Bībeles viedoklis

Vai būtu jāgodina mirušie?

”DZIĻI IESAKŅOJUŠOS IZJŪTU DĒĻ VAIRĀKUMS CILVĒKU IZTURAS PRET MIRUŠA CILVĒKA ĶERMENI AR CIEŅU, KĀDU VIŅI NEIZJŪT PRET BEIGTU DZĪVNIEKU.” (ENCYCLOPÆDIA BRITANNICA.)

LIELĀKĀ daļa cilvēku godina aizgājējus, kas viņiem ir bijuši tuvi. Mirušajiem tiek veltīti nekrologi laikrakstos, viņi tiek cildināti bēru runās. Dažās zemēs ir pieņemts rīkot sarežģītas bēru ceremonijas, kurās tiek izpildīti reliģiski vai tradicionāli rituāli. Ar aizgājējiem saistītās ceremonijas reizēm turpinās dienām, nedēļām vai pat mēnešiem ilgi. Pēc slavenu cilvēku nāves viņu vārdā mēdz nosaukt skolas, lidostas, ielas un pilsētas. Pieminot varonīgus cilvēkus, tiek celti pieminekļi un iedibinātas atceres dienas.

Tomēr, kā teikts Dieva Rakstos, mirušie neko nezina par viņiem parādīto godu. (Ījaba 14:10, 21; Psalms 49:18.) Mirušie dzīvo tikai to cilvēku atmiņā, kuri viņus atceras. Bībelē sacīts: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā.” (Salamans Mācītājs 9:5.) Tiesa gan, Bībelē ir dota cerība, ka nākotnē notiks augšāmcelšana. (Jāņa 5:28, 29; 11:25.) Bet, kamēr šis laiks vēl nav pienācis, mirušie neeksistē. Viņi vārda tiešā nozīmē ir kļuvuši par pīšļiem. (1. Mozus 3:19; Ījaba 34:15.)

Ņemot vērā nepārprotamos izteikumus, kas Bībelē lasāmi par mirušo stāvokli, rodas jautājums: vai ir kāda jēga viņus godāt? Vai kristiešiem būtu jāievēro tradīcijas un paražas, kas saistītas ar tuvinieku bērēm un apbedīšanu?

Rituāli, kas balstīti uz nepareizu priekšstatu

Daudzi tradicionālie rituāli, kas saistīti ar mirušajiem, — iespējams, lielākā daļa šo rituālu — dziļi sakņojas nebībeliskās reliģiskās mācībās. Ir rituāli, kuru mērķis ir ”aizsargāt nelaiķi no dēmonu uzbrukumiem; dažreiz rituāli ir domāti, lai pasargātu dzīvos no viņiem it kā draudošās nāves vai no mirušo ļaunprātībām” (Encyclopædia Britannica). Šādas paražas, kuru pamatā ir nepareizais priekšstats, ka mirušie pēc nāves turpina dzīvot neredzamā pasaulē, ir tiešā pretrunā ar Bībeles mācībām. (Salamans Mācītājs 9:10.)

Daudzi cilvēki būtībā pielūdz mirušos. Viņi upurē mirušajiem senčiem un griežas pie tiem lūgšanās. Reizēm cilvēki, kas iesaistās tamlīdzīgos rituālos, neuzskata savu rīcību par pielūgsmi, bet tikai par dziļas cieņas apliecinājumu aizgājējiem. Tomēr šāda godbijība pret mirušajiem senčiem ir cieši saistīta ar reliģiskiem priekšstatiem un nav savienojama ar Bībeles mācībām. Jēzus Kristus teica: ”Tev būs pielūgt Dievu savu Kungu un viņam vien kalpot.” (Lūkas 4:8.)

Līdzsvarots viedoklis

Goda un cieņas parādīšana mirušajiem ne vienmēr ir saistīta ar nepatiesām reliģiskām mācībām. Piemēram, Bībelē stāstīts par to, kāds gods pēc nāves tika parādīts dievbijīgajam ķēniņam Hiskijam. ”To apraka Dāvida bērnu augstākā kapu vietā, un visa Jūda valsts un Jeruzalemes iedzīvotāji tam parādīja godu, kad tas bija nomiris.” (2. Laiku 32:33, LB-26.) Cits piemērs ir notikumi ar Jēzu. Bībelē rakstīts, ka viņa mācekļi ”paņēma Jēzus miesas un satina tās autos kopā ar smaržvielām, pēc jūdu bēŗu paražām”. (Jāņa 19:40.)

