Kas izraisa informācijas stresu?

”INFORMĀCIJAS STRESA cēlonis ir aizvien platākā plaisa starp to, ko mēs saprotam, un to, kas mums, pēc mūsu pašu domām, būtu jāsaprot. Šī stresa pamatā ir bezdibenis, kas šķir datus no zināšanām, un tas rodas, kad informācija mums nepalīdz noskaidrot to, ko mēs vēlamies vai ko mums ir nepieciešams zināt.” Tā rakstīja Ričards Vērmens savā grāmatā Information Anxiety. ”Ilgu laiku cilvēkiem nebija priekšstata par to, cik daudz viņi nezina, — viņi nezināja, ko īsti viņi nezina. Bet tagad cilvēki apzinās, ko viņi nezina, un šī apziņa izraisa stresu.” Tāpēc daudziem no mums šķiet, ka viņiem jāzina vēl vairāk, nekā viņi zina patlaban. No informācijas plūdiem, kas veļas mums pāri, mēs uzlasām fragmentārus datus. Bieži vien mēs nemaz īsti nesaprotam, ko ar tiem iesākt. Tomēr mums varbūt liekas, ka visi citi zina un saprot daudz vairāk par mums. Tādā situācijā mūs pārņem stress.

Deivids Šenks raksta, ka informācijas pārmērība ir kā piesārņojums, kas rada ”datu smogu”. Viņš piebilst: ”Datu smogs aizšķērso ceļu; tas neatstāj nevienu mierīgu brīdi un traucē tik ļoti nepieciešamās pārdomas. [..] Tas mūs nemitīgi nomāc.”

Nenoliedzami, pārmērīgs informācijas daudzums vai pārāk plašs materiāla apjoms var izraisīt spriedzi, tomēr to pašu var teikt arī par nepietiekamu vai, vēl sliktāk, nepareizu informāciju. Ja informācijas ir pārāk daudz, mēs atrodamies tādā situācijā kā cilvēks, kas jūtas vientuļš ļaužu pilnā istabā. Kā Džons Neisbits raksta savā grāmatā Megatrends (”Galvenie virzieni”), ”mēs slīkstam informācijā, bet esam izslāpuši pēc zināšanām”.

Kā jūs var ietekmēt datornoziedzība

Vēl viens satraukuma iemesls ir kāpjošais datornoziegumu vilnis. Dr. Frederiks Koens grāmatā Protection and Security on the Information Superhighway (”Aizsardzība un drošība uz informācijas autostrādes”) izsaka savas bažas: ”FIB [Federālais izmeklēšanas birojs] lēš, ka ik gadus datornoziegumi rada ap 5 miljardus dolāru lielus zaudējumus. Turklāt, kaut arī tas šķiet neticami, tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Informācijas sistēmu trūkumi tiek izmantoti, lai gūtu virsroku sarunās, sagrautu kāda reputāciju, uzvarētu militāros konfliktos un pat lai izdarītu slepkavību.” Arvien lielāku satraukumu izraisa arī datorpornogrāfijas pieejamība bērniem, nemaz nerunājot par ielaušanos privātajā dzīvē.

Negodīgi datoru fanātiķi tīši ievada datoru sistēmās vīrusus, lai radītu sajukumu. Noziedznieki, kas tiek dēvēti par ”hakeriem”, nelegāli ielaužas elektroniskajās sistēmās un iegūst slepenu informāciju vai pat nozog naudu. Tāda darbība var nodarīt lielu ļaunumu tūkstošiem personālo datoru lietotāju. Datornoziedzība apdraud gan biznesa pasauli, gan valdību.

