Jehova ir uzklausījis manas lūgšanas

APCIEMOJUMS, KAS MAINĪJA MANAS ĢIMENES DZĪVI

Es esmu dzimis 1929. gada 22. decembrī mazā Beļģijas ciemā Novilā, kas atrodas Ardēnu augstienē netālu no Bastoņas pilsētas. Mūsu ciemā bija tikai deviņas zemnieku sētas. Man ir daudz jauku atmiņu par laukos pavadīto bērnību. Mēs ar jaunāko brāli Remonu katru dienu slaucām govis. Saimniecībā vienmēr bija daudz darba, īpaši ražas novākšanas laikā. Cieminieki cits citam visādi palīdzēja.

Mani vecāki — viņus sauca Emīls un Alise — bija dedzīgi katoļi, kas ik svētdienu apmeklēja misi. Bet reiz mūsu ciemā sludināja pionieri, kas bija atbraukuši no Anglijas, un piedāvāja tētim abonēt žurnālu Mierinājums (tagad Atmostieties!). Ja pareizi atceros, tas notika 1939. gadā. Lasīdams žurnālus, tētis saprata, ka ir atradis patiesību. Viņš sāka lasīt Bībeli un pārstāja apmeklēt misi. Kaimiņi, kas agrāk pret mums bija tik draudzīgi, visi kā viens nostājās pret manu tēvu. Viņi bieži klupa tēvam virsū, cenzdamies viņu pārliecināt, ka viņam jāpaliek katoļticībā.

Man bija ļoti žēl tēva, kam bija jāpacieš tāda izturēšanās. Tāpēc, kā jau sākumā minēju, es karsti lūdzu Dievu, lai viņš palīdz manam tētim. Kad kaimiņi beidzot lika tēti mierā, es vai lēkāju no prieka. ”Jehova patiešām uzklausa lūgšanas!” par to nu es tagad biju pārliecināts.

KARA LAIKĀ

1940. gada 10. maijā Vācija iebruka Beļģijā, un daudzi devās bēgļu gaitās. Mēs bēgām uz Francijas dienvidiem. Pa ceļam mēs ne reizi vien nokļuvām starp abām karojošajām pusēm.

Kad atgriezāmies no bēgļu gaitām, mūsu saimniecība bija izlaupīta. Asti luncinādams, mūs sagaidīja tikai mūsu suns Bobis. Viss pieredzētais man lika aizdomāties par to, kāpēc cilvēki karo un kāpēc ir tik daudz ciešanu.

Tajā laikā mūs bieži apciemoja Emīls Šrancsa. Viņš bija draudzes vecākais un pionieris. Pamatojoties uz Bībeli, brālis Šrancs izskaidroja, kāpēc pastāv ciešanas, un viņš atbildēja arī uz citiem maniem jautājumiem. Sarunas ar viņu man palīdzēja tuvoties Jehovam, un es pārliecinājos, ka Jehova ir mīlošs Dievs.

Lai gan karš vēl nebija beidzies, mums diezgan bieži sanāca tikties ar citiem Jehovas kalpiem. 1943. gada augustā ar Bībeles lekciju pie mums uzstājās Žozē Nikolā Minē. Sapulces laikā viņš pajautāja: ”Vai ir kāds, kas grib kristīties?”, un mēs ar tēvu pacēlām roku. Pēc tam tuvējā upītē mūs abus kristīja.

1944. gada decembrī sākās Ardēnu operācija — vācu armijas pēdējais lielais uzbrukums Rietumu frontē. Kaujas risinājās pavisam netālu, un apmēram mēnesi mēs bijām spiesti mitināties pagrabā. Kādu dienu, kad es biju iznācis pabarot lopus, mūsu sētā trāpīja šāviņš un sprādziena vilnis norāva šķūņa jumtu. Amerikāņu karavīrs, kas arī bija kūtī, man sauca: ”Meties zemē!” Es pieskrēju pie viņa, nometos zemē viņam blakus, un viņš uzlika man galvā savu ķiveri, lai mani pasargātu.

