Akla, tomēr aktīva un laimīga
Pastāstījusi Politimi Veneciana
Mēs ar abiem maniem brāļiem, māsu un māsīcu spēlējāmies, kad pa logu ielidoja kāds neliels priekšmets. Tā bija granāta, un, kad tā izsprāga, abi brāļi un māsa aizgāja bojā, bet es pilnībā zaudēju redzi.
TAS notika 1942. gada 16. jūlijā; es biju piecus gadus veca meitene. Pēc sprādziena vairākas dienas nogulēju komā. Kad atguvu samaņu, gribēju redzēt brāļus un māsu. Uzzinājusi, ka viņi ir miruši, es vēlējos, kaut arī es būtu gājusi bojā kopā ar viņiem.
Es piedzimu Salamīnas salā netālu no Atēnu ostas pilsētas Pirejas (Grieķija). Kaut arī mūsu ģimene bija nabadzīga, mēs dzīvojām mierīgi un laimīgi. Bet tad 1939. gadā sākās Otrais pasaules karš un viss izmainījās. Mans tēvs bija jūrnieks un kuģoja pa Vidusjūru. Kara laikā viņam bija jācenšas izvairīties kā no fašistisko valstu bloka, tā no sabiedroto karaspēka zemūdenēm, fregatēm, torpēdām un bumbām. Grieķijā valdīja fašistiskais režīms.
Iemācīta ienīst Dievu
Briesmīgo kara apstākļu dēļ mana māte zaudēja vēl vienu, ceturto bērnu. Sākumā māti pārņēma smaga depresija, pēc tam viņa saslima ar tuberkulozi un pēc sestā bērna dzemdībām 1945. gada augustā nomira. Reliģiozie kaimiņi sāka runāt, ka Dievs mūs soda. Gribēdami mūs uzmundrināt, bet visu padarīdami vēl sliktāku, pareizticīgās baznīcas priesteri sacīja, ka Dievs ir paņēmis manus brāļus un māsas debesīs, lai tie kļūtu par maziem eņģelīšiem.
Tēvs iedegās sašutumā. Kāpēc gan Dievam, kuram ir miljoniem eņģeļu, būtu jāatņem nabadzīgai ģimenei četri mazi bērni? Šie pareizticīgās baznīcas uzskati viņā radīja dziļu nepatiku pret Dievu un reliģiju. Viņš par reliģiju vairs negribēja ne dzirdēt. Atkārtodams, ka tieši Dievs ir vainojams pie mūsu sāpēm un posta, viņš iemācīja mani ienīst un nicināt Dievu.
Kā zvērs krātiņā
1945. gadā, neilgi pēc mātes nāves, arī tēvs saslima ar tuberkulozi un bija spiests doties uz sanatoriju. Māsiņu, kas bija vēl zīdainis, ielika mazbērnu novietnē. Kad pēc kāda laika tēvs atstāja sanatoriju un ieradās pēc meitas, viņam pateica, ka meitene ir mirusi. Es tiku aizvesta uz neredzīgo skolu un pavadīju tajā nākamos astoņus savas dzīves gadus. Sākumā jutos dziļi nelaimīga. Sevišķi smagas bija apciemojumu dienas. Lielākajai daļai manu aklo skolasbiedru bija kāds, kas viņus apciemo, bet man nebija neviena.
Uzvedos kā zvērs krātiņā, tāpēc mani iesauca par skolas biedu. Par slikto uzvedību mani pēra un lika sēdēt uz ”nepaklausīgo bērnu krēsla”. Tolaik es bieži domāju par pašnāvību. Taču ar laiku sapratu, ka man jāiemācās sadzīvot ar sevi. Es sāku palīdzēt saviem neredzīgajiem skolasbiedriem apģērbties, sakārtot gultu un paveikt citus darbus un atklāju, ka man tas sagādā gandarījumu.