Vajadzība būt labi informētam

Protams, mums visiem ir jābūt labi informētiem, bet fakts, ka mūsu rīcībā ir milzīgs informācijas apjoms, vēl nepavisam nenozīmē, ka mēs patiešām esam zinīgi, jo krietna daļa tā dēvētās informācijas īstenībā ir tikai kaili fakti un neapstrādāti dati, kas nav sasaistīti ar mūsu pieredzi. Daži pat apgalvo, ka parādība, ko mēdz saukt par ”informācijas sprādzienu”, drīzāk būtu pelnījusi apzīmējumu ”datu sprādziens” vai, vēl labāk, ”neinformācijas sprādziens”. Līdzīgu viedokli izsaka ekonomikas analītiķe Heizela Hendersone: ”Pati informācija nevienam nedod izpratni. Šajā vidē, kur dominē masu saziņas līdzekļi, mēs nespējam noskaidrot, kas ir kļūdaina informācija, dezinformācija vai propaganda. Galveno uzmanību pievēršot tikai informācijai, iznākums ir vesela gūzma aizvien nesvarīgāku, fragmentāru, neapstrādātu datu drumstalu, nevis jaunu, nozīmīgu zināšanu sistēmu meklējumi.”

Džozefs Esposito, izdevniecības ”Encyclopædia Britannica” prezidents, izsaka šādu atklātu vērtējumu: ”Šajā informācijas laikmetā lielākā daļa informācijas ir gluži vienkārši izsviesta vējā; tā ir tikai tukša skaņa. ”Informācijas sprādziens” patiesi ir trāpīgs nosaukums — sprādziena troksnis mums neko neļauj īsti skaidri saklausīt. Ja mēs nevaram dzirdēt, mēs nevaram arī zināt.” Orins Kleps situāciju raksturo šādi: ”Man tā vien šķiet, ka neviens nezina, cik daudz informācijas, ko piedāvā sakaru līdzekļi, īstenībā ir pseidoinformācija, kas gan izliekas kaut ko pavēstām, bet patiesībā nevēsta neko.”

Jūs noteikti vēl atceraties, ka tolaik, kad jūs gājāt skolā, bija ļoti svarīgi iemācīties faktus, lai varētu nolikt eksāmenu. Droši vien diezgan bieži gadījās, ka jūs šos faktus ”iekalāt” tieši pirms eksāmena dienas. Vai atceraties, kā mācījāties no galvas veselu rindu gadskaitļu, gatavodamies vēstures stundām? Cik no tiem jums ir saglabājušies atmiņā vēl tagad? Vai šo faktu iegaumēšana jums ir palīdzējusi attīstīt domāšanu un spēju izdarīt loģiskus secinājumus?

Jo vairāk, jo labāk?

Ja cilvēks rūpīgi nekontrolē aizrautīgo tieksmi iegūt aizvien vairāk un vairāk informācijas, tā viņam var dārgi maksāt — viņš var zaudēt laiku, miegu, veselību un naudu. Papildu informācija gan tiešām sagādā plašākas izvēles iespējas, taču tā var radīt arī stresu, liekot cilvēkam raizēties, vai viņš ir atradis un izpētījis visu pieejamo informāciju. Dr. Hjū Makejs brīdina: ”Informācija nav ceļš uz gara gaismu. Informācija pati par sevi nepalīdz izprast mūsu dzīves jēgu. Iegūt informāciju nepavisam nenozīmē kļūt gudram. Līdzīgi citiem ieguvumiem, tā pat var kļūt par šķērsli ceļā uz gudrību. Tāpat kā mums var būt pārāk daudz mantas, mums var būt arī pārāk daudz informācijas.”

Bieži vien nomācošu saspīlējumu rada ne tikai milzīgais pieejamās informācijas apjoms, bet arī veltīgie pūliņi pārveidot informāciju par saprotamu, nozīmīgu un tiešām informatīvu materiālu. Kā attēlots kādā salīdzinājumā, mēs varam nonākt tādā situācijā ”kā izslāpis cilvēks, kas spiests izmantot uzpirksteni, lai padzertos no ugunsdzēsības hidranta. Pārliecīgais informācijas daudzums un veids, kādā tā parasti tiek sniegta, krietnu tiesu no tās padara mums nederīgu.” Tātad, lai saprastu, ko uzskatīt par pietiekamu informāciju, mums tā jāvērtē nevis pēc apjoma, bet pēc kvalitātes un noderīguma mūsu dzīvē.

