”Skaidra gaisma” pār Bībeli no Krievijas vecākās bibliotēkas

DIVI mācīti vīri katrs atsevišķi bija devušies senu Bībeles manuskriptu meklējumos. Viņi ceļoja cauri tuksnešiem un pārmeklēja alas, klosterus un senas mītnes. Pēc vairākiem gadiem viņu pūliņu augļi nonāca Krievijas vecākajā publiskajā bibliotēkā — tajā tika ievietoti daži no visapbrīnojamākajiem Bībeles manuskriptiem pasaulē. Kas bija šie cilvēki? Kā viņu atrastie dārgumi nonāca Krievijā?

Senie rokraksti apliecina Dieva vārdu patiesīgumu

Lai uzzinātu par vienu no šiem diviem cilvēkiem, mums domās jāpārceļas uz 19. gadsimta sākumu, kad Eiropai pāri šalca intelektuālās revolūcijas vēji. Tas bija laiks, kad tika izdarīti ievērojami atklājumi zinātnē, gūti lieli sasniegumi kultūrā, un tas viss veicināja skeptisku attieksmi pret tradicionālajiem uzskatiem. Bībeles kritika centās sagraut Bībeles autoritāti. Zinātnieki pat izteica šaubas par paša Bībeles teksta autentiskumu.

Daži no tiem, kas aizstāvēja Bībeli, saprata, ka Bībeles teksta nemainīgumu noteikti varētu apliecināt līdz šim nezināmi seni Bībeles manuskripti. Viņi domāja: ja tiktu atrasti senāki rokraksti par esošajiem, tie varētu lieliski pierādīt, ka Bībeles teksts ir saglabājies neskarts, kaut arī jau no seniem laikiem daudzi cilvēki ir mēģinājuši to iznīcināt vai vismaz izmainīt. Šādi manuskripti palīdzētu arī noskaidrot, kurās vietās ir ieviesies kļūdains tulkojums.

Vieni no viskarstākajiem strīdiem par Bībeles autentiskumu risinājās Vācijā. Kāds jauns pasniedzējs izlēma pamest savu ērto dzīvi akadēmiskajā vidē, lai dotos ceļojumā, kas vainagojās ar to, ka viņš atrada vienu no visievērojamākajiem Bībeles manuskriptiem. Šo zinātnieku sauca Konstantīns fon Tišendorfs, un viņa noraidošā attieksme pret Bībeles kritiku palīdzēja viņam gūt ievērojamus panākumus Bībeles teksta autentiskuma aizstāvēšanā. 1844. gadā viņš nonāca Sinaja tuksnesī un, ceļodams pa to, atrada kaut ko neticamu. Nejauši ieskatījies kāda klostera papīrgrozā, viņš ieraudzīja senu Septuagintas eksemplāru — šis Ebreju rakstu tulkojums grieķu valodā bija senākais, kāds jebkad atrasts.

Tišendorfs bija sajūsmināts, un viņam izdevās aizvest no klostera 43 lapas. Lai gan viņš bija pārliecināts, ka to ir vairāk, tomēr, 1853. gadā vēlreiz apmeklējot klosteri, viņš atrada tikai fragmentu. Kur bija pārējās lapas? Tišendorfa līdzekļi izsīka, viņš meklēja kāda bagāta cilvēka materiālu atbalstu un izlēma atkal doties prom no dzimtās zemes senu rokrakstu meklējumos. Taču pirms došanās ceļojumā viņš vērsās pie Krievijas cara.

Cars ieinteresējas

Tišendorfs droši vien raizējās, kā viņu, protestantu zinātnieku, uzņems Krievijā — milzīgā zemē, kurā valdošā bija pareizticība. Par laimi, Krievijā bija sācies pozitīvu pārmaiņu un reformu laikmets. Tika uzsvērta izglītības nozīme, un 1795. gadā imperatore Katrīna II bija nodibinājusi Sanktpēterburgas Imperatora bibliotēku. Tā kļuva par pirmo Krievijas publisko bibliotēku, kurā glabājās milzīgs iespieddarbu daudzums, pieejams lasītāju miljoniem.

