Pasaule nosirmo
SPĀŅU ceļotājs Huans Ponse de Leons 1513. gadā izkāpa malā līdz tam nezināmā Ziemeļamerikas piekrastes daļā. Kādā dokumentā stāstīts, ka šis krasts slīdzis vienos ziedos, tāpēc viņš nosaucis to par Floridu, kas spāniski nozīmē ’ziedainā’. Izdomāt šai vietai piemērotu nosaukumu bija viegli, turpretī atrast to, pēc kā ekspedīcija bija devusies, — avotu, kura ūdens spētu atdot sirmgalvjiem jaunību, — izrādījās neiespējami. Pēc vairākus mēnešus ilgiem cītīgiem meklējumiem ceļotājs atmeta cerības atrast teiksmaino jaunības avotu un burāja projām.
Mūsdienās jaunības avots ir palicis tikpat nesasniedzams mērķis kā Ponses de Leona laikos, toties, kā raksta Betija Frīdena, cilvēki, šķiet, ir atraduši ”vecuma avotu”. Teikt šādus vārdus viņu pamudināja fakts, ka visā pasaulē ir krasi pieaudzis vecu cilvēku skaits. Mūsdienās tik daudz cilvēku sasniedz sirmu vecumu, ka mainās pasaules iedzīvotāju sastāvs. Tēlaini izsakoties, pasaule nosirmo.
”Viena no lielākajām cilvēces uzvarām”
Par šīm pārmaiņām labi var spriest pēc demogrāfiskās statistikas datiem. Šī gadsimta sākumā pat bagātākajās valstīs jaunpiedzimušo paredzamais dzīves ilgums bija mazāk nekā 50 gadi. Mūsdienās tas ir pārsniedzis 75 gadus. Tāpat arī tādās ekonomiski mazattīstītās zemēs kā Hondurasa, Indonēzija, Ķīna un Vjetnama jaunpiedzimušo paredzamais dzīves ilgums tagad ir par 25 gadiem lielāks nekā pirms četriem gadu desmitiem. Katru mēnesi miljons pasaules iedzīvotāju sasniedz 60 gadu vecumu. Pārsteidzošā kārtā visstraujāk pieaugošā iedzīvotāju grupa šobrīd ir nevis jauni cilvēki, bet sirmgalvji, kam ir jau 80 vai vairāk gadu, — ”vecākie no vecākajiem”.
”Paredzamā dzīves ilguma palielināšana,” žurnālā Science raksta demogrāfe Ailīna Kriminsa, ”ir viena no lielākajām cilvēces uzvarām.” Līdzīgu viedokli pauž arī Apvienoto Nāciju Organizācija, kas, pievēršot uzmanību šim sasniegumam, ir pasludinājusi 1999. gadu par Starptautisko veco cilvēku gadu. (Skat. ielogojumu 3. lappusē.)
Būtiska ir attieksmes maiņa
Taču šī uzvara nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai izmaiņas paredzamajā dzīves ilgumā. Tā ir saistīta arī ar pārmaiņām cilvēku attieksmē pret novecošanu. Tiesa, daudziem doma par vecumu joprojām izraisa bažas un pat bailes, jo novecošana parasti asociējas ar fizisku vārgumu un prāta asuma mazināšanos. Taču zinātnieki, kas pētī vecuma pārmaiņas, uzsver, ka kļūt vecam un kļūt nevarīgam — tās ir divas dažādas lietas. Cilvēki noveco ļoti dažādi. Kā saka zinātnieki, pastāv atšķirība starp hronoloģisko vecumu un bioloģisko vecumu. (Skat. ielogojumu ”Kas ir novecošana?”.) Citiem vārdiem, novecošanai nav katrā ziņā jānozīmē lejupslīdi.
