Jehova mums ir palīdzējis ”ziedēt un plaukt”

1979. gadā Kasholmi pabeidza Gileādas skolu, un gadu gaitā viņi ir kalpojuši Irānā, Maurīcijā, Mjanmā, Tanzānijā, Ugandā un Zairā (tagad tā ir Kongo Demokrātiskā Republika). Tā kā viņi tik daudz reižu ir ”pārstādīti”, viņiem ir ļoti noderējis raksta sākumā minētais padoms, ko Gileādas skolā deva pasniedzējs Džeks Redfords.

Lūdzu, pastāstiet, kā jūs uzzinājāt patiesību!

Matss. Otrā pasaules kara laikā mans tēvs bija dzīvojis Polijā un tur katoļu baznīcā bija redzējis daudz liekulības. Tomēr viņš mēdza teikt: ”Ir taču jābūt kādai ticībai, kas māca patiesību.” Es pārliecinājos, ka viņam ir taisnība. Man patika lasīt, un es bieži pirku lietotas grāmatas. 1972. gada aprīlī manās rokās nonāca grāmata, kuras nosaukums uzreiz piesaistīja manu uzmanību. Tā saucās Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvia. Tās pašas dienas vakarā es to sāku lasīt un vairs nevarēju atrauties. Kad pret rīta pusi biju aizšķīris pēdējo lappusi, man bija pilnīgi skaidrs, ka esmu atradis patiesību.

Es aizrautīgi lasīju arī citas Jehovas liecinieku izdotās grāmatas un guvu atbildes uz visiem saviem jautājumiem par Bībeli. Man iekrita sirdī Jēzus stāstītā līdzība par ceļojošo tirgotāju, kurš, atradis vienu ļoti vērtīgu pērli, pārdeva visu, kas viņam bija, lai varētu nopirkt šo pērli. (Mat. 13:45, 46.) Arī es uzskatīju, ka esmu atradis neizsakāmi dārgu pērli — patiesību —, tāpēc rīkojos līdzīgi Jēzus minētajam tirgotājam. Es atteicos no saviem plāniem mācīties universitātē un kļūt par ārstu un tā paša gada 10. decembrī kristījos.

Nepagāja ne gads, kad kristījās mani vecāki un brālis. 1973. gada jūlijā es kļuvu par pionieri. Mūsu draudzē bija vairāki dedzīgi pionieri, to vidū Ankatrīna — pievilcīga, garīgi noskaņota māsa. Mēs iemīlējām viens otru un 1975. gadā apprecējāmies. Nākamos četrus gadus mēs sludinājām gleznainajā Stremsundas apkaimē, kur sastapām daudz cilvēku, kas gribēja mācīties Bībeli.

Ankatrīna. Mans tētis kļuva par Jehovas liecinieku tajā laikā, kad viņš Stokholmā mācījās universitātē. Man bija tikai trīs mēneši, bet tētis mani ņēma līdzi uz visām draudzes sapulcēm un ņēma līdzi arī tad, kad devās sludināt. Mamma nebija sajūsmā, ka tētis ir pievienojies Jehovas lieciniekiem, un viņa gribēja pierādīt, ka Jehovas liecinieki kļūdās. Bet viņai tas neizdevās, un pēc kāda laika viņa pati kļuva par Jehovas liecinieci. Es kristījos 13 gadu vecumā, bet 16 gadu vecumā kļuvu par pionieri. Sākumā es sludināju Ūmeo, jo tur trūka sludinātāju, bet vēlāk mani iecēla par speciālo pionieri.

Kā jau Matss minēja, tajā apvidū, kur dzīvojām pēc kāzām, mēs daudziem mācījām Bībeli, un vairāki no viņiem kļuva par Jehovas lieciniekiem. Kāda meitene, vārdā Majvora, pameta lielo sportu un drīz pēc kristīšanās kļuva par pionieri. Viņa sāka sludināšanā pastāvīgi sadarboties ar manu jaunāko māsu, un viņas abas 1984. gadā beidza Gileādas skolu. Tagad viņas ir misionāres Ekvadorā.