Sanktpēterburgas Imperatora bibliotēku uzskatīja par vienu no labākajām Eiropā, taču tai bija kāds liels trūkums. Piecdesmit gadu pēc bibliotēkas dibināšanas tajā joprojām bija tikai seši Ebreju rakstu manuskripti. Ar to nevarēja apmierināt Krievijā augošo interesi par Bībeles valodām un tulkojumiem. Katrīna II bija aizsūtījusi zinātniekus uz Eiropas universitātēm apgūt senebreju valodu. Kad zinātnieki bija atgriezušies, lielākajos pareizticīgo semināros ieviesa senebreju valodas kursu, un krievu zinātnieki pirmo reizi ķērās pie precīza Bībeles tulkojuma no senebreju valodas krievu valodā. Taču viņiem trūka līdzekļu un pat bija jāizjūt baznīcas konservatīvo vadītāju pretestība. Tie, kas tiecās iepazīt Bībeli, vēl nevarēja priecāties par patiesu apgaismību.

Cars Aleksandrs II ātri saprata, cik svarīga ir Tišendorfa misija, un piekrita viņam materiāli palīdzēt. Lai gan Tišendorfam bija jāsastopas arī ar ”dedzīgu un fanātisku pretestību”, viņam izdevās atgriezties no Sinaja ar trūkstošo Septuagintas daļu.a Šis Septuagintas eksemplārs, ko vēlāk nosauca par Codex Sinaiticus, joprojām ir senākais no esošajiem Bībeles rokrakstiem. Nonācis Sanktpēterburgā, Tišendorfs steidzās uz cara rezidenci — Ziemas pili. Viņš lūdza, vai cars nevarētu atbalstīt ”vienu no lielākajiem pasākumiem analītiskajās un bibliskajās studijās”, proti, šī Bībeles manuskripta publicēšanu. Pats manuskripts vēlāk tika novietots Imperatora bibliotēkā. Cars vācu zinātnieka priekšlikumam labprāt piekrita, un iepriecinātais Tišendorfs pēc kāda laika rakstīja: ”Providence mūsu laikmetam ir devusi.. Sinaja Bībeli, kas lej bagātīgu un skaidru gaismu pār Dieva vārdu sākotnējo tekstu un palīdz mums aizstāvēt patiesību, noskaidrojot tās autentisko formu.”

Bībeles dārgumi no Krimas

Raksta sākumā bija minēts vēl viens mācīts vīrs, kas meklēja senus Bībeles rokrakstus. Kas tas bija par cilvēku? Dažus gadus pirms Tišendorfa atgriešanās Krievijā Imperatora bibliotēka saņēma tik neticamu piedāvājumu, ka tas piesaistīja cara uzmanību un lika doties uz Krieviju zinātniekiem no visas Eiropas. Viņi nevarēja ticēt savām acīm — viņu priekšā atradās milzīga manuskriptu un citu materiālu kolekcija. Tajā bija 2412 vienību, no kurām 975 bija seni rokraksti. 45 no tiem bija Bībeles manuskripti, kas datējami ar laiku pirms desmitā gadsimta. Lai cik neticami tas liktos, bet visus šos manuskriptus lielākoties bija savācis Ābrahāms Firkovičs — vairāk nekā 70 gadu vecs karaīms. Kas ir karaīmi?b

Šis jautājums caru ļoti ieinteresēja. Krievija bija paplašinājusi savas robežas un iekļāvusi savā teritorijā zemes, kas agrāk bija piederējušas citām valstīm, un tā impērijā bija nonākušas jaunas tautības. Gleznainajā Krimā, kas atrodas pie Melnās jūras, dzīvoja cilvēki, kas, likās, bija ebreji, bet kam bija turku paražas un Krimas tatāru valodai radniecīga valoda. Tie bija Krimas karaīmi, kas savu izcelsmi saistīja ar ebrejiem, kuri pēc Jeruzalemes izpostīšanas 607. gadā p.m.ē. tika izsūtīti uz Babilonu. Pretēji rabīniskajiem ebrejiem viņi neatzina Talmudu un uzsvēra, ka ir ļoti svarīgi lasīt Svētos Rakstus. Krimas karaīmi gribēja pierādīt caram, ka viņi atšķiras no rabīniskajiem ebrejiem, un iegūt atsevišķu statusu. Piedāvādami viņiem piederošos senos rokrakstus, karaīmi cerēja apliecināt, ka viņi ir cēlušies no ebrejiem, kas pēc Babilonas gūsta ir pārcēlušies uz Krimu.

Kad Firkovičs devās meklēt senus uzrakstus un rokrakstus, viņš sāka savus meklējumus Krimā, Čufut-Kalē. Šīs ”alu pilsētas” akmens mitekļos bija dzīvojušas un pielūgušas Dievu daudzas karaīmu paaudzes. Karaīmi nekad nemeta ārā nolietotus Svēto Rakstu eksemplārus, kuros bija rakstīts Dieva vārds — Jehova —, jo viņi šādu rīcību uzskatīja par svētuma apgānīšanu. Nolietotos rokrakstus viņi rūpīgi uzglabāja mazās noliktavās, ko sauca par genizām (tulkojumā no senebreju valodas ”slēptuves”). Tā kā karaīmi dziļi cienīja Dieva vārdu, viņi ļoti reti iznīcināja pergamentus, kuros tas bija rakstīts.

Likdams uzvirmot putekļiem, kas bija krājušies gadsimtiem ilgi, Firkovičs rūpīgi pārmeklēja genizas. Vienā no tām viņš atrada ar mūsu ēras 916. gadu datējamu manuskriptu, kurā bija Ebreju rakstu praviešu grāmatas. Tagad to sauc par Pēterburgas kodeksu, un tas ir viens no vecākajiem Ebreju rakstu manuskriptiem.

Firkovičam izdevās savākt milzīgu daudzumu rokrakstu, un 1859. gadā viņš izlēma piedāvāt savu iespaidīgo kolekciju Imperatora bibliotēkai. 1862. gadā Aleksandrs II palīdzēja iegādāties šo kolekciju bibliotēkas vajadzībām par tiem laikiem neiedomājami lielu summu — 125 tūkstošiem rubļu. Bibliotēkas gada budžets tolaik nepārsniedza 10 tūkstošus rubļu. Pie jaunieguvumiem piederēja arī slavenais Ļeņingradas kodekss (B 19^A). Tas ir datējams ar 1008. gadu, un tas ir pasaulē senākais visu Ebreju rakstu eksemplārs. Kāds zinātnieks rakstīja, ka, ”iespējams, tas ir visnozīmīgākais Bībeles manuskripts, jo uz tā pamata ir veidots teksts lielākajā daļā Ebreju Bībeles mūsdienu analītisko izdevumu”. (Skat. ”Dieva vārds — zināms un lietots”.) Tajā pašā 1862. gadā tika publicēts Tišendorfa Codex Sinaiticus, un šis izdevums izpelnījās daudz atzinīgu atsauksmju visā pasaulē.

Garīgā gaisma mūsu laikos

Bibliotēkā, ko tagad sauc par Krievijas Nacionālo bibliotēku, atrodas viena no pasaulē lielākajām seno rokrakstu kolekcijām.c Pēdējo divu gadsimtu laikā atbilstoši pārmaiņām Krievijas vēsturē bibliotēkas nosaukums ir mainījies septiņas reizes. Viens no pazīstamākajiem nosaukumiem ir M. Saltikova-Ščedrina Valsts publiskā bibliotēka. Lai gan nevar teikt, ka vētrainā 20. gadsimta notikumi nebūtu ietekmējuši bibliotēku, tomēr tās senie rokraksti saglabājās neskarti gan abos pasaules karos, gan Ļeņingradas blokādes laikā. Ko mēs gūstam no šiem rokrakstiem?

Senie rokraksti ir uzticams pamats daudziem Bībeles mūsdienu tulkojumiem. Pateicoties tiem, cilvēki, kas no sirds meklē patiesību, var lasīt precīzu Svēto Rakstu tulkojumu. Gan Codex Sinaiticus, gan Ļeņingradas kodeksam ir bijusi liela nozīme Svēto Rakstu Jaunās pasaules tulkojuma tapšanā — šo tulkojumu, kas pilnībā tika izdots 1961. gadā, veica Jehovas liecinieki. Piemēram, Biblia Hebraica Stuttgartensia un R. Kitela Biblia Hebraica, ko izmantoja Bībeles Jaunās pasaules tulkojuma komisija, ir balstītas uz Ļeņingradas kodeksu un tajās oriģināla tekstā 6828 reizes ir lietota tetragramma, kas veido Dieva personvārdu.

Nav daudz tādu Bībeles lasītāju, kas zinātu, cik ļoti viņiem jāpateicas klusajai Sanktpēterburgas bibliotēkai un tās rokrakstiem, no kuriem daži ir nosaukti pilsētas iepriekšējā — Ļeņingradas — vārdā. Tomēr visvairāk mums jāpateicas Bībeles Autoram — Dievam Jehovam, kas dod garīgo gaismu. Psalmu dziesminieks tāpēc viņam lūdza: ”Sūti savu gaismu un savu patiesību, ka tās mani vada.” (Psalms 43:3.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 13. lpp.]

DIEVA VĀRDS — ZINĀMS UN LIETOTS

Jehova savā gudrībā ir parūpējies par to, lai viņa vārdi, Bībele, saglabātos līdz pat mūsu laikiem. Daudzus gadsimtus Bībeles teksts tika rūpīgi pārrakstīts. Vispedantiskāk to darīja masoreti — profesionāli Ebreju rakstu pārrakstītāji, kas darbojās no mūsu ēras sestā līdz desmitajam gadsimtam. Senebreju valodā nerakstīja patskaņus, un ar laiku radās briesmas, ka vārdu izruna tiks aizmirsta, jo ikdienā šo valodu pamazām aizstāja aramiešu valoda. Tāpēc masoreti izgudroja punktu sistēmu patskaņu apzīmēšanai un ieviesa to Bībeles tekstā, lai norādītu, kā pareizi jāizrunā senebreju vārdi.

Interesanti, ka Ļeņingradas kodeksā lietotie punkti patskaņu apzīmēšanai tetragrammā — četros senebreju līdzskaņos, kas veido Dieva vārdu, — norāda, ka to varēja izrunāt Jehwā, Jehwī un Jehōvā. Tagad visplašāk lietotā Dieva vārda izrunas forma ir ”Jehova”. Bībeles sarakstītāji un citi cilvēki senatnē zināja un lietoja Dieva vārdu. Arī mūsu dienās to zina un lieto miljoniem cilvēku, kas atzīst, ka vienīgi Jehova ir ”Visuaugstākais pār visu pasauli”. (Psalms 83:19.)

[Attēls 10. lpp.]

Nacionālās bibliotēkas seno rokrakstu nodaļā

[Attēls 11. lpp.]

Imperatore Katrīna II

[Attēli 11. lpp.]

Konstantīns fon Tišendorfs (centrā) un Krievijas cars Aleksandrs II

[Attēls 12. lpp.]

Ābrahāms Firkovičs

[Norāde par attēla autortiesībām 10. lpp.]

Abi attēli: Krievijas Nacionālā bibliotēka (Sanktpēterburga)

[Norādes par attēlu autortiesībām 11. lpp.]

Katrīna II: Krievijas Nacionālā bibliotēka (Sanktpēterburga); Aleksandrs II: no grāmatas Spamers Illustrierte Weltgeschichte (Leipciga, 1898)