Mācītāji mums stāstīja, ka Dievs mūs ir padarījis aklus kāda briesmīga grēka dēļ, ko ir izdarījuši mūsu vecāki. Tas manī radīja vēl stiprāku naidu pret Dievu, es viņu uzskatīju par nekrietnu un ļaunu. Arī reliģiskais priekšstats par to, ka mirušo gari klejo apkārt un nedod mieru dzīvajiem, manī radīja bailes un sašutumu. Tāpēc, kaut arī mīlēju savus brāļus, māsas un māti, man bija bail no viņu ”gariem”.
Tēvs man palīdz
Kādu dienu tēvs sastapa Jehovas lieciniekus. Viņš bija pārsteigts, ka, saskaņā ar Bībeli, nevis Jehova, bet Sātans ir vainojams pie sāpēm un nāves. (Psalms 100:3; Jēkaba 1:13, 17; Atklāsmes 12:9, 12.) Tēvs novērtēja garīgo gaismu, sāka apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces, garīgi auga un 1947. gadā tika kristīts. Neilgi pirms tam viņš bija vēlreiz apprecējies un viņu ģimenē bija piedzimis dēls. Ar laiku tēvam Jehovas pielūgsmē pievienojās arī viņa sieva.
Sešpadsmit gadu vecumā es atstāju neredzīgo skolu. Kādu mierinājumu es izjutu, ienākot sirsnīgā kristiešu ģimenē! Visa tēva ģimene pulcējās uz tā dēvēto ģimenes Bībeles studiju, un arī es tiku uzaicināta piedalīties. Es pieņēmu uzaicinājumu aiz pieklājības un cieņas pret viņiem, lai gan garīgi jautājumi man bija vienaldzīgi. Es vēl aizvien jutu spēcīgu nepatiku pret Dievu un reliģiju.
Ģimene studēja brošūru ”Dieva ceļš ir mīlestība”. Sākumā klausījos bez jebkādas intereses, bet tad tēvs sāka apspriest, kādā stāvoklī atrodas mirušie. Tas man lika saausīties. No Bībeles tika nolasīts Salamana Mācītāja 9. nodaļas 5. un 10. pants: ”Nomirušie.. vispār nezina vairāk nekā.. Pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.”
Es sāku saprast, ka manām bailēm nav pamata. Mirušie tuvinieki nevar man nodarīt nekā ļauna. Tad aizsākās saruna par augšāmcelšanu. Klausījos ar nedalītu uzmanību. Manā sirdī ielija prieks, kad izdzirdēju Bībeles apsolījumu, ka Kristus valdīšanas laikā mirušajiem tiks atdota dzīvība. (Jāņa 5:28, 29; Atklāsmes 20:12, 13.) Tagad mācīšanās man šķita ārkārtīgi aizraujoša. Es ar nepacietību gaidīju dienas, kad notika ģimenes studijas, un, kaut arī biju akla, iepriekš tām labi sagatavojos.
Iegūstu garīgo redzi
Apgūstot Rakstu zināšanas, es atbrīvojos no nepareizajiem priekšstatiem par Dievu un viņa rīcību. Es uzzināju, ka Dievs ne mani, ne kādu citu nav padarījis aklu, bet ka visa ļaunuma sakne ir viņa pretinieks — Sātans Velns. Cik ļoti es nožēloju, ka savas nezināšanas dēļ biju vainojusi Dievu! Es neatlaidīgi tiecos padziļināt savas precīzās Bībeles zināšanas. Kaut arī dzīvojām diezgan tālu no Ķēniņvalsts zāles, es apmeklēju visas kristiešu sapulces un piedalījos tajās. Tāpat nepieļāvu, ka redzes trūkums mani atturētu no aktīvas līdzdalības sludināšanā.
Cik laimīga es biju, kad 1958. gada 27. jūlijā — nedaudz vairāk nekā 16 gadus pēc traģiskā notikuma, kad zaudēju redzi, — es tiku kristīta! Jutos tā, it kā sāktu jaunu dzīvi, biju pilna cerību un optimisma. Tagad man bija mērķis: kalpot savam mīlošajam debesu Tēvam. Zināšanas par viņu bija atbrīvojušas mani no viltus mācībām un devušas drosmi, lai es ar apņēmību un optimismu varētu stāties pretī akluma radītajām grūtībām. Katru mēnesi pavadīju vismaz 75 stundas, sludinot citiem brīnišķīgo labo vēsti.
