Palīdzēsim cilvēkiem iepazīt Dievu

1. Kāda var būt cilvēku attieksme pret labo vēsti? (Ap. d. 13:47, 48; 16:14, 15.)

PIRMAJĀ gadsimtā daudzi, tiklīdz bija dzirdējuši labo vēsti, ”sāka ticēt”. (Nolasīt Apustuļu darbus 13:47, 48; 16:14, 15.) Arī tagad ir tādi cilvēki, kuri uzreiz atsaucas uz labo vēsti. Vēl ir tādi, kurus sākumā neinteresē vēsts par Dieva valstību, tomēr pēc kāda laika viņiem rodas vēlēšanās iepazīt Bībeli un tuvoties Dievam. Kā mums jārīkojas, kad sastopam cilvēkus, kam ”ir pareiza attieksme, lai iegūtu mūžīgu dzīvi”?

2. Kādā ziņā sludināšanu var salīdzināt ar dārzkopību?

² Sludināšanu var salīdzināt ar dārzkopību. Kad dārzā ienākas kādi augļi, dārznieks tos novāc. Bet citviet dārzā viņš vēl tikai apstrādā zemi un kaut ko stāda. Kad mēs satiekam kādu, kas uzreiz atsaucas uz labo vēsti, mēs cenšamies tūlīt pat viņam sākt mācīt Bībeli. Bet mēs darām visu, lai palīdzētu arī tiem cilvēkiem, kuriem ir vajadzīgs vairāk laika, lai aptvertu, ka viņiem tiek piedāvāts kaut kas vērtīgs. (Jāņa 4:35, 36.) Centīsimies saprast, vai cilvēks ir gatavs mācīties Bībeli vai ne. Šajā rakstā ir aplūkots, ko mēs jau pirmajā sarunā varētu teikt cilvēkam, kas atsaucas uz mūsu sludināto vēsti. Vēl ir apskatīts, kā mēs tādiem cilvēkiem varam palīdzēt tuvoties Jehovam.

KAD CILVĒKS VĒLAS IEPAZĪT DIEVU

3. Kas jādara, kad satiekam kādu, kas grib iepazīt Dievu? (1. Korintiešiem 9:26.)

³ Kad satiekam kādu, kas grib uzzināt kaut ko vairāk par Dievu, mēs vēlamies, lai viņš pēc iespējas drīzāk nostātos uz ceļa, kas ved uz dzīvību. Tāpēc jau pirmajā tikšanās reizē mēs šādam cilvēkam piedāvājam mācīties Bībeli un aicinām uz draudzes sapulcēm. (Nolasīt 1. Korintiešiem 9:26.)

4. Ko pieredzēja rindkopā minētā māsa?

⁴ Piedāvāsim mācīties Bībeli. Daži cilvēki, kam sludinām, uzreiz ieinteresējas un grib uzzināt, kas teikts Bībelē. Lūk, kāds piemērs. Kanādā pie literatūras stenda pienāca gados jauna sieviete un paņēma brošūru Jūs varat dzīvot mūžīgi. Mūsu māsa sievietei paskaidroja, ka vēl viņai ir iespēja bez maksas mācīties Bībeli. Tas sievieti ieinteresēja, un viņas abas apmainījās ar telefona numuriem. Pēc neilga laika tajā pašā dienā sieviete mūsu māsai uzrakstīja, ka grib zināt, kad viņa var sākt mācīties Bībeli. Mūsu māsa atbildēja, ka atnāks pie viņas nedēļas nogalē. Sieviete jautāja: ”Vai nevar rīt? Rīt esmu brīva.” Tas viss notika ceturtdienā. Piektdienā viņas satikās un sieviete sāka mācīties Bībeli, un jau tās pašas nedēļas nogalē viņa atnāca uz sapulci. Drīz vien šī sieviete atskārta, ka ir atradusi patiesību.

5. Kā būtu jārīkojas, ja cilvēks pirmajā sarunā neizsaka vēlēšanos iepazīt Bībeli? (Sk. arī attēlus.)

⁵ Protams, ne visi ir tik atsaucīgi kā minētā jaunā sieviete. Ja kāds pirmajā sarunā neizrāda lielu interesi par Bībeli, mēs varam ar viņu parunāties par tēmu, kas viņam tobrīd šķiet saistoša. Būsim pozitīvi noskaņoti un interesēsimies par šo cilvēku arī turpmāk! Kas zina — varbūt pēc neilga laika viņš gribēs iepazīt Bībeli. Kādiem vārdiem mēs varam piedāvāt Bībeles nodarbības? Tālāk ir minēts, ko iesaka brāļi un māsas, kuri ir prasmīgi Bībeles skolotāji.

