Sīnāja kalns — dārgakmens tuksneša vidū

ES NEKAD neaizmirsīšu saviļņojumu, kādu izjutu, pirmo reizi ieraudzījis Sīnāja kalnu. Mēs bijām braukuši pa Sīnāja pussalas (Ēģipte) karstajiem, putekļainajiem ceļiem, un pēkšņi mūsu taksometrs iebrauca plašajā Rahas līdzenumā. Pāri līdzenumam majestātiski pacēlās Sīnāja kalns. Tas izskatījās kā dārgakmens tuksneša vidū. Cik aizraujoša šķita doma, ka, iespējams, tieši šajā kalnā Mozus saņēma no Dieva bauslību!

Kaut arī debates par Bībelē minētā Sīnāja kalna precīzo atrašanās vietu vēl aizvien turpinās, svētceļnieki gadsimtiem ilgi ir nākuši šurp, uzskatīdami, ka šis ir Bībelē aprakstītais Sīnāja kalns. Mūsu ēras trešajā gadsimtā te ieradās askēti, kas bija nolēmuši dzīvot nošķirtībā un ziedoties reliģiskiem mērķiem. Sestajā gadsimtā Bizantijas imperators Justiniāns I pavēlēja šeit uzbūvēt cietoksnim līdzīgu klosteri, lai aizsargātu askētus un nodrošinātu zināmu Romas ietekmi šajā apgabalā. Šis klosteris, kas atrodas Sīnāja kalna piekājē, tagad ir pazīstams kā Sv. Katrīnas klosteris. Vai nevēlaties man pievienoties ekskursijā pa Sīnāja kalnu?

Kalna izpēte

Pēc tam kad esam šķērsojuši neauglīgo līdzenumu, taksometra šoferis izlaiž mūs ar ceļabiedru tieši pie klostera. Visapkārt paceļas kailas klintis, tāpēc koku ieskautās klostera sienas un zaļojošais dārzs izskatās jo īpaši pievilcīgi. Taču mēs paejam klosterim garām, jo mūsu tuvākais mērķis ir uzkāpt Sīnāja kalna dienvidu virsotnē un tur pārnakšņot. Tieši šī virsotne, džabal Mūsā, kas nozīmē ’Mozus kalns’, tradicionāli tiek uzskatīta par Sīnāja kalnu.

Pēc divu stundu gājiena mēs nonākam pie tā dēvētās Elijas ieplakas — nelielas ielejas, kas sadala aptuveni trīs kilometrus garo Sīnāja kalna grēdu divās daļās. Šeit tuvumā ir ala, kurā, kā tiek uzskatīts, Elija dzirdēja Dieva balsi. (1. Ķēniņu 19:8—13.) Mēs apsēžamies zem 500 gadu vecas cipreses, lai mazliet atvilktu elpu. Tepat ir arī sena aka. Cik garšīgs ir tīrais, aukstais ūdens, ko mums pasniedz kāds draudzīgs beduīns!

Turpinādami ceļu pa parasto tūristu maršrutu, mēs 20 minūtēs pa 750 akmens pakāpieniem uzkāpjam līdz kalna virsotnei. Tur mēs ieraugām mazu baznīcu. Mūki apgalvo, ka tā ir uzcelta tieši tajā vietā, kur Mozus saņēma bauslību. Blakus baznīcai ir klints plaisa, kurā Mozus esot patvēries, kad Dievs gājis viņam garām. (2. Mozus 33:21—23.) Taču patiesībā neviens skaidri nezina šo notikumu precīzu norises vietu. Lai vai kā, skats no virsotnes ir iespaidīgs. Mēs lūkojamies pāri iesarkano granīta kalnu rindām, kas slejas aiz klinšainā līdzenuma. Dienvidrietumos paceļas 2637 metrus augstais džabal Kātarīnā jeb Katrīnas kalns, kas ir augstākais punkts apvidū.

Safsafas virsotne

Nākamajā dienā mums rodas iespēja uzkāpt Safsafā, kas atrodas tajā pašā trīs kilometrus garajā kalnu grēdā, kur Mozus kalns. Safsafa ir ziemeļu virsotne, un tā ir nedaudz zemāka par Mozus kalnu. Safsafa paceļas tieši Rahas līdzenumā, kas, iespējams, ir tā vieta, kur izraēlieši bija izveidojuši nometni, kad Mozus kāpa kalnā, lai saņemtu no Jehovas bauslību.