Izjukusi laulība
1966. gadā es apprecējos ar vīrieti, kam bija tādi paši mērķi dzīvē kā man. Mēs abi centāmies arvien aktīvāk piedalīties tīruma kalpošanā, kas ļāva domāt, ka mums būs laimīga laulība. Vairākus mēnešus veltījām ļoti daudz stundu šim darbam, ar kuru var glābt cilvēku dzīvību. Mēs pārcēlāmies uz kādu nomaļu rajonu netālu no Livadijas Grieķijas vidienē. Tur nodzīvojām no 1970. līdz 1972. gadam un, kaut arī Grieķijā pie varas bija despotiska militāra hunta, palīdzējām vairākiem cilvēkiem uzzināt Bībeles patiesību un kļūt par kristītiem Dieva kalpotājiem. Tāpat mēs ar prieku atbalstījām nelielo Jehovas liecinieku draudzi, kas bija izveidota šajā rajonā.
Diemžēl pēc kāda laika mans vīrs sāka ar nevērību izturēties pret Bībeles studijām un kristiešu sapulču apmeklēšanu, līdz beidzot atmeta Bībeles mācības pilnībā. Tas mūsu laulībā radīja daudzus saspīlējumus, un 1977. gadā mēs izšķīrāmies. Es jutos pavisam satriekta.
Laimīga, ražīga dzīve
Šajā drūmajā manas dzīves periodā mani atkal izglāba Jehova un viņa organizācija. Kāds iejūtīgs kristīgs brālis paskaidroja: ja es atļauju, ka šī situācija, kurā atrados sava bijušā vīra dēļ, laupa man prieku, es patiesībā sevi padaru par viņa kalpu. Tādā gadījumā no viņa kļūst atkarīga mana laime. Aptuveni tajā pašā laikā kāda vecāka kristiete lūdza, vai nevaru viņai palīdzēt kļūt par prasmīgāku sludinātāju. Jau pēc neilga laika es atkal biju pilnībā iegrimusi darbā, kas man sniedz vislielāko prieku, — kristīgajā kalpošanā.
Tad kāds cits kristietis man ieteica: ”Tu atkal varētu doties turp, kur tava palīdzība ir visvairāk nepieciešama. Tu vari būt kā bāka, ko izmanto Dievs Jehova.” Cik saviļņojoša doma! Aklam cilvēkam būt kā bākai, ko izmanto Dievs Jehova! (Filipiešiem 2:15.) Es bez vilcināšanās atstāju Atēnas un pārcēlos dzīvot uz Amarintas ciematu Evijas salas dienvidos, kur bija ļoti maz Bībeles skolotāju. Tur mani draugi parūpējās, lai man būtu māja, kur dzīvot, un es varētu sekmīgi gādāt par savām vajadzībām.
Nu jau vismaz 20 gadus es vairākus mēnešus gadā cenšos īpaši aktīvi sludināt. Ar Jehovas doto spēku es varu iesaistīties visās kalpošanas jomās — apmeklēt cilvēkus mājās, studēt Bībeli ar interesentiem un runāt ar cilvēkiem ielās. Patlaban es vadu Bībeles nodarbības četriem cilvēkiem, kas interesējas par mūsu Radītāju. Man ir liels prieks, ka no saujiņas brāļu, kas šajā vietā kalpoja pirms 20 gadiem, ir izveidojušās trīs draudzes.