Jūsu kalpošana jūs ir aizvedusi uz daudzām zemēm. Kā jums ir izdevies visur ”ziedēt un plaukt”?

Matss. Mēs patiešām daudz reižu esam ”pārstādīti”, bet mēs vienmēr esam ”sakņojušies” Jēzū. (Kol. 2:6, 7.) Mēs cenšamies it visā viņam līdzināties un jo īpaši cenšamies būt pazemīgi. Piemēram, mēs nekad neesam uzskatījuši, ka vietējiem Jehovas lieciniekiem ir jāpielāgojas mums, — tieši otrādi, mēs pielāgojamies viņiem. Mēs cenšamies saprast viņu paražas un domāšanu un iepazīt viņu kultūru. Tā kā mēs mācāmies no Jēzus, var teikt, ka esam ”stādīti pie ūdens straumēm”, tāpēc spējam ”plaukt” jebkurā vietā. (Ps. 1:2, 3.)

Ankatrīna. Augi nevar iztikt bez saules siltuma un gaismas, un jo īpaši saule ir vajadzīga pēc pārstādīšanas. ”Mūsu saule” ir Jehova. (Ps. 84:11.) Viņš ir dāvājis garīgo brāļu un māsu saimi, kurā valda sirsnīga mīlestība. Piemēram, kad dzīvojām Irānas galvaspilsētā Teherānā, turienes mazajā draudzē mēs paši savām acīm redzējām tādu viesmīlību, par kādu var lasīt Bībelē. Mums patika Irānā, bet 1980. gada jūlijā Jehovas liecinieku darbība tur tika aizliegta un mums 48 stundu laikā valsts bija jāatstāj. Mēs saņēmām no mūsu organizācijas ziņu, ka mums jādodas kalpot uz Āfrikas valsti Zairu.

Āfrika! Es nudien apraudājos. Man bija bail, jo biju dzirdējusi visādus briesmu stāstus par čūskām un slimībām. Bet divi mūsu draugi, kas daudz gadu bija dzīvojuši Āfrikā, mūs iedrošināja: ”Pamēģiniet! Jūs paši tur neesat bijuši. Jūs noteikti iemīlēsiet Āfriku!” Draugiem bija taisnība. Vislielāko prieku mums sagādāja brāļu un māsu mīlestība. Pēc sešiem gadiem, kad Jehovas liecinieku darbība Zairā tika aizliegta un mums bija jādodas prom, es sevi pieķēru pie domas, ka nemaz negribu braukt prom, un pat lūdzu Jehovam: ”Ļauj mums palikt Āfrikā!”

Kas jums ir sagādājis vislielāko prieku?

Matss. Mēs cieši sadraudzējāmies ar dažādu tautību misionāriem. Milzīgu prieku mums ir sagādājusi iespēja vadīt Bībeles nodarbības. Ir bijuši periodi, kad katrs no mums ir mācījis Bībeli apmēram 20 cilvēkiem. Es nevaru nepieminēt arī afrikāņu brāļu un māsu mīlestību un viesmīlību. Tajā laikā, kad Tanzānijā apmeklējām draudzes, mēs savā busiņā arī nakšņojām. Ikreiz, kad bijām novietojuši busiņu pie kāda vietējā brāļa mājas, brāļi un māsas rūpējās par mums — reizēm pat ”pāri savām iespējām”. (2. Kor. 8:3.) Īpaši brīži mums bija vakaros, kad mēs pārrunājām dienā pieredzēto un pateicāmies Jehovam par viņa atbalstu.

Ankatrīna. Man lielu prieku ir sagādājusi iespēja iepazīt visdažādāko tautību ticības biedrus. Mēs iemācījāmies vairākas valodas — franču, gandu, persiešu un svahili — un iepazinām dažādas kultūras. Mēs stiprinājām jaunos mācekļus un tā ieguvām īstus draugus, ar kuriem kalpojām ”plecu pie pleca”. (Cef. 3:9.)

Lai kur mēs dzīvotu, it visur mūsu acis priecēja Jehovas radītās pasaules skaistums un daudzveidība. Ikreiz, kad devāmies uz kādu jaunu zemi, mums bija tāda sajūta, it kā Jehova mūs aicinātu doties aizraujošā ceļojumā. Ja Jehovas organizācija mūs nebūtu sūtījusi uz dažādām zemēm, mēs nebūtu pieredzējuši tik daudz ko interesantu.