6. Kā mēs varam rosināt cilvēka interesi par Bībeli?

⁶ Pieredzējuši sludinātāji, kas dzīvo dažādās zemēs, ir ievērojuši, ka, piedāvājot mācīties Bībeli, ir labi neizmantot tādus vārdus kā ”studēt”, ”studēšana”, ”stundas” un ”nodarbības”. Viņi minēja, ka labāk ir lietot tādus vārdus kā ”saruna”, ”uzzināt”, ”iepazīt” un ”īsi pārrunāt”. Ko varētu teikt tālāk, lai rosinātu cilvēka interesi? Piemēram: ”Var likties pārsteidzoši, bet Bībelē ir rodamas atbildes uz dzīves svarīgākajiem jautājumiem.” Vai arī: ”Bībelē nav runa tikai par ticību vien. Tajā ir daudz noderīgu padomu.” Var piebilst, ka pat dažās minūtēs var uzzināt kaut ko vērtīgu. Domu par regulāru Bībeles mācīšanos var pateikt, nelietojot tādus vārdus kā ”regulāri”, ”noteiktā laikā”, ”ik nedēļu”, lai cilvēkam nerastos sajūta, ka viņš uzņemas kaut kādas saistības.

7. Kas daudziem ir palīdzējis saprast, ka kristieši māca patiesību? (1. Korintiešiem 14:23—25.)

⁷ Aicināsim uz draudzes sapulcēm. Pēc visa spriežot, pirmajā gadsimtā daži tieši draudzes sapulcē saprata, ka kristieši māca patiesību. (Nolasīt 1. Korintiešiem 14:23—25.) Kā ir mūsu dienās? Lielākajai daļai Bībeles skolnieku garīgā izaugsme noris straujāk, kad viņi sāk apmeklēt sapulces. Kad mēs varam aicināt uz sapulcēm cilvēkus, kas interesējas par Bībeli? Grāmatā Jūs varat dzīvot mūžīgi par mūsu sapulcēm ir stāstīts 10. nodarbībā, bet mums nav obligāti jāgaida līdz tam laikam, kad cilvēks būs ticis līdz šai nodarbībai. Jau pirmajā sarunā mēs varam uzaicināt cilvēku uz nedēļas nogales sapulci. Mēs varam pieminēt, par kādu tēmu izskanēs runa vai arī kādas vērtīgas domas ir apskatītas Sargtorņa rakstā.

8. Ko mēs varētu pastāstīt cilvēkam, kuru aicinām uz sapulcēm? (Jesajas 54:13.)

⁸ Kad aicinām cilvēkus uz sapulcēm, paskaidrosim, ar ko tās atšķiras no dievkalpojumiem. Kāda Bībeles skolniece savā pirmajā sapulcē, kurā tika apspriests Sargtorņa raksts, izbrīnīta jautāja mūsu māsai, kas viņai mācīja Bībeli: ”Vai vadītājs tiešām zina, kā katru sauc?” Mūsu māsa atbildēja: ”Draudze ir kā ģimene. Ģimenē mēs taču zinām, kā katru sauc.” ”Baznīcā es neko tādu neesmu novērojusi,” pārsteigta noteica Bībeles skolniece. Mēs varam norādīt uz vēl kādu atšķirību. Jehovas liecinieki nāk uz sapulcēm, lai pielūgtu Jehovu, lai mācītos un lai ”uzmundrinātu cits citu”. (Nolasīt Jesajas 54:13; Ebr. 2:12; 10:24, 25.) Tāpēc mūsu sapulcēs nav nekādu rituālu, bet tās ir organizētas tā, lai ikviens klātesošais varētu paplašināt savas zināšanas par Bībeli. (1. Kor. 14:40.) Zālēs ir labs apgaismojums, lai būtu viegli sekot līdzi mācību materiālam. Mūsu sapulcēs neskan politiska reklāma, jo mēs politiskos jautājumos esam neitrāli. Bībeles skolnieki sapulcēs nedzirdēs klaigāšanu un neredzēs ķīviņus. Parādīsim savam Bībeles skolniekam video Kas notiek valstības zālē?, lai viņam būtu priekšstats par mūsu sapulcēm!