Datu pārraide

Viens no mūsdienās bieži lietotiem izteicieniem ir ”datu pārraide”. Tas attiecas uz informācijas nodošanu elektroniskā ceļā. Datu pārraide nenoliedzami ir svarīga, tomēr to nevar nosaukt par labu komunikāciju vārda pilnā nozīmē. Kāpēc ne? Tāpēc, ka cilvēki vislabāk reaģē uz cilvēkiem, nevis uz mašīnām. Datu pārraidē netiek izmantota ne sejas izteiksme, ne acu kontakts, ne žesti, kas tik bieži mēdz virzīt sarunu un paust jūtas. Ja cilvēki sarunājas aci pret aci, minētie faktori papildina un nereti padara skaidrāku vārdu nozīmi. Pārraidot informāciju elektroniskā ceļā, šie vērtīgie līdzekļi, kas mums palīdz saprast citam citu, mums nav pieejami, — pat mobilais telefons, kas kļūst arvien populārāks, nedod šādu iespēju. Pat tad, ja saruna risinās aci pret aci, ne vienmēr otrs cilvēks saprot tieši to, ko runātājs ir gribējis pateikt. Sarunas biedrs varbūt uztver vārdus pēc sava prāta un piešķir tiem nepareizu nozīmi. Bet, ja runātājs nemaz nav redzams, pārpratuma iespēja ir daudz lielāka.

Diemžēl reizēm cilvēki tik daudz laika pavada pie datora un televizora ekrāna, ka ģimenes locekļi paši savās mājās kļūst cits citam sveši.

Vai esat kaut ko dzirdējis par tehnofobiju?

Vārds ”tehnofobija” nozīmē ’bailes no tehnoloģijas’, arī no datoru un tamlīdzīgu elektronisku ierīču lietošanas. Daži uzskata, ka tā ir viena no izplatītākajām problēmām, ko ir radījis informācijas laikmets. Kādam uz Associated Press ziņojumu balstītam rakstam, kas bija publicēts The Canberra Times, bija dots nosaukums ”Japāņu administratori baidās no datoriem”. Rakstā bija stāstīts par kādas lielas japāņu firmas izpilddirektoru, kam ”ir gan vara, gan prestižs. Bet viņam atliek tikai apsēsties pie datora, un viņš pārvēršas par īstu nervu kamolu.” Kā atklāja kāda aptauja, kas tika veikta 880 Japānas firmās, tikai 20 procenti no firmu administratīvajiem darbiniekiem bija spējīgi lietot datoru.

Tehnofobiju saasina tādas plaša mēroga avārijas kā telefona sakaru pārtrūkšana Ņujorkā 1991. gadā, kad uz vairākām stundām bija paralizētas vietējās lidostas. Tāpat var pieminēt arī gadījumu Trīmaila salas atomelektrostacijā (ASV) 1979. gadā. Aizritēja vairākas mokpilnas stundas, līdz elektrostacijas personāls beidzot saprata, ko nozīmē datora sūtītie briesmu signāli.

Tie ir tikai daži piemēri, kas ilustrē, cik dziļi informācijas laikmeta tehnoloģija ir ietekmējusi cilvēkus. Dr. Frederiks Koens savā grāmatā uzdod šādus jautājumus, rosinot uz pārdomām: ”Vai pēdējā laikā jūs esat iegriezušies bankā? Ja datori būtu sabojājušies, vai jūs varētu izņemt kādu naudas summu? Un kā būtu universālveikalā? Vai pārdevēji varētu sarēķināt, cik maksā pirkums, un norēķināties ar jums bez saviem datorizētajiem kases aparātiem?”