Ar kādām grūtībām jūs esat saskārušies, un kā jūs ar tām tikāt galā?

Matss. Mēs esam slimojuši ar vairākām tropiskām slimībām, tostarp ar malāriju. Manai sievai vairākas reizes bija nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Turklāt mūsu vecāki kļuva aizvien nespēcīgāki, un mēs par viņiem, protams, uztraucāmies. Mēs esam ļoti pateicīgi gan manam brālim, gan Ankatrīnas brāļiem un māsai, kas labprāt uzņēmās rūpes par vecākiem. Viņi pacietīgi aprūpēja vecākus un visādi apliecināja tiem savu mīlestību. (1. Tim. 5:4.) Tomēr mums reizēm sāpēja sirds par to, ka nespējam darīt vecāku labā vairāk kā tikai viņus atbalstīt emocionāli.

Ankatrīna. 1983. gadā, kad mēs bijām Zairā, es smagi saslimu ar holeru. Ārsts Matsam teica: ”Ar steigu ved viņu prom no šejienes!” Jau nākamajā dienā mēs kravas lidmašīnā lidojām uz Zviedriju. Tas bija pirmais pieejamais reiss.

Matss. Mēs jau domājām, ka vairs nebūsim misionāri, tāpēc nevarējām apvaldīt asaras. Taču par spīti ārsta bēdīgajām prognozēm Ankatrīna pilnībā atlaba. Jau pēc gada mēs bijām atpakaļ Zairā. Mēs kalpojām Lubumbaši pilsētā, kādā nelielā svahili draudzē.

Ankatrīna. Tajā laikā es pieredzēju spontāno abortu. Kaut gan mēs nebijām plānojuši ģimenes pieaugumu, zaudēt vēl nedzimušo bērniņu man bija neizturami sāpīgi. Bet Jehova mūs mierināja pavisam negaidītā veidā. Mums bija tik daudz Bībeles skolnieku kā vēl nekad! Nepilna gada laikā draudzes sludinātāju skaits pieauga no 35 līdz 70, bet sapulču apmeklētāju skaits — no 40 līdz 220. Mēs bijām ļoti aizņemti sludināšanā, un Jehova svētīja mūsu pūles un palīdzēja aizmirst bēdas. Mēs joprojām bieži pieminam mūsu mazulīti un ļoti gaidām laiku, kad Jehova pilnībā remdēs mūsu sāpes.

Matss. Ar to mūsu grūtības nebija galā. Ankatrīna kādu laiku cieta no spēku izsīkuma. Man diagnosticēja zarnu vēzi ceturtajā stadijā, un mani operēja. Patlaban es jūtos labi. Un arī Ankatrīna kalpošanā Jehovam dara visu, ko savos apstākļos spēj.

Grūtību un pārbaudījumu netrūkst nevienam. To mēs labi redzējām, kad bēgļu nometnēs apciemojām brāļus un māsas, kuri bija glābušies no genocīda, kas 1994. gadā plosījās Ruandā. Mūs dziļi iespaidoja viņu ticība, izturība un apbrīnojamā viesmīlība. Jehova patiešām atbalsta savus kalpus it visos pārbaudījumos! (Ps. 55:22.)

Ankatrīna. 2007. gadā mēs bijām aizbraukuši uz Ugandu, lai apmeklētu īpašu pasākumu par godu filiāles ēku veltīšanai Jehovam. Pēc svinīgā pasākuma mēs kopā ar vairāk nekā 20 misionāriem un Bēteles darbiniekiem vienā autobusā braucām uz Kenijas galvaspilsētu Nairobi. Netālu no Kenijas robežas pretimbraucoša kravas automašīna pēkšņi iebrauca mūsu joslā un ietriecās autobusā. Autobusa vadītājs un pieci mūsu ticības biedri uzreiz gāja bojā, bet viena māsa nomira vēlāk slimnīcā. Mēs ļoti ilgojamies viņus satikt jaunajā pasaulē. (Īj. 14:13—15.)