GARĪGĀ IZAUGSME

Pēc kara mēs regulāri tikāmies ar Ljēžas draudzes brāļiem un māsām. Tas gan prasīja pūles, jo līdz Ljēžai bija jābrauc 90 kilometri. Pēc kāda laika neliela Bībeles pētīšanas grupa izveidojās netālajā Bastoņā. Es sāku strādāt nodokļu inspekcijā, turklāt man bija iespēja apgūt tiesībzinības, bet vēlāk es strādāju par notāra palīgu. 1951. gadā Bastoņā notika rajona kongress, uz kuru ieradās apmēram 100 cilvēku. Starp tiem bija arī kāda dedzīga pioniere, vārdā Ellija Reitere. Lai nokļūtu Bastoņā, viņa bija mērojusi 50 kilometru garu ceļu ar velosipēdu. Mēs iemīlējāmies un drīz vien saderinājāmies. Ellija bija uzaicināta mācīties Gileādas skolā, un viņa uzrakstīja galvenajai pārvaldei, ka viņa nevar atsaukties uz šo uzaicinājumu, un paskaidroja iemeslus. Neitans Nors, kas tolaik vadīja Jehovas liecinieku darbību, atbildes vēstulē laipni rakstīja, ka varbūt nākotnē viņa varēs mācīties Gileādas skolā kopā ar vīru. 1953. gada februārī mēs apprecējāmies.

Tajā pašā gadā mēs aizbraucām uz Ņujorku, lai apmeklētu kongresu ”Jaunās pasaules sabiedrība”, kas notika stadionā Yankee. Ņujorkā kāds amerikāņu brālis man piedāvāja labu darbu un aicināja mūs pārcelties uz ASV. Abi ar Elliju pārrunādami šo priekšlikumu, mēs griezāmies lūgšanā pie Jehovas. Mēs izlēmām noraidīt brāļa piedāvājumu un atgriezties Beļģijā. Mūsu sludinātāju grupā, kas darbojās Bastoņā, bija tikai kādi 10 cilvēki, un mēs nevēlējāmies to pamest. Nākamajā gadā mums piedzima dēliņš, ko nosaucām par Seržu. Diemžēl septiņu mēnešu vecumā viņš saslima un nomira. Mēs uzticējām savas bēdas Jehovam. Cerība uz augšāmcelšanu mums deva spēku dzīvot tālāk.

PILNAS SLODZES KALPOŠANA

Es vēlējos kļūt par pionieri, un 1961. gada oktobrī man izdevās atrast pusslodzes darbu. Tajā pašā dienā, kad atradu šo darbu, man piezvanīja no Beļģijas Bēteles un vaicāja, vai es nevarētu kļūt par rajona pārraugu. Es pajautāju, vai nebūtu iespējams, ka mēs vispirms kādu laiku kalpotu par pionieriem. Brāļi mums to atļāva, un jau pavisam drīz mēs kļuvām par pionieriem. 1962. gada septembrī, kad šajā kalpošanā bijām pavadījuši astoņus mēnešus, mēs sākām apmeklēt draudzes.

Pēc diviem gadiem mūs uzaicināja strādāt Beļģijas Bētelē, kas atrodas Briselē. Mēs sākām tur kalpot 1964. gada oktobrī, un mums ļoti patika šī kalpošana. 1965. gadā mūsu Bēteli apmeklēja brālis Nors, un drīz pēc tam es tiku iecelts par Beļģijas filiāles pārraugu. Tad nāca nākamais pārsteigums: mūs ar Elliju uzaicināja mācīties Gileādas skolā! Tas, ko pirms 13 gadiem bija teicis brālis Nors, piepildījās. Mēs tikām iekļauti 41. grupā. Pēc Gileādas skolas absolvēšanas mūs nosūtīja atpakaļ uz Beļģijas Bēteli.