Divas reizes nedēļā es braucu vairāk nekā 30 kilometru, lai nokļūtu uz kristiešu sapulcēm, jo esmu nolēmusi nevienu no tām neizlaist. Ja sapulces laikā pieķeru savas domas klejojam apkārt, tāpēc ka man nav vizuāla kontakta ar oratoru, es izmantoju speciālu bloknotu, kas domāts Braila rakstam, un veicu īsas piezīmes. Tādējādi es piespiežu sevi klausīties un pilnībā koncentrēties uz programmu. Manās mājās arī notiek viena no draudzes sapulcēm. Cilvēki no kaimiņu ciemiem nāk pie manis, lai apmeklētu draudzes grāmatstudiju. Es ne tikai gaidu, lai citi apciemotu mani, bet arī uzņemos iniciatīvu un eju ciemos pati. Šie apciemojumi parasti sagādā savstarpēju uzmundrinājumu. (Romiešiem 1:12.)
Kad biju vēl pusaudze un dzīvoju kopā ar tēvu, viņš mani gatavoja patstāvīgai dzīvei tāpat kā jebkuru redzīgu bērnu. Tēvs pavadīja daudz laika, pacietīgi un neatlaidīgi mācīdams man dažādas iemaņas. Šī praktiskā sagatavotība man ir palīdzējusi sekmīgi rūpēties par savu dārzu un nedaudzajiem mājlopiem. Es daudz strādāju pa māju, uzturot tajā tīrību un gatavojot ēdienu. Esmu iemācījusies, ka daudz kas pavisam vienkāršs no tā, kas mums dzīvē ir, ļauj justies priecīgiem un laimīgiem. Es daudz spēju padarīt, izmantojot savas četras maņas — dzirdi, ožu, garšu un tausti —, un gūstu no tā patiesu gandarījumu. Turklāt, šādi dzīvojot, es esmu devusi labu liecību citiem cilvēkiem.
Mans spēka avots ir Dievs
Daudzi ir neizpratnē, kā es, par spīti saviem ierobežojumiem, spēju būt patstāvīga un pozitīvi raudzīties uz dzīvi. Galvenais nopelns tajā ir Jehovam, ’iepriecināšanas Dievam’. (2. Korintiešiem 1:3.) Kad biju zaudējusi redzi, es bieži domāju par pašnāvību. Tāpēc es neticu, ka būtu vēl starp dzīvajiem, ja nebūtu bijis Jehovas un Bībeles patiesības. Esmu sapratusi, ka mūsu Radītājs mums ir devis daudz dāvanu — ne tikai redzi — un, ja tās izmantojam, mēs varam būt laimīgi. Kad liecinieki reiz sludināja manā ciemā, kāda sieviete par mani teica: ”Ar visu tikt galā viņai ir palīdzējis Dievs, ko viņa pielūdz.”
Pārbaudījumi mani ir tuvinājuši Dievam. Tie ir ievērojami stiprinājuši manu ticību. Es sev atgādinu, ka arī apustulim Pāvilam bija jācieš no tā, ko viņš sauca par ’dzeloni miesā’ — iespējams, tā bija ar redzi saistīta problēma. (2. Korintiešiem 12:7; Galatiešiem 4:13.) Taču tas viņu neatturēja ’ar visu sirdi sludināt’ labo vēsti. Tāpat kā viņš, arī es varu teikt: ”Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku.. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (Apustuļu darbi 18:5; 2. Korintiešiem 12:9, 10.)
Vēl mani, bez šaubām, ļoti labvēlīgi ietekmē uz Bībeli pamatotā cerība, ka laikā, kad notiks augšāmcelšana, es pati savām acīm ieraudzīšu savu mīļo māti, māsas un brāļus. Bībelē ir apsolīts, ka ”aklo acis atvērsies” un ”būs taisno un netaisno augšāmcelšanās”. (Jesajas 35:5; Apustuļu darbi 24:15.) Šīs izredzes mani pilda ar optimismu un ļauj ar ilgošanos gaidīt brīnišķīgo nākotni, ko nodrošinās Dieva Valstība.
[Attēls 15. lpp.]
Mans tēvs, kas studēja ar mani Bībeli
[Attēls 15. lpp.]
Savā virtuvē
[Attēls 15. lpp.]
Kopā ar draudzeni kalpošanā