9., 10. Ko mēs varam teikt, lai cilvēks nebaidītos nākt uz mūsu sapulcēm? (Sk. arī attēlu.)

⁹ Daži vilcinās apmeklēt mūsu sapulces tāpēc, ka viņiem šķiet, ka obligāti būs jāpievienojas mūsu ticībai. Pastāstīsim Bībeles skolniekam, ka viņš sapulcē var vienkārši sēdēt un klausīties un ka mēs nevienu nespiežam iesaistīties draudzes darbībā. Vecāki var droši ņemt līdzi bērnus. Mūsu sapulcēs bērni netiek mācīti atsevišķi no pieaugušajiem. Bērni sēž blakus vecākiem, līdz ar to viņi vienmēr ir vecāku redzeslokā un neko nemācās bez vecāku ziņas. (5. Moz. 31:12.) Sapulcēs nenotiek naudas vākšana un neviens netiek spiests ziedot. Jehovas liecinieki rīkojas saskaņā ar Jēzus norādījumu: ”Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” (Mat. 10:8.) Vēl mēs varētu pieminēt, ka uz sapulci nav jāierodas kādā īpašā un dārgā apģērbā. Tas, kas cilvēkam sirdī, Dievam ir svarīgāk nekā tas, kas cilvēkam mugurā. (1. Sam. 16:7.)

¹⁰ Kad cilvēks ir ieradies, palīdzēsim viņam justies zālē brīvi. Iepazīstināsim viņu ar draudzes vecākajiem un citiem sludinātājiem. Ja viņš brāļu un māsu sabiedrībā jutīsies labi, visticamāk, viņš gribēs atnākt vēl kādu reizi. Ja šim cilvēkam nav līdzi Bībeles, rādiet viņam pantus savā Bībelē. Piedāvājiet viņam arī attiecīgo žurnālu, lai viņš varētu sekot līdzi tam, kas sapulcē tiek apskatīts.

KAD CILVĒKS SĀK MĀCĪTIES BĪBELI

11. Ko nozīmē cienīt cilvēka laiku?

¹¹ Kas mums jāpatur prātā, runājot par pašām Bībeles nodarbībām? Cienīsim cilvēka laiku! Viņam noteikti ir vēl darāms daudz kas cits. Lai gan cilvēkiem ir atšķirīgi viedokļi par punktualitāti, tomēr mums pie cilvēka vienmēr jāierodas precīzi norunātajā laikā. Centīsimies, lai pirmās nodarbības apskatīšana neievilktos garumā. Pieredzējuši sludinātāji iesaka beigt ieplānotajā laikā un tā rīkoties arī tad, ja cilvēks gribētu sarunu vēl turpināt. Nerunāsim pārāk daudz! Ļausim vairāk izteikties Bībeles skolniekam. (Sāl. pam. 10:19.)

12. Kāds ir mūsu mērķis, kad mācām Bībeli?

¹² Mūsu mērķis ir tāds, lai cilvēks iepazītu Jehovu un Jēzu un no sirds viņus iemīlētu. Jau no pirmās nodarbības mums jācenšas vērst cilvēka uzmanību uz Bībeli. Neizcelsim sevi un nespīdēsim ar savām Bībeles zināšanām! (Ap. d. 10:25, 26.) Lielisku priekšzīmi ir rādījis apustulis Pāvils. Mācīdams cilvēkus, viņš bieži runāja par Jēzu, jo tieši ar Jēzus starpniecību var iepazīt un iemīlēt Jehovu. (1. Kor. 2:1, 2.) Vēl Pāvils uzsvēra, ka jauno Kristus mācekļu personībai ir jāveidojas no ”zelta, sudraba un dārgiem akmeņiem”. (1. Kor. 3:11—15.) Proti, ir svarīgi, lai viņiem būtu ticība, gudrība, spriestspēja un bijība pret Jehovu. (Ps. 19:9, 10; Sāl. pam. 3:13—15; 1. Pēt. 1:7.) Mācīsimies no Pāvila un palīdzēsim saviem Bībeles skolniekiem izveidot stipru ticību un ciešas attiecības ar mīlošo debesu Tēvu. (2. Kor. 1:24.)

13. Kā mums jārīkojas, ja Bībeles skolnieks kaut ko nespēj līdz galam saprast vai pieņemt? (2. Korintiešiem 10:4, 5; sk. arī attēlu.)