AIZSTĀVU JEHOVAS KALPU LIKUMĪGĀS TIESĪBAS

Daudzu gadu garumā man ir bijusi iespēja izmantot juridiskajā jomā gūto pieredzi, lai Eiropā un citviet pasaulē aizstāvētu Jehovas liecinieku tiesības uz ticības brīvību. (Filip. 1:7.) Es esmu ticies ar ierēdņiem no vairāk nekā 55 valstīm, kur Jehovas liecinieku darbība ir bijusi ierobežota vai aizliegta. Pirms sarunām ar ierēdņiem es vienmēr lūdzu Jehovam vadību, apzinādamies, ka augsti stāvošu varas pārstāvju ”domas ir kā ūdens straumes Jehovas rokā — viņš tās virza, kurp vēlas”. (Sāl. pam. 21:1.) Turklāt sarunās es mēdzu uzsvērt nevis savu pieredzi juridiskos jautājumos, bet gan to, ka es kalpoju Dievam.

Man atmiņā ir iespiedusies saruna ar kādu Eiropas Parlamenta deputātu. Es ilgi biju centies panākt tikšanos ar viņu, un, kad viņš mani beidzot pieņēma, viņš uzreiz paziņoja, ka var man veltīt tikai piecas minūtes un ne mirkli vairāk. Es noliecu galvu un sāku lūgt Jehovu. Deputāts nervozā balsī iejautājās, ko es darot. Pacēlis galvu, es atbildēju: ”Es pateicos Dievam, jo jūs esat Dieva kalpotājs.” ”Ko jūs ar to gribat teikt?” deputāts bija neizpratnē. Kad es viņam parādīju Romiešiem 13:4, viņš ieinteresējās, jo viņš bija protestants un cienīja Bībeli. Mēs norunājām veselu pusstundu, un tā bija ļoti laba saruna. Deputāts pat uzslavēja mūs, Jehovas lieciniekus, par to, ko darām.

Gadu gaitā Eiropas tiesās ir izskatītas daudzas Jehovas liecinieku prasības par tādiem jautājumiem kā viņu tiesības atteikties no militārā dienesta, aizbildnības tiesības, tiesības uz nodokļu atvieglojumiem un daudziem citiem jautājumiem. Man ir bijusi iespēja piedalīties daudzos tiesas procesos un pašam savām acīm redzēt, kā Jehova mums ir palīdzējis un dāvājis uzvaras. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pieņēmusi Jehovas lieciniekiem labvēlīgu spriedumu vairāk nekā 140 lietās.

PALĪDZAM TICĪBAS BIEDRIEM KUBĀ

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados es sadarbojos ar amerikāņu brāli Filipu Bramliju, kas strādā mūsu organizācijas galvenajā pārvaldē, un itāļu brāli Valteru Farneti, lai palīdzētu mūsu ticības biedriem Kubā, kur mūsu darbība tolaik bija ļoti ierobežota. Es uzrakstīju Kubas vēstniecībai Beļģijā un vairākkārt tikos ar vēstniecības darbinieku, kam bija uzdots izskatīt mūsu lūgumu. Pirmajās tikšanās reizēs mums diemžēl neizdevās kliedēt nepareizos priekšstatus, kuru dēļ Jehovas liecinieku darbība Kubā bija ierobežota.

Domādami par šo situāciju, mēs daudz lūdzām Jehovu. Tad mēs griezāmies vēstniecībā un lūdzām atļauju ievest Kubā 5000 Bībeles. Šīs Bībeles bez starpgadījumiem nonāca Kubā un tika nodotas mūsu ticības biedriem, tāpēc mēs secinājām, ka esam rīkojušies saskaņā ar Jehovas nodomu. Pēc tam mēs lūdzām atļauju ievest Kubā vēl 27 500 Bībeles eksemplāru. Arī šis lūgums tika apmierināts. Man bija tāds prieks, ka kubiešu brāļi un māsas dabūja tik daudz Bībeļu!

Es ne reizi vien esmu viesojies Kubā, kur esmu centies panākt, lai tiktu atcelti mūsu darbības ierobežojumi. Ar daudziem Kubas ierēdņiem man izveidojās draudzīgas attiecības.