Varbūt jūs varat sevi iedomāties kādā no šādām iespējamām situācijām:

• Jūs gribat iestādīt savu jauno videomagnetofonu tā, lai tas ierakstītu kādu pārraidi, bet, šķiet, tam ir pārlieku daudz pogu. Jūs vai nu kaunīgi saucat palīgā savu deviņgadīgo māsasdēlu, lai viņš iestāda videomagnetofonu jūsu vietā, vai nolemjat, ka galu galā varat iztikt arī bez šīs pārraides.

• Jums steidzami vajadzīga nauda. Jūs aizbraucat līdz tuvākajam bankas automātam, bet piepeši atceraties, ka pēdējo reizi, kad jūs to lietojāt, jūs apjukāt un nospiedāt nepareizās pogas.

• Jūsu kabinetā zvana tālrunis. Izrādās, ka ar jums savienots kļūdas dēļ. Īstenībā zvanītājs grib runāt ar jūsu priekšnieku, kura kabinets atrodas stāvu augstāk. Ir kāds pavisam vienkāršs veids, kā jūs varētu savienot zvanītāju ar priekšnieku, bet, nebūdams drošs, ka pratīsiet to izdarīt, jūs nolemjat atstāt to komutatora operatora ziņā.

• Jūsu nesen pirktās automašīnas vadības pults izskatās tā, it kā tā piederētu modernai reaktīvai lidmašīnai. Pēkšņi sāk mirgot sarkana gaismiņa, un jūs pārņem satraukums, jo jūs nekādi nespējat saprast, ko tas nozīmē. Visbeidzot jūs esat spiests meklēt atbildi sarežģītās instrukcijās.

Tie ir tikai daži tehnofobijas piemēri. Mēs varam būt pārliecināti, ka tehnoloģijas attīstība turpināsies un tiks radītas vēl komplicētākas ierīces, kas iepriekšējām paaudzēm noteikti būtu likušās brīnumainas. Ikreiz, kad pārdošanā parādās kāds jauns, uzlabots ražojums, ir nepieciešamas plašākas zināšanas par to, kā ar šo ierīci apieties, lai to varētu efektīvi izmantot. Speciālistu sarakstītās lietošanas pamācības, kurās izmantoti specifiski terminia, pašas kļūst par biedu, ja tās rakstītas, pieņemot, ka lietotājs saprot profesionālos terminus un viņam jau ir noteiktas zināšanas un iemaņas.

Informātikas teorētiķis Pols Kaufmans secina: ”Mūsu sabiedrībā par informāciju ir izveidojies priekšstats, kas gan ir valdzinošs, taču izraisa pavisam nevēlamas sekas. [..] Viens no iemesliem ir tas, ka pārāk daudz uzmanības tiek veltīts datoriem un pārējai aparatūrai un pārāk maz — pašiem cilvēkiem, kas izmanto informāciju, lai labāk saprastu pasauli un paveiktu kaut ko noderīgu cits cita labā. [..] Problēma ir radusies nevis tāpēc, ka mēs tik augstu vērtējam datorus, bet gan tāpēc, ka esam sākuši pārāk zemu vērtēt cilvēkus.” Tiešām šķiet, ka dzīšanās pēc slavas spožuma, ko sagādā aizvien jaunu satriecošu tehnikas sasniegumu radīšana, daudziem cilvēkiem liek bažīties par to, kas būs tālāk. Edvards Mendelsons saka: ”Tehnoloģijas fantasti nekad nespēj atšķirt iespējamo no vēlamā. Ja vien ir iespējams izgatavot ierīci, lai paveiktu kādu neiedomājami komplicētu uzdevumu, pēc viņu domām, šo uzdevumu noteikti ir vērts veikt.”

Cilvēciskā faktora neievērošana tehnoloģijā lielā mērā veicina informācijas stresu.

Vai darba ražīgums tiešām ir palielinājies?

