Ko jums nozīmē reliģiskā brīvība?
Kaut gan reliģijas brīvība Amerikas Savienotajās Valstīs tiek uzskatīta par vienu no pamattiesībām, 40. gados pār valsti vēlās pret Jehovas lieciniekiem vērstas pūļa vardarbības vilnis
MILJONIEM cilvēku ir cīnījušies par to. Daudzi par to ir pat miruši. Tā patiešām ir viena no lielākajām cilvēces vērtībām. Kas tā ir? Brīvība! Enciklopēdijā The World Book Encyclopedia tā definēta šādi: ”Iespēja izdarīt izvēli un to īstenot.” Šajā enciklopēdijā tālāk ir teikts: ”No juridiskā viedokļa cilvēki ir brīvi, ja sabiedrība neuzspiež viņiem netaisnus, nevajadzīgus un nesaprātīgus ierobežojumus. Turklāt sabiedrībai jāaizsargā viņu tiesības, tas ir, viņu galvenās brīvības un privilēģijas, kā arī rīcībspēju.”
Šī definīcija izklausās vienkārši. Tomēr praksē, šķiet, cilvēki nekādi nespēj vienoties, kur īsti būtu novelkamas brīvības robežas. Piemēram, vieni domā, ka valdībai būtu jāpieņem likumi, lai aizsargātu savu pavalstnieku brīvību. Bet citi iebilst, ka tieši šie likumi ir tās važas, no kurām ļaudis ir jāatbrīvo. Ir skaidrs, ka dažādiem cilvēkiem ir dažādi uzskati par brīvību.
Ko var teikt par reliģisko brīvību?
No visām brīvības formām viskarstākās debates, iespējams, ir izraisījusi reliģijas brīvība, kas definēta kā ”tiesības ticēt un nodoties reliģijai pēc savas izvēles”. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo cilvēka tiesību deklarāciju, ”katram cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību”. Tas ietver arī cilvēka tiesības ”mainīt savu reliģiju vai pārliecību”, kā arī brīvību ”nodoties savai reliģijai vai pārliecībai, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācības”. (18. pants.)
Protams, mēs varētu gaidīt, ka ikviena valsts, kas patiesi rūpējas par saviem iedzīvotājiem, piešķirs tiem šādu brīvību. Diemžēl ne vienmēr tā notiek. ”Reliģija skar daudzu cilvēku visdziļākās jūtas,” atzīmēts enciklopēdijā The World Book Encyclopedia. ”Dažas valdības ir cieši saistītas ar kādu no reliģijām un tāpēc uzskata, ka citu ticību pārstāvji ir drauds politiskajai varai. Turklāt valdība varbūt uzskata reliģiju par politiski bīstamu tāpēc, ka reliģiskās mācības var uzticību Dievam vērtēt augstāk nekā paklausību valstij.”
Šo iemeslu dēļ dažas valdības ierobežo reliģijas izpausmes. Nedaudzas valdības apkaro itin visas ticības. Citas, kaut gan apgalvo, ka aizstāv pielūgsmes brīvību, tomēr stingri iegrožo jebkādu reliģisko darbību.
Piemēram, padomājiet par situāciju, kāda ilgus gadus pastāvēja Meksikā. Lai arī šīs valsts konstitūcija garantēja reliģisko brīvību, tajā bija izvirzīts noteikums: ”Baznīcas, kas tiek izmantotas publiskai pielūgsmei, pieder nācijai, kuru pārstāv federālā valdība, un šī valdība nosaka, kuras baznīcas arī turpmāk var izmantot šādā veidā.” 1991. gadā konstitūcijā tika izdarīts labojums, atceļot šo ierobežojumu. Tomēr šis piemērs ilustrē, ka dažādās zemēs reliģiskās brīvības interpretācija var būt atšķirīga.
Citāda reliģiskā brīvība
Vai tajā zemē, kur jūs dzīvojat, pastāv reliģiskā brīvība? Ja tā ir, kā šī brīvība tiek definēta? Vai jūs drīkstat pielūgt Dievu tā, kā pats esat izvēlējies, vai arī jums liek piederēt pie valsts reliģijas? Vai jums ir atļauts lasīt un izplatīt reliģisku literatūru, jeb vai valdība ir aizliegusi šādas publikācijas? Vai jūs drīkstat runāt ar citiem cilvēkiem par savu ticību, vai arī šāda rīcība tiek uzskatīta par viņu reliģisko tiesību aizskaršanu?
Atbildes uz šiem jautājumiem ir atkarīgas no tā, kādā zemē jūs dzīvojat. Interesanti, ka tomēr ir kāds reliģiskās brīvības veids, kas nepavisam nav atkarīgs no vietējiem apstākļiem. Mūsu ēras 32. gadā Jēzus, atrazdamies Jeruzalemē, teica saviem sekotājiem: ”Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:31, 32.)
Ko Jēzus ar šiem vārdiem gribēja teikt? Jūdi, kas viņā klausījās, ilgojās pēc atbrīvošanas no romiešu kundzības. Bet Jēzus nerunāja par brīvību no politiskās apspiestības. Nē, viņš solīja saviem mācekļiem kaut ko daudz labāku, kā mēs uzzināsim no nākamā raksta.