Pa ceļam uz Safsafu mēs redzam gan mazākas virsotnes un ielejas, gan pamestas kapelas, dārzus un avotus — liecības par to laiku, kad alās un akmens cellēs šeit dzīvoja vairāk nekā simt mūku un eremītu. Tagad šeit ir palicis tikai viens mūks.

Šo mūku mēs ieraugām dārzā, kam apkārt ir augsts dzeloņstiepļu žogs. Ieaicinājis mūs iekšā, mūks pastāsta, ka strādājot dārzā jau piecus gadus un līdz klosterim nokāpjot tikai reizi nedēļā. Mūks mums norāda ceļu uz Safsafas virsotni, un mēs tikmēr līkumojam augšup kalnā, kamēr beidzot atrodamies augstāk par visām apkārtējām virsotnēm. Lejā paveras plašais Rahas līdzenums. Stāvot šeit, es īpaši spilgti varu iztēloties, ka tieši šī varēja būt tā vieta, uz kuru nāca Mozus, lai nostātos Dieva priekšā. Paskatījies uz līdzenumu, es gara acīm redzu trīs miljonus izraēliešu, kas ir sapulcējušies ”kalna piekājē”. Turpat blakus es iztēlojos kāpjam lejā Mozu ar divām akmens plāksnēm, uz kurām ir uzrakstīti desmit baušļi. (2. Mozus 19:2; 20:18; 32:15.)

Gandarīti par grūto kāpienu, mēs līdz ar saulrietu nesteidzīgi ejam atpakaļ uz telti. Maza ugunskura gaismā atšķiram Bībelē Otro Mozus grāmatu un, izlasījuši par notikumiem, kas savulaik norisinājušies šajā vietā, dodamies pie miera. Nākamajā rītā mēs klauvējam pie Sv. Katrīnas klostera durvīm.

Klosterī

Sv. Katrīnas klosteris tiek uzskatīts par vienu no kristīgās pasaules ievērojamākajām vietām. Šis pareizticīgo mūku klosteris ir slavens ne tikai ar savu atrašanās vietu, bet arī ar savām svētbildēm un bibliotēku. Ilgus gadus Sv. Katrīnas klosteris bija maz apmeklēts, tāpēc ciemiņu ierašanās tajā bija rets un gaidīts notikums. Mūki sagaidīja viesus ar apskāvieniem un draudzīgiem skūpstiem un pat mazgāja viņiem kājas. Viesi varēja brīvi klejot pa juceklīgi izvietotajām klostera ēkām, ko ieskauj 13,7 metrus augstas klostera sienas. ”Paliec uz nedēļu, mēnesi — cik ilgi vien vēlies,” mūki mēdza laipni aicināt. Tagad klosterī ir palikuši vairs tikai kādi divpadsmit mūki, un viņi vairs nespēj parādīt tādu viesmīlību, jo katru gadu klosteri ierodas apskatīt aptuveni 50 000 cilvēku.

Ļaužu pieplūduma dēļ apmeklētāji tiek uzņemti tikai piecas dienas nedēļā, trīs stundas dienā. Tūristi var apskatīt tikai nelielu klostera daļu — pagalmu, kurā atrodas Mozus aka (pie kuras, kā vēstī teiksma, Mozus esot saticis savu nākamo sievu), Pārvēršanās baznīcu (kas tiek uzskatīta par pasaules vecāko baznīcu, kura joprojām darbojas) un grāmatveikalu. Vēl tūristiem tiek parādīta Degošā krūma kapela — pēc mūku teiktā, šī ir tieši tā vieta, kur Dievs Mozum atklājās pirmo reizi. Tā kā mūki to uzskata par svētāko vietu uz zemes, apmeklētāji tiek lūgti novilkt apavus, kā Dievs to bija pavēlējis darīt Mozum. (2. Mozus 3:5.)

Mūs sarūgtina atklājums, ka slavenajā klostera bibliotēkā, kas ir mūsu apmeklējuma galvenais mērķis, nav paredzēts ieskatīties. Kad lūdzam izdarīt izņēmumu, gids izsaucas: ”Tas nav iespējams! Klosteris pēc pāris minūtēm tiks slēgts.” Taču pēc brīža, kad esam savrup no pārējās grupas, gids mums čukstus saka: ”Nāciet šurp!” Izlīduši pa apakšu muzeja virvēm, mēs uzkāpjam pa kāpnēm, paejam garām kādam franču mūkam, kas izskatās pārsteigts, ieraugot mūs šajā klostera daļā, un nonākam vienā no pasaules vecākajām un slavenākajām bibliotēkām. Tajā atrodas vairāk nekā 4500 manuskriptu grieķu, arābu, sīriešu un ēģiptiešu valodā. Kādreiz to vidū bija arī nenovērtējamais Codex Sinaiticus. (Skat. ielogojumu 18. lappusē.)