Es guvu smagas traumas, un ārstēšana prasīja diezgan ilgu laiku. Taču ar to viss nebeidzās. Daudziem no cietušajiem pasažieriem, to vidū Matsam un man, attīstījās pēctraumas stresa sindroms. Man nakts vidū nāca virsū panikas lēkmes un likās, ka apstāsies sirds. Sajūta bija biedējoša. Man parasti palīdzēja dedzīgas lūgšanas, kā arī pārdomas par dažiem no mūsu mīļākajiem Bībeles pantiem. Turklāt mēs abi vērsāmies pie ārsta, un ārstēšanai bija labi panākumi. Tagad simptomi vairs neizpaužas tik asi. Tā kā mēs paši esam izjutuši, ko nozīmē šis sindroms, mēs bieži lūdzam Jehovu, lai viņš mums palīdz stiprināt citus, kas cīnās ar līdzīgām problēmām.

Iepriekš, stāstot par to, kā jūs cīnījāties ar savām grūtībām, jūs teicāt kaut ko par jēlām olām. Vai nepaskaidrosiet sīkāk?

Matss. Svahiliem ir teiciens: ”Tumebebva kama majai mabiči.” Tas nozīmē: ”Ar mums apgājās kā ar jēlām olām.” Jehova par mums maigi rūpējās it visās vietās, uz kurieni bijām nosūtīti. Mums vienmēr bija viss vajadzīgais un pat vairāk, nekā bija vajadzīgs. Vadošās padomes brāļi pret mums ir bijuši ļoti saprotoši, un arī tas mums ir ļāvis izjust Jehovas mīlestību un atbalstu.

Ankatrīna. Minēšu vienu piemēru, kā Jehova par mums gādāja. Kādu dienu mums piezvanīja no Zviedrijas un informēja, ka mans tētis ir ievietots slimnīcā un atrodas intensīvās terapijas nodaļā. Matss tikko bija atkopies no malārijas. Mums nebija naudas, par ko nopirkt aviobiļetes, tāpēc izlēmām, ka pārdosim automašīnu. Bet tad iezvanījās telefons — kāda kristiešu ģimene bija uzzinājusi par mūsu situāciju un piedāvāja samaksāt par vienu aviobiļeti. Un pēc pāris minūtēm mums piezvanīja kāda gados veca māsa, kura bija krājusi naudu krājkasītē ar uzrakstu ”Kādam, kam tas būs vajadzīgs”. Jehova bija atrisinājis mūsu problēmu vienā mirklī! (Ebr. 13:6.)

Kādas ir svarīgākās atziņas, ko esat guvuši, vairāk nekā 50 gadu kalpodami pilnu slodzi?

Ankatrīna. Es esmu pārliecinājusies, cik patiesi ir Jehovas vārdi: ”Ja jūs neļausieties uztraukumam un paļausieties uz mani, jūs būsiet spēcīgi.” Ja ņemam to vērā, mūsu kauja kļūst par Jehovas kauju. (Jes. 30:15; 2. Laiku 20:15, 17.) It visās vietās mēs esam centušies kalpot Jehovam pēc vislabākās sirdsapziņas. Tāpēc, ka mēs esam bijuši gatavi doties uz jebkuru zemi, uz kurieni mūs sūtīja, mēs esam saņēmuši daudz svētību.

Matss. Galvenais, ko esmu sapratis, ir tas, ka ikvienā situācijā ir jāpaļaujas uz Jehovu, jo viņš noteikti palīdzēs. (Ps. 37:5.) Viņš to ir apsolījis un vienmēr savu vārdu ir turējis. Mēs par to pastāvīgi pārliecināmies arī tagad, kad kalpojam Mjanmas Bētelē.

Mēs no visas sirds novēlam jauniešiem paplašināt savu kalpošanu un līdz ar to izjust Jehovas uzticīgo mīlestību, tāpat kā to esam izjutuši mēs. No savas pieredzes varam teikt, ka Jehova viņiem palīdzēs ”ziedēt un plaukt” jebkurā vietā, kur viņi būs ”iestādīti”.