ATBALSTS RUANDIEŠU BRĀĻIEM UN MĀSĀM

1994. gadā Ruandā tika īstenots genocīds pret tutsiem, un tika nogalināti vairāk nekā miljons cilvēku. Gāja bojā arī daudz mūsu ticības biedru. Uz karstām pēdām grupai brāļu tika uzdots organizēt palīdzības sniegšanu turienes Jehovas lieciniekiem, un šajā grupā iekļāva arī mani.

Mēs ieradāmies Ruandas galvaspilsētā Kigali, aizbraucām uz tulkošanas biroju, kam blakus atradās literatūras noliktava, un ieraudzījām, ka sienas ir ložu sacaurumotas. Mēs dzirdējām traģiskus stāstus par brāļiem un māsām, ko nonāvēja ar mačetēm, bet dzirdējām arī par neskaitāmiem gadījumiem, kuros spilgti izpaudās kristiešu savstarpējā mīlestība. Reiz mēs satikām tutsu tautības Jehovas liecinieku, kuru 28 dienas bedrē bija slēpuši ticības biedri — hutu ģimene. Mēs rīkojām sapulces, lai sniegtu garīgu stiprinājumu vietējiem brāļiem un māsām, un vienā no šādām sapulcēm Kigali bija klāt vairāk nekā 900 cilvēku.

Pēc tam mēs devāmies uz kaimiņvalsti Zairu (tagad Kongo Demokrātiskā Republika), lai uzmeklētu Jehovas liecinieku grupu, kas no Ruandas bija bēgusi uz turieni. Bija zināms, ka viņi ir apmetušies bēgļu nometnēs netālu no Gomas pilsētas. Mēs viņus nevarējām atrast, tāpēc lūdzām Jehovu, lai viņš mums palīdz. Tad mēs ieraudzījām, ka mums pretī nāk kāds vīrs. Mēs viņam apvaicājāmies, vai viņš gadījumā nezina, kur te ir kādi Jehovas liecinieki. ”Es pats esmu Jehovas liecinieks,” viņš atbildēja. Viņš piedāvāja mūs aizvest pie brāļiem, kas darbojās vietējā Jehovas liecinieku palīdzības komitejā. Satikušies ar šiem brāļiem un apsprieduši ar tiem dažādus jautājumus, mēs sarīkojām sapulci, uz kuru atnāca apmēram 1600 bēgļu. Mēs viņus uzmundrinājām un mierinājām, kā arī nolasījām viņiem Vadošās padomes vēstuli. Brāļus un māsas aizkustināja Vadošās padomes brāļu vārdi: ”Mēs pastāvīgi lūdzam par jums, un mēs esam pārliecināti, ka Jehova jūs nekad neatstās.” Jehova patiešām nepameta mūsu ticības biedrus, un tagad Ruandā ir vairāk nekā 30 000 Jehovas liecinieku.

GRIBU PALIKT UZTICĪGS JEHOVAM LĪDZ GALAM

2011. gadā nomira mana mīļā sieva Ellija. Mēs bijām nodzīvojuši kopā gandrīz 58 gadus. Es stāstīju par savām bēdām Jehovam, un ikreiz pēc lūgšanas man kļuva vieglāk ap sirdi. Vēl man ļoti palīdzēja sludināšana, jo tad, kad stāstīju citiem par Dieva valstību, es arī pats guvu mierinājumu.

Man jau ir pāri 90, bet es vēl aizvien katru nedēļu sludinu. Es joprojām palīdzu Beļģijas filiāles juridiskajai nodaļai. Man sagādā lielu prieku tas, ka varu dalīties savā pieredzē ar citiem, kā arī garīgi stiprināt gados jaunos Bēteles darbiniekus.

Ir pagājuši 84 gadi, kopš es pirmo reizi vērsos pie Jehovas lūgšanā, un es visu mūžu esmu stiprinājis savas attiecības ar Jehovu. Esmu viņam bezgala pateicīgs, ka viņš ir uzklausījis manas lūgšanas. (Ps. 66:19.)b