Drūmā atvadīšanās

Ekskursijas nobeigumā mēs dodamies ārpus klostera sienām, lai aplūkotu kapliču. Tur mēs ieraugām vairāku paaudžu mūku un eremītu kaulus, kas ir sašķiroti un sakrauti vairākās kaudzēs — vienā kāju kauli, nākamajā roku kauli, vēl vienā galvaskausi utt. Galvaskausu kaudze sniedzas gandrīz līdz griestiem. Kāpēc ir vajadzīga šāda briesmīga vieta? Tāpēc, ka mūkiem ir ļoti maza kapsēta. Ja kāds nomirst, mūki viņam sagādā kapavietu, atrokot kādu vecāku kapu un izņemot no tā kaulus. Katrs mūks apzinās, ka pienāks diena, kad arī viņa kauli nonāks kapličā līdzās viņa biedru kauliem.

Mūsu apciemojums noslēdzas diezgan drūmā noskaņā. Bet ekskursija kopumā noteikti ir bijusi pūļu vērta. Mēs esam redzējuši iespaidīgus dabasskatus un slavenu klosteri. Taču visvairāk mūs saviļņo doma, ka šeit, Sīnāja kalnā, kas paceļas kā dārgakmens tuksneša vidū, mēs, iespējams, esam staigājuši pa tām pašām takām, pa kurām pirms 3500 gadiem staigāja Mozus un Izraēla tauta. (Atsūtīts.)

[Papildmateriāls 18. lpp.]

Kāds svarīgs atklājums

Pagājušajā gadsimtā Bībeles pētnieks Konstantīns fon Tišendorfs Sv. Katrīnas klosterī atrada Bībeles manuskriptu grieķu valodā, kas tiek datēts ar ceturto gadsimtu un mūsdienās ir pazīstams ar nosaukumu Codex Sinaiticus. Tajā ir liela daļa no Septuagintas, Ebreju rakstu tulkojuma grieķu valodā, un visi Grieķu raksti. Šis kodekss ir viens no vecākajiem pilna apjoma Grieķu rakstu eksemplāriem, kas līdz šim ir atrasts.

Tišendorfs šo, viņa vārdiem izsakoties, ”nepārspējamo dārgakmeni” gribēja publicēt. Viņš ieteica mūkiem manuskriptu nodot Krievijas caram, kurš, būdams pareizticīgās baznīcas aizstāvis, varētu izmantot savu ietekmi klostera labā.

Uz klostera sienas vispārējai apskatei ir izlikta Tišendorfa vēstule, kurā viņš apsola ”pēc Sīnāja kalna Svētās brālības pirmā pieprasījuma atdot šo manuskriptu nevainojamā stāvoklī”. Taču Tišendorfam šķita, ka mūki neapzinās manuskripta lielo nozīmi un neuzskata par vajadzīgu to publicēt. Kodekss vairs netika atdots Sv. Katrīnas klosterim. Kaut arī mūki par šo manuskriptu vēlāk pieņēma no Krievijas valdības 7000 rubļu, līdz pat šai dienai viņi ar aizdomām izturas pret zinātnieku mēģinājumiem atklāt vērtības, kas atrodas viņu klosterī. Galu galā Codex Sinaiticus nonāca Britu muzejā, kur to var aplūkot vēl tagad.

Kad 1975. gadā zem Sv. Katrīnas klostera ziemeļu sienas tika atrastas 47 kastes ar svētbildēm un pergamenta manuskriptiem, to vidū bija vēl vismaz desmit fragmentu no Codex Sinaiticus. Līdz šim tie ir bijuši pieejami vienīgi ļoti šauram zinātnieku lokam.

[Karte 17. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Sīnāja kalns

[Norādes par autortiesībām]

NASA photo

Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēls 16., 17. lpp.]

Rahas līdzenums un Safsafa

[Norāde par autortiesībām]

Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.

[Attēli 18. lpp.]

Mozus kalns un Sv. Katrīnas klosteris

[Norādes par autortiesībām]

Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.

Fotografēts ar British Museum laipnu atļauju