¹³ Jēzus bija pacietīgs un izturējās pret cilvēkiem ar sapratni. Centīsimies līdzināties Jēzum! Neuzdosim cilvēkiem tādus jautājumus, kas viņiem liktu justies neērti. Ja Bībeles skolnieks kaut ko nespēj līdz galam saprast vai pieņemt, pāriesim pie nākamā punkta, bet pie problemātiskā jautājuma atgriezīsimies citu reizi. Pacietīgi gaidīsim, kamēr Bībeles patiesība iesakņojas viņa sirdī. (Jāņa 16:12; Kol. 2:6, 7.) Nepareizi priekšstati, kas ir dziļi nostiprinājušies, Bībelē ir salīdzināti ar cietokšņiem. (Nolasīt 2. Korintiešiem 10:4, 5.) Cilvēkam varbūt ir grūti atteikties no tiem. Tāpēc sāksim ar to, ka palīdzēsim viņam tverties pie Jehovas, nevis pūlēsimies atspēkot viņa aplamos priekšstatus. (Ps. 91:9.)

KAD CILVĒKS SĀK APMEKLĒT SAPULCES

14. Kā mums jāizturas pret tiem, kas sāk apmeklēt draudzes sapulces?

¹⁴ Jehova vēlas, lai mēs ar mīlestību izturētos pret visiem, kas sāk nākt uz sapulcēm. Viņš prasa, lai mēs nešķirotu cilvēkus pēc viņu tautības vai sociālā stāvokļa. (Jēk. 2:1—4, 9.) Kā tam jāizpaužas praktiski?

15., 16. Kā mums jāizturas, lai ieinteresētiem cilvēkiem būtu patīkami atrasties zālē?

¹⁵ Reizēm kāds atnāk uz sapulci tāpēc, ka grib redzēt, kas tajās notiek, vai tāpēc, ka viņu ir pamudinājis draugs vai radinieks. Draudzīgi sasveicināsimies un pārmīsim ar viņu kādu vārdu, bet neaizbaidīsim viņu ar pārāk lielu sajūsmu. Piedāvāsim viņam sapulcē sēdēt mums blakus. Rādīsim viņam pantus savā Bībelē vai arī piedāvāsim viņam Bībeli un sapulcē apspriežamo žurnālu vai grāmatu. Būsim iejūtīgi! To ņēma vērā kāds brālis, kad zālē sasveicinājās ar vīrieti, kurš bija ieradies pavisam neformālā apģērbā. Vīrietis brālim teica, ka jūtas mazliet neērti, redzot, ka citi ir ģērbušies solīdi. Bet brālis viņu iedrošināja un sacīja, ka Jehovas liecinieki ir pavisam parasti cilvēki. Šī atbilde vīrietim palika prātā. Tagad viņš pats ir mūsu brālis. Tomēr uzmanīsimies, lai, runājot ar cilvēkiem, mēs neradītu iespaidu, ka bāžam degunu viņu personiskajā dzīvē. (1. Pēt. 4:15.)

¹⁶ Kas vēl mums jāņem vērā, lai ieinteresēti cilvēki sapulcē nejustos neērti? Runās, atbildēs un mūsu savstarpējās sarunās izteiksimies ar cieņu par cilvēkiem, kas nav mūsu ticības biedri! Nelietosim tādus vārdus un apzīmējumus, kas kādu var aizskart. (Tit. 2:8; 3:2.) Neizteiksimies nicīgi par to, kam tic cilvēki, kuri nav Jehovas liecinieki. (2. Kor. 6:3.) Īpaši par to ir jādomā kristiešiem, kas uzstājas ar runām nedēļas nogales sapulcēs. Šie brāļi tur prātā arī to, ka ir jāpaskaidro vārdi un jēdzieni, ko tie, kas nav mācījušies Bībeli, varētu pārprast.

17. Kā mums jārīkojas, kad satiekam cilvēkus, kas atsaucas uz labo vēsti?

¹⁷ Mēs joprojām sastopam tādus cilvēkus, kam ”ir pareiza attieksme, lai iegūtu mūžīgu dzīvi”. (Ap. d. 13:48.) Tā kā ar katru dienu tuvāk nāk ļaunās pasaules gals, mums jāizmanto visas iespējas, lai darītu zināmu labo vēsti un gatavotu Kristus mācekļus. Tāpēc piedāvāsim cilvēkiem iepazīt Bībeli un aicināsim viņus uz sapulcēm. Tā mēs palīdzēsim viņiem nostāties uz ”ceļa, kas ved uz dzīvību”. (Mat. 7:14.)