Laikraksta The Australian komentētājs Pols Etvels raksta par rezultātiem, ko viņš ieguvis, pētīdams, cik daudz laika un naudas pēdējos gados ir ļāvusi ietaupīt datoru izmantošana. Lūk, daži no viņa labi pamatotajiem secinājumiem: ”Kaut arī jau gadiem ilgi tiek ieguldīti līdzekļi datoru sistēmās, kas paredzētas administratīvu uzdevumu veikšanai un izmaksu kontrolei, daudzas universitātes un koledžas konstatē, ka viņu administratīvais personāls joprojām skaitliski palielinās. [..] Vairākus gadu desmitus datoru ražotāji ir apgalvojuši, ka tehnoloģija, ko viņi pārdod, krasi kāpinās darba ražīgumu, jo noteiktu daudzumu administratīvo pienākumu būs iespējams paveikt daudz mazākam darbinieku skaitam, iztērējot daudz mazāk līdzekļu. Taču īstenībā, kā mēs tagad sākam saprast, informācijas tehnoloģija vienus darbus ir aizstājusi ar citiem: darbinieku, kas tagad pilda daudzus jaunus pienākumus, ir tikpat daudz vai pat vairāk, nekā bija to darbinieku, kas veica agrākos darbus. Bieži vien nauda netiek ietaupīta itin nemaz. Lūk, viens no šādas aizstāšanas piemēriem: cilvēki izmanto tehnoloģiju, lai izskaistinātu dokumentu noformējumu, nevis lai šos dokumentus ātrāk sastādītu.”

Šķiet, informācijas autostrāde, uz kuras kristiešiem var draudēt zināmas briesmas, jau ir kļuvusi par neatņemamu dzīves daļu. Bet kā lai mēs izvairāmies no informācijas stresa — vismaz kaut kādā mērā? Nākamajā nelielajā rakstā būs doti daži praktiski ieteikumi.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Informācijas drazu kaudze

”Kā mēs no pieredzes zinām, sabiedrība nenovēršami aizvien vairāk notrulinās. Ir iestājies jauns laikmets, kuram raksturīgas bezjēdzīgas televīzijas programmas, radiopārraides, kas kurina naidu, dīdžeji, kas par katru cenu cenšas šokēt klausītājus, tiesas prāvas par zaudējumu atlīdzināšanu, viltīgi paņēmieni, kā iegūt popularitāti, galēji agresīvas un sarkastiskas runas. Filmās parādās aizvien vairāk atklāta seksa un vardarbības ainu. Reklāmas kļūst aizvien skaļākas un uzmācīgākas, un bieži vien tās jau robežojas ar bezgaumību. [..] Nekaunība plaukst, bet pieklājība iet mazumā. [..] ..tas, ko reizēm mēdz saukt par mūsu ”ģimenisko vērtību krīzi”, ir vairāk saistīts ar informācijas revolūciju nekā ar Holivudas necieņu pret tradicionālo ģimenes modeli.” (Deivids Šenks, Data Smog—Surviving the Information Glut.)

[Papildmateriāls 7. lpp.]

Vecum vecais gudrības ceļš

”Mans dēls, ja tu nopietni uzklausīsies manus vārdus un glabāsi sevī manu mācību par to, lai tava auss uzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi, un pie tam tā, ka tu ar lielu neatlaidību sauktu pēc tās un no visas sirds pēc tās lūgtos, ka tu meklētu to kā sudrabu un klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām, tad tu sapratīsi bijību tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu. Jo tas Kungs piešķiŗ zināšanu, un no Viņa mutes nāk atziņa un izpratne. Jo īstenā atziņa ienāks tavā sirdī, lai tu jo labprāt mācītos; labs padoms tevi pasargās, un saprāts tevi paglābs.” (Salamana Pamācības 2:1—6, 10, 11.)

[Attēls 8., 9. lpp.]

Situāciju, ko rada informācijas plūdi, var salīdzināt ar mēģinājumiem piepildīt uzpirksteni no ugunsdzēsības hidranta