI BŪTU JĀBŪT FIZISKAI SLODZEI?

”Labs mērķis ir trīsdesmit minūtes mēreni intensīvu fizisku vingrinājumu dienā,” informē ASV Nacionālais novecošanas pētniecības institūts (NIA). Bet vingrinājumi nav katrā ziņā jāveic 30 minūtes pēc kārtas. Pēc speciālistu atzinuma, vingrinoties trīs reizes dienā pa 10 minūtēm, var gūt tādu pašu labumu kā tad, ja tos pašus vingrinājumus pilda vienu reizi dienā 30 minūtes bez pārtraukuma. Ko, piemēram, varētu darīt, lai nodrošinātu savam organismam nepieciešamo fizisko slodzi? NIA bukletā Don’t Take It Easy: Exercise! ieteikts: ”Ik pa brīdim neilgu laiku darot kaut ko tādu, kas prasa fizisku piepūli, piemēram, uzkāpjot pa kāpnēm, nevis izmantojot liftu vai ejot kājām, nevis braucot ar automašīnu, ir iespējams ”sakrāt” 30 minūtes fiziskas slodzes dienā. Ja jūs grābjat lapas, aktīvi spēlējaties ar bērniem, strādājat dārzā vai veicat ikdienišķos mājas darbus, to visu var darīt tā, lai šīs nodarbības būtu lietderīgs fizisks treniņš.” Protams, pirms jebkādas vingrinājumu programmas uzsākšanas būtu jākonsultējas ar ārstu.

[Attēls]

Mērena fiziskā slodze palīdz padzīvojušiem cilvēkiem atgūt spēkus un enerģiju

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

NEĻAUJIET PRĀTAM IERŪSĒT

Zinātniskos pētījumos, kas aptvēra tūkstošiem vecu cilvēku, tika konstatēti vairāki faktori, kas palīdz saglabāt prāta elastību arī vecumā. Daži no šiem faktoriem ir ”aktīva lasīšana un ceļošana, līdzdalība kultūras pasākumos, jaunu zināšanu apguve, iesaistīšanās klubu un profesionālu organizāciju darbībā”. ”Dariet pēc iespējas vairāk dažādu darbu.” ”Turpiniet strādāt. Neejiet pensijā.” ”Izslēdziet televizoru.” ”Mācieties kaut ko jaunu.” Cik var spriest, tas viss ne tikai padara možāku cilvēka garu, bet arī veido jaunus kontaktus starp smadzeņu neironiem.

[Attēls]

Vingriniet prātu, lai neļautu tam kļūt kūtram

[Papildmateriāls/Attēls 8. lpp.]

DAŽI IETEIKUMI, KĀ SAGLABĀT VESELĪBU ARĪ VECUMĀ

Kā informē Nacionālais novecošanas pētniecības institūts, kas darbojas ASV Veselības un labklājības departamenta pakļautībā, ”izredzes saglabāt stipru veselību un nodzīvot garu mūžu var uzlabot”, ievērojot tādus līdzsvarotus padomus kā, piemēram, šeit minētie.

● Sabalansējiet savu uzturu, iekļaujot tajā augļus un dārzeņus.

● Ja jūs mēdzat lietot alkoholiskos dzērienus, dzeriet tos mērenā daudzumā.

● Nesmēķējiet. Atmest smēķēšanu nekad nav par vēlu.

● Regulāri veiciet fiziskus vingrinājumus. Pirms vingrinājumu programmas uzsākšanas konsultējieties ar ārstu.

● Saglabājiet saikni ar ģimenes locekļiem un draugiem.

● Turpiniet dzīvot aktīvu dzīvi — strādājiet, izklaidējieties un uzturiet kontaktus ar apkārtējiem cilvēkiem.

● Saglabājiet pozitīvu attieksmi pret dzīvi.

● Dariet to, kas jums sagādā prieku.

● Regulāri pārbaudiet savu veselības stāvokli.

[Papildmateriāls 9. lpp.]

JAUNS PRIEKŠSTATS PAR SMADZEŅU ŠŪNĀM

”Agrāk mēs domājām, ka ik dienas mēs zaudējam smadzeņu šūnas visās mūsu smadzeņu daļās,” saka psihiatrijas un neiroloģijas profesore Dr. Merilina Alberta. ”Īstenībā tā nemaz nav — normālā novecošanas procesā zināms daudzums šūnu gan iet bojā, bet šie zaudējumi nepavisam nav tik lieli un tie skar tikai noteiktus smadzeņu reģionus.” Turklāt, kā 1998. gada novembrī bija rakstīts žurnālā Scientific American, spriežot pēc jaunākajiem zinātnes atklājumiem, arī ilgu laiku valdījušais uzskats, ka cilvēkiem neveidojas jaunas smadzeņu šūnas, ir ”stipri pārspīlēts”, lai neteiktu vairāk. Neirologi apgalvo, ka viņi ir ieguvuši pierādījumus, kas liecina, ka pat padzīvojušiem cilvēkiem ”veidojas simtiem jaunu neironu”.

[Papildmateriāls 11. lpp.]

VECĀKI UN GUDRĀKI?

”Vai gudrība nav sirmgalvju vidū, un saprašana — dienu ilgumā?” jautāts Bībelē. (Ījaba 12:12, NW.) Kāda ir atbilde? Zinātnieki veica pētījumus, lai noskaidrotu, cik lielā mērā veciem cilvēkiem piemīt tādas īpašības kā ”prasme uztvert jautājuma būtību, laba spriestspēja un spēja objektīvi novērtēt situāciju, izsvērt visus ”par” un ”pret” un atrast veiksmīgu problēmu risinājumu”. Kā norādīts publikācijā U.S.News & World Report, iegūtie rezultāti liecināja, ka ”vecāki cilvēki pastāvīgi no visiem viedokļiem pārspēj jaunākos gudrībā un spēj dot labāk pārdomātus, saprātīgākus padomus”. Zinātnieki ir arī konstatējuši, ka ”veciem cilvēkiem, lai pieņemtu lēmumu, bieži vien ir nepieciešams ilgāks laiks nekā jaunajiem, toties viņu pieņemtais lēmums parasti ir labāks”. Tātad, kā netieši norādīts Bībelē, Ījaba grāmatā, vecums patiesi ir gudrības laiks.

[Attēls 5. lpp.]

Cilvēka dzīvi var salīdzināt ar barjerskrējienu

[Attēls 9. lpp.]

”Centieties, lai citi kopā ar jums justos labi,” iesaka kāda atraitne

[Attēli 10. lpp.]

”Palīdzēt citiem uzzināt patieso dzīves jēgu — tas ir darbs, kas sagādā milzīgu gandarījumu.” (Evelīna)

[Attēli 10. lpp.]

”Mūsu Valstības zālē man ir brīnišķīga iespēja runāties ar citiem — gan veciem, gan jauniem.” (Luīze)