Patiesībā, kļūstot arvien vecāks, cilvēks var daudz ko darīt, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti. Protams, tas viņu nepadarīs jaunāku, taču palīdzēs saglabāt veselību arī vecumā. Nākamajā rakstā būs aplūkoti daži noderīgi ieteikumi. Pat tiem, kam vecuma tuvošanās šobrīd nešķiet sevišķi aktuāls temats, ir vērts tos izlasīt, jo drīz vien arī viņiem pienāks laiks par to domāt.
[Papildmateriāls/Attēli 3. lpp.]
STARPTAUTISKAIS VECO CILVĒKU GADS
”Tā kā man pašam jau ir palikuši 60 gadi.., tagad arī es esmu iekļauts tajos statistikas datos, kurus iepriekš minēju,” nesen runā, kas ievadīja Starptautisko veco cilvēku gadu, sacīja ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans. Iedzīvotāju grupa, kurai ir pievienojies Annana kungs, ir ļoti liela. Pētnieki apgalvo, ka gadsimtu mijā daudzās zemēs piektajai daļai iedzīvotāju būs 60 vai vairāk gadu. Daļai no viņiem būs vajadzīga kopšana, un pilnīgi visiem būs nepieciešamas iespējas saglabāt savu neatkarību, cieņu un darbīgumu. Lai palīdzētu politiķiem risināt uzdevumus, ko ir radījis šis ”demogrāfiskais apvērsums”, un veicinātu izpratni par ”vecu ļaužu vērtību sabiedrībā”, ANO Ģenerālā asambleja 1992. gadā nolēma pasludināt 1999. gadu par Starptautisko veco cilvēku gadu. Šī īpašā gada devīze ir ”Par sabiedrību, kas iekļauj visas vecuma grupas”.
[Attēls]
Kofi Annans
[Norādes par autortiesībām]
UN photo
UN/DPI photo by Milton Grant
[Papildmateriāls/Attēls 4. lpp.]
KAS IR NOVECOŠANA?
”Bioloģijas ”maģiskais kristāls” rāda visai miglainu ainu, kad mēs tajā mēģinām saskatīt, kas īsti ir novecošana,” izsakās kāds zinātnieks. ”Līdz galam to neviens nesaprot,” atzīmē kāds cits. Tomēr gerontologi (zinātnieki, kas pētī novecošanu) ir mēģinājuši definēt šo procesu. Vienkārši sakot, viņi paskaidro, novecošana ir pārmaiņas, kas organismā notiek laika gaitā. Taču novecošana saistās ne tikai ar aizritējušajiem gadiem. Neviens nemēdz teikt, ka bērns noveco, jo šis vārds ietver sevī norādi uz pakāpenisku dzīvotspējas mazināšanos. Novecošana ir tās postošās pēdas, ko organismā atstāj nodzīvotie gadi. Daži cilvēki šķiet jaunāki par savu hronoloģisko vecumu. Par tādiem cilvēkiem reizēm mēdz teikt, ka viņi ”izskatās jaunāki par saviem gadiem”. Bioloģiskais vecums var nesakrist ar hronoloģisko.
Zooloģijas profesors Stīvens Ostads novecošanu definē kā ”progresējošu praktiski visu organisma funkciju pasliktināšanos laika ritumā”. Savukārt Dr. Ričards Sprots no ASV Nacionālā novecošanas pētniecības institūta izsakās, ka novecošana ir ”lēna to mūsu organisma sistēmu daļu deģenerācija, kuras mums ļauj adekvāti reaģēt uz stresu”. Tomēr lielākā daļa speciālistu atzīst, ka precīzas novecošanas definīcijas izstrādāšana vēl aizvien ir nākotnes uzdevums. Molekulārbiologs Dr. Džons Medina paskaidro, kāpēc šis uzdevums ir tik sarežģīts: ”Cilvēkā — no galvas līdz papēžiem, no olbaltumvielām līdz DNS, no dzimšanas līdz nāvei — notiek neskaitāmi procesi, kas liek šai no 60 triljoniem šūnu veidotajai būtnei novecot.” Nav grūti saprast, kāpēc daudzi zinātnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka novecošana ir ”vissarežģītākā no visām bioloģijas problēmām”.