Rakstos ir minēti arī daudzi citi gadījumi, kad mirušu cilvēku apkopšanā un apbedīšanā tika ievērota īpaša kārtība. Bet šāda rīcība nebija senču pielūgsme, un tā nebalstījās uz kļūdaino uzskatu, ka mirušie pēc nāves joprojām var ietekmēt dzīvos. Gluži vienkārši sērojošie cilvēki tādā veidā apliecināja dziļu cieņu pret tiem, ko bija mīlējuši. Bībelē šāda cieņa nav nosodīta, jo tās pamatā ir dabiskas cilvēciskas emocijas, kaut arī Bībelē nav atbalstītas pārmērīgi greznas bēres un histēriskas jūtu izpausmes. Bet tāpat Bībelē kristieši netiek mudināti saglabāt nesatricināmu mieru un aukstasinību, ja ir nomiris viņiem tuvs cilvēks.

Tāpēc, kad Jehovas liecinieki piedalās savu tuvinieku bērēs, viņi parāda aizgājējam pienācīgu cieņu un godu. (Salamans Mācītājs 7:2.) Jautājumos par puķēm, bēru organizāciju un citām vietējām paražām kristieši pieņem rūpīgi pārdomātus personīgus lēmumus, cenzdamies izvairīties no rīcības, kas būtu pretrunā ar Bībeles mācībām. Šai ziņā ir vajadzīga laba spriestspēja un līdzsvarotība. Kādā enciklopēdijā teikts, ka ”rituāla nozīme un vērtība reižu reizēm mainās, tāpēc nozīme, kāda tam tiek piešķirta vēlākos laikos, iespējams, būtiski atšķiras no sākotnējās nozīmes, turklāt vispārpieņemtais rituāla izskaidrojums dažkārt it nemaz nepalīdz saprast tā izcelsmi” (Encyclopædia of Religion and Ethics).a

Vai ir nepareizi teikt cildinošas runas?

Arī jautājumā par mirušā cilvēka cildināšanu noder tas pats princips: ir vajadzīga līdzsvarotība. Bēru laikā Jehovas liecinieki cenšas mierināt aizgājēja tuviniekus. (2. Korintiešiem 1:3—5.) Iespējams, bērēs uzstājas viens vai vairāki runātāji. Taču nebūtu pareizi pārvērst šo notikumu par nebeidzamu cildinošu runu sēriju. Patiesībā bēres ir iespēja cildināt Dievu par viņa brīnišķīgajām īpašībām, arī par viņa laipnību, kuras dēļ mums ir cerība uz augšāmcelšanu.

Teiktais nenozīmē, ka bēru runā būtu nepareizi pieminēt mirušā cilvēka labās īpašības. (Salīdzināt 2. Samuēla 1:17—27.) Ja aizgājējs ir palicis uzticīgs Dievam līdz pat nāvei, viņš ir kļuvis par lielisku piemēru, kam līdzināties. (Ebrejiem 6:12.) Ir noderīgi pārdomāt uzticīgu Dieva kalpu dzīves ceļu. Ja šādas pozitīvas domas tiek iekļautas bēru runā, klātesošie gūst mierinājumu un tiek godāta aizgājēja piemiņa.

Patiesie kristieši nepielūdz mirušos. Viņi nepiedalās izplatītos rituālos, kas ir pretrunā ar Bībeles patiesību. Taču Dieva kalpi noraida arī otru galējību — uzskatu, ka visas bēru paražas ir bezjēdzīgas un nevajadzīgas, jo mirušie jau ir pārvērtušies pīšļos. Dieva kalpi sēro par aizgājējiem un tos atceras. Bet viņu sāpes un bēdas mazina zināšanas par Bībeles patiesību — par to, ka mirušie necieš un ka tiem ir izredzes uz augšāmcelšanu.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 10. lpp.]

Bēru procesija, kurā tika godināts Zviedrijas karalis Gustavs II pēc viņa nāves 1632. gadā

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas Bildersaal